Teorija

14. gs. krīze un Lielais mēris
14. gs. uzskata par krīzes un satricinājumu laiku. No 11. līdz 13. gs. notika ekonomiska augšupeja un dzīves līmeņa celšanās. Savukārt no 14. gs. sākuma līdz 15. gs. vidum cilvēkiem nācās piedzīvot saimnieciskas grūtības, psiholoģiskus triecienus un citas problēmas – epidēmijas, dabas katastrofas, karus, baznīcas autoritātes krišanos, pārtikas cenu svārstības, nemierus, dumpjus, musulmaņu iebrukumus Dienvidaustrumu Eiropā un laicīgo valdnieku bezspēcību.
 
Kopš 11. gs. Eiropā notika straujš iedzīvotāju pieaugums. 14. gs. lauksaimniecība tikko spēja tos apgādāt ar pārtiku. Brīvju lauksaimniecību zemju Eiropā gandrīz vairs nebija. Gluži vai katastrofas lauksaimniecībā izraisīja nelabvēlīgas klimata izmaiņas. Ap 1300. g. iestājās tā saucamais mazais ledus laikmets, kas ilga līdz 1700. g. Ziemas un vasaras kļuva krietni vēsākas. Vidējā temperatūra samazinājās par vairākiem grādiem. Palielinājās polāro ledāju platības un vairākās ziemeļu teritorijās bija jāpārtrauc labības audzēšana. Nestabilā klimata dēļ ļaudīm draudēja bads.
 
Izsalkušie cilvēki bieži slimoja. Epidēmijas 14. gs. nebija nekāds retums.
Svarīgi!
Vissmagākās sekas Rietumeiropā bija 1347. – 1350. g. Lielajam mērim jeb „melnajai nāvei”.
Slimības izcelsme meklējama Āzijas kontinenta vidienē, no kurienes tā ievazāta Melnās jūras ostās. Jūrnieki no Krimas mēri izplatīja Bizantijā. Ar mēri inficētas žurkas un blusas slimību izplatīja zibens ātrumā.
Dažu gadu laikā mēris skāra vairumu Rietumeiropas zemju – Itāliju, Franciju, Vāciju, Zviedriju, Livoniju, Krievzemi u.c. Vēlāk sekoja vēl divi, bet mazāki epidēmijas viļņi. Rietumeiropā gāja bojā ap 20 milj. cilvēku (aptuveni 1/3 daļa).
 
DSC_4829.JPG
"Melnās nāves" izplatība Eiropā.
 
Daudzus dzīvi palikušos cilvēkus pārņēma masu psihoze, kas izpaudās represijās pret ebrejiem. Klīda baumas, ka ebreji savos reliģiskajos rituālos izmanto speciāli nogalinātu kristiešu bērnu asinis. Pāvests šis baumas noraidīja un aizstāvēja ebrejus. Tomēr cilvēki ebrejus vainoja visās nelaimēs, apsūdzēja tos aku saindēšanā un kristiešu aplipināšanā ar mēri. Kristieši sāka tos masveidā slepkavot.
 
black_death.jpg 

Ebreju grautiņi sākās Aragonā un Dienvidfrancijā, masveidīgus apmērus sasniedza Vācijā. Ebreji tika vajāti, spīdzināti, pakārti un dzīvi sadedzināti. Dzīvi palikušos piespieda pieņemt kristietību. Daļa no padzītajiem ebrejiem devās uz Austrumeiropu, īpaši Poliju. Polijas karalis Kazimirs III Lielais neierobežoja ebreju tiesības un ļāva viņiem pievērsties ebreju reliģijai. Daļa tomēr atgriezās Vācijā, kur tiem ierādīja ar mūri ierobežotu kvartālu – geto.
 
Mēris radīja trūkumu, kas noveda pie nemieriem. Viena no masveidīgākajām sacelšanām bija Francijā, kas pazīstama ar nosaukumu – Žakērija (nosaukums cēlies no vārda Žaks – par žakiem dižciltīgo kārtu pārstāvji mēdza nievājoši dēvēt zemniekus). Tā sākās 1358. g. kā reakcija uz papildus nodokļu ieviešanu, kas tika pamatotu ar nepieciešamību izpirkt karali no angļu gūsta. Izputinātie zemnieki sāka pulcēties baros, ieņemt pilis un nogalināt kungus, viņu ģimenes un saimes ļaudis. Sacelšanos atbalstīja arī Prīzes zemākie slāņi, kuru sacelšanos vadīja tirgotājs Etjēns Marsels. Bruņinieki sacelšanos apspieda un ap 20 000 zemnieku sodīja ar nāvi.
 
