Teorija

Visnoturīgākie panākumi absolūtas karaļa varas izveidē jauno laiku sākumā bija sasniegti Francijā. Ceļā uz to bija jāpārvar ilgstoši pilsoņu kari. Stāvokli valstī sarežģīja ticības konflikti, dinastiju maiņa un aristokrātijas lielā ietekme likumdošanā un provinču pārvaldē. Ārpolitikā Francijas galvenais pretinieks joprojām bija Hābsburgi.

No karaļa Fransuā I reformu laikiem 16. gs. pirmajā pusē Francija bija mantojusi salīdzinoši spēcīgu centrālo pārvaldi. 16. gs. otrajā pusē Francijas valdnieki turpināja varas nostiprināšanas centienus, kas atbilda jaunajām valsts pārvaldes teorijām. Reformas veicināja aristokrātu dumpīgumu.

Opozīcija, kas grupējās ap aristokrātiju un valdošās dinastijas konkurentiem, cīņā par varu izmantoja ticības šķelšanos.

(Reformācijas gaitā Francijā plašu atbalstu bija guvis kalvinisms. Sākumā tā piekritēji bija galvenokārt amatnieki un tirgotāji, bet ar laiku šim protestantiskajam virzienam piekritēju radās (viņus sauca par hugenotiem) - arī muižnieku vidū. Valsts iedzīvotāju vairākums un arī parīzieši palika katoliski.)
 
Gan hugenoti, kas grupējās ap Navarras karaļu Burbonu namu un princi Kondē, gan katoļi, kurus vadīja ietekmīgie hercogi Gīzi, pretendēja uz varu valstī. Francijas tronī cits pēc cita nāca Anrī II trīs dēli – vāji politiķi, kuru laikā valsts politiku faktiski noteica mirušā karaļa atraitne Katrīna Mediči.
 
Catherine_de_Medicis_1.jpg
K. Mediči
 
Kaislības uzkurināja paredzamā dinastiju maiņa, jo Valuā namam nebija tiešu pēcnācēju.
 
Hugenotu un katoļu konflikti sākotnēji aprobežojās ar galma intrigām, jo abi grupējumi centās iegūt lielāku ietekmi uz karali. Samierināšanos neizdevās panākt arī, piešķirot hugenotiem tiesības uz ticības brīvību, jo tās tika rupji pārkāptas un varas konfliktu nerisināja. 1562. gadā sākās pilsoņu karš, kurā ticības pretišķības cieši savijās ar politiskām interesēm. Pretiniekiem bija atbalsts arī ārzemēs: hugenotiem – Anglijā, Nīderlandē, vācu protestantiskajās firstu valstīs, katoļiem – Spānijā. Cerība uz izlīgumu parādījās, kad Navarras Anrī gatavojās laulībām ar Margaritu Valuā (Šarla IX māsu), taču Gīzu partija izprovocēja hugenotu grautiņu. Notikumi, kas bija aizsākušies Bērtuļa naktī (1572. gada 24. augustā), prasīja ap 13 000 upuru. Pilsoņu karš atsākās.
 
Jauna iespēja izbeigt konfliktus radās, kad mira pēdējais Valuā – Anrī III un Francijas tronī, aizsākot Burbonu dinastiju, kā Anrī IV nāca hugenotu līderis Navarras karalis.
 
210px-HenriIV.jpg
Anrī IV
 
Anrī IV ilgi cīnījās par sava karaļa statusa atzīšanu. Opozīcija pat aizgāja tik tālu, ka ļāva Parīzē ar pāvesta atbalstu ievest spāņu garnizonu, tad jaunā valdnieka piekritēju pulks strauji pieauga. Turklāt, rēķinoties ar to, ka aptuveni 90% franču bija katoļi, Anrī IV pārgāja katoļticībā. Pats viņš sakarā ar to esot izteicies, ka „Parīze ir mesas vērta”.
Svarīgi!
Hugenotu intereses Anrī IV nodrošināja, 1598. gadā parakstot Nantes ediktu, kurā katolicisms tika atzīts par valsts reliģiju, tomēr hugenotiem garantēja ticības brīvību, politisko pārstāvniecību pie karaļa, tiesības ieņemt valsts amatus, turēt savu karaspēku un kontrolēt aptuveni 100 cietokšņus.
Tas nozīmēja pilsoņu kara beigas. Tajā pašā gadā Spānija formāli izlīga ar Franciju. Katoliskos spēkus bija satraukusi iespējamā Francijas savienība ar protestantisko Nīderlandi un Angliju, jo ārpolitikā Anrī IV stingri ievēroja Francijas nacionālās intereses, nevis ticības apsvērumus.
 
