Teorija

Francija un Anglija
13. un 14. gs. Filips IV Skaistais Franciju bija radījis par spēcīgu monarhiju. Arī viņa pēcteči turpināja viņa politiku, nostiprinot karaļa varu. Daļu nepieciešamo līdzekļu Filips IV ieguva, konfiscējot naudu un īpašumus Francijā dzīvojošiem ebrejiem un lombardiešu tirgotājiem, kuri bija iedzīvojušies mantā, izmantojot tiem dotās iespējas nodarboties ar augļošanu. Daļa līdzekļu tika iegūti, likvidējot templiešu ordeni.
Templiešu ordenis jeb templiešu bruņinieki bija viens no pazīstamākajiem kristiešu militārajiem ordeņiem viduslaikos, kurš pastāvēja aptuveni divus gadsimtus.
Templarsign.jpg
Templiešu ordeņa ģērbonis
 
Krusta karu laikā ordenis bija ieguvis pasakainas bagātības, tomēr templiešiem nebija laba slava. Tiem pārmeta alkatību, ķecerību un citus netikumus. Filips IV apsūdzēja tos ķecerībā un atņēma bagātības. Ordeni likvidēja un daudzus sodīja ar nāvi.
 
1328. g., neatstājis troņmantnieku, mira Filipa IV dēls Šarls IV. Lai aizšķērsotu ceļu uz troni Šarla IV māsasdēlam, kurš bija kļuvis par Anglijas karali Edvardu III, franču juristi pasludināja, ka troņa mantošana pa sieviešu līniju nav iespējama. Rezultātā tronī kāpa Šarla IV attāls brālēns Valuā grāfs Filips. Viņš kļuva par pirmo Valuā dinastijas karali – Filipu VI. Šie notikumi radīja saspīlējumu Francijas un Anglijas attiecībās, kas pārauga karā par Flandrijas iegūšanu. Šī bagātā grāfiste atradās vasaļatkarībā no Francijas, taču Edvards III to gribēja pievienot Anglijai.
Svarīgi!
1337. g. sākās karš, kurš ilga vairāk nekā 100 gadus un ieguva nosaukumu Simtgadu karš.
Jaunu kaujas paņēmienu izmantošana ļāva angļiem gūt uzvaru visās svarīgākajās kaujās. Francija nonāca dziļā krīzē. Francijā notika iekšējas aristokrātu cīņas par ietekmi valstī. Visbīstamākie monarha sāncenši bija Orleānas hercogs un Burgundijas hercogs.
 
Burgundijas hercogs noslēdza savienību ar Anglijas karali Henriju V, kurš vēlējās iegūt Francijas troni. Angļiem izdevās iekarot Normandiju un 1420. g. tika noslēgts līgums, saskaņā ar kuru 1/3 Francijas zemju ieguva Henrijs V un viņš tika pasludināts par Francijas troņmantnieku, kam pēc Francijas karaļa nāves būtu jāpārvalda abas valstis. Līdzšinējais troņmantnieks – dofins – tika atstumts no troņa. Viņš devās un dienvidiem, lai ar Orleānas hercoga atbalstu turpinātu cīņu par troni.
 
Henry_V_of_England.jpg
Henrijs V
King-Edward-III-of-England-kings-and-queens-6885603-394-600.jpg
Edvards III
578e00.jpg
Filips VI
 
DSC_4836.JPG
 
Untitledbb.jpg
 
Izveidojās divvaldība. Francijas ziemeļi atradās angļu un burgundiešu rokās, bet dienvidi dofina (1422. g. viņš pats sevi pasludināja par Francijas karali Šarlu VII) un Orleānas hercoga rokās. Vēlāk angļi aplenca Orleānas pilsētu. Negaidīts pavērsiens notika, kad netālu no Orleānas parādījās 17. gadus veca meitene Žanna d’Arka, kura apgalvoja, ka to sūtījis Dievs, lai palīdzētu dofinam iegūt kroni. Viņa pārliecināja troņmantnieku par savu misiju un ieguva atļauju piedalīties kaujā. Viņa pārliecināja troņmantnieku par savu misiju un ieguva atļauju piedalīties kaujā. Viņa spēja iedvesmot pilsētas aizstāvjus un angļi tika sakauti. Pēc tam Žanna aicināja doties uz Reimsu – senu Francijas kronēšanas vietu, kuru kontrolēja angļi. Pavisam drīz Reimsas katedrālē Šarls VII tika oficiāli kronēts par Francijas karali.
 