1381. g. jumiķa un bijušā karakalpa Vota Tailera vadībā notika sacelšanās Anglijā, kur karalis un parlaments kara vajadzībām piespieda visus maksāt nodokli – galvasnaudu. Neapmierinātību vēl vairāk pastiprināja apkārtklejojošā sludinātāja Džona Bolla sprediķi par cilvēktiesībām un sociālo netaisnību. Viņš uzdeva jautājumu: „Kurš bija dižciltīgais, kad Ādams raka un Ieva vērpa”, tā izsakot šaubas par pastāvošās iekārtas taisnīgumu. Sākotnēji karalis solīja apmierināt sacelšanās dalībnieku prasības, bet sarunu laikā V. Tailers tika nāvīgi ievainots un pārējie vadoņi sagūstīti. Pazaudējuši vadoņus, nemiernieki tika sakauti.
 
Baznīcas krīze
Krusta karotāju neveiksmes Tuvajos Austrumos iedragāja pāvesta un baznīcas autoritāti kristiešu acīs. 1291. g. pēdējie kristiešu atbalsta punkti Tuvajos Austrumos nonāca „neticīgo” rokās un sapnis par Kristus kapa atbrīvošanu no musulmaņu varas bija beidzies.
 
Philippe_IV_Le_Bel.jpg
Filips IV Skaistais
 
Drīz vien pāvestam nācās izturēt jaunu pārbaudījumu. 14. gs. sākumā izcēlās konflikts starp pāvestu Bonifāciju VIII un karali Filipu IV Skaisto. Filips IV vēlējās izveidot spēcīgu nacionālu monarhiju. Viņš sāka likvidēt garīdznieku īpašās tiesības un pieprasīja, lai arī baznīcas kalpotāji maksātu nodokļus un pakļautos karaļa tiesai. Francijas karalis uzskatīja, ka baznīcai un pāvestam jānodarbojas tikai ar garīgajām lietām un jāatsakās no jebkādas politiskas ietekmes. Savukārt pāvests Bonifācijs, līdzīgi savam priekštecim – Gregoram VII, bija par to, lai pāvestam piederētu absolūtā vara.
 
Konflikts sasniedza kulmināciju, kad Filips IV ignorēja pāvesta uzaicinājumu ierasties uz baznīcas sinodi, lai apspriestos par reformām, un sodīja 39 Francijas arhibīskapus un bīskapus, kas bija paklausījuši pāvesta aicinājumam un ieradušies uz sinodi.
 
1302. g. pāvests izdeva bullu, kurā pamatoja pāvesta vienvaldību pār pasauli un gatavojās Filipu IV atcelt no amata un izslēgt no baznīcas. Francijas karalis savukārt sasauca kārtu pārstāvniecību sanāksmi un apsūdzēja pāvestu vēlmē uzurpēt varu pār Franciju un pieprasīja saukt pāvestu pie atbildības baznīcas koncila priekšā. Viņš nosūtīja bruņotu vienību uz Itāliju, lai arestētu pāvestu. 1303. g. Francijas karaļa sūtītās personas ar draudiem mēģināja piespiest pāvestu atteikties no amata. Pāvests bija labāk gatavs mirt nekā atteikties no amata. Nespēdams pārciest pazemojumu, Bonifācijs VII sajuka prātā un pēc mēneša mira. Šis notikums ieguva simbolisku nozīmi – laicīgā vara demonstrēja pārākumu pār garīgo varu.
 
