Teorija

Francija
12. gs. sākumā karaļa vara Francijā bija vairāk formāla. Vissarežģītākās attiecības karalim bija ar tā vasali – Normandijas hercogu. 1066. g. Vilhelms bija iekarojis Angliju un kļuvis par tās karali. Anglijas valdnieki savu lēņatkarību no Francijas karaļa uzskatīja par formālu, tas radīja saspīlējumu abu valstu attiecībās.
 
aaa.jpg
Luijs VI
 
Francijas karalim Luijam VI izdevās nodibināt stingru kontroli pār karaļa zemēm un palielināt Kapetingu dinastijas autoritāti. Viņš sagrāva baronu pilis, kas nelikumīgi iekasēja naudu, un uzcēla savas pilis, kuru ievāktā nauda nonāca valsts kasē. Pavalstnieki šo viņa rīcību uzsvēra kā taisnīgu, karalis tika pat uzskatīts par līdzīgu svētajam. Slimnieki pat sāka ticēt, ka tos var izārstēt karaļa rokas pieskāriens.
 
Luijs VI piespieda Normandijas vasaļus un karali oficiāli atzīt lēņatkarību no Francijas.
 
1124. g. Francijai gatavojās uzbrukt Svētās Romas impērijas ķeizars Heinrihs V, ap Luiju VI sapulcējās tik liels karaspēks, ka Heinrihs V padevās, neuzsācis cīņu. Nesaskaņas starp Franciju un Angliju turpinājās.
Svarīgi!
1214. g. Francijas karalis Filips II guva galīgo uzvaru pār Anglijas karali, sakaujot to kaujā pie Buvinas, kurā franču bruņinieki sakāva Anglijas karaļa Džona I Bezzemja un viņa sabiedrotā Svētās Romas impērijas ķeizara Otona IV karaspēku.
Šis notikums tiek uzskatīts par lūzuma momentu Francijas monarhijas vēsturē, jo tika nodemonstrētas Francijas spējas tikt galā ar visspēcīgākajiem ienaidniekiem.
 
philipp2auguste.jpg
Filips II
 
Savukārt Filipa II panākumus iekšpolitikā nodrošināja efektīva pārvalde. Viņš aristokrātiem atņemtos lielos zemes īpašumus neizlēņoja, bet pārvaldīja pats. Tos sadalīja apgabalos, kurus pārvaldīja karaļa ierēdņi – baji. Tie piederēja pie zemākās aristokrātijas un bija karaļa sabiedrotie cīņā ar lielajiem aristokrātiem. Filipa II un viņu pēcteču laikā karaļa galms arvien vairāk sāka pārņemt valsts pārvaldes funkcijas. Reizi gadā visiem bija jāsapulcējas un jāatskaitās par savu darbību. Galma tiesa (kopš 1239.g. to sauc par Parīzes parlamentu) kļuva par augstāko tiesu instanci valstī.
 
Karaļa troni vienmēr mantoja karaļa pirmdzimtais dēls. Autoritāti un cieņu Francijas karaļiem nodrošināja arī tas, ka viņi 12. – 13. gs. uzstājās kā galvenie krusta kara organizētāji un militārie vadītāji.
 
Populārs un mīlēts valdnieks bija Luijs IX Svētais, kurš tika uzskatīts par taisnīgu karali. Viņa likumi sāka izspiest aristokrātu vietējos likumus. 1258. g. tika aizliegti iekšējie kari starp aristokrātiem.
 
13./14. gs. mijā, kad valdīja karalis Filips IV Skaistais, Francija atradās ceļā uz apvienotu valsti. Viņa laikā Parīze kļuva par galveno galma un politiskās dzīves centru.
 
Anglija
1066. g. normandiešu iebrukums Anglijā un uzvara kaujā pie Heistingsas mainīja Anglijas vēsturi. Vilhelms I iekarotājs pasludināja visas zemes par savu īpašumu uz izdalīja tās lēņos gan laicīgām, gan garīgajām personām. Lielākā daļa tika Vilhelma I kara biedriem.
 
Franču – normandiešu kultūra pamazām guva pārsvaru pār anglosakšu – skandināvu tradīcijām. Augstāko aristokrātu stāvokli vairs nenoteica piederība dzimtai, bet personīgā saistība ar karali.
Svarīgi!
Karalis pavēlēja uzskaitīt visas zemes un īpašumus, kuras rezultāti apkopoti 1086. g. „Pastarās tiesas grāmatā” (nosaukums cēlies no tā, ka karaļa pilnvarotie pieprasīja visiem stāstīt tikai patiesību „kā pastarajā tiesā”). Pamatojoties uz to, tika aprēķināti nodokļi un karalis guva precīzu pārskatu pār vasaļu ienākumiem.
DSC_4835.JPG
Pastarās tiesas grāmata.
 