jeanne-ingres.jpg
Žanna d' Arka
 
Žanna gribēja turpināt cīņu Francijas ziemeļos, bet nonāca burgundiešu gūstā un tika izdota angļiem. Šarls VII neko nedarīja, lai viņu glābtu. Viņa tika apsūdzēta ķecerībā un 1431. g. sadedzināta uz sārta.
 
Burgundijas hercogs Filips lauza līgumu ar angļiem un pārgāja Šarla VII pusē. 1436. g. tika ieņemta Parīze un tikai pēc 20 gadiem angļi tika padzīti pilnībā. Angļu rokās palika vienīgi ostas pilsēta Kalē.
 
Karaļa Luija XI laikā Francija vēl vairāk nostiprinājās. Karaļa vara dominēja pār lielajiem aristokrātiem.
Anglija piedzīvoja vēl 30 asiņainus gadus no 1455. līdz 1485. g., kad par troni cīnījās 2 aristokrātu dzimtas – Lankesteri (viņu ģerbonī sarkanas rozes) un Jorki (ģerbonī baltas rozes). Šajā karā krita liela daļa Anglijas bruņniecības. 1485. g. pie varas nāca Lankesteru nama pārstāvis Henrijs (Henrijs VII) Tjūdors, aizsākot Tjūdoru dinastiju. Anglijā sākās karaļa varas nostiprināšanās.
 
Svētā Romas impērija
Atšķirībā no Francijas un Anglijas karaļiem Svētās Romas impērijas ķeizariem neizdevās savai varai pakļaut teritoriālos valdniekus, izveidojot spēcīgu centralizētu valsti. Ķeizars saglabāja tikai formālu varu pār Itāliju.
Svētās Romas impērija sastāvēja no aptuveni 300 patstāvīgiem politiskiem veidojumiem, kurus pārvaldīja firsti. Formāli tās atradās impērijas sastāvā, bet faktiski bija patstāvīgas valstiņas, piemēram, Bavārijas un Saksijas hercogistes, Čehijas karaliste, Minsteres bīskapija u.c. Impērijai kopīgus jautājumus ķeizars drīkstēja izlemt tikai ar firstu piekrišanu.
 
Nopietns šķērslis centralizētai politikai radīja tas, ka Vācijas karaļa vara valdnieka nāves gadījumā automātiski nenonāca vecākā dēla rokās, bet nākamo karali ievēlēja garīgie un laicīgie firsti. Nereti tika nobalsots par kandidātu, kas vismazāk apdraudēja to varu.
Svarīgi!
Lai novērstu firstu nesaskaņas, kā arī juridiskās neskaidrības, kas saistās ar valdnieka vēlēšanām, ķeizars Kārlis IV no Luksemburgu dinastijas 1356. g. izdeva dokumentu, kas noteica precīzu karaļa ievēlēšanas kārtību. Dokuments saglabāja likuma spēku līdz 1806. g. Šis raksts tika apstiprināts ar zelta zīmogu, tāpēc ir pazīstams ar nosaukumu – Zelta bulla.
bulla.jpg
Zelta bulla
 
Līdz ar Zelta bullas pieņemšanu ķeizars Kārlis IV, kurš kopš 1346. g. bija arī Čehijas karalis, panāca, ka viņa galvenie sāncenši neiegūst kūrfirstu statusu.
 