Par jauno pāvestu ievēlēja Bordo arhibīskapu, kurš pieņēma Klementa V vārdu un atzina franču garīdzniecības pakļautību karalim. Savu rezidenci no Romas tas pārcēla uz Aviņjonu.
 
 clementv.jpg
Pāvests Klements V
Svarīgi!
Aviņjonas gūsts – periods Romas katoļu baznīcas vēsturē, kad pāvesti pakļāvās Francijas karaļiem, turpinājās līdz 1377. g.
Līdz ar pāvesta pārcelšanos no Romas un Aviņjonu, tā autoritāte samazinājās. Zuda arī ienākumi no pāvesta valsts. Klements V un viņa pēcteči, lai iegūtu naudu, ņēma par paraugu Francijas monarhiju. Baznīca tika pārvērsta par centralizētai valstij līdzīgu iestādījumu ar sazarotu nodokļu ievākšanas aparātu. Pāvesti un viņa amatpersonas sāka nodarboties ar baznīcas amatu pārdošanu. Līdz ar to bieži bīskapijas nonāca ārzemnieku rokās, kurus interesēja vienīgi peļņa. Baznīcas iekšienē radās neapmierinātība ar šo kārtību. Kritizētāju vidū populāra bija ideja, ka augstākajai varai jāpieder pašiem kristiešiem, kurus pārstāv koncils – „ticīgo sanāksme”.
 
1377. g. ar Sv. Romas impērija ķeizara atbalstu pāvest Gregors XI pāvesta sēdekli pārcēla atpakaļ uz Romu. Pēc gada pāvests Gregors XI mira un Romā tika ievēlēts jauns pāvests, bet vēlēšanas apšaubīja 13 Aviņjonā palikušie kardināli. Tie ievēlēja citu pāvestu. Ar šo notikumu aizsākās Lielā shizma.
Shizma ir baznīcas šķelšanās; vienotas baznīcas sadalīšanās, nošķiroties kādai ticīgo daļai.
Romas pāvestu atbalstīja ķeizars, Anglijas karalis un citi valdnieki, bet Aviņjonas pāvestu – Francijas un Spānijas karaļi un to sabiedrotie. Abi pāvesti uzlika viens otram un to atbalstītājiem lāstu. Ticīgo vidū valdīja jukas. Lielā shizma jau tā zemo baznīcas autoritāti pazemināja vēl vairāk.
 
Lai glābtu situāciju 1409. g . Itālijas pilsētā Pizā tika sasaukts koncils, kas ievēlēja jaunu baznīcas galvu, kuru atzina Anglija, Francija, Ungārija un daži vācu bīskapi. Atceltie pāvesti koncila lēmumu ignorēja. Rezultātā haoss tika palielināts un bija 3 pāvesti.
Svarīgi!
Lielo shizmu izdevās pārvarēt koncilam, kas tika noturēts no 1414. g. līdz 1418. g. Dienvidfrancijas pilsētā Konstancā.
Jaunievēlētais pāvests to sasauca pēc Sv. Romas impērijas ķeizara pieprasījuma. Tajā piedalījās valdnieki un to pārstāvji, pilsētu, mūku ordeņu un universitāšu sūtņi, kardināli, arhibīskapi un bīskapi. Rezultātā divi pāvesti tika atcelti no amata un trešais atkāpās. 1417. g. ievēlēja jaunu pāvestu – Martīnu V.
 
15. gs. otrā pusē pāvesti sevi uzskatīja ne tik daudz par Kristus vietniekiem zemes virsū, kā par Pāvesta valsts valdniekiem. To galmos valdīja greznība, tie piedalījās cīņā par kundzību Itālijā un nenodalīja savus personiskos un baznīcas ienākumus.
 
Lielās shizmas laikā baznīcas stāvokli apgrūtināja arī pret to vērstā kritika, ko izteica Oksforda universitātes profesors Džons Viklifs Anglijā.
 
reform_wycliffe.jpg
Džons Viklifs
 
Džons Viklifs apšaubīja pāvesta kā baznīcas galvas īpašās pilnvaras un noliedza pāvesta kūrijas nepieciešamību. Viņš neatzina pāvesta tiesības uz virsvadību pār visiem ticīgajiem. Viņaprāt, visas īstenās reliģiskās patiesības ir atrodamas nevis pāvesta rīkojumos, bet tikai Svētajos Rakstos.
Svarīgi!
Džons Viklifs pārtulkoja Bībeli angļu valodā.
Viklifs neatzina svēto un relikviju godināšanu, kā arī grēksūdzes. Viņaprāt, baznīcai nav vajadzīgi nekādi īpašumi un tai nav jājaucas laicīgās lietās. Viņš noliedza pāvesta tiesības ievākt nodevas, uzskatot, ka tam jāpārtiek no ticīgo brīvprātīgiem ziedojumiem. 1382. g. baznīca lielāko daļu viņa atziņu pasludināja par ķecerīgām un uzsāka viņa piekritēju, klejojošo sludinātāju no tautas vidus – lolardu – vajāšanu.
 
