Teorija

Pārmaiņas politiskajā kartē
Revolucionārās Francijas karagājienu rezultātā bija mainījies spēku līdzsvars un starpvalstu attiecības.
 
Kopš 1801. gada Francijas valdījumā bija zemes Reinas upes kreisajā krastā. Francijas robeža gāja pa līniju Ķelne – Vormsa – Strasburga. Napoleons vēlējās apvienot visu Eiropu viena valdnieka pakļautībā. Francijas galvenais pretinieks bija Lielbritānija. 1805. gada 21. oktobrī Trafalgaras kaujā admirāļa H. Nelsona vadībā briti pilnīgi iznīcināja franču floti. Līdz ar to Lielbritānija nodrošināja savu kundzību uz jūras.
 
HoratioNelson1.jpg
H. Nelsons

Admirāļa H. Nelsona vārds ir viens no vairāk godātajiem Lielbritānijas vēsturē. Viņa vadībā tika izcīnīta uzvara Trafalgaras kaujā, kas noteica Lielbritānijas ietekmi Vidusjūras baseinā un nostiprināja tās autoritāti, kas saglabājās visu 19. gs. Pastāv uzskats, ka Nelsons radīja pārliecību, ka britu flote ir neuzvarama. Laikabiedri liecinājuši, ka katrs matrozis viņam esot bijis nozīmīgs. Nelsons tika ievainots Trafalgaras kaujas laikā un 47 gadu vecumā mira.
 
Sauszemes cīņās pret Lielbritānijas sabiedrotajiem – Austriju, Krieviju un Prūsiju – Napoleons guva panākumus. 1805. gadā kaujā pie Austerlicas (Čehijas teritorijā netālu no Brno pilsētas), kas vēsturē tiek dēvēta par triju ķeizaru kauju (Napoleons, Francis II un Aleksandrs I), Napoleons piedzīvoja triumfu – sakāva Krieviju un Austriju. Nedaudz vēlāk tika sakauta arī Prūsija.
Svarīgi!
1807. gadā tika noslēgts Tilzītes miers (pilsēta netālu no Kēnigsbergas Prūsijā, tagad Sovetska Krievijā). Austrija, Prūsija un Krievija atzina Francijas kundzību kontinentālajā Rietumeiropā un Viduseiropā.
1806. gadā 16 vācu valstis noslēdza savienību ar Napoleona Franciju, kas ieguva nosaukumu Reinas savienība.
 
1806. gada augustā Vācu Romas impērijas ķeizars Francis II Hābsburgs atteicās no troņa, līdz ar to šis no viduslaikiem pazīstamais politiskais veidojums beidza pastāvēt. Francis II pieņēma titulu Austrijas ķeizars Francis I.
 
sasa.jpg
Francis II Hābsburgs
 
Izredzes ar militāru spēku pieveikt Lielbritāniju bija mazas, tādēļ Napoleons I izvēlējās to sagraut saimnieciski. Vēsturē to pazīst kā kontinentālo blokādi. Tika pārtraukta jebkāda tirdzniecība ar Lielbritāniju un tās precēm. Napoleons I piespieda pievienoties kontinentālajai blokādei visas zemes, kurās bija viņa ietekme, arī Krieviju. Lielbritānija zaudēja savu galveno eksporta tirgu. Tomēr no šie piespiedu saimnieciskā kara cieta arī Eiropa, tādēļ kontinentālā blokāde ik pa laikam tika apieta. Caur Skandināviju un Krieviju britu preces joprojām nonāca Eiropas tirgū.
 
Lai piespiestu Eiropu pakļauties Francijas diktētajiem noteikumiem, Napoleonam tomēr nācās izmantot spēku. Portugāle un Spānija tika okupētas, Francijas valsts teritorijā iekļāva Kataloniju, Vidusitāliju, Dalmāciju, Holandi un Vācijas ziemeļrietumu daļu līdz Lībekas pilsētai. Formāli neatkarīga vēl bija Prūsija, Austrija, Šveice un Vidusvācijas valstis, kas bija apvienotas Reinas savienībā, taču Napoleons I bija tās protektors. Viņš bija arī Ziemeļitālijas un Vidusitālijas karalis. Neapoles karalistes tronī tika iecelts Napoleona I brālis.
 
Francijas teritorijas pletās no Lībekas līdz Romai un no Brestas Atlantijas okeāna piekrastē līdz Dubrovnikai (mūsdienu Horvātijā). No Varšavas līdz Gibraltāram bija Francijas ietekmes zona.
 
Napoleons no Eiropas tautu atbrīvotāju kļuva par apspiedēju.
 
fsafaf.jpg
Napoleona impērija - tumši zilā; Napoleona vasaļvalstis - gaiši zilā
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/7/72/HoratioNelson1.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/c/c1/Franz_I_%28II%29_half-length_portrait_in_Austrian_uniform.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/b/b9/Europe_map_Napoleon_1811.png
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.