Kaut arī Lielā franču revolūcija nespēja radīt darbotiesspējīgu mehānismu, lai īstenotu pasludinātās idejas, un Napoleona I politikās ambīcijas ierāva Eiropas tautas karos, tomēr Eiropas sabiedrībā sāka veidoties jauna vērtību sistēma un tika radīti jauni motīvi cilvēku rīcībai.
„Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija"
Sabiedrībā valdīja pilnīgi cita izpratne par indivīda vērtību un tā vietu sabiedrībā, kas bija ietverta „Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas” 17 pantos. Visi cilvēki tika pasludināti par brīviem un vienlīdzīgiem. To izcelsmei un mantiskajam stāvoklim nebija nozīmes. Par augstākās varas avotu tika pasludināta tauta. Apgaismības filozofijas ideāls bija kļuvis par īstenību. No jauna tika formulēts valsts mērķis: sargāt ikviena cilvēka dabiskās un neatņemamās tiesības uz brīvību, īpašumu, drošību, kā arī tiesības sacelties pret jebkādu apspiešanu. Vienīgi likums, kura priekšā visi tika pasludināti par vienlīdzīgiem, drīkstēja ierobežot indivīda tiesības un brīvības.
Valsts vara vairs nevarēja tikt uzskatīta par priviliģētu kārtu vai personu monopolu. Absolūtisma laikmeta sabiedrība bija valdniekam padevīgu pavalstnieku sabiedrība, turpretī revolucionārā Francija veidoja aktīvu pilsoņu sabiedrību, tādu, kas ir gatava uzņemties atbildību un rīkoties. Pilsoņus nevarēja vienot valdnieka scepteris. Ar aicinājumu aizstāvēt revolucionāro Franciju tika modināta citāda attieksme pret valsti. Tā