Kārlis IV tik ļoti rūpējās par Čehijas attīstību, ka viņu mēdz dēvēt par Čehijas tēvu un impērijas patēvu. Sevišķi uzplauka Prāga.
 
15. gs. izveidojās kārtu pārstāvniecības institūcija – reihstāgs. Tajā ķeizara vadībā pulcējās kārtu pārstāvji, lai spriestu par impērijas lietām. 
 
Kopš 1489. g. reihstāgs sastāvēja no 3 kolēģijām jeb kūrijām:
  1. kūrfirstu kolēģijas;
  2. firstu kolēģijas (firsti, prelāti, grāfi un citi dižciltīgie);
  3. pilsētu kolēģijas (pilsētu un brīvpilsētu (ķeizaram tieši nepakļauto) pārstāvji).
 
Reihstāga darbības efektivitāti mazināja fakts, ka nebija kopīgu izpildvaras orgānu, lēmumus īstenoja teritoriālie valdnieki, ja to gribēja.
 
Kaut arī impērija bija sadrumstalota, vēlajos viduslaikos arī Vācijas iedzīvotājiem sāka veidoties nacionālā pašapziņa.
Svarīgi!
Kopš 15. gs. beigām Svēto Romas impēriju sāka saukt par Vācu nācijas Svēto Romas impēriju jeb Vācu Romas impēriju.

Polija
13. gs. otrajā pusē, kad Lietuva pēc Mindauga noslepkavošanas atgriezās pie pagānisma un tajā risinājās aristokrātu cīņas par varu, jukas un politisku sadrumstalotību piedzīvoja arī Lietuvas kaimiņvalsts – Polija. Tā sastāvēja no 20 kņazistēm. Polija bija kristīga valsts ar feodālu sabiedrību un sazarotu baznīcas organizāciju. 14. gs. sākumā Pjastu dinastijas valdnieki uzsāka cīņu par valsts apvienošanu. 1320. g. Krakovā, kas no šī brīža kļuva par atjaunotās monarhijas galvaspilsētu, par Polijas karali tika kronēts Vladislavs Loketeks.
 
200px-Casimir_III_of_Poland.jpg
Kazimirs III
 
Vislielākie panākumi valsts vienotībā tika gūti Kazimira III laikā. Viņš salīga mieru ar Čehiju, piekrītot, ka Silēzija pāriet Čehijas vasaļatkarībā. Viņš arī atteicās no turpmākās cīņas ar Vācu ordeni par Pomerāniju. Lai gan tādā veidā tika zaudētas perspektīvas zemes, bet tika iegūts miers, lai nostiprinātu valsti.
 
Polija veidojās etniskā un reliģiskā ziņā daudzveidīga monarhija. Polijas pavalstnieki bija ne tikai Romas un grieķu katoļi, bet arī jūdaisti. Polija izcēlās ar reliģisku iecietību. Kazimirs III daudz paveica valsts labā. 
Svarīgi!
Kazimira III laikā tika dibināta 1364. g. Krakovas universitāte – pirmā universitāte Polijā.
Viņš rūpējās arī par zemniekiem, iegūstot to simpātijas. Dižciltīgo vidū viņš nereti tika dēvēts par zemnieku karali.
 
Kazimiram III nebija mantinieka, tāpēc tronī kāpa tā māsasdēls Ungārijas karalis Ludviks I. Arī viņam nebija dēlu, tāpēc viņš darīja visu, lai pēc viņa nāves troni mantotu kāda no viņa meitām. Lai panāktu šādu vienošanos ar dižciltīgiem, Ludviks I izdeva privilēģiju, saskaņā ar kuru poļu bruņinieki tika atbrīvoti no visiem nodokļiem, izņemot vienu – 2 grašus gadā. Līdz ar to šī kārta nonāca priviliģētā stāvoklī un vēl vairāk nostiprinājās.
 
