Teorija

Svarīgi!
Lielās franču revolūcijas nozīmīgākā vērtība ir mēģinājums radīt sabiedrisku iekārtu, kas balstās nevis uz vecajām, feodālajām tiesībām un monarha varas dievišķo izcelsmi, bet uz visu sabiedrības locekļu līdztiesību.
Tika stiprināta ideja, ka valdnieka vara jānomaina ar visas tautas varu un likums attiecas uz ikvienu personu. Uzskatu par valsti, kurā apvienoti dinastiski valdījumi, nomainīja ideja par nacionālu valsti, kas īsteno nācijas interese. Veidojās nacionālā pašcieņa un patriotisms.
 
Lielā franču revolūcija sagrāva kārtu sabiedrību un tās vietā lika ideju par nāciju, kuru veido līdztiesīgi pilsoņi. Francijas iedzīvotāji vairs nebija pavalstnieki, tie kļuva par pilsoņiem. Sākās sabiedrības emancipācija (atbrīvošanās no atkarības, pakļautības, aizspriedumiem un visa, kas novecojis). Šo jēdzienu kopš Lielās franču revolūcijas izmantoja par politisku lozungu. Ar to saprata sabiedrības atbrīvošanu no aizbildniecības un politisku tiesību īstenošanu. Pilsoņa un cilvēka tiesības tika pasludinātas par augstāko konstitucionālo principu. Aktuāla kļuva pilsoņa politiskā emancipācija - iespēja ikvienam pilsonim aktīvi līdzdarboties valsts un sabiedrības dzīvē.
 
journeetuiles7juin1788Grenoble.jpg
 
Lielā franču revolūcija absolūtismam raksturīgo merkantilismu (ekonomiskā mācība un politika, kuras pamatā bija nostādne, ka valstij rosīgi jāiejaucas saimnieciskajā dzīvē, lai panāktu iespējami lielāku naudas (zelta un sudraba) uzkrājumu, eksporta pārsvaru pār importu u. tml.) nomainīja saimniekošanas pilnīgas brīvības princips.
 
Kaut arī Lielā franču revolūcija deva daudzus pozitīvus impulsus, tā tomēr nespēja īstenot savus deklarētos principus. Sākot ar 1793. gadu, politiskās un saimnieciskās problēmas arvien vairāk tika risinātas, izmantojot vardarbību un masu teroru. Karš un asinsizliešana tika atzīti par pieļaujamiem līdzekļiem cīņā ne tikai par ārējiem, bet arī pret iekšējiem revolūcijas ienaidniekiem.
 
Revolucionārā terora izmantošana cīņā par valsts politiskajām interesēm izraisīja vilšanos revolūcijas ideālos.
 
Napoleons I un viņa laikmets
Pēc Lielās franču revolūcijas sabiedrībā radās vēlme pēc stabilitātes. Karš kā revolūcijas ierocis bija labvēlīgs priekšnosacījums, lai nācijas priekšgalā nostātos spēcīga personība. Tāds bija Napoleons Bonaparts. Lai gan viņa ieguldījums tiek vērtēts atšķirīgi, viņš ar savu darbību ietekmēja ne vien turpmāko Francijas vēsturi, bet sekmēja jaunas Eiropas kārtības veidošanos 19. gadsimtā.
 
Napoleona laikmets ilga aptuveni 20 gadus. Tā laikā gan Francijas, gan Eiropas zemju un tautu likteni faktiski noteica viens cilvēks. Napoleons I bija vienlaikus gan postītājs, gan jaunas kārtības radītājs. Viņš darīja galu apvērsumiem un jukām Francijā. Tajās Eiropas zemēs, kurām pāri gāja Napoleona armija, sagruva novecojusī sabiedriskā iekārta.
Svarīgi!
Napoleona I laika Francijas likumdošana kalpoja par paraugu daudzām Eiropas valstīm 19. gs., veidojot jaunu sabiedrību.
Paliekoša vieta Eiropas vēsturē bija viņa iedibinātajai kārtībai, kā veidot attiecības ar Pāvesta valsti. Pēc šī parauga joprojām tiek regulētas Pāvesta valsts (Vatikāna) un pasaules laicīgo valstu attiecības. Uz Napoleona I laikā radīto izglītības sistēmu balstījās modernā izglītības sistēma Eiropā.
Taču Napoleona Bonaparta politika bija arī ekspansija un vardarbība pret Eiropas zemēm un tautām. Iekarotās zemes viņš padarīja par savām satelītvalstīm (formāli patstāvīga, bet faktiski no kādas citas valsts politiski atkarīga valsts). Viņa mērķis bija apvienot Eiropu viena valdnieka pakļautībā. Napoleons I ir teicis: „Es biju spiests apvienot Eiropu ar ieročiem.”
 
Atsauce:
http://www.ac-strasbourg.fr/sections/enseignements/secondaire/pedagogie/les_disciplines/histoire-geographie/lycee/histoire/revolutions_et_exper7617/aux_origines_de_1786/downloadFile/photo/journeetuiles7juin1788Grenoble.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.