Teorija

Uzlabojumi lauksaimniecībā
Svarīgi!
Lauksaimniecībā 12. – 13. gs. notika „agrārā revolūcija”.
Sākot ar 11. gs. otro pusi tika ieviests arkls ar jauna tipa lemesi. Zeme tika ne tikai uzirdināta, bet arī pilnībā apgriezta velēna. Tika ieviesti arī iejūga tehnikas uzlabojumi, apliekot sakas zirgam ap kaklu un krūtīm. Siksnas vairs negriezās dzīvnieka ādā un nenodarīja sāpes. Arklā tika jūgti arī vērši, tomēr zirgs bija veiklāks, kustīgāks, izturīgāks un līdz ar to arī piemērotāks darbam uz lauka. Sāka izmantot arī divasu ratus uz četriem riteņiem.
 
Zemnieku darbu atviegloja arī citi jauninājumi, piemēram, dzelzs izkapts garā kātā (domājams, ka 12. – 13. gs. tā ieguva mūsdienu izkapts formu), kā arī vējdzirnavas un ūdensdzirnavas.
 
Scythe_by_Hyena.jpg
 
Tika ieviesta arī trīslauku sistēma – aramzemi sadalīja vasarāju, ziemāju laukos un papuvē. Šī sistēma ļāva palielināt ik gadu apstrādājamo zemes platību (apstrādāja nevis vairs pusi, bet 2/3 aramzemes), kā arī pasargāja augsni no ātras noplicināšanas. Pastāv uzskats, ka uzlabojumi ļāva palielināt graudaugu ražas par trešdaļu vai pat pusi.
 
Iekšējā un ārējā kolonizācija
Palielinoties lauksaimniecības ražīgumam, tika nodrošināts uzturs lielākam cilvēku skaitam. Pastāv uzskats, ka no 11.gs. beigām līdz 14. gs. vidum iedzīvotāju skaits Eiropā pieauga 3 līdz 4 reizes no 38, 5 milj. līdz 73,5 milj. Anglijā no 1,5 uz 5 milj. Francijā no 6 uz 22 milj, bet Vācijā no 5 uz 15 milj. Vairums cilvēku bija zemnieku, kas dzīvoja laukos.
 
Kad sāka trūkt lauksaimniecībā izmantojamo zemju, sāka apstrādāt kalnienes, purvus un mežus. Šādu neskartu zemju iekopšanu un apdzīvošanu sauca par kolonizāciju. Izšķir:
  1. iekšējo kolonizāciju, kad tiek izmantoti tuvumā esoši zemes resursi;
  2. ārējo kolonizāciju, kas saistīta ar cilvēku izceļošanu uz citām zemēm.
  
Sevišķi vērienīga bija vācu zemnieku kolonizācija reti apdzīvotajās, bet auglīgajās zemēs uz austrumiem no Elbas un Oderas upēm, kur dzīvoja slāvu tautas. Daļu no tām vācu bruņinieki bija iekarojuši. Valdnieki un citi aristokrāti bija ieinteresēti iedzīvotāju pieaugumā, jo zeme ienākumus deva tikai tad, ja tika apstrādāta. Lai piesaistītu pārceļotājus, valdnieki pat piešķīra privilēģijas, piemēram, atbrīvoja no nodokļiem, kamēr saimniecība tiks iekopta. Vācu pārceļošanas rezultātā zemes uz austrumiem no Elbas un Oderas ieguva vācisku raksturu. Vietējā tur dzīvojošās tautas ar laiku asimilējās.
 
