Svarīgi!
Eiropas miera kongress sākās Vīnē 1814. gada septembrī un turpinājās līdz 1815. gada jūnijam. Jaunās Eiropas kārtības izlēmējas bija Lielbritānija, Krievija, Prūsija un Austrija.
Speciāla slepena diplomātiska atruna Parīzes miera līgumā izslēdza Francijas piedalīšanos šajā kongresā, taču franču diplomāta Šarla Taleirāna izcilo spēju dēļ uzvarētā Francija piedalījās Vīnes kongresā kā līdzvērtīga sarunu partnere. Viens no viņa argumentiem bija, ka nav pamata izraidīt Franciju no Eiropas valstu miera foruma, jo Luija XVIII Francija nav vainojama Napoleona karos. Francijas karalis esot garantējis noslēgto miera līgumu.
Š. Taleirāns
Piekrītot Francijas līdzdalībai jaunās Eiropas kārtības veidošanā, vēl vairāk tika paplašināts to valstu loks, kuras izlēma visus jautājumus. Pēc Francijas un Lielbritānijas iniciatīvas tika uzaicināta Zviedrija, Spānija un Portugāle, kaut arī tām bija formāla nozīme.
Vīnes kongress Austrijas galvaspilsētā sapulcināja raibu, savā ziņā komisku sabiedrību. Vīnē ieradās visu Vācu Romas impērijas kādreizējo valstiņu valdnieki, dažādu kompāniju pārstāvji, Hanzas pilsētu deputāti un zināmi sabiedrības darbinieki. Galvenās lēmējas valstis sarunās pārstāvēja to ārlietu ministri, izņemot Krieviju, no kuras bija ieradies cars Aleksandrs I. Vīnē notika dažādi izklaidējoši pasākumi, tādēļ Vīnes kongresu nereti mēdz dēvēt par dejojošo kongresu. Par pieņemtajiem lēmumiem sabiedrība neuzzināja gandrīz neko.
Sarunas sākās 1814. gada 1. oktobrī. Tās vadīja Austrijas ārlietu ministrs Klēmenss Meternihs. Lielbritānijas, Krievijas, Prūsijas, Austrijas un Francijas mērķis bija atjaunot Eiropā spēka līdzsvaru un garantēt mieru Eiropā.
K. Meternihs
Šo piecu lielvalstu sadarbību sauc par Vīnes sistēmu, kā arī dēvē par Vīnes koncertu. K. Meternihs uzskatīja, ka spēku līdzsvars panākams, restaurējot robežas un attiecības, kādas Eiropā starp valstīm pastāvēja līdz Lielajai franču revolūcijai. Jēdziens „restaurācija” kļuva par kongresa vadmotīvu un apzīmēja laikmetu Eiropas vēsturē, kas turpinājās pēc Vīnes kongresa līdz 1848. gadam.
Nozīmīgs jēdziens kongresā bija arī leģitimitāte. Ar to saprata mantoto tiesību un likumu neaizskaramību. Vardarbības rezultātā iegūta vara, tiesības un valdījumi Lielās franču revolūcijas laikā un Napoleona laikmetā tika uzskatīti par nelikumīgiem. Valstu teritoriālās intereses bija grūti sabalansēt.
1815. gada 1. martā Vīnes kongresu pārsteidza ziņa, ka N. Bonaparts ir atstājis Elbas salu, ar 1000 zaldātiem izcēlies Francijas dienvidu krastā un virzās uz Parīzi. Viņam pievienojās zemnieki un daļa armijas. 20. martā viņš jau bija Parīzē. Viņa valdīšana ilga aptuveni 3 mēnešus, tādēļ tās vēsturē pazīstamas ar nosaukumu „Napoleona simts dienas”.
Svarīgi!
1815. gada jūnijā sabiedrotie kaujā pie Vaterlo (uz dienvidiem no Briseles) galīgi sakāva N. Bonaparta spēkus, bet pašu izsūtīja trimdā uz Svētās Helēnas salu. Tur viņš vientulībā pavadīja atlikušo mūžu. Viņš mira 1821. gadā.
Vaterlo kauja
Pēc Napoleona galīgas sakāves tika pieņemti Vīnes sarunu nobeigumu akti. Tika panākta vienošanās par Eiropas sadalījumu:
- Austrija nostiprināja savas pozīcijas Ziemeļitālijā un Vidusitālijā, kā arī Ieguva Zalcburgu;
- Prūsija ieguva daļu Saksijas un zemes ap Reinas upi, tās robežā ievērojami pavirzījās uz rietumiem vācu zemēs;
- Austrija, Prūsija un vēl 32 mazākas vācu valstis, kā arī četras brīvpilsētas apvienojās Vācu savienībā Austrijas virsvadībā;
- Krievija nostiprināja savus valdījumus Polijā (Varšavas hercogiste tika apvienota personālūnijā ar Krieviju; Beļģija – karalistē ar Nīderlandi);
- Lielvaras garantēja Šveices neitralitāti uz mūžīgiem laikiem;
- Norvēģiju pievienoja Zviedrijas karalistei;
- Francijai tika noteiktas pirmsrevolūcijas robežas;
- Lielbritānija ieguva nedalītu kundzību Vidusjūras tirdzniecībā;
- Pāvesta valsts tika atjaunota;
- Spānijas tronī atjaunoja Burbonu dinastiju.
Vīnes kongresa kārtība nodrošināja 14 gadus ilgu relatīvu miera periodu Eiropā.
Krievijas cars Aleksandrs I, būdams pārliecināts, ka viņš ir izredzēts nest pasaulei mūžīgu mieru, ierosināja Austrijas ķeizaram un Prūsijas karalim parakstīt manifestu par kristīgu brālības principu ievērošanu politikā. Šo savdabīgo ideju par vienotību starp troni un altāri Austrijas kanclers K. Meternihs pārvērta triju monarhu parakstītajā „Svētajā savienībā”. Tās mērķis bija sargāt Vīnes kongresa radīto kārtību Eiropā.