Teorija

Lielā franču revolūcija bija periods Francijas vēsturē no 1789. līdz 1799. gadam, kad Francijā tika gāzta absolūtā monarhija, radikāli ierobežotas Romas Katoļu baznīcas tiesības un nodibināta republika.
Apgaismības gadsimta pēdējā desmitgade bija jauna laikmeta sākums Eiropas vēsturē. Lielā franču revolūcija ievadīja jaunu posmu gan Francijas, gan citu Eiropu zemju vēsturē. Mēģinot īstenot dzīvē gandrīz visas apgaismības idejas, Lielā franču revolūcija deva ierosmi pārmaiņām Eiropas zemju dzīvē nākamajos gados līdz pat Pirmajam pasaules karam (1914 – 1918).
 
Lielās franču revolūcijas sākumu iezīmēja Ģenerālštatu sasaukšana 1789. gada 5. maijā. Savukārt Napoleona laikmeta beigas iezīmēja Vīnes kongress 1814. – 1815. gadā.
 
Svarīgākie notikumi Lielās franču revolūcijas un Napoleona laikmeta laikā
  • 1789. gada 5. maijs – Ģenerālštatu sasaukšana.
  • 1789. gada 14. jūlijs – Bastīlijas ieņemšana.
  • 1789. gada 26. augusts – „Cilvēks un pilsoņa tiesību deklarācijas” pieņemšana.
  • 1792. gada 21. septembris – Francijas pasludināšana par republiku.
  • 1793. – 1794. gads – Jakobīņu diktatūra.
  • 1799. gada 9. novembris – Napoleona Bonaparta apvērsums.
  • 1804. gada 2. decembris – Napoleons Bonaparts kronē sevi par imperatoru.
  • 1807. gads – Tilzītes miera noslēgšana.
  • 1812. gads – Napoleona I karagājiens uz Krieviju.
  • 1814. – 1815. gads – Vīnes kongress.
 
DSC_7613.JPG
222.jpg
Eiropa Lielās franču revolūcijas un Napoleona laikmetā (1789. - 1815.)
 
Iedzīvotāju kārtu neapmierinātība
Francijā 18. gadsimtā bija izveidojusies situācija, kas liecināja par krīzi valstī un sabiedrībā. Tā izpaudās visu trīs kārtu neapmierinātībā ar pastāvošo sabiedrisko iekārtu.
 
ssss.jpg
Iedzīvotāju kārtas Francijā 18. gs. beigās
 
Augstākā kārta bija garīdzniecība, kuru veidoja 0,5% iedzīvotāju, taču tā bija neviendabīga mantiskā stāvokļa dēļ. Otru kārtu veidoja aristokrāti (1,5%), kuras īpašumā bija aptuveni 20% visu zemju platību Francijā. Aristokrātu vidū bija gan tādi, kas titulu bija mantojuši vai ieguvuši par dienestu no karaļa, gan tādi, kas nopirkuši.
 
Visi pārējie Francijas iedzīvotāji (98%) bija trešā kārta, kas bija visneviendabīgākā. Pie tās piederēja dažādi sabiedrības slāņi, sākot no strādniekiem un beidzot ar baņķieriem.
 
Pirmā un otrā kārta baudīja privilēģijas – tā bija atbrīvota no nodokļiem, to pārstāvji varēja ieņemt augstākos amatus valsts pārvaldē, galmā, armijā un baznīcā. Nodokļi gūlās uz trešās kārtas pleciem. Pirmās un otrās kārtas privilēģijas pamatoja ar kārtu monarhijai raksturīgo izpratni par pienākumiem pret valsti, taču kārtu tiesības un pienākumi 18. gs. beigās vairs neatbilda to patiesajam stāvoklim sabiedrībā.
 
Francijas aristokrātija par savas eksistences jēgu uzskatīja dzīvi galma tuvumā, attālinoties no saviem īpašumiem un zemniekiem. Zemes tika iznomātas un noplicinātas, jo nomnieki tos pakļāva ātras peļņas ieguvei. Daļa aristokrātijas izputēja.
 
Aristokrātija pretojās jebkādām reformām, kas varētu izmainīt to stāvokli. Arī kāda daļa augstākās garīdzniecības deva priekšroku dzīvei galmā.
 
Pie trešās kārtas piederīgā buržuāzija bija saimnieciski nostiprinājusies. Buržuāzijai nebija nekādu politisku tiesību. Abu priviliģēto kārtu izpratnē tā bija tikai naudas devēja un nodokļu maksātāja. Vienīgā iespēja, kā iegūt priviliģētu stāvokli, bija nopirkt titulu.
 
Zemnieki bija spiesti maksāt nodevas un pildīt klaušas. Valdība neļāva paaugstināt cenas lauksaimniecības produktiem. Jau 18. gs. vidū veidojās īpašs sabiedrības slānis – laukstrādnieki un apkārtklejojoši strādnieki, kas meklēja iespēju nopelnīt, To dažkārt dēvēja par ceturto kārtu, kura pastāvīgi izraisīja nemierus.
 
