Teorija

Sabiedrība
Viduslaiku pirmajos gadsimtos dominēja uzskats, ka sabiedrība iedalās 3 kārtās – laicīgie ļaudis, garīdznieki un mūki. Pamatojums šim dalījumam bija atrodams Bībeles tekstos.
 
10./11. gs. radās shēma, kas atšķirības dažādu slāņu dzīvesveidā skaidroja ar katra slāņa noderīgumu sabiedrībai. Līdz ar to cilvēki tika dalīti 3 kārtās:
  1. tajos, kas lūdz Dievu;
  2. tajos, kas karo;
  3. tajos, kas strādā.
 
Garīdznieki un mūki ietilpa vienā grupā, bet laicīgie ļaudis tika sadalīti 2 grupās.
 
Garīdznieku un mūku uzdevums bija izlūgties Dieva žēlastību visiem cilvēkiem, sludināt Dieva vārdu un veikt reliģiskus rituālus. Tika uzskatīts, ka tie, kas kļuva par mūkiem vai garīdzniekiem, atradās tuvāk Dievam, nekā citi. Garīgo personu dzīvi regulēja baznīca.
 
medieval-knight-costume-1.jpg
 
Karošana bija aristokrātijas galvenā nodarbošanās. Nostiprinoties feodālismam, karošana kļuva par bruņinieku kārtas amatu. Bruņniecība baudīja lielāku prestižu nekā tie, kas strādāja. Tie cīnījās par taisnību un gādāja par kārtību.
 
Pie kārtas „tie, kas strādā” tika pieskaitīti visi fiziska darba veicēji, galvenokārt zemnieki (pilsētas un amatniecība vēl nebija attīstīta). Kārļa Lielā laikā valdīja uzskats, ka pieminēšanas vērti ir tikai 2 uzdevumi, kas tiek veikti sabiedrības labā – Dieva lūgšana un kristīgo ļaužu aizsargāšana.
 
Šī sabiedrības dalījuma shēma bija diezgan virspusīga. Piemēram, dižciltīgiem bīskapiem bija maz kopīga ar vienkāršu ciema mācītāju. Bīskaps kā dižciltīgais dzīvoja grezni un izšķērdīgi, bet mācītājs rocības ziņā maz atšķīrās no draudžu locekļiem. Tāpat liela sociālā atšķirība pastāvēja starp laicīgiem aristokrātiem un zemāko bruņniecību.
 
Lauksaimniecība
Arī 1./2. gt. mijā vairums cilvēku bija nodarbināti lauksaimniecībā. Ap 95% iedzīvotāju bija laucinieki. Tie dzīvoja nelielos ciemos, ko veidoja 4 – 5 zemnieku sētas, un iedzīvotāju skaits tur parasti bija 50 – 60. Ciemi savstarpēji bija vāji saistīt. Starp tiem atradās biezi meži.
 
Zemnieku sētā dzīvoja 3 paaudzes – bērni, vecāki un vecvecāki. Pie ģimenes piederīga skaitījās arī saime – kalpi un meitas. Pie ģimenes galda katram bija sava noteikta vieta atkarībā no prestiža, vecuma, dzimuma utml.
Ģimenes lielums lielākajās zemnieku sētās bija ap 15 personas.
 
Svarīgākos zemnieka sētas lēmumus pieņēma saimnieks – ģimenes galva. Viņš pārraudzīja darbus un kārtoja lietas ārpus mājas. Sieviešu pienākums bija gatavot ēst, audzināt bērnus, aust, kopt lopus, kopt dārzu utt. Saimnieka un kalpu pārziņā bija smagākie zemes darbi. Ražas novākšanā iesaistījās visi.
 
Tiesiskajā ziņā sievietes atradās sliktākā stāvoklī nekā vīrieši. Sieva bez vīra ziņas nevarēja rīkoties ar mantu vai uzstāties tiesā.
 
Salīdzinājumā ar Kārļa Lielā laiku, neatkarīgo zemnieku saimniecību skaits bija samazinājies. Daļa no tām sevi labprātīgi nodeva kāda dižciltīgā, klostera vai baznīcas atkarībā. Zeme līdz ar to vairs nepiederēja zemniekiem, un tiem nācās maksāt nodevas.
 
Zemnieku pienākumi bija stingri noteikti, un kungs tos nedrīkstēja patvarīgi grozīt. Vienam kungam varēja būt pakļautas vairākas zemnieku saimniecības, un tām varēja būt atšķirīgas nodevas un klaušas. Tā kā lasīt un rakstītprasmes līmenis bija zems, pienākumi nebija fiksēti rakstiski.
 