Negatīvi karaļa varu Anglijā ietekmēja karaļa Henrija II cīņa ar dēliem. Tāpat neveiksmīga bija Henrija II politika. Viņš izlēma atņemt baznīcai autonomiju tiesas lietās un pakļaut garīdzniekus karaļa tiesai. Pret laicīgās varas iejaukšanos baznīcas lietās uzstājās izbijis karaļa draugs kanclers Tomass Bekets, kurš bija kļuvis par Kenterberijas arhibīskapu. Viņu karalis pavēlēja nogalināt. Rezultātā karalis bija spiests publiski nožēlot grēkus. Noslepkavoto arhibīskapu baznīca pasludināja par svēto, bet viņa kaps Kenterberijā kļuva par svētvietu.
 
becket-3-sized.jpg
 
Arī karalim Džonam I Bezzemim radās konflikts ar baznīcu, jo tas apstrīdēja pāvesta izvirzīto kandidātu Kenterberijas arhibīskapa amatam.
 
1212. g. pāvests izdeva bullu, kurā bija teikts, ka tronis tiek atņemts Džonam I un nodots Francijas karalim Filipam II. Bailēs zaudēt pavalstnieku uzticību Džons I atzina sevi par pāvesta vasali. Karaļa attiecības ar pavalstniekiem jau tāpat bija sliktas, nepamatoto nodokļu un sodu dēļ. Pēc sakāves 1214. g. kaujā pie Buvinas pavalstnieki uzsāka karu ar karali. Džons I Bezzemis bija spiests 1215. g. izdot Lielo brīvības hartu – dokumentu, kas baroniem, bruņiniekiem un baznīcai deva garantijas pret karaļa patvaļu.
 
Harta tomēr neatturēja nākamo karali Henriju III no patvaļas nodokļu ievākšanā un tas radīja jaunu sacelšanos. Aristokrātija panāca tiesības izveidot 15 baronu padomi, kas kontrolētu valsts pārvaldi un ar kuriem karalim būtu jāsaskaņo lēmumi. Tiesības ietekmēt valsts dzīvi pieprasīja arī sīkā bruņniecība un pilsētas. 1265. g. tika sagūstīts karalis un sasaukts parlaments, kurā piedalījās garīdzniecība, baroni, bruņniecība un pilsētu pārstāvji. Pakāpeniskais parlamenta formēšanās process noslēdzās Eduarda I valdīšanas laikā. Anglija kļuva par kārtu monarhiju - valsti, kuras pārvaldē līdztekus valdniekam bija iesaistītas arī kārtas. 
Svarīgi!
14. gs. parlaments sadalījās augšnamā, kurā ietilpa lielie garīgie un laicīgie augstmaņi un apakšnamā, kas sastāvēja no grāfistu un pilsētu pārstāvjiem.
Šo viduslaiku parlamentu nevarēja uzskatīt par tautas pārstāvniecības institūciju, jo tā locekļus neievēlēja. Grāfistu un pilsētu pārstāvji drīkstēja iesniegt sūdzības un lūgumus, bet nevarēja pieņemt lēmumus.
 
Lietuva
Uz rietumiem no prūšiem un uz dienvidiem no zemgaļiem un kuršiem dzīvoja lietuvieši, žemaišu un augštaišu ciltis. 12. un 13. gs. to apdzīvotājās teritorijās pakāpeniski nostiprinājās vairākas cilšu savienības.
 
Ap 13. gs. vidu valdniekam Mindaugam izdevās pakļaut sev daļu teritorijas un izveidot Lietuvas valsti, kļūstot par tās pirmo valdnieku – lielkunigaiti.
 
Mindaugas.jpg
Mindaugs
 
Viņam bija daudz pretinieku, piemēram, kunigaitis Tautvila un Rīgas arhibīskaps. Lai nostabilizētu savu varu, Mindaugs salīga mieru ar Vācu ordeni un pieņēma kristīgo ticību. Tā viņš pasargāja savu valsti no ordeņa agresijas un citiem lietuviešu dižciltīgajiem. Pāvests lika Mindaugu kronēt par Lietuvas karali.
 
Žemaiši tomēr negribēja pakļauties ordenim un kristīšanai. 1260. g. notika Durbes kauja, kurā Žemaiši uzvarēja ordeni, Mindaugs izšķīrās par politiskās orientācijas maiņu un uzsāka karu pret ordeni. 1263. g. viņu nogalināja sazvērnieki – pagānu ticības piekritēji. Līdz ar to Lietuvas veidošanās par Rietumeiropas tipa valsti tika apturēta.
 
Pēc Mindauga nāves Lietuvā sākās jukas un cīņa par troni. Tas atviegloja Vācu ordeņa stāvokli. Ordenis Daugavpilī uzcēla pili, no kura veica vairākus uzbrukumus. Tomēr Lietuvu ordenis nespēja pakļaut. Pret ordeni lietuviešu pusē cīnījās arī prūši un zemgaļi, kas negribēja pakļauties ordenim.
 
Skandināvija
Norvēģijā, Dānijā un Zviedrijā, tāpat kā citās Eiropas zemēs, 12./13. gs. izveidojās aristokrātija un bruņniecība, bet plaisa starp sabiedrība eliti un zemākajiem slāņiem nebija tik liela kā citviet. Skandināvijas zemniecība nebija nospiesta beztiesiskā atkarībā no kungiem. Nereti valdnieki brīvajā zemniecībā saskatīja sabiedrotos cīņai ar aristokrātiju.
 
