Teorija

Monarhijas atjaunošana Francijā un Napoleona I laikmeta sākums
Pēc neveiksmīgā Ēģiptes karagājiena 1799. gada oktobrī N. Bonaparts pameta karaspēku Ēģiptē un atgriezās Parīzē, kur brieda opozīcija Direktorijas režīmam. N. Bonaparts šķita īstā persona, kas spētu glābt valsti no sabrukuma.
 
1799. gada 9. novembrī notika apvērsums – 18. brimēra valsts apvērsums. (Brimēra ir mēneša nosaukums, kurā tas notika.) To vadīja ģenerālis N. Bonaparts. Ar ieganstu, ka situācija ir nedroša, Nacionālā konventa locekļus izsūtīja no Parīzes. Tad tie tika piespiesti  pasludināt konstitūciju par spēkā neesošu un varu nodot trim konsuliem. Tautas nobalsošanā tika pieņemta jauna konstitūcija.
 
1799. gadā par Francijas Republikas pirmo konsulu kļuva Napoleons Bonaparts. Viņš pasludināja, ka revolūcija ir beigusies. Francijā nodibinājās diktatūra, tā bija armijas un tās ģenerāļa diktatūra, nevis partijas un tās vadītāju diktatūra.
 
2348179.jpg
Napoleons Bonaparts
 
N. Bonaparts turpināja jakobīņu iesākto kursu uz stingru varas centralizāciju. 1802. gadā tika sarīkota tautas nobalsošana, kas noteica, ka konsula pilnvaras tiek piešķirtas uz mūžu. Bonaparts bija stingras hierarhiskas kārtības piekritējs, godkārīgs un pārspīlēti jūtīgs. Viņš vēlējās atgriezties pie mantojamas monarha varas. Viņu vilināja ķeizara tituls. Lai to izdarītu, abi pārējie konsuli tika apcietināti ar ieganstu, ka sadarbojušies pret pirmo konsulu. Tika arī pastiprināta propaganda – cildināti N. Bonaparta nopelni tēvzemes labā.
 
Francija tika pasludināta par mantojamu Bonapartu dinastijas monarhiju. Tautas nobalsošanā lēmums tika apstiprināts.
Svarīgi!
1804. gadā, Romas pāvestam klātesot, Napoleons Bonaparts  kronēja sevi par Vācijas imperatoru un uzlika galvā imperatores kroni arī savai sievai. Francijas valdījumus Napoleons nosauca par impēriju.
Napoleona nākšana pie varas bija šķietami likumīga, jo monarhijas atjaunošanu bija akceptējusi tautas nobalsošana.
 
Francijas iekšpolitiskās attīstība Napoleona laikā
Napoleona laikā Francijā tika īstenota valsts varas koncentrācija un pārvaldes centralizācija. Tika sašaurināta sabiedrības līdzdalība valsts lietās. Vara koncentrējās viena cilvēka rokās, pret ko bija vērsusies Lielā franču revolūcija. Formāli arī tad, kad bez N. Bonaparta, bija vēl 2 konsuli, vara koncentrējās Bonaparta rokās. Viņš bija arī karaspēka virspavēlnieks, kurš izšķīra iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumus.
 
Napoleons I valdīja ar valsts Padomes palīdzību, kas iecēla ierēdņus, armijas virsniekus un tiesnešus. Sabiedrības līdzdalība valsts pārvaldē izpaudās tā, ka tās pārstāvniecības orgāns bija tiesīgs apspriest pirmā konsula ierosinātos likumprojektus. Stingri centralizētais valsts pārvaldes aparāts nodrošināja, ka ikviens lēmums tika ātri nogādāts pat līdz tālākajam Francijas nostūrim.
 
20090813-Napoleons.jpg
 
Napoleons tomēr neatteicās no revolūcijas rezultātā sasniegtajām modernas sabiedrības iezīmēm:
  1. visu pilsoņu vienlīdzības likuma priekšā;
  2. indivīda brīvības un neaizskaramības.
 
Feodālās klausības netika atjaunotas, zemniekiem tika atstātas tiesības uz revolūcijas laikā iedalīto zemi, emigrējušajiem franču aristokrātiem atļāva atgriezties, lietot titulus, taču kārtu privilēģijas atjaunotas netika. Ieviesa jaunus dižciltības titulus, ko piešķīra par dienestu.
 
Šīs vērtības tika nostiprinātas 1804. gadā izdotajā civillikumu krājumā – Civilkodeksā un citos likumkrājumos.
 
Tika īstenota naudas reforma un nodibināta Francijas banka, noteiktas aizsargmuitas, būvēti ceļi un sakārtota kreditēšanas sistēma. Tas ļāva saimniecībai pārvarēt krīzi, tomēr saimniekošanas pilnīgu brīvību valsts neļāva realizēt.
 
Napoleons centās sakārtot arī valsts un baznīcas attiecības. Lielās franču revolūcijas laikā tika pieņemta likums par baznīcas īpašuma likvidāciju. Tos pārņēma valsts. Tika likvidēti klosteri, baznīcai atņemta skolu pārraudzība, laulību reģistrēja civilkārtībā. Garīdzniecībai bija jāzvēr uzticība valstij. Tiem, kuri nodeva zvērestu, valsts maksāja algu, bet tie, kas to nedarīja, tika vajāti un iznīcināti. Romas pāvests bija pret šādu rīcību, tāpēc revolucionārā Francija nonāca konfliktā ar Romas Katoļu baznīcu.
 
Napoleons respektēja, ka liela daļa Francijā bija katoļticīgie. Viņš esot teicis: „sabiedrība bez reliģijas ir kā kuģis bez kompasa.” Ar Pāvesta valsti tika noslēgts konkordāts.
 
Patiess Napoleona I sasniegums bija jaunas izglītības sistēmas radīšana. Valsts uzņēmās izglītības organizētāja lomu, atzīstot sabiedrības izglītošanu par valsts interešu sfēru. 1802. gadā tika nodibināta izglītības ministrija, kura sagatavoja vienotu mācību plānu. Tika izveidota trīspakāpju izglītības sistēma.
 
Izglītību varēja iegūt:
  1. tautskolās  (nosacīti atbilst mūsdienu pamatskolai),
  2. sekundārajās skolās (atbilst mūsdienu vidusskolām),
  3. licejos (augstskolās).
  
Bija gan humanitāras ievirzes liceji, gan eksaktas. Augstākā izglītība bija orientēta uz utilitārajām (tāds, kas dod praktisku labumu, peļņu) valsts vajadzībām. Parīzē atvēra tehnisko augstskolu jeb politehnikumu, kurā sagatavoja inženierus. Augstākā humanitārā izglītība netika uzskatīta par vērtību, jo nebija tieši izmantojama valsts materiālo vajadzību apmierināšanai.
 
Atsauce:
http://images.mylot.com/userImages/images/postphotos/2348179.jpg
http://baltictravelnews.com/images/NedzesamaFotoMape/20090813-Napoleons.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.