Jauns posms valsts nostiprināšanā aizsākās Luija XIII (1610-1643) laikā, kad Francijā arvien izteiktāk bija vērojamas absolūtisma iezīmes. Izcilais politiķis, karaļa pirmais ministrs kardināls Armāns Rišeljē visiem spēkiem stiprināja centrālo varu un nesaudzīgi cīnījās pret visiem, kas to vājināja. Viņa politiskajā testamentā teikts: „Mans pirmais mērķis bija karaļa diženums, mans otrais mērķis – valsts varenība.”
 
Rišeljē laikā tika likvidēta hugenotu autonomija. Cietuši militāru sakāvi, hugenoti zaudēja Nantes ediktā garantētās īpašās tiesības, bet saglabāja ticības brīvību.
 
uewb_09_img0596.jpg
A. Rišeljē
 
Vara provincēs piederēja ietekmīgiem vietējās aristokrātijas pārstāvjiem – gubernatoriem. Jau Fransuā I laikā līdzās gubernatoriem kā centrālās varas pārstāvji tika norīkoti intendanti (pārvaldnieki). Rišeljē regulāri iecēla amatos nevis dzimušus dižciltīgos, bet vienkāršas izcelsmes censoņus, kas bija uzticīgi centrālajai varai. Tā radās stabils ierēdniecības slānis. Lai mazinātu aristokrātu neapmierinātību, viņiem tika piešķirti dažādi goda amati.

Būtisks traucēklis centrālās varas nostiprināšanā bija parlamenti – tiesas, kuras veidoja aristokrāti. To kompetencē ietilpa karaļa izdoto likumu reģistrēšana un pārbaude. Rišeljē pirmais uzdrošinājās vērsties pret parlamentiem – tie gan pagaidām vēl netika atcelti, taču zaudēja privilēģiju noraidīt karaļa likumus.

Karalis un centrālās pārvaldes iestādes ierobežoja arī citas aristokrātijas privilēģijas un kārtu politiskās tiesības vispār.  
 
Ģenerālštati, kam bija piederējušas tiesības akceptēt nodokļus, pēdējo reizi sasaukti 1614. gadā. Kopš tā laika valsts finanšu jautājumus izlēma valdība. Paaugstinot nodokļus, tika iegūti līdzekļi militāriem izdevumiem. Rišeljē panāca, ka vienīgi karalim varēja būt savas karaspēks un cietokšņi.

Īpaši sekmīga bija Rišeljē ārpolitika, kuru viņš pakļāva galvenajam mērķim: Hābsburgu ietekmes mazināšanai visiem iespējamiem – gan diplomātiskiem, gan militāriem līdzekļiem. Tika nostiprināta Francijas austrumu robeža, lai nodrošinātu aizsardzību pret Austrijas Hābsburgiem. Luija XIII un viņa māsas laulības ar Spānijas karaļnama pārstāvjiem  ne tikai nodrošināja pamieru ar dienvidu kaimiņu, bet arī ļāva vēlāk pretendēt uz Spānijas mantojumu. Rišeljē arī slēdza savienību ar protestantisko Nīderlandi. Viņa iesāktā politika nodrošināja Francijas panākumus Trīsdesmitgadu karā. Rišeljē bija tipisks jauno laiku valstsvīrs, kas valsts nacionālās intereses vērtēja augstāk par katoļu baznīcas vienotības ideju.
 
Francijas varenības pamati tika ielikti tieši Rišeljē laikā. Viņa pēcnācēji ieviesa spēcīgu absolūtisma pārvaldi. Francijas monarhijas varenība atspoguļojās majestātiskā arhitektūrā, parādes portretos, zinātnes un kultūras dzīvē.
 
Atsauce:
http://www.archelaos.com/popes/imgx/Catherine_de_Medicis_1.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/3/38/HenriIV.jpg/210px-HenriIV.jpg
http://www.notablebiographies.com/images/uewb_09_img0596.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.