Teorija

Renesanses laikmeta sasniegumu rezultātā dzīvē iesakņojās tie principi, ar kuriem mūsdienu sabiedrība atšķiras no viduslaikiem. Humānisma idejas un ticības šķelšanās  sekmēja toleranci pret citādi domājošiem. Eiropa pamazām attālinājās no viduslaikiem raksturīgās prakses – par pareizu atzīt tikai vienu viedokli. Cilvēks vairs pasīvi nesamierinājās ar likteni, bet tiecās pats to veidot.
 
16. un 17. gs. pirmajā pusē veidojās jauna politiska un saimnieciska domāšana.
  • Sekmīgi attīstījās centralizācija – valdnieki ieguva plašas augstākās virsvaras tiesības, ko īstenoja, izmantojot ierēdniecību.
  • Ieražu tiesības un priekšstatu par valsts atkarību no baznīcas nomainīja centralizēta likumdošana un tiesu sistēma.
  • Tika iedibinātas un izkoptas konstitucionālās normas.
  • Pavalstniekos nostiprinājās nacionālā pašapziņa.
  • Starpvalstu attiecībās noteicošās kļuva valsts intereses (iepriekš dinastiskais aprēķins).
  • Saimnieciskā un politiskā domāšana ieguva globālu raksturu.
 
Ticības šķelšanās ietekme uz politiku
Reformācija bija sadalījusi Eiropu protestantu un katoļu nometnē.
 
2.jpg
Pāvests Pauls III un viņa mazdēli (Ticiana glezna)
 
Iegūstot kontroli pār baznīcu, valdnieku vara nostiprinājās, bet starpvalstu attiecībās tipiski kļuva konflikti reliģijas jautājumu dēļ. Vairums valstis pat nebija viendabīgas pēc iedzīvotāju reliģiskās piederības.
 
Reliģiskās pretrunas bieži tika izmantotas par ieganstu, lai sasniegtu politiskus mērķus. Konfesijas izvēli nereti noteica nevis reliģiskā pārliecība, bet arī tas, pie kuras ticības piederēja sabiedrotie vai ienaidnieki. Romas pāvesta un Vācu Romas impērijas ķeizara pretinieki centās pieslieties protestantismam, bet sabiedrotie Romas katoļu baznīcai. Eiropas ziemeļos galvenokārt nostiprinājās protestantisms, bet dienvidos saglabājās katolicisms. Katoliskajās zemēs valdnieki tiecās iegūt arvien lielāku kontroli pār savas valsts baznīcu un ārpolitikā nereti vairāk rēķinājās ar savas valsts, nevis katolisko zemju kopīgajām interesēm. 16. gs. un 17. gs. pirmajā pusē konfesiju interešu aizstāvēšana bija svarīgs politiskās rīcības motīvs.
 
Valdnieku varas nostiprināšanās
16. gs. un 17. gs. pirmajā pusē Eiropas valstu pārvaldē tika ieviesti jauninājumi. Īstenojot pārvaldes un karaspēka reformas, piekopjot valsts interesēm atbilstošu saimniecisku politiku un veidojot zemes jeb nacionālo baznīcu, valdnieki centās nostiprināt savu virsvaru, ierobežojot kārtu tiesības.
 
Kopš vēlajiem viduslaikiem valdnieki arvien uzstājīgāk tiecās ieviest romiešu tiesības.
Romiešu tiesības – Romas impērijas likumi, kas 6.gs. Bizantijā bija apkopoti Justiniāna kodeksā. (Rietumeiropā interese par romiešu tiesībām pieauga kopš 12.gs., nostiprinoties valdnieka varai. Līdz ar romiešu tiesību ieviešanu uzplauka jurisprudences studijas universitātēs un tika izdoti kodeksi.)
Viņus saistīja romiešu tiesību tēze „Valdnieka gribai ir likuma spēks”. Līdz ar to valdnieks ne tikai baudīja privilēģijas kā augstākais senjors, bet viņam bija arī virsvara pār visu valsts teritoriju un tās iedzīvotājiem.
 