Francijā visas kārtas bija neapmierinātas ar savu stāvokli, bet to mērķi bija pilnīgi pretēji.
 
  • Garīdzniecība un aristokrātija nevēlējās samierināties ar to, ka, absolūtismam nostiprinoties, jau kopš Luija XIV laika tām vairs nebija izšķiroša nozīme valsts politiskajā dzīvē, tās gribēja dalīt varu ar karali, bet ne ar buržuāziju.
  • Savukārt politiski beztiesiskā, bet saimnieciski ietekmīgā Francijas buržuāzija pretendēja uz varas dalīšanu ar priviliģētām kārtām.
  • Francijas iedzīvotāju lielākā daļa gan pilsētā, gan laukos grima nabadzībā smago nodokļu dēļ. Konfliktu sabiedrībā vēl dziļāku padarīja sociālā un mantiskā nevienādība starp vienas kārtas piederīgajiem.
 
DSC_7588.JPG
Alegorija par kārtu stāvokli Francijā. Oforts (1789. g.)
 
Finanšu sistēmas krīze
Svarīgi!
Pretrunām sabiedrībā pievienojās finanšu sistēmas krīze. No 1770. gada bija vērojamas saimnieciskās depresijas pazīmes.
Iepriekšējo gadu pārprodukcijas rezultātā bija pazeminājušās labības un vīna cenas, līdz ar to samazinājušies ienākumi no zemes. Zemes īpašnieki centās kompensēt zaudējumus uz zemnieku rēķina. 1755. un 1785. gadā bija neraža, 1789. gada vasarā karstuma un sausuma dēļ aizgāja bojā raža. Paaugstinājās maizes cenas.
 
Valsts kasē pastāvīgi trūka nauda. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja Francijas piedalīšanās ASV neatkarības karā un Versaļas galma izšķērdība. Nodokļu ievākšanas sistēma bija novecojusi. Tā kā tos ievāca privātas sabiedrības, daļa naudas netika ieskaitīta valsts kasē. Valsts pārdeva ierēdņu amatus, tas radīja trīs reizes lielāku ierēdņu armiju, nekā bija nepieciešams. 1788. gadā Francijas karalis vairs nespēja apmaksāt nevienu rēķinu. Samazinājās Francijas autoritāte un ietekme starpvalstu attiecībās. Tas sākās jau kopš Luija XIV nāves 1715. gadā.
 
18. gadsimtā Francija karos zaudēja bagātības, kolonijas un autoritāti. Arī centieni veidot savienību ar Austriju pēc Septiņgadu kara (1756. – 1763.) nedeva rezultātus. Neskatoties uz to, ka valstī brieda krīze, Francijas valdība, lai atjaunotu Francijas autoritāti starptautiskajā jomā, ieguldīja milzīgus līdzekļus armijā.
 
505px-Calonne_by_lebrun.jpg
Šarls Aleksandrs de Kalons
 
Karaļa un valdības nespēja rast izeju no krīzes bija redzama. Luijs XVI nespēja izšķirties par reformām. Lai glābtu valsti, 1778. gadā kārtējais jaunais finanšu ministrs Šarls Aleksandrs de Kalons sasauca aristokrātijas sapulci un ierosināja aplikt ar nodokli lielos zemes īpašumus, kā arī atcelt tirdzniecības un amatniecības ierobežojumus, cerot papildināt valsts kasi. Valdošā kārta bija pret. Tā pasludināja karali par tirānu, reformu mēģinājumus – par vēršanos pret monarhijas būtību.
 
Aristokrātu sapulce noraidīja Š. De Kalona lūgumu, un arī viņam nācās atkāpties no amata. Atkāpās arī nākamais finanšu ministrs, jo aristokrātu sapulce atteicās no jebkādas sadarbības. Rezultātā karalis atlaida aristokrātu sapulci. Luijam XVI  tika dota iespēja izšķirties par reformām, taču arī šoreiz tas nenotika, jo viņš vāji pārzināja situāciju valstī un nesaprata, ka zemāko slāņu vidū valdnieka autoritāte joprojām bija stipra. Valstij draudēja bankrots.
 
Francijas sabiedrībā bija izveidojušās visas novecojušai absolūtisma valstij raksturīgās pretrunas. Kaut gan apgaismība bija Lielās franču revolūcijas ideoloģija, tā Francijā nekļuva par pamudinājumu pozitīvām pārmaiņām. Ievērojamos domātājus – Š. Monteskjē, Ž. Ruso, Voltēru un „enciklopēdistus” uzskata par revolucionāro pārmaiņu idejiskiem iedvesmotājiem un Lielo franču revolūciju – par mēģinājumu viņu idejas īstenot dzīvē.
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001., 167.lpp.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001., 168.lpp.
Atsauce:
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Calonne_by_lebrun.jpg
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Fran%C4%8Du_revol%C5%ABcija
Atsauce:
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.