Lai paplašinātu savas robežas, nostiprinātu autoritāti un nodrošinātos pret uzbrukumiem, Polijai vajadzēja sabiedroto. Pēc Ludvika I nāves Polija sāka tuvināties Lietuvai.
 
Lietuva
14. gs. Lietuvā vēl bija pagānisms. Pieņemt kristietību tā baidījās, jo tā varētu nonākt atkarībā no kaimiņiem. Pagānisms deva iemeslu Vācu ordenim uzbrukt Lietuvai, tomēr lietuvieši nepadevās.
Svarīgi!
Lietuva bija palikusi pēdējā nekristīgā valsts Eiropā.
Pagānisms bija kļuvis par traucēkli valsts tālākai attīstībai. Tas neļāva arī veidot pilnvērtīgas attiecības ar Eiropas kristīgajām valstīm. Kristietības pieņemšana līdz ar to nozīmētu ne tikai reliģiskās orientācijas maiņu, bet arī sekmīgu politisko nākotni.
 
Ordeņa mēģinājums uzspiest Lietuvai kristietību bija neveiksmīgs. Pieņemamāk šķita kristietību pieņemt ar Polijas starpniecību. Ar Poliju tika noslēgta ūnija, kas paredzēja, ka Lietuvas lielkunigaitis Jagailis kļūst par Polijas karali. Tā kā pār Poliju varēja valdīt tikai kristīgs valdnieks, valdniekam bija jāpieņem Romas katoļticība. Lai vēl vairāk nostiprinātu abu valstu attiecības, Jagailim bija jāprec Polijas karaliene Jadviga.
 
250px-jogaila_wladyslaw_ii.jpg
Jagailis
  
jadwiga.jpg
Jadviga
 
Jadviga nāca pasaulē kā Ungārijas karaļa Ludviga I trešā meita. Tā bija vilšanās gan tēvam, gan Polijas magnātiem, kuri nevēlējās, ka pār tiem valdītu sieviete. Pēc abu vecāko māsu nāves, Jadviga tika kronēta par Polijas karali (Polijas tiesības nepieļāva karalienes kronēšanu). Tā kā viņai bija jārūpējas par valsts interesēm, magnāti viņai noteica laulības ar Lietuvas karali Jagaili. Jadviga bija sasniegusi toreiz pieņemto pilngadību – 12 gadus, bet Jagailim bija 32. Skaistā karaliene iesaistījās valsts lietās un ieguva tautas simpātijas. Viņa mira 26 gadu vecumā smagās dzemdībās.
 
DSC_4833.JPG
Svarīgi!
Polijas un Lietuvas savienība tika noslēgta 1385. g. Krēvas pilī un apstiprināta dokumentā, kas pazīstams ar nosaukumu – Krēvas ūnija.
Jagailis tika kronēts par Polijas karali Vladislavu II. Vēlāk Lietuvai izdevās panākt plašas autonomijas tiesības un abas valstis saistīja gandrīz vienīgi monarhs. Lietuvas lielkunigaitis bija Polijas karaļa vasalis.
Kopš 1392. g. Lietuvā valdīja Jagaiļa brālēns Vītauts, kurš paplašināja Lietuvas robežas. Lietuvai tāpat kā Polijai joprojām draudēja briesmas no Vācu ordeņa puses. Izšķirošā kauja starp poļu un lietuviešu apvienotajiem spēkiem un ordeni notika 1410. g. pie Grunvaldes ciema (Polijā). Ordenis cieta sakāvi. Vēlāk notika vēl viens uzbrukums, taču arī neveiksmīgs. Rezultātā 1466. g. Tornā tika noslēgts kapitulācijas līgums, saskaņā ar kuru Vācu ordeņa mestrs atzina savu vasaļatkarību no Polijas-Lietuvas un atteicās no dažām zemēm. Līdz ar to Polija atguva izeju pie Baltijas jūras.
 