Pilsētu uzplaukums
12. - 13. gs. raksturīgs pilsētu uzplaukums un jaunu pilsētu rašanās, kas aizsākās jau 11. gs. Līdz ar iedzīvotāju skaita pieaugumu attīstījās tirdzniecība un satiksme. Valdnieki un zemes īpašnieki dibināja tirdzniecības vietas, kur tirgotājiem un amatniekiem bija izdevīgi apmesties. Ar laiku tās ieguva pilsētas tiesības. Ikviens karalis, hercogs, grāfs vai kņazs, kurš gribēja nostiprināt savu varu, bija ieinteresēts, lai uz viņa zemes būtu pēc iespējas vairāk pilsētu.
Svarīgi!
Par pilsētām uzskatīja apmetnes, kuru iedzīvotājiem karalis, hercogs, grāfs, bīskaps vai kāds cits augstmanis bija devis 3 galvenās tiesības:
1) brīvi tirgoties (tirgus tiesības);
2) celt mūris (tiesības pašiem rūpēties par savas personas un mantas aizsardzību);
3) nepakļauties nevienam kungam, izņemot senjoru, ar kuru saistīja uzticības zvērests.
DSC_0009.JPG
 
Senjora intereses pilsētā pārstāvēja viņa iecelts fogts (soģis) un uzticības personas (Itālijā un Vācijā ministeriāļi). Vienīgi baznīcas institūcijas, kuras no pārējās pilsētas norobežoja mūri, dzīvoja pēc savām tiesībām, nepakļaujoties laicīgai varai.
 
Laika gaitā no lieltirgotājiem izveidojās pilsētnieku augšslānis, kurus pēc seno romiešu parauga sauca par patriciešiem. No tiem tika izveidota rāte, kas aizstāvēja pilsētnieku intereses attiecībās ar senjoru. Pilsētu rātes laika gaitā vai nu ar draudiem un ieročiem vai naudu ieguva tiesības, kas pirms tam bija senjoru amatpersonu pārziņā (tirgus pārraudzība, tiesas spriešana, naudas kalšana u.c.). Līdz ar iegūtajām privilēģijām pilntiesīgo un ekonomiski aktīvo pilsētu iedzīvotāju vidū veidojās specifiska dzīves uztvere. Tie augsti vērtēja iegūtās brīvības, tiesības un privilēģijas. Ne viens vien atkarīgais zemnieks bēga uz pilsētu, kur nodzīvojot noteiktu laiku kļuva par brīvu cilvēku – agrākajam kungam nebija vairs tiesību piespiest bēgļus atgriezties.
 
Musulmaņu centrus austrumos un Pireneju pussalā par pilsētām Rietumeiropas nozīmē uzskatīt nevarēja, jo šie centri atradās pilnīgā atkarībā no kalifa un viņa amatpersonu varas. Arī Krievzemes pilsētām nebija autonomijas tiesību, iedzīvotāji bija pilnīgi pakļauti kņazam.
 
Tirdzniecisko sakaru attīstība
Līdz ar tirdzniecisko sakaru attīstību nostiprinājās kontakti starp tuvākām un tālākām apdzīvotām vietām, sabiedrībām, valodu, kultūru un reliģiju cilvēkiem. Pilsētas kļuva ne tikai par saimnieciskiem, bet arī zināšanu un kultūras dzīves centriem. Veidojās īpaša pilsētu kultūra.
 
Visstraujāk attīstījās ostu pilsētas un pilsētas, caur kurām gāja sauszemes ceļi, kas savienoja Eiropas dienvidus un ziemeļus. Sākotnēji galvenais Eiropas sauszemes ceļš gāja caur Marseļu, Lionu un Šampaņu uz Flandriju. Sauszemes ceļus būvēja, ievērojot upju plūdumu. Neredzēti strauju uzplaukumu piedzīvoja Flandrija, kur izveidojās visbiezākais pilsētu tīkls Rietumeiropā, bet Šampaņa attīstījās par slavenu gadatirgu vietu, kur satikās ziemeļu un dienvidu tirgotāji.
 
13. gs. galvenā dienvidu – ziemeļu tirdzniecības ass pārvietojās vairāk uz austrumiem.
 
Izaugsmes tempa ziņā visas Eiropas teritorijas pārspēja Itālija. Tās ostas pilsētu vidū izcēlās Venēcija un Dženova, kas lielā mērā kontrolēja tirdzniecību starp Rietumeiropu un Austrumiem. Papildus peļņu Ziemeļitālijas ostas pilsētām deva krusta karotāju transportēšana uz Tuvajiem Austrumiem.
 