Valdnieka varas palielināšanas centieniem pretojās kārtas. Vēlajos viduslaikos kārtām bija savi pārstāvniecības orgāni un tās dalīja varu valstī ar valdnieku. Bet tagad tās saglabāja savas sociālās privilēģijas, taču pamazām no valsts vadības tika atstumtas.
 
Valdnieki veidoja centrālos pārvaldes orgānus, kuru darbības laukā iekļāvās arvien jaunas valsts dzīves jomas. Centrālā pārvalde vairs nepārstāvēja tikai valdnieku vai tikai kārtas, bet darbojās valsts kā vienota veseluma vārdā. Valsts tiecās pārņemt jomas, kas iepriekš bija baznīcas, kārtu, kopienu, cunfšu un ģilžu ziņā. Aizsardzību, likumdošanu, provinču pārvaldi, finanses, tiesu un citas jomas tagad pārzināja valsts padome, valsts kanceleja, valsts kase, galma tiesa un citi centrālās pārvaldes orgāni, kas darbojās tiešā valdnieka pakļautībā. Milzīga nozīme valdnieka varas nostiprināšanā bija kontrolei pār savas zemes baznīcu.
 
Galvenais priekšnoteikums, lai sacensībās starp kārtām un valdnieku par varu valstī uzvarētu valdnieks, bija viņa kontrole pār finansēm, kas dotu iespēju algot no kārtām neatkarīgu karaspēku un ierēdņus. Tādēļ tika īstenotas administratīvas reformas un izveidoto apgabalu priekšgalā ieceltas amatpersonas, kuru uzdevums bija regulāri iekasēt valsts nodokļus, spriest tiesu un gādāt pār centrālās varas lēmumu īstenošanu visā teritorijā. Lai valsts ienākumi būtu pēc iespējas lielāki un centrālajai varai būtu vairāk atbalstītāju, valdnieki tiecās īstenot tādu ekonomisko politiku, kas aizstāvētu iedzīvotāju intereses. Politiskās un saimnieciskās saites valstī kļuva arvien stiprākas.
 
Rezultāti, protams, nebija uzreiz. Kārtas vēl ilgi cīnījās par savām tiesībām un faktiski saglabājās valdnieka un kārtu varas līdzāspastāvēšana. Jaunā tipa valsts veidojās pamazām.
 
16. un 17 gadsimta mijas politiskās teorijas
Vienlaikus ar pārmaiņām politikā tika izstrādātas arī teorijas, kuras piedāvāja atbildi uz jautājumu, kāda ir veiksmīgākā valsts pārvaldes organizācija. Filozofi, juristi un politiķi centās radīt tādu valsts modeli, kas ļautu pārvarēt starpvalstu strīdus, sociālo nestabilitāti un ticības karus. Taču viedokļi par šīs varas konkrētu formu atšķīrās.
 
Daļa izeju no krīzes saskatīja spēcīga valdnieka varas īstenošanā. 16. un 17. gs. pakāpeniski veidojās mācība par absolūtismu kā miera un stabilitātes vienīgo garantu valstī.
Absolūtisms (latīņu val. – absolūtus – pats par sevi pastāvošs, neatkarīgs) – neierobežota monarhija, kur augstāko varu iemieso viena persona.
Domātāji teorētiski pamatoja valdnieka tiesības un neierobežotu virsvaru pār pavalstniekiem, jo tikai tā, viņuprāt, varēja darīt galu partiju un grupējumu cīņām valstī. Franču jurists Žans Bodēns 16. gs. otrajā pusē izstrādāja mācību par katrai valstij obligāti nepieciešamo suverenitāti (neierobežota vara attiecīgajā teritorijā – monarha (parlamenta u.tml) augstākā vara valsts iekšējās lietās un neatkarība no citām valstīm starptautiskajā sistēmā), kas sasniedzama, koncentrējot visu varu valdnieka rokās. Anglijas karalis Džeimss I rakstīja traktātus, kuros aizstāvēja pārliecību, ka valdnieks ir kā tautas tēvs, kas pilnībā atbild par tautas labklājību un par saviem darbiem ir atbildīgs vienīgi Dieva priekšā. Šie un citi autori tomēr norādīja arī, ka valdnieka neierobežotā vara nedrīkst nonākt pretrunā ar valsts interesēm – tad Dievs to vairs neatbalstīs.
 
