Teorija

Jau 1792. gada pavasarī Francijai bija radušies ārēji draudi. Austrija un Prūsija paziņoja, ka izmantojot militāru spēku, ir gatavas glābt monarhiju. Likumdošanas sapulce izšķīrās par karu ar kaimiņvalstīm. Konstitucionālās monarhijas piekritēji uzskatīja, ka Francijas uzdevums ir apkarot visus tirānus aiz tās robežām.
Svarīgi!
1792. gadā Francija pieteica karu Austrijai. Austrijas pusē nostājās Prūsija. 1793. gadā šīm valstīm pievienojās gandrīz visas Eiropas valstis ar Lielbritāniju priekšgalā.
Karadarbība sākās ar Francijas armijas iebrukumu Austrijas Nīderlandē.
 
Pirmajās kara dienās radās dziesma „Marseljēza” (http://www.youtube.com/watch?v=4K1q9Ntcr5g), kas kļuvusi par Francijas Republikas himnu. Gan vārdus, gan mūziku rakstīja kāds franču armijas virsnieks.
 
Karš pret Francijas ārējiem ienaidniekiem radīja patriotisma uzplūdu. 1792. gada septembrī Francijas armija guva uzvaru pār apvienotajiem austriešu – prūšu spēkiem kaujā pie Valmī. Šīs uzvaras iedvesmots, Nacionālais konvents pasludināja revolucionāru karu pret Eiropas zemēm, lai atbrīvotu iedzīvotājus no apspiestības.
 
Francijas karaļa sodīšana ar nāvi un bailes, ka revolūcija var aptvert arī citas Eiropas zemes, pamudināja valstu valdniekus noslēgt savienību pret revolucionāro Franciju. Franču karaspēks cieta smagus zaudējumus. Lai glābtu valsti 1793. gadā izsludināja vispārēju karaklausību. Papildus tika iesaukti ap 300 000 vīru. Tika izveidots disciplinēts un kaujas spējīgs karaspēks.
 
No trim revolucionārās Francijas armijas ģenerāļiem 1793. gada rudenī vecākajam bija 32 gadi, jaunākajam – 25.
Svarīgi!
1794. gada rudenī par ģenerāli 24 gadu vecumā tika paaugstināts Napoleons Bonaparts.
napoleon_bonaparte-11.jpg
N. Bonaparts
 
Viņš ir dzimis Korsikas salā, ko Dženovas republika pārdeva Francijai. Viņa ģimene piederēja pie izputējušās aristokrātijas. 9 gadus vecais Napoleons bija saņēmis karaļnama stipendiju mācībām Francijā. Par izcilām sekmēm viņš ieguva iespēju bez maksas mācīties militārajā skolā Parīzē. 1793. gadā viņš sāka strauju karjeru. Apprecoties ar Žozefīni, kuras vīrs – franču armijas ģenerālis, bija giljotinēts, Napoleons iekļuva ietekmīgajā Parīzes sabiedrībā.
 
zoze.jpg
Žozefīne
 
Mobilizācijas pasākumi valsts aizstāvēšanai tika veikti jakobīņu diktatūras laikā, kad Francijā plosījās viņu organizēts terors. 1794. gadā Francijas armija uzvarēja sabiedrotos spēkus un iegāja Beļģijā. Tas stiprināja jakobīņu autoritāti. 1795. gadā Bāzelē tika noslēgts separāts miera līgums ar Prūsiju. Tā atzina Francijas iekarojumus, piekrītot, ka Francija okupē Holandi. Vēlāk arī Nīderlande nokļuva Francijas atkarībā.
 
Dažu gadu laikā revolucionārās Francijas ārpolitiskie mērķi bija mainījušies. Žirondisti aicināja uz revolucionāru karu, lai atbrīvotu Eiropas apspiestās tautas, jakobīņu diktatūra pauda ideju iegūt Francijai tās „dabiskās robežas” (līnija Reina – Juras kalnu grēda – Rietumalpi). Direktorijas laikā par Francijas Republikas ārpolitikas mērķi kļuva kundzības nodibināšana Vidusjūras baseinā. Lai īstenotu šo mērķi, par atbalsta punktu vajadzēja izveidot Itāliju. 1797. gadā franči N. Bonaparta vadībā ieņēma Pjemontu un Lombardiju Ziemeļitālijā. Ziemeļitālijā tika izveidotas no Francijas atkarīgas valstiņas. 1797. gadā beidza pastāvēt Venēcijas republika. 1798. gada sākumā par Francijas vasaļvalsti kļuva Pāvesta valsts un Šveice.
 
Lai iegūt kundzību Vidusjūras baseinā, vajadzēja iekarot Ēģipti, taču briti izrādīja pretestību tam. 1798. gada augustā britu flote admirāļa Horeišio Nelsona vadībā sakāva frančus. Savienībā pret Franciju iesaistījās arī Krievija. 1799. gadā krievu un austriešu spēki iegāja Šveices teritorijā. Francija no jauna tika apdraudēta.
 
Atsauce:
http://1.bp.blogspot.com/__4z72rqOBjM/TL2QiGwFr1I/AAAAAAAAABQ/ko3tLQykDmY/s1600/napoleon_bonaparte-11.jpg
http://fr.wikipedia.org/wiki/Fichier:Josephine_de_Beauharnais,_Keizerin_der_Fransen.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.