Skandināvijas valstis
14. gs. pirmajos gadu desmitos Skandināvijā notika strīdi starp dažādām dinastijām un augstmaņiem. Skandināvijai bija saspīlētas attiecības ar kaimiņvalstīm, īpaši Ziemeļvāciju.
 
Karaļa Valdemara IV Aterdaga laikā Skandināvijas valstu vidū sāka izvirzīties Dānija. Viņam izdevās nostiprināt savu varu un atgūt kroņa zemes, kuras bija ieķīlātas vietējiem aristokrātiem. Viņa rokās nonāca arī mēra epidēmijas laikā mirušo īpašnieku zemes, kā arī ienākumi, kurus tas guva pārdodot Ziemeļigauniju Vācu ordenim.
 
Dānija atguva Skones pussalu no Zviedrijas. Turpinot ofensīvu pret Zviedriju, tā atguva arī Gotlandes salu ar tās pilsētu Visbiju. Dānijas centieni iegūt noteicošo stāvokli Skandināvijā, kā arī tās nostiprināšanās Baltijas jūrā, uztrauca Hanzas tirgotājus, jo varēja tikt apdraudēta tirdzniecība starp Ziemeļjūru un Baltijas jūru.
 
1362. g. Hanzas pilsētas ar Lībeku priekšgalā pieteica karu Dānijai. Sākotnēji veiksme bija dāņu pusē, bet karu tomēr uzvarēja Hanzas pilsētas. 1370. g. Štrālzundes miera līgumā tika apstiprinātas un paplašinātas Hanzas privilēģijas Dānijā. Neskatoties uz to Dānija visus vēlos viduslaikus palika saimnieciski visattīstītākā un iedzīvotāju skaita ziņā bagātākā Skandināvijas valsts. Tā kā savu meitu Margrēti Valdemars IV izprecināja Zviedrijas un Norvēģija karaļa Magnusa Ēriksona dēlam Hokonam, radās priekšnosacījumu 3 Skandināvijas valstu apvienošanai.

Zviedrija
Dānijas politiskās ambīcijas satrauca Zviedrijas aristokrātus. Magnuss Ēriksons tika gāzts no troņa un par karali ievēlēja Mēklenburgas hercogu Albrehtu, cerot tā vadībā atgūt Skoni un Gotlandi. Taču jaunajam karalim trūka resursu un tā kā viņš bija arī svešzemnieks, tas balstījās uz vasaļiem un padomdevējiem no Vācijas, kas līdz ar to Zviedrijā ieguva amatus un zemes. Tas nepatika Zviedru augstmaņiem un tie izlēma sadarboties ar Margrēti I, kas pēc vīra un dēla nāves valdīja Dānijā un Norvēģijā. Viņai bija liela autoritāte visā Skandināvijā. 1389. g. Albrehts tika no troņa gāzts un par valdnieci kļuva Margrēte.
 
Margrete_1.jpg
Margrēte I
 
1397. g. viņa Kalmaras pilī Zviedrijā sasauca visu 3 valstu aristokrātu pārstāvjus, lai saskaņotu valstu attīstību. Margrētes I mērķis bija izveidot visu 3 valstu savienību - Kalmaras ūniju. Tā paredzēja, ka katrā valstī saglabājas savi likumi, bet tās pārvalda viens valdnieks.
 
Pēc Margrētes I tronī kāpa viņas māsasdēls Pomerānijas Ēriks. Līdzīgi citu valstu monarhiem, tolaik arī viņš centās ierobežot lielo aristokrātu privilēģijas, ignorējot katras atsevišķas valsts īpatnības. Zviedru augstmaņi nevarēja piedot Ērikam, kas tas vairākumā nozīmīgu amatu iecēla vienīgi vācu un dāņu vasaļus. Neapmierinātība auga līdz 1343. g. sākās plaši zemnieku nemieri, kuriem pievienojās arī aristokrātija un garīdzniecība. Ēriks zaudēja troni.
 