JeanBodin.jpg
Ž. Bodēns
  
Ideju par absolūto varu noraidīja kārtu tiesību aizstāvji, uzskatot, ka nekontrolēta vara nekad nespēs patiesi pārstāvēt visas sabiedrības intereses. Tautai esot tiesības vērtēt valdnieka rīcību un, ja vara atzīstama par tirānisku, sacelties pret to. Šāda uzskata pārstāvji īpaši aktīvi bija Nīderlandē, vācu zemēs un Francijā.
 
Visas šīs teorijas sakņojās humānistu mācībā par saprātīgi organizētu valsts varu, kuras galvenais uzdevums ir kalpot sabiedrības interesēm.
 
Pārmaiņas starpvalstu attiecībās
Kopš dinastisko interešu vietā priekšplānā izvirzījās valsts intereses, starpvalstu attiecībās tika ievēroti jauni principi. Noteicošā kļuva lielvaru savstarpējā konkurence, ko izraisīja to vēlme dominēt kādā reģionā, kontinentā vai pasaulē. Mainoties valsts ārpolitikas mērķiem, mainījās arī to sasniegšanas līdzekļi.
 
Viena no svarīgākajām ārpolitikas tendencēm bija valsts saimniecisko interešu aizsardzība, jo sekmīga saimniecības attīstība lielā mērā noteica arī varas iekšējo stabilitāti. Liela nozīme tika piešķirta valstī valdošās konfesijas aizstāvēšanai starptautiskā mērogā.
 
Līdz ar koloniālās sistēmas rašanos Eiropas varu sacensība sākās arī ārpus Eiropas – pasaules jūrās. Stiprākās valstis sāka veidot spēcīgu floti, lai iegūtu un aizstāvētu aizjūras valdījumus. Politikā arvien biežāk izpaudās globāls aprēķins. Nostiprinājās princips – kas valda uz jūras, tas valda arī pasaulē. Panākumus šajā jomā guva saimnieciski veiksmīgākās valstis – īpaši Nīderlande un Anglija.
 
article-1040142-01B07D310000044D-316_468x570.jpg

Politikā sāka dominēt lielvaras. Sīkākās un vājākās valstis savukārt grupējās ap spēcīgajām valstīm. Līdz ar to veidojās koalīcijas un pārmaiņas kādas atsevišķu valstu attiecībās ietekmēja arī daudzas citas valstis. Rezultātā dažu valstu konflikti kļuva par visas Eiropas problēmu.
 
Starpvalstu attiecībās ienāca jauns princips – spēku līdzsvars. Centieni to nodrošināt kļuva par Eiropas politiskās dzīves vadmotīvu jaunajos laikos.
 
Par galveno starpvalstu konfliktu risināšanas līdzekli joprojām tika uzskatīts karš. Sākot ar 16. gs., kari kļuva ilgstoši un nereti norisinājās nepārtraukti.
 
Valstīm nostiprināties, tās arvien lielāku nozīmi piešķīra saviem pārstāvjiem ārzemēs. Veidojās pastāvīgs diplomātiskais dienests. Anglijas, Francijas un Spānijas karaļi pieprasīja, lai viņu sūtņiem tiktu parādīta lielāka cieņa nekā maznozīmīgu valstiņu hercogiem.
 
Radās pirmie starptautisko tiesību aizmetņi.
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001., 66. lpp.
http://freepages.genealogy.rootsweb.ancestry.com/~bodine/JeanBodin.jpg
http://i.dailymail.co.uk/i/pix/2008/08/01/article-1040142-01B07D310000044D-316_468x570.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.