Teorija

Anglijas valdnieki 16. gs. un 17. gs. pirmajā pusē pastāvīgi bija spiesta aizstāvēt savas tiesības uz varu gan pret ārējiem konkurentiem, gan iekšējo opozīciju.
 
Henrija VII reformācijas politikas rezultātā Anglijas monarhi bija nonākuši Hābsburgu pretinieku nometnē. Pēc Henrija VIII un viņa mazgadīgā dēla Edvarda VI nāves, turpinot Tjūdoru dinastiju, tronī nāca Henrija VIII un Aragonas Katrīnas meita Marija, kuru atbalstīja Eiropas katoliskie sabiedrotie. Marija I salaulājās ar Spānijas troņmantnieku Filipu, un Hābsburgi ar viņas palīdzību cerēja īstenot tālejošu dinastisku politiku. Tomēr Hābsburgu ieceres izgāzās – lai arī Marija I, saukta „Asiņainā”, uz laiku nostiprināja katolicisma pozīcijas Anglijā, tās iesaistīšana Spānijas interesēs karā ar Franciju izrādījās neveiksmīga, bet pati Marija I, īsu laiku valdījusi, mira, neatstājusi pēcnācējus.
 
200px-Elizabeth1England.jpg
Elizabete I
 
Kad par Anglijas valdnieci kļuva Henrija VIII meita no katoļu baznīcas neatzītās laulības, protestantiem labvēlīgā Elizabete I, Spānijas karalis Filips II izteica viņai laulības piedāvājumu. Viņš cerēja, ka Elizabete turpinās savas pusmāsas iesākto politiku un Anglija sadarbosies ar Spāniju. Filipa II piedāvājums tika noraidīts. Uz Anglijas troni pretendēja arī Henrija VII mazmeita katoliskā Skotijas karaliene Marija Stjuarte. Kamēr Marija Stjuarte bija Francijas karaļa Fransuā II sieva, Hābsburgi viņas ieceres neatbalstīja, bet, kad viņa kļuva atraitne un atgriezās Skotijā, Hābsburgi, īpaši spāņu, palīdzēja organizēt sazvērestības pret Elizabeti I. Marija Stjuarte Anglijā tika apcietināta, un pāvests pasludināja Elizabetes I varu par nelikumīgu. Marijas Stjuartes notiesāšana un sodīšana ar nāvi 1587. gadā radīja atbalsis Eiropā.
 
Mary_older.jpg
Marija Stjuarte
  
Īpaši izaicināts jutās Filips II – gan savas Anglijas politikas izgāšanās dēļ, gan dēļ angļu pastāvīgā atbalsta Spānijas pretiniekiem un postošās konkurences, ko tie ar savas karalienes atbalstu izvērsa pret Spāniju pasaules jūrās.
 
Spānijas karaļa Filipa II īstenotās ārpolitikas neveiksme kļuva par pagrieziena punktu ne vien Anglijas, bet visas Eiropas vēsturē. Viņš bija iecerējis iebrukt Anglijā. Pāvests karagājienu bija izsludinājis par krusta karu. „Neuzvaramās armādas” sagrāve 1588. gadā nozīmēja, ka katolisko spēku atkalnostiprināšanās Eiropas ziemeļrietumos nenotiks. Anglija parādīja, ka ir topoša jūras lielvalsts.
 
(Angļi guva uzvaru labāka kuģu bruņojuma un to veiksmīgākas konstrukcijas dēļ. Arī komandieru lēmums neielaisties kuģu divcīņās, kas viduslaikos bija tradicionāla jūras kauju taktika, izrādījās visnotaļ tālredzīga. Līdz tam laikam pasaule vēl nebija piedzīvojusi tāda mēroga sadursmi uz ūdens. Anglijas flotē bija ap 200 kuģu, bet Spānijas – 130.)
 