Čehijas studenti Dž. Viklifa idejas izplatīja Prāgas universitātē, kur tās ar sajūsmu uzņēma studenti un mācībspēki, jo īpaši Prāgas universitātes maģistrs un tautas sludinātājs Jans Huss. Čehija, kas atradās Sv. Romas impērijas sastāvā, bija nonākusi vācu iespaidā. To baznīcās, universitātēs un dažādos vadošos amatos
dominēja vācieši. J. Huss visas savas idejas pamatoja ar Svētajiem Rakstiem, kurus viņš pārtulkoja čehu valodā. Tā kā Huss no saviem uzskatiem negribēja atkāpties, 1415. g. viņu sadedzināja uz sārta. Pēc šī notikuma viņa piekritēji Čehijā ķērās pie ieročiem un tautas varoņa bruņinieka Jana Žižkas vadībā vairākkārt sakāva ķeizara karaspēku. No 1420. līdz 1431. g. pāvests pat pasludināja 5 krusta kara gājienus pret husītiem, taču husītus nekas nespēja apturēt. Tie pat devās karagājienos un tas izraisīja apjukumu Romas katoļu zemēs. 1434. g. tika panākts izlīgums ar husītiem, bet tikai uz laiku.
 
Jan_Hus_2.jpg
Jans Huss

Ap 15. gs. situācija baznīcā stabilizējās, bet bija skaidrs, ka bez reformām baznīca nespēs apmierināt sabiedrību.

Turku iebrukums Eiropā un Bizantijas bojāeja
Svarīgi!
Ap 1300. g. Osmans I pakļāva visu Mazāziju un pasludināja sevi par sultānu, bet iedzīvotāji sāka saukt sevi par osmaņiem.
14. gs. vidū osmaņi pārcēlās pāri Dardaneļu šaurumam un iesaistījās cīņās, kas risinājās Balkānu pussalā. Iekšējo juku novājinātā Bizantija nespēja pretoties osmaņiem un imperatoram Joanam V Paleologam nācās atzīt osmaņu virskundzību. Bizantijas imperators vija spiests palīdzēt turkiem ieņemt Bizantijas pilsētas. Dažu gadu desmitu laikā turku rokās nonāca lielākā daļa Balkānu pussalas. Pakļautajiem iedzīvotājiem tika uzliktas dažādas nodevas. Smags bija „asiņu nodoklis” – pienākums atdot turkiem zināmu skaitu 9-12 gadu vecu zēnu, kurus pievērsa islāmam, apmācīja karamākslā un padarīja par verdziski uzticamiem sultāna karavīriem. 
 
Pēc tam turki uzvarēja dienvidslāvu karaspēku, kā arī sagrāba Bulgāriju uz 300 gadiem. Kad tika aplenkta Konstantinapole, Eiropa sāka aptvert briesmu nopietnumu. Ungārijas karaļa un vēlāk Sv. Romas impērijas ķeizara Zigismunda I vadībā tika savākts ungāru, vācu un franču karaspēks, ko atbalstīja venēciešu flote. Svētību šim pasākumam deva arī baznīca, bet kristieši cieta smagu sakāvi pie Nikopoles 1396. g.
 
Bizantijas imperatori meklēja palīdzību pie citiem Eiropas valdniekiem, bet neviens īsti neatsaucās. Glābiņš bija negaidīts. Vareno turku sultānu Bajazedu sakāva mongoļu valdnieks Tamerlans (Timurs), kurš Vidusāzijā bija izveidojis varenu lielvalsti ar galvaspilsētu Samarkandu. Turki atkāpās no Konstantinapoles un to valsts saira. Tomēr pēc Tamerlana nāves osmaņi pārvarēja krīzi un sāka jaunu ekspansiju.
 