Viena no pirmajām Itālijas pilsētām, kas sāka kalt zelta naudu – florīnus (monētas ar starptautisku autoritāti), bija Florence.
Svarīgi!
Ziemeļjūras un Baltijas jūras tirdzniecībā kopš 13. gs. dominēja Hanzas tirgotāji.
Jau 12. gs. vācu lieltirgotāji sāka veidot brālības, lai aizsargātu savas tiesības un privilēģijas ārzemēs. No šīm apvienībām radās Hanzas savienība, kurā ietilpa Ziemeļvācijas, Prūsijas, Livonijas un Skandināvijas pilsētās ieceļojušie vācu tirgotāji.
 
Tirdzniecības un amatniecības organizācija
Jau izsenis, veicot tālus un bīstamus tirdzniecības braucienus, tirgotāji cits citam palīdzēja. Ar laiku no tirgotāju apvienībām, kas bija radītas konkrētam braucienam, izveidojās patstāvīgas tirgotāju brālības – ģildes. Darboties vienam viduslaiku tirdzniecībā bija praktiski neiespējami.
 
12. gs. tāpat kā senāk tirgotāji ceļoja līdzi savām precēm, kas varēja izvērsties ne tikai par mantas, bet arī dzīvības aizstāvēšanu. 13. gs. lieltirgotāji vairs personīgi nepavadīja savas preces. Ja arī tie devās līdzi, tad tikai, lai vienotos par darījumiem, pārliecinātos par apstākļiem utml. Darījumi gan galvenokārt tika vadīti no tirgotāja darba telpas – rakstāmistabas. Ar laiku tirdznieciskos darījumus sāka kārtot ar vēstuļu starpniecību. Šādā veidā tirgotājs saviem zeļļiem vai uzticības personām varēja norādīt, ko un par cik pārdot. Šādi radās iespēja tirdznieciskas operācijas veikt uzreiz vairākās vietās.
Svarīgi!
Amatnieki apvienojās cunftēs.
Guildsmen.jpg
 
Ar amatniecību varēja nodarboties tikai cunftēm piederīgi amatnieki. Tiem, kas nebija cunftēs vai tie, kas bija ienācēji no citurienes, tirgoties bija liegts.
 
Cunftu uzdevums bija rūpēties, lai amatā nodarbinātais varētu nopelnīt pietiekamu iztiku. Neviens, veicot vienu un to pašu darbu, nedrīkstēja kļūt bagātāks par citu, iedzīvoties uz citu amatnieku rēķina vai pārvilināt pie sevis cita meistara pasūtītājus. Cunftes savos statūtos (šrāgās) noteica meistaru, zeļļu un mācekļu skaitu, algas, darba dienas garumu, izgatavojamo izstrādājumu daudzumu un cenas. Cunftes novērsa konkurenci amatnieku starpā un cīnījās par to, lai visiem izstrādājumiem būtu vienāda kvalitāte.
 
Mācekļi darbu uzsāka 12 gadu vecumā un amatu apguva 2 – 6 gadu laikā. Pēc pārbaudījuma nokārtošanas tie varēja kļūt par zeļļiem. Ja tiem bija pietiekami daudz naudas, tie varēja kļūt par meistariem un atvērt savu darbnīcu.
 
Cunftes locekļus vienoja ne tikai amats, bet arī svētki (cunftes svētā aizgādņa diena, jaunu meistaru uzņemšana u.c.). Baznīcās cunftei bija savs altāris un sols. Cunftes pienākums bija uzturēt kārtībā kādu noteiktu pilsētas mūra daļu un aizsargāt to no ienaidniekiem. Cunftes regulēja to locekļu darbu un pārējo dzīvi. Privāto dzīvi mūsdienu izpratnē viduslaikos nepazina.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/5/5c/Scythe_by_Hyena.jpg
http://tvtropes.org/pmwiki/pmwiki.php/Main/MedievalMorons
 http://4.bp.blogspot.com/_9VnzNidxt3E/SzDBSq-_U4I/AAAAAAAAAIM/jL8pUZr6Xe8/s640/DSC_0009.JPG
http://4.bp.blogspot.com/_zG1aUmQB52c/S3DApMXhJOI/AAAAAAAAALc/XpZcc5-_ZGk/s320/Guildsmen.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003.