Anglijā nebija radīta spēcīga centrālā pārvalde un pastāvīgs karaspēks, tādēļ svarīga bija valdnieka personība. Elizabete I vienmēr aizstāvēja valsts intereses, prata vienoties ar parlamentu un krīzes situācijās rēķinājās ar tautas noskaņojumu. Viņa panāca kompromisu arī ticības jautājumā, samierinot anglikāņus ar kalvinistiem. Daļai radikālo kalvinistu tas gan nebija pieņemamas un tie turpināja cīnīties  par kalvinistiskās mācības tīrību, tādēļ viņus sāka saukt par puritāņiem.
Svarīgi!
Elizabete I veicināja valsts saimniecisko attīstību un ielika pamatu Anglijas ekonomiskajai varenībai pasaules tirgū. Anglijas jauno laiku vēsturē Elizabetes I valdīšanas gadus dēvē par „Elizabetes laikmetu”.
Elizabete I par troņmantnieku iecēla savas sāncenses Marijas Stjuartes protestantiski noskaņoto dēlu. Ar Džeimsa I Stjuarta (1603 – 1625) nākšanu pie varas Anglija un Skotija apvienojās personālūnijā (divu vai vairāku monarhisku valstu savienība viena valdnieka virsvadībā).
 
Iekšpolitikā Stjuartu dinastijas valdīšanas sākums izrādījās neveiksmīgs. Stjuartu nemitīgie strīdi ar parlamentu par finansēm radīja sarežģījumus. Problēmas saglabājās arī starp kroņa balstīto anglikānismu, kalvinistiem (īpaši Skotijā), puritāņiem un katoļu fanātiķiem (īpaši Īrijā).
 
Džeimss I teorētiskos traktātos un praksē aizstāvēja tiesības uz neierobežotu karaļa varu. Valstī sākās cīņa par tautas pārstāvniecības tiesībām. Džeimsa I dēls Čārlzs I turpināja tēva iesākto, atlaižot parlamentu, vajājot puritāņus un uzsākot karadarbību pret skotiem, kas bija sacēlušies pret anglikānisma uzspiešanu. Iekšējās cīņās pārsvaru guvusī parlamenta partija ar radikālo puritāņu vadoni Oliveru Kromvelu priekšgalā karali apcietināja un notiesāja uz nāvi kā tirānu un tautas nodevēju. Bija radīts precedents (gadījums, kas noticis agrāk un noder par paraugu vai attaisnojumu sekojošiem šāda veida gadījumiem) likumīgai valdnieka nogalināšanai, kas atkārtojās nākamā gadsimta beigās Francijā. 1649. gadā Anglija tika pasludināta par republiku.
 
Vienpadsmit gadu pastāvēšanas laikā republikā notika pārmaiņas. Karaļa sodīšana aizskāra Anglijas iedzīvotāju vairākuma jūtas. O. Kromvela piekritējiem izdevās sakaut opozīciju Skotijā un Īrijā,
centralizēt pārvaldi, uzbūvēt spēcīgu floti un izvirzīt Angliju pasaules tirdzniecības priekšgalā. Tika uzlikti augstāki nodokļi nekā monarhijas laikā. Vara valstī piederēja puritāņu armijai. Republikas pastāvēšana beidzās ar diktatūru, kad O. Kromvelam, nespējot rast kopīgu valodu ar parlamentu, tika nodibināts t.s. Kromvela protektorāts (stipras varas aizbildniecība pār kādu teritoriju). O. Kromvels kļuva par „republikas galvu” uz mūžu. Valdības atkāpšanās no republikāniskajiem ideāliem radīja apstākļus monarhijas atjaunošanai.
 
Oliver_Cromwell.jpg
O. Kromvels
 
Pēc „Elizabetes laikmeta” iekšējās saskaņas Stjuartu valdīšana sašķēla sabiedrību. Džeimss I un Čārlzs nebija tautā mīlēti. Kaut arī Čārlzs I veicināja kultūras attīstību, tauta karalim pārmeta ārzemnieciskumu un tuvināšanos katoļiem. Anglijas kultūras dzīve it kā sadalījās 2 plūsmās. Vienu atbalstīja galms un anglikāņu baznīca, otru pārstāvēja kalvinisti, īpaši radikālie puritāņi. Pirmā veicināja krāšņu galma kultūras attīstību, otra sekmēja puritāniskās morāles izplatību.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/e/e5/Elizabeth1England.jpg/200px-Elizabeth1England.jpg
http://www.kultunderground.org/Public/img/Mary_older.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/4/4e/Oliver_Cromwell.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.