14. jūlijā sacēlusies Parīzes tauta ieņēma valsts cietumu – Bastīlijas cietoksni (vēsturiski pildījis arī cietuma funkcijas, bija Francijas karaļa absolūtās varas balsts un simbols), kas bija kļuvis par vecā režīma simbolu. Francijas karalis Luijs XVI šajā dienā savā dienasgrāmatā ierakstījis vienu vārdu – nekas.
Šis notikums radīja satraukumu Satversmes sapulces deputātu vidū. Lai pārņemtu kontroli tika nolemts dibināt nacionālās aizsardzības vienības – Nacionālo gvardi. To uzdeva vadīt ģenerālim Marī Žozefam de Lafajetam.
M. de Lafajets
Marķīzs M. de Lafajets 19 gadus jauns devās uz Ameriku un vadīja daudzus tūkstošus franču brīvprātīgo Neatkarības karā Amerikā koloniju pusē. Amerikas kongress piešķīra viņam ģenerāļa titulu.
Sākumā Nacionālajā gvardē varēja iestāties jebkurš. Tas ļāva Satversmes sapulcei nodibināt kontroli pār sacēlušos tautu. Luijs XVI atsauca no Parīzes karaspēku un apstiprināja jauno Parīzes pilsētas pārvaldi.
Ziņas par Bastīlijas ieņemšanu, baumas par karaspēka kustību un laupītāju bandas radīja nedrošību Francijas laukos. Radās bailes, ka jukās nāksies zaudēt ražu, rezultātā pieaugs nodevas. Zemnieki sacēlās pret zemes īpašniekiem un sāka demolēt muižas un pilis, iznīcinot dokumentus, kas fiksēja viņu saistības. Daudzas aristokrātu ģimenes pameta Franciju. Notikumi spieda Satversmes sapulci rīkoties. Tika pieņemti lēmumi, kā rezultātā Francijā beidza pastāvēt vecā, feodālā sistēma. Deputāti no aristokrātu un garīdzniecības vidus atteicās no kārtu privilēģijām. Karalis neparakstīja kārtu privilēģiju atcelšanu un tādējādi zaudēja simpātijas. Nemieri Parīzē pieauga. Klīda baumas, ka aristokrāti gatavo kontrrevolūciju. 5. oktobrī uz Versaļu devās ap 6000 sieviešu, lai nodotu savas prasības Satversmes sapulcei. Nākamajā rītā pie Versaļas pils vārtiem sapulcējās tauta, kas prasīja maizi.
Francijas tauta īpaši neapmierināta bija ar Francijas karalieni – Austrijas Hābsburgu princesi Mariju Antuaneti. Francijas un Austrijas attiecības ilgi bija bijušas naidīgas. Luija XVI apprecēšanos ar Austrijas princesi Francijas sabiedrība uzņēma noraidoši. Sākumā gan viņa prata iekarot sabiedrības labvēlību, taču sarežģītās attiecības galmā, neveiksmes laulībā (7 pirmos laulību gadus viņiem nebija bērnu, bet Francija gaidīja troņmantnieku) nostādīja karalieni nelabvēlīgā situācijā.
M. Antuanete
Viņai trūka arī valdnieces talanta. Viņa neorientējās valsts dzīvē un nodevās izpriecām, izšķiežot milzīgus līdzekļus. Versaļā pat tika uzbūvēta izpriecu pils Trianona, kur karaliene un viņas galms imitēja lauku dzīvi. Vēsturē saglabājusies Francijas karalienes replika, kad pie Versaļas pils vārtiem sapulcējies pūlis prasīja maizi, - ja nav maizes, lai taču viņi ēd kūkas.
Tauta prasīja, lai karalis paraksta Satversmes sapulces lēmumus un pārceļas uz rezidenci Parīzē – Tilerī pilī. Satversmes sapulce vairs nekontrolēja situāciju, bet aristokrātija masveidā bēga uz ārzemēm.
Svarīgi!
Satversmes sapulce centās atgūt iniciatīvu un 1789. gada 26. augustā publicēja vēsturisku dokumentu „Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”, kas saskaņā ar apgaismības ideāliem pasludināja visu cilvēku vienlīdzību.