Par karali kļuva gāztā karaļa māsasdēls Bavārijas Kristofs, kurš apsolīja katrā no Skandināvijas valstīm valdīt pēc to likumiem un amatos iecelt vietējos augstmaņus.
Svarīgi!
1450. g. starp Dāniju un Norvēģiju tika noslēgts ūnijas līgums par to, ka nākotnē abām valstīm būs viens karalis.
15. gs. otrajā pusē Dānijas un Zviedrija karaļi turpināja cīnīties par Zviedrijas troni. Tā iegūšana nozīmētu Kalmaras ūnijas saglabāšanu, taču zviedru aristokrātija to vairs nevēlējās. 1471. g. ūnijas karalis Kristians I mēģināja ar varu pakļaut Zviedriju, bet tika sakauts. Zviedrijā varu pārņēma reģents Stēns Stūre Vecākais. Turpmāk Zviedrijā šī uzvaras gadadiena tiek svinēta gan kā nacionāli, gan kā baznīcas svētki.
 
Formāli Kalmaras ūnija pastāvēja līdz 1523. g., Dānijas – Norvēģijas ūnija līdz 1814. g. Dānija atzina Norvēģijas suverenitāti, bet faktiski galvenā teikšana bija karaļa amatpersonām, kas pēc tautības bija dāņi.
 
Krievzeme
13. un 14. gs. sadrumstalotība un kņazu strīdi sasniedza kulmināciju. Zemes lēnām sāka atkopties pēc hana Batija karagājieniem.
 
Arī sadrumstalotības laikā krievu zemju iedzīvotāju vidū saglabājās vienotība, kas balstījās uz kopīgu valodu, tiesībām un grieķu katoļu ticību (pareizticību).
 
Krievzeme pilnībā no mongoļu varas atbrīvojās 15. gs. beigās, kad Maskavā valdīja lielkņazs Ivans III. 1480. g. mongoļu karaspēks hana Ahmeda vadībā ilgi stāvēja pie Okas pietekas, krievu karavīri tiem neļāva pārcelties pāri upei, lai sāktu karu. Ahmeds atgriezās Ordā un līdz ar to padevās. Mongoļu kundzība beidzās.
 
Ivan3.jpg
Ivans III

Ivana III laikā tika izveidota vienota un centralizēta Krievu valsts ar Maskavas lielkņazu priekšgalā. Ivans III pārvaldīja valsti ar despotiskām metodēm, kas daudz neatšķīrās no hana metodēm. No saviem pavalstniekiem un ģimenes tas pieprasīja paklausību un necieta iebildumus. Ja kāds cilvēks nebija valdniekam pa prātam, to sodīja ar nāvi.
 
1472. g. Ivans III apprecējās ar Bizantijas imperatora Konstantīna XI Paleologa brāļameitu Sofiju.
Svarīgi!
Ivans III un viņa pēcteči sevi sāka uzskatīt par Bizantijas imperatora varas mantiniekiem un pareizticības galvenajiem aizstāvjiem. Bizantijas divgalvainais ērglis tika pasludināts par Krievu varas simbolu.
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/4/43/Templarsign.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/d/d5/Henry_V_of_England.jpg
http://images2.fanpop.com/images/photos/6800000/King-Edward-III-of-England-kings-and-queens-6885603-394-600.jpg
http://freepages.genealogy.rootsweb.ancestry.com/~greenefamily/lape/images/578e00.jpg
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003., 185. lpp.
http://www.maerchen.net/angels/2saints1/jeanne-ingres.jpg
http://www.liis.lv/lvn/texti/bulla.html
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/7/76/Casimir_III_of_Poland.jpg/200px-Casimir_III_of_Poland.jpg
http://travelua.info/wp-content/uploads/2009/12/250px-jogaila_wladyslaw_ii.jpg
http://www.gim9.vpolska.pl/jadwiga.jpg
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003., 204. lpp.
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f8/Margrete_1.jpg
http://xenohistorian.faithweb.com/russia/Ivan3.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003.