Teorija

Svarīgākie notikumi
  • 1086. g. „Pastarās tiesas grāmata” Anglijā.
  • Ap 115. g. pirmo universitāšu izveidošanās Boloņā un Parīzē.
  • 1167. g. Ziemeļitālijas pilsētas noslēdz savienību pret ķeizaru Frīdrihu I Barbarosu (Lombardijas līgums).
  • 1214. g. franču bruņinieki uzvar angļus kaujā pie Buvinas.
  • 1215. g. Lielā brīvību harta Anglijā.
  • 1237. – 1241. g. mongoļu iebrukums Krievzemē un Viduseiropā.
  • 1265. g. parlamenta sākumi Anglijā.
Ziedošie viduslaiki
12. un 13. gs. (reizēm 11. – 13. gs.) Eiropas vēsturē mēdz dēvēt par ziedošiem jeb attīstītiem viduslaikiem. Līdz ar tehnisko jauninājumu izmantošanu pieauga viduslaiku galvenās saimniecības nozares – lauksaimniecības ražīgums. Palielinoties ražām, pieauga arī zemnieku pārticība, daži no tiem kļuva turīgi. Baznīcās šajā laikā izveidojās jauni mūku ordeņi. Laukos un pilsētās pieauga iedzīvotāju skaits, tika dibināti jauni ciemi un pilsētas. Pilsētas kļuva ne tikai par tirdzniecības un amatniecības centriem, bet arī par izglītības un kultūras centriem. Universitāšu skaits Eiropā ziedošo viduslaiku beigās sasniedza gandrīz divus desmitus.

Šajā laikā tūkstošiem kristiešu devās svētceļojumos. Daudzi piedalījās krustu karos – bruņotās cīņās pret neticīgajiem. Uz tuvām un tālām zemēm devās tirgotāji. Ceļojumi paplašināja cilvēku redzesloku.
 
DSC_4826.JPG
 
Untitledg.jpg

Eiropa ap 1250. gadu.
 
Valdnieks un vara
Valsts pārvalde viduslaikos gūlās uz valdnieka pleciem. To rīcībā nebija patstāvīga karaspēka, nedz sazarots ierēdņu aparāts. Tas viss radās tikai jaunajos laikos. Līdz ar to valsts vara bija salīdzinoši vāja. Visaptveroši politiskie centri, piemēram, Parīze Francijā, no kuriem karalis pārvalda plašāku teritoriju, sāka veidoties tikai 13. gs. otrajā pusē.

Atšķirībā no mūsdienu valstīm viduslaiku karalistēm, hercogistēm, grāfistēm un kņazistēm nebija kartē fiksētu robežu. Valdnieki valdīja nevis pār teritoriju, bet cilvēkiem.
Svarīgi!
Būtībā viduslaiku valstis bija valdnieka un vasaļu savienības, kuras balstījās uz personiskām saitēm.
Līdz ar to 12. – 13. gs. Anglijai, Francijai, Krievzemei un citām valstīm nebija skaidru robežu, iedzīvotājiem nebija kopīgas valstiskās piederības izjūtas.

Svarīgi bija panākt, lai karaļa varu atzītu un respektētu visi pavalstnieki, jo īpaši aristokrātija. Karaļa vara tika dievišķota. Ideja par to, ka karalis amatā iecelts ar Dieva ziņu un valda saskaņā ar Viņa gribu, bija viens no galvenajiem faktoriem, kas saliedēja sabiedrību. Gāzt karali nozīmētu sacelties pret Dieva noteikto kārtību. Karalis nedrīkstēja patvarīgi grozīt likumus un neievērot paražas. Tomēr valdnieki nereti pieņēma lēmumus vienpersoniski, un tas skaitījās netaisnīgi un nelikumīgi. Ja tie nesaskanēja ar aristokrātu vairākuma interesēm, tie varēja panākt lēmumu atcelšanu.

Jēdziens „likumība” viduslaikos bija visai izplūdis, jo likumi nebija apkopoti un sistematizēta vienotā krājumā.
Svinīgos apstākļos publiski teiktam karaļa vārdam nereti nebija mazāka vērtība kā rakstītam vārdam, un reti kurš aristokrāts prata lasītu un rakstīt.

Valdnieks nebija spējīgs valdīt (aizsargāt pret ārējiem ienaidniekiem, realizēt mieru un kārtību utt.) bez aristokrātijas (bruņniecības) un Baznīcas (bīskapu un abatu) atbalsta. Daļu no valdnieka funkcijām atsevišķos novados nācās uzticēt kādam no laicīgajiem vai garīgajiem aristokrātiem. Pie šīm personām viņš griezās arī tad, kad bija jāpulcina karaspēks.
 