Timur_reconstruction03.jpg
Tamerlans

1453. g. turki atkal aplenca Konstantinapoli. 150 000 turkiem pretī stājās 10 000 pilsētas aizstāvju. Turkiem palīdzēja arī dženovieši, kuriem turki solīja tirdzniecības privilēģijas. Konstantinapole nonāca turku varā un imperators Konstantīns XI krita kaujā. Sv. Sofijas katedrāle tika pārvērsta par musulmaņu mošeju.
Līdz ar Konstantinapoles krišanu kristieši zaudēja savu otro galvaspilsētu.
Svarīgi!
Bijušās Austrumromas impērijas teritorijā izveidojās turku lielvalsts – Osmaņu impērija, par kuras galvaspilsētu kļuva Istanbulu (Stambula) pārdēvētā Konstantinapole.
Centralizētu monarhiju veidošanās
Vēlajos viduslaikos pāvesta mēģinājumi pakļaut sev laicīgo varu cieta neveiksmi. Arī Sv. Romas impērijas ķeizars sāka zaudēt visu kristiešu laicīgā valdnieka un aizstāvja statusu. Atsevišķās valstīs sāka veidoties nozīmīgi laicīgās varas centri ar spēcīgu karaļa varu.
Svarīgi!
Vēlajos viduslaikos tika likti pamati nacionālu valstu izveidei.
Centralizētas monarhijas valdnieka vara vairs nebalstījās uz vasaļu uzticības zvērestu, bet gan uz valsts iedzīvotāju lojalitāti un atbalstu. Valsts pārvaldē tika iesaistītas dažādas kārtas. Sāka veidoties tikai no monarha atkarīgs ierēdniecības slānis. Jaunās pārvaldes formas ieviesās lēni.
 
Vēlajiem viduslaikiem raksturīgs kārtu pašapziņas pieaugums. Pieauga ekonomiski patstāvīgo pilsētnieku politiskā ietekme. Viņi līdztekus garīdzniecībai un bruņniecībai tika aicināti piedalīties kārtu pārstāvniecības sanāksmē. Katrā zemē šīm sanāksmēm bija savs nosaukums. Anglijā – parlaments, Francijā – ģenerālštati, Vācu zemēs, Livonijā un Prūsijā – landtāgs, Pireneju pussalas karalistēs – kortesi, Polijā un Lietuvā – seims, Zviedrijā – riksdags. Tie atšķīrās ne tikai pēc nosaukuma, bet arī uzbūves un kārtu sastāva.
 
Kopīgs bija tas, ka kārtas varēja karalim izvirzīt savas prasības. Nodokļu jautājumos monarham bija jāsaņem kārtu piekrišana. Citos jautājumos tām bija drīzāk valdnieka padomdevēju loma. Ar kārtu un ierēdniecības atbalstu monarham izdevās ierobežot aristokrātiju. Karalis savu varu vairs neizmantoja tikai savās interesēs, bet sāka dalīt to ar kārtām.
 
Par centralizētas monarhijas varas centru kļuva patstāvīgs valdnieka galms, kurš tagad nostabilizējās vienā pilsētā, kas bija karaļa rezidence un valsts galvaspilsēta. Karaļa galmā tika rīkoti svētki un tajā sāka koncentrēties sabiedriskā, politiskā un kultūras dzīve.
 
Centralizētas monarhijas varu stiprināja arī patstāvīga karaspēka izveide. Vēlie viduslaiki bija tikai jauno valsts formu aizsākums, pilnbriedu tās sasniedza jaunajos laikos.
 
Atsauce:
V. Klišāns "Vēsture vidusskolai II daļa", Zvaigzne ABC, 2003.g., 21. lpp.
http://www.flatrock.org.nz/topics/history/assets/black_death.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/0/0a/Philippe_IV_Le_Bel.jpg
http://blog.templarhistory.com/wp-content/uploads/clementv.jpg
http://www.answersingenesis.org/assets/images/articles/am/v2/n4/reform_wycliffe.jpg
http://de.academic.ru/pictures/dewiki/74/Jan_Hus_2.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/0/00/Timur_reconstruction03.jpg
V. Klišāns "Vēsture vidusskolai II daļa", Zvaigzne ABC, 2003.g. 
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003.