Skandināvijā ne tikai augstmaņi, bet arī karaļi (konungi) deva priekšroku dzīvei laukos. Pilsētu bija maz. Tās līdzinājās nelieliem miestiem. Vienīgi Visbija un Stokholma 13. gs., pateicoties vācu tirgotājiem, uzplauka līdzīgi Rietumeiropas tipa pilsētām. Lielākā iedzīvotāju daļa tajās bija vācieši.
 
12. un 13. gs. starp šīm 3 ziemeļvalstīm konfliktu nebija, bet tās iesaistījās ārējās ekspansijās. Norvēģija ieguva kontroli pār Islandi un Grenlandi, Dānija pār Baltijas jūras dienvidu piekrasti un ziemeļigauniju, bet Zviedrija virzījās uz Krievzemi un pret nekristīto Somiju. Iekarojumi lielākoties tika pamatoti ar nepieciešamību izplatīt kristietību pagānu vidū.
 
12. gs. Skandināvijā nostiprinājās baznīcas. Izveidojās arhibīskapijas – Lundā (Dānijā), Tronheimā (Norvēģijā) un Upsalā (Zviedrijā).
 
12. – 13. gs. Skandināvijā nostiprinājās politiskā sistēma. Norvēģijā iedibinājās karaļa varas mantošanas princips. Tika noteikti valstij vienoti likumi un iedibināti ienesīgi valsts amati. Valsts tika sadalīta apgabalos, kuru pārvaldītājus iecēla karalis. Atšķirībā no Norvēģijas, Dānijā un Zviedrijā karali ievēlēja. Tas ierobežoja karaļa darbību, jo pirms ievēlēšanas tam bija jādod dažādi solījumi. 1282. g. karalis tika spiests izdot dokumentu, ar kuru tas apņēmās ik gadu sasaukt augstāko aristokrātu, prelātu galma ierēdņu sanāksmi un nevienu bez tiesas sprieduma neapcietināt. Rezultātā valdniekam nācās dalīt varu ar aristokrātiju.
 
Arī Zviedrijas karalis 1319. g. atļāva augstākajiem garīgajiem un laicīgajiem augstmaņiem izveidot Valsts padomi.
 
Krievzeme
Par galveno Krievzemes pilsētu joprojām tika uzskatīta Kijeva. Kijevas lielkņaza radinieki sāka veidot pastāvīgas dinastijas un paplašināt savas zemes. Katrs centās nostiprināt savas kņazistes un dinastijas varenību.
 
Pastāvot sadrumstalotībai, palielinājās atšķirības starp reģioniem. Kņazistēs nostiprinājās arī dižciltīgie bajāri (agrākās karadraudzes locekļu kārta). Palielinājās bajāru zemes īpašumi un ienākumi no tiem. Pieauga to politiskā ietekme. Tie vairs nepārcēlās no vienas kņazistes uz citu, kā tas bija agrāk, un bieži ignorēja kņazu gribu.
Krievzeme bija ekonomiski attīstīta un bagāta, bet iekšēji novājināta. To izmantoja ienaidnieki – ungāri, poļi, lietuvieši, zviedri un Vācu ordenis. Kā varonīgu aizstāvi no rietumu iebrucējiem vēsturnieki izceļ Novgoroda kņazu Aleksandru.
Svarīgi!
13. gs. krievu kņazistes piemeklēja kareivīgo un nežēlīgo stepju klejotāju – mongoļu iebrukums.
untitled.bmp
Čingishans
 
Valdnieka  un mongoļu apvienotāja lielhana Čingishana vadībā tika iekarota Ziemeļķīna, Vidusāzija un citas teritorijas. Ķīnā mongoļi apguva mūru graušanas tehniku un iesaistīja savā karaspēkā ķīniešu inženierus. Tad sekoja mongoļu iebrukums Krievzemes kņazistēs ar hanu Batiju priekšgalā. Tika ieņemtas un izpostītas daudzas pilsētas, ieskaitot Kijevu. Rietumeiropu no mongoļu briesmām pasargāja pēkšņā lielhana nāve. Krievu kņazi savās savstarpējās ķildās izmantoja mongoļus, ar kuru palīdzību tie izrēķinājās viens ar otru. Lai uzlabotu nodokļu ievākšanu, tika veikta iedzīvotāju uzskaite. Nodokļu uzskaitei nebija pakļauti vienīgi garīdznieki, jo to atbalsts mongoļiem varēja noderēt.
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Luijs_VI_Resnais
Atsauce:
http://www.histoire-en-ligne.com/IMG/jpg/philipp2auguste.jpg
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003., 185. lpp.
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003., 187. lpp.
http://www.nndb.com/people/838/000086580/becket-3-sized.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/6/6a/Mindaugas.jpg
http://2.bp.blogspot.com/_RX6kCOqHjLo/SIGqmOG6jUI/AAAAAAAAACU/b3bTHuk5ts4/s400/page4_1.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003.