Bruņniecības uzplaukums
knighting.jpg
 
Ja karalis gribēja nostiprināt savu varu, viņš nevarēja balstīties uz lielajiem aristokrātiem, jo tie bija bagāti un vareni un mēdza rīkoties patstāvīgi. Kara gadījumā valdnieks bija pilnībā no viņiem atkarīgs. Pār aristokrātu vasaļiem, kas bija zvērējuši uzticību saviem senjoriem, karalim nebija tiešas varas.

Palielinoties iedzīvotāju skaitam, ciemiem un pilsētām, darba apjoms valsts pārvaldē palielinājās, un karalim vajadzēja arvien vairāk uzticamu cilvēku. Līdz ar to 11. gs. sāka nostiprināties bruņniecība – kārta, pie kuras piederēja zemes īpašnieki vai tās turētāji. Bruņās tērptajiem jātniekiem  bija noteicošā loma viduslaiku karaspēkā, un lēnis deva iespēju iegūt līdzekļus dārga bruņojuma iegādei.
Svarīgi!
Bruņinieku kārta tika saukta arī par vasaļu kārtu.
Tie atradās karaļa, bīskapa, abata vai cita augstmaņa dienestā, un tie atradās lēņatkarībā no sava senjora. Nereti vasaļiem izdevās lēņus pārvērst par mantojamiem īpašumiem – alodiem.
 
Ren_Joust_CR_.jpg
 
Bruņinieki mēdza uzturēties galmos, piedalīties turnīros un medībās, lasīt bruņinieku literatūru. Bruņniecībai bija savi goda kodeksi un ideāli. Par īstiem bruņiniekiem uzskatīja krietnus un varonīgus vīrus, kas cīnās ar pagāniem (bruņniecības uzplaukums sakrita ar 12. – 13. gs. krusta karu kustību). Bruņnieciskuma pazīme bija galanta izturēšanās pret dāmu, devīgums un izsmalcināta uzvedība – kurtuāzija.

Bruņniecībā bez zemākās aristokrātijas ieplūda daļa nedižciltīgu ļaužu. Par bruņiniekiem nereti kļuva valdniekam tuvi stāvoši kalpi – ministeriāļi, kas sākotnēji bija nebrīvi cilvēki. Tie līdz ar uzturēšanos valdnieka tuvumā, ieguva varu un zemi, jo par dienestu saņēma lēni. Laika gaitā tie atbrīvojās no atkarības un pieņēma bruņniecības dzīvesveidu. Ar vien vairāk cilvēka stāvokli aristokrātu sabiedrībā sāka noteikt ne tik daudz viņa izcelšanās, cik paša sasniegtais. Rezultātā 12. – 13.gs. izveidojās bruņniecības kārta, kurā ietilpa zemākie aristokrāti, ministeriāļi, karaļi un aristokrāti. Sociālās atšķirības saglabājās, bet tos vienoja bruņniecības ideāli un kultūra.
 
Svētās Romas impērija
Vācija, Ziemeļitālija un pārējās teritorijas, kas ietilpa impērijā bija ar atšķirīgām paražām un valodām, un, izņemot ķeizaru, tās nekas nesaistīja.
Svarīgi!
Svētās Romas impērijas pamatteritoriju 12. - 13. gs. veidoja Vācija, kas sastāvēja no daudzām firstu un bīskapu valstiņām.
Vācijai bija savs karalis, nereti arī vienlaikus Svētās Romas impērijas ķeizars. Atšķirībā no Francijas, kura 12. – 13.gs. nostiprināja karaļa varu, aizsākot valsts centralizāciju, Vācijā un Svētajā Romas impērijā notika decentralizācijas tendences. Decentralizāciju pastiprināja cīņa starp 2 dzimtām – Štauferiem un Velfiem.
 
1152. g. par karali tika ievēlēts Štauferu pārstāvis Švābijas hercogs Frīdrihs I Barbarosa (Rudbārdis). Viņa valdīšanas laikā iestājās miera periods. Frīdriha I māte bija cēlusies no Velfu dzimtas un tas radīja cerības, ka abas dzimtas tiks samierinātas. Frīdrihs I pat nodeva Velfu rokās lielas zemju teritorijas. Frīdrihs I paplašināja savas zemes, dibināja pilsētas un cēla pilis. Viņš gribēja izveidot plašu viendabīgu, karaļa domēnei Francijā līdzīgu teritoriju, kas atrastos valdnieka kontrolē.
 
barbarossa.jpg
Frīdrihs I Barbarosa.

