Teorija

Teritoriālais iedalījums un pārvalde
Karolingu impērija aizņēma gandrīz 1 000 000 kvadrātkilometrus. Tā stiepās no tagadējās Hamburgas ziemeļos līdz Barselonai dienvidos un no Nantes rietumos līdz Magdeburgai austrumos.
Svarīgi!
Karolingu valsts tika iedalīta grāfistēs un markgrāfistēs.
Karolingu impērijas iedzīvotājiem nebija vienotas valsts apziņa, tie jutās galvenokārt saistīti ar savu tuvāko apkārtni. Visaptverošs priekšstats par valsts izmēriem bija šauram cilvēku lokam, tiem, kas atradās pie varas vai bija augsti izglītoti.
 
Karolingu valstī nebija patstāvīgas galvaspilsētas. Mūža nogalē Kārlis Lielais gandrīz visu laiku uzturējās savā iemīļotākajā pfalcā Āhenē.
 
DSCF3657.JPG
Āhenes pfalca modelis.
Svarīgi!
Pfalcs bija dzīvojamo un saimniecisko ēku komplekss ar svētvietu – kapelu. Pfalcā apmetās karalis ar galmu.
Pavisam bija zināmi ap 250 Karolingu pfalci.
 
Karolingu valstī ietilpa dažādi reģioni un dažādas kultūras, katra ar savu valodu. Par kopīgo saziņas valodu izmantoja latīņu valodu, kurā tika sastādīti arī valdnieka rīkojumi. Latīņu valodu neprata visi iedzīvotāji, tādēļ amatpersonām bija jāpārvalda vairākas valodas.
 
Atšķirība bija ne tikai valodā, bet arī likumos. Katra tauta dzīvoja pēc saviem likumiem, kas vēl vairāk decentralizēja valsti. Kārlis izdeva kapitulārijus, kuru mērķis bija ieviest viendabību dažādos reliģiskos, politiskos, tiesu u.c. jautājumos visas valsts mērogā.
 
Tika sasauktas arī impērijas sanāksmes, kurās pulcējās dižciltīgie aristokrāti un augstākās baznīcas amatpersonas. Izpildvaras funkcijas veica augstākie galma ierēdņi, kuru priekšgalā bija majordoms, vēlāk saukts par kancleru.
 
Karaļa lielākie ierēdņi:
  • Mantzinis - pārvaldīja karaļa ienākumus un izdevumus.
  • Maršals - atbildēja par staļļiem un zirgiem.
  • Pfalcgrāds - karaļa tiesas priekšsēdētājs.
  • Kambarkungs - karaļa dārgumu glabātājs.
  • Kanclers - rūpējās par dokumentu sastādīšanu.
  • Galda pārzinis - rūpējās par imperatora galdu.
  • Vēstneši - izplatīja valdnieka rīkojumus un pārbaudīja to izpildi.
  • Kapelāns - padomnieks ticības lietās.
 
Grāfistes atradās grāfu rokās. Karolingu valstī bija aptuveni 250 – 300 grāfistu. Grāfs pārraudzīja savu novadu kā karaļa vietvaldis.
 
Grāfa uzdevumi bija:
  1. karaspēku organizēšana karagājieniem;
  2. sabiedriskās kārtības uzturēšana;
  3. karaļa īpašumu pārvalde;
  4. nodokļu ievākšana;
  5. realizēt tiesu varu.
 
Grāfistēs arī bija ierēdņi. Grāfiem nebija pakļautas baznīcas iestādes, kurām piederēja daudz zemju. Valdnieks varēja kā īpašu privilēģiju piešķirt imunitāti atsevišķu personu īpašumiem, līdz ar to tie tika atbrīvoti no nodokļiem un pakļautības amatpersonām.
 
Grāfa amats nebija mantojams, tomēr grāfa dēliem bija iespēja tikt pie pārvaldāmas grāfistes, parasti pie citas, ne tās, kuru pārvaldīja tēvs, jo Kārlis cītīgi sekoja līdzi tam, lai grāfi nekļūtu pārāk bagāti un ietekmīgi.
Svarīgi!
Pierobežu apgabalu – marku pārvaldniekus sauca par markgrāfiem.
Paralēliem citiem grāfa pienākumiem, tiem bija jāsargā robeža.
 