Atrašanās kunga atkarībā varēja būt izdevīgi, jo kungam bija pienākums aizsargāt savus zemniekus un palīdzēt grūtībās. Protams, nereti zemnieki bija neapmierināti ar savu kungu, ja tas neveica savus pienākumus. Tomēr zemnieku nemieri bija raksturīgi vēlajiem viduslaikiem – 14. – 15. gs.
 
Kultūra
10. – 11. gs. mainījās arhitektūras un mākslas stili. 19. gs. mākslas vēsturnieki šo stilu nosauca par romāniku, tā uzsverot, ka daudzas 10. – 12. gs. mākslas un arhitektūras iezīmes tika aizgūtas no Senās Romas.
Svarīgi!
Romānika ir mākslas stils, kas bija izplatīts Eiropā 10.-12. gs., taču aizsākās jau ap 8. gs. Visizteiksmīgāk tas izpaudās arhitektūrā. Romānikai raksturīgs masīvums un skaidras formas.
No antīkā laikmeta tika pārņemta masīvas kolonnas, pusapaļas arkas, kā arī ēku plānojums. Taču romānikas laika celtnieki ņēma vērā arī Karolingu laika pieredzi. Romānika visspilgtāk izpaudās baznīcu būvē.
 
DSCF3662.JPG
Romāniskie kapiteļi.
 
Romānikas arhitektūra un māksla galvenokārt atspoguļo reliģiska satura tēmas. Būvējot baznīcas, tika domāts par tās reliģiski simbolisko nozīmi. Romānikas baznīcu formas ir aizgūtas no agrīno kristiešu bazilikas. Romāniskā bazilika bija garena četrstūrveida būve, kuras galvenā ieeja atradās rietumu sienā. Ēkas austrumu sienā atradās ieapaļš izvirzījums (apsīda), kurā atradās altāris. Divas masīvas kolonnu rindas sadalīja telpu 3 daļās. Romāniskās bazilikas plānojuma pamatā bija krusts, līdz ar to tika izbūvēts šķērsjoms.
 
poi_144_500Hildesheim-St_Michaels_Church_outside.jpg
Sv. Mihaela baznīca Vācijā.
 
Baznīcas ēkas bija smagnējas ar maziem logiem. Iekštelpās valdīja krēsla. Zem baznīcas altārdaļas tika būvēta pazemes telpa – kripta, ko reizēm izmantoja par kapenēm vai kapelu. Baznīcas sienas rotāja freskas un skulptūras (gan iekšpusē, gan ārpusē). Savukārt kolonnu kapiteļos bija attēloti fragmenti un tēli no Svētajiem Rakstiem, kas palīdzēja lasītnepratējiem apgūt Svētos Raktus.
Svarīgi!
Romānika izplatījās Rietumeiropā un Viduseiropas zemēs, kas pieņēma kristīgo ticību no Romas.
Romānikas iezīmes mākslā un arhitektūrā saglabājās līdz 12. – 13. gs., kad to nomainīja gotika.
 
Senkrievu arhitektūra un māksla
Kristīgās ticības pieņemšana 10. gs. beigās ieviesa pārmaiņas senkrievu kultūrā. Jau pirms tam austrumslāvu ciltis bija sasniegušas augstu kultūras attīstības līmeni, kas balstījās uz pirmskristīgās kultūras tradīcijām. Jaunās kultūras vērtības tika radītas saskaņā ar Bizantijas literatūru, mākslu un arhitektūru.
 
Kiev.jpg
Svētās Sofijas katedrāle Kijevā.
 
Senkrievu arhitektūra pārsteidz ar vienkāršību un lielisku iekšējo apdari. Senkrievu meistari bija uzkrājuši pieredzi koku ēku būvē un ātri apguva akmens ēku celtniecību, kas ienāca no Bizantijas. Iespaidīga bija Kijevas Svētās Sofijas katedrāle, ko sāka celt 1037. g. Tā atradās augstā Dņepras krastā. Tas bija milzīgs piecu jomu dievnams. Tā atšķīrās no Bizantijas paraugiem, tai bija 13 kupoli (tie simbolizēja Kristu un viņa 12 mācekļus), kas liecina par vietējo koka arhitektūru tradīciju ietekmi.
 
Daudzu senu pilsētu centros bija cietokšņi. Atēnās bija Akropole, Romā – Kapitolijs, bet Krievijā bija kremļi.
 
Slavenākais kremlis atrodas Maskavas centrā. Tā ir trīsstūrveidīga pilsētas daļa, kas norobežota ar sarkanu sienu.
 
Atsauce:
http://karenswhimsy.com/public-domain-images/medieval-knight-costume/images/medieval-knight-costume-1.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000., 305. lpp.
http://static.live-like-a-german.com/images/poi_144_500Hildesheim-St_Michaels_Church_outside.jpg
http://www.flysiesta.lv/celojumu-gids/images/cities/Kiev.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Rom%C4%81nika