Frīdriha I autoritāti cēla viņa kronēšana par ķeizaru 1155. g. Kā Sv. Romas impērijas ķeizaram viņam bija svarīgi savu varu nostiprināt arī Itālijā. Itālijā viņš pavadīja 16 no saviem 38 valdīšanas gadiem. Itālijā Frīdrihs I ieradās 1158. g. ar karaspēku. Daļa pilsētu tomēr atteicās viņam pakļauties, sākās bruņotas cīņas. Pret ķeizaru nostājās arī Romas pāvests. 1167. g. pilsētas izveidoja pret ķeizaru vērstu savienību – Lombardijas līgu. Asiņainas cīņas ilga 20 gadus, kas 1183. g. beidzās ar miera izlīgumu. Pilsētvalstis atzina ķeizara virskundzību un apsolījās maksāt nodevas, bet savas privilēģijas tās paturēja.
 
Impērijas ziemeļos galvenais Frīdriha I pretinieks bija viņa brālēns – Saksijas hercogs Heinrihs Lauva. Viņa rīcībā atradās Vācijas ziemeļi un ziemeļaustrumi, arī Bavārija. Varenības ziņā viņš varēja konkurēt ar karali. Frīdrihs I to nevēlējās pieļaut  un, izmantojot Saksijas aristokrātu sūdzības, un Heinriha Lauvas atteikšanos piedalīties karagājienos pret Itālijas pilsētām, viņš tika saukts karaļa tiesas priekšā, uz kuras, vairākkārt aicināts, neieradās. Par to viņam tika atņemti visi lēņi un tituli.
 
heinrich_240.jpg
Heinrihs Lauva.

Šī uzvara nenostiprināja ķeizara pozīcijas, jo atņemto zemi viņš nevarēja paturēt, tā bija jāizlēņo citiem vasaļiem - garīgajiem un laicīgajiem augstmaņiem. To rokās nonāca arvien vairāk zemju, kas ļāva piesaistīt sev bruņiniekus.

Frīdrihu I Barbarosu nomainīja viņa dēls Heinrihs IV, kas vienlaikus bija arī Sicīlijas karalis. Viņš vēlējās izveidot vienotu monarhiju ar mantojamu valdnieka varu, apvienojot Sicīliju un Vāciju, bet tas nebija pieņemams ne firstiem, ne pāvestam. Nesasniedzis savu mērķi viņš mira 31 gadu vecumā ar malāriju (iespējams ticis noindēts).

Viņa dēlam Frīdriham II nācās izcīnīt smagas cīņas, lai iegūtu Sicīlijas troni. Viņš apsolīja pāvestam neapvienot Sicīliju un Vāciju.
Savas valdīšanas laikā viņš galvenokārt uzturējās Itālijā. Viņa galms Palermo bija slavens ar greznību un tā zinātniekiem. Tur savijās bizantiešu, arābu, normaņu un ebreju tradīcijas. Daudz kas atgādināja Austrumus. Ķeizara pili apsargāja mauri.
Mauri (grieķu val. mauros – tumšs) bija arābu iekarotāju pēcteči Eiropā – Pireneju pussalā un Sicīlijā, kas piederēja pie musulmaņu ticības.
Valdnieks un viņa svīta mēdza pārvietoties ziloņu mugurā.

Karalim nebija sveši arī Rietumeiropas bruņinieku tikumi. Viņam patika gan turnīri, gan medības ar piekūniem.

frederick2.jpg
Frīdrihs II
 
Vācija Frīdrihu II interesēja maz, līdz ar to firsti tur ieguva jaunas privilēģijas, piemēram, tiesības kalt naudu, ievākt muitas, celt pilis utt. Līdz ar to decentralizācija vairs nebija apturama.

Frīdrihs II bija pretrunīga personība. Viņš bija karavadonis un literāts, likumdevējs un zināšanu atbalstītājs, reizē krusta karotājs un arābu kultūras cienītājs, ķeceru un tai pat laikā pāvesta ienaidnieks.

Pēc Frīdriha II nāves sākās jukas. 1273. g. par karali tika ievēlēts grāfs Rūdolfs no Hābsburgu dinastijas. Viņa politika bija mazefektīva. Viņš nepretendēja ne uz Sicīliju, ne Dienviditāliju. Viņa balsts bija Austrija un Štīrija.
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000., 309. lpp.
http://www.fidnet.com/~weid/knighting.jpg
http://www.gilroydispatch.com/content/img/f225351/Ren_Joust_CR_.jpg
http://einspruch.files.wordpress.com/2007/09/barbarossa.jpg
http://www.schweriner.de/cms/images/sehenswuerdigkeiten/heinrich_240.jpg
http://hermetic.com/sabazius/frederick2.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003.