Monarhistiskas vienotības ideju nomainīja Francijas nacionālās vienotības ideja. Visu nākamo – 1790. – gadu ar lozungu „Brīvība, vienlīdzība, brālība” noritēja lielie brāļošanās svētki. Franču aristokrātija turpināja emigrēt.
1791. gada 21. jūnijā arī Luijs XVI ar ģimeni mēģināja bēgt, taču neveiksmīgi – pārģērbušos bēgļus atklāja kādā pasta stacijā un piespieda atgriezties Parīzē. Pie Tilerī pils vārtiem parādījās uzraksts „Izīrē dzīvokļus”. Satversmes sapulce ar cerību glābt monarhiju oficiāli paziņoja, ka karalis ir nolaupīts un atcēla viņu no amata. Satversmes sapulce mēģināja apstādināt revolūciju. 1791. gada decembrī tika pieņemta Francijas konstitūcija un lēmums, ka karalim ir jāzvēr konstitūcijai.
Vieni uzskatīja, ka Francijā jāsaglabā monarhija, bet jāierobežo karaļa vara, savukārt citi prasīja pasludināt Franciju par republiku. Daži Satversmes deputāti bija nodibinājuši politisku klubu – ietekmīgāko politisko organizāciju valstī. Tad klubs sašķēlās – mazākums bija radikāli noskaņots un prasīja pasludināt republiku, mērenākie, kas bija vairākumā, prasīja konstitucionālas monarhijas izveidošanu.
Republikas piekritēji apvienojās Jakobīņu kustībā (nosaukums radies pēc jakobīņu mūku (tā Francijā sauca dominikāņu ordeņa locekļus) pulcēšanās vietas kādreizējā Svētā Jēkaba klosterī), un tās biedrus sāka saukt par jakobīņiem. Viņi ieguva atbalstu zemākajos slāņos, jo iestājās par visu pilsoņu vienlīdzību. No zemākajiem slāņiem nākušos radikālos revolucionārus sāka saukt par sankilotiem.
Sankiloti – pilsētu trūcīgie iedzīvotāji, kas valkāja no rupjas drānas šūtas bikses, uzsverot savu norobežošanos no franču augstākās sabiedrības, kas atbilstoši modei nēsāja bikses līdz ceļiem.
Arī konstitucionālās monarhijas piekritēji izveidoja savu klubu. Partiju mūsdienu izpratnē tolaik vēl nebija.
Saskaņā ar konstitūciju 1791. gada rudenī notika jaunas vēlēšanas. Jaunievēlēto visas nācijas pārstāvju sapulci sauca par Likumdošanas sapulci. Tā sanāca 1. oktobrī un tajā konstitucionālās monarhijas piekritējiem bija 246 balsis, jakobīņiem – 131 un bezpartejiskiem, kas neveidoja politiskus grupējumu – 345 balsis.
Tā kā kopā ar jakobīņiem balsoja arī bezpartejiskie, tad Likumdošanas sapulces vairākums iestājās par republiku. Sapulce pasludināja, ka Francijas karalis Luijs XVI ir gāzts no troņa un turpmāk būs pilsonis ar vārdu Luijs Kapets. (Uzvārds Kapets radies 10. gs. Hugo Kapets bija Francijas karaļu Kapetingu dinastijas pamatlicējs. Tā bija dinastija, kas nomainīja Francijas vēsturē zināmo Karolingu dinastiju.) Tika izsludināts jauna likumdošanas un izpildvaras orgāna – Nacionālā konventa – vēlēšanas, kuras risinājās pēc jauna vēlēšanu likuma – visiem vīriešiem, kas bija sasnieguši 21 gada vecumu, neatkarīgi no mantas cenza tika piešķirtas balsstiesības. Liela daļa konstitucionālās monarhijas piekritēju vēlēšanās nepiedalījās.
Svarīgi!
Nacionālais konvents 1792. gada 21. septembrī pasludināja Franciju par republiku. Francijas karali Luiju XVI apsūdzēja valsts nodevībā un ar vienas balss pārsvaru piesprieda viņam nāvessodu.
1793. gada 21. janvārī karali publiski giljotinēja (izpildīja nāvessodu, nocērtot galvu). 9 mēnešus vēlāk tāds pats liktenis sagaidīja Francijas karalieni Mariju Antuaneti.