No bīskapu, abatu un grāfu vidus tika izraudzīti karaļa sūtņi, kuru uzdevums bija apbraukāt impērijas novadus un 4 reizes gadā sniegt valdniekam mutiskas un rakstiskas atskaites par stāvokli valstī.
  
Atalgojumu par dienestu grāfi, markgrāfi un citas amatpersonas saņēma nevis naudā, bet beneficiju veidā. Sākotnēji valdniekiem pietika resursi, lai bagātīgi atalgotu padotos. Taču pēc Kārļa Lielā nāves jaunu teritoriju klāt nenāca un karspēks tika izmantots iekšējo nesaskaņu risināšanā. Grāfi kļuva arvien patstāvīgāki un iegūtās zemes centās pārvērst par mantojamiem īpašumiem.
Svarīgi!
Beneficijs - zeme vai cits ienākumu avots, ko senjors vasalim piešķīra mūža lietošanā.
Sabiedrība
Neskaitot garīdzniekus un mūkus, franku sabiedrību var iedalīt 3 grupās:
  1. dižciltīgie;
  2. brīvie;
  3. atkarīgie.
 
Dižciltīgajai aristokrātijai bija svarīga loma, jo bez tās palīdzības valdnieks nespēja pārvaldīt un turēt savā pakļautībā iekarotās tautas. Tā bija vienīgā sabiedrības grupa, kas pildīja valstiski svarīgus uzdevumus un kam bija priekšstats par kopīgām valsts lietām.
 
Brīvie franki veidoja vidusšķiru. Tajā ietilpa dažāda mantiskā un sabiedriskā stāvokļa cilvēki:
  1. brīvie zemnieki, kas apsaimniekoja savu zemi;
  2. pārceļotāji, kuri apstrādāja tiem piešķirto zemi un sargāja valsts robežas;
  3. beneficiju turētāji.
 
Brīvo franku vīriešu pienākums bija doties karagājienos.
 
No atkarīgajiem frankiem liela daļa bija personīgi brīvi, to atkarība izpaudās ekonomiski. Zemi apstrādāšanai tie saņēma no kunga, kuram par to tika daļa ražas vai klaušas.
 
Bija pusbrīvie un nebrīvie muižu dzimtļaudis. Kungiem bija vara pār to īpašumu un personu. Franku valstī bija arī vergi un to tirdzniecība.
 
Bija arī dižciltīgo aristokrātu kalpi – atkarīgi ļaudis, kuru atrašanās augstāko amatpersonu tuvumā, nodrošināja tiem prestižu.
 
Karolingu sabiedrībā pāreja no viena slāņa uz citu bija ierasta. Ne tikai brīvie varēja kļūt atkarīgi, bet arī nebrīvie varēja tikt brīvlaisti.
 
Lauksaimniecība un tirdzniecība
Liela daļa iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību. Salīdzinājumā ar antīkā laikmeta beigām zemes apstrādes tehnika nebija daudz mainījusies. Zeme tika uzirdināta ar arklu, bet velēnas netika apgrieztas, tādēļ pēc aršanas tā bija papildus jāapstrādā. Tā kā kūtsmēslu nebija daudz, mēsloja galvenokārt sakņu dārzus. Rezultātā augsne ātri tika noplicināta un uz gadu bija jāatstāj papuvē.
 
DSCF3677.JPG
Zemnieku darbs. Zīmējums, 818. g.
 
8. gs. parādījās trīslauku sistēma. Apstrādājamo zemi dalīja 3 daļās. Vienā iesēja ziemājus, otrā vasarājus, bet trešo atstāja papuvē. Šī metode vispirms tika pielietota Ziemeļfrancijā un izplatījās lēni.
 
Karolingu laikmetā dominēja primitīvas zemkopības sistēmas. Populāra bija ekstensīvā zemkopība, kad krūmāju un meža gabalus nodedzināja, zemi uzara, dažus gadus bez pārtraukuma izmantoja, noplicināja un pameta. Pēc tam izmantoja jaunas neskartas zemes platības.
 
Lai palielinātu sējumu platības zemnieki līda mežu, nosusināja purvus un kultivēja pļavas.
 
Mežos tika vāktas ogas un sēnes, āboli, bumbieri, plūmes un kastaņi. Cūkām vāca zīles. Mežs deva kokmateriālu ēkām, sadzīves lietām un malkai. Sākumā mežu bija daudz, bet jau Kārļa Lielā laikā tika ieviesti ierobežojumi mežu izmantošanā.
Izplatīta bija arī lopkopība. Cūkas staigāja brīvā dabā, bieži uzturējās mežā un atgādināja mežacūkas. Ziemā lopus turēja kūtīs.
 
Pilsētu dzīve Karolingu laikā nebija attīstīta un gandrīz visi strādājošie bija nodarbināti lauksaimniecībā, kas bija dominējošā saimniecības nozare.
 
Pilsētās un vietējos lauku centros piektdienas vai sestdienas tika pasludinātas par tirgus dienām. Atsevišķās vietās reizi gadā tika rīkoti gadatirgi, kas ilga vairākas dienas. Tirgotāji šeit pārdeva dārgas garšvielas, audumus un greznumlietas, kas vestas no tālienes. Tā iegādājās galvenokārt aristokrāti un bīskapi, kas to varēja atļauties. Atsevišķiem tirgotājiem, kuri apgādāja karali un galmu, bija privilēģijas. Tie tika atbrīvoti no karadienesta, nodokļiem un muitām.
 
Izglītība un baznīcas reforma
Vispārējais izglītības līmenis Kārļa Lielā laikā bija zems, neskatoties uz to, ka klosteros darbojas skolas. Valsts sabrukums Merovingu laika beigās radīja arī krīzi izglītībā. Zemnieki un pat vairums dižciltīgo neprata ne rakstīt, ne lasīt. Pats Kārlis Lielais lasīja ar grūtībām, bet rakstīt tā arī nemācēja. Netrūka arī mācītāju, kam jāšana, šaušana ar loku un medīšana padevās labāk kā sprediķu lasīšana.
 
Kārli Lielo satrauca izglītības problēmas, tādēļ viņa laikā tika radītas jaunas skolas. Tāpat tika pievērsta uzmanība latīņu valodas zināšanu uzlabošanai. Izcilākais Kārļa Lielā laika zinātnieks Alkuīns sarakstīja jaunu latīņu valodas mācību grāmatu.
 
DSCF3637.JPG
Karolingu raksts.
 
Burtu forma Merovingu laikā bija kļuvusi ķeburaina. Līdz ar to tika izveidots jauns rakstības stils. Tolaik radītās burtu formas ir arī mūsdienu rakstības pamatā. Bībeles un citi reliģiskie teksti tika pārrakstīti un līdz ar to ieviestas daudzas kļūdas. Rezultātā bija jāsalīdzina dažādi norakstu varianti, lai turpmāk tekstus pavairotu pēc iespējas bez kļūdām.
Svarīgi!
Kārļa kapitulārijos tika prasīts, lai sprediķi būtu visiem saprotami, lai baznīcā tiktu runāts ne tikai latīņu, bet arī tautas – romāņu un ģermāņu valodā. Tas bija pirmais gadījums Rietumeiropas vēsturē, kad baznīca un valsts apvienoja pūles, lai kristietības atziņas darītu saprotamas visiem cilvēkiem.
Kārļa Lielā un viņa pēcteču kultūras politikai vēsturnieki devuši nosaukumu Karolingu renesanse, jo tie pievērsa īpašu uzmanību klasiskajām tradīcijām izglītībā un latīņu valodai.
 
Arhitektūra un māksla
aachen_chapel.jpg
Āhenes kapelas iekšskats.
 
No Karolinga laika celtnēm ir saglabājušās tikai dažas – Āhenes pfalca kapela, Loršas klostera vārti, Mistairas baznīca u.c., tomēr tās dod pietiekamu priekšstatu par tā laika mākslu.
 
Klosteros tika radīti un glabāti dažāda satura rokraksti. Māksliniekiem bija pieejami labākie paraugu. Tiem tika dots gan pergaments, gan zelts un dārgas krāsas grāmatām. Augstāko uzplaukumu grāmatu ilustrēšanas māksla sasniedza Kārļa Plikgalvja laikā, kad Karolingu valsts tuvojās norietam.
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000., 276. lpp.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000., 279. lpp.
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003., 81. lpp.
http://individual.utoronto.ca/hayes/earlychurch/aachen_chapel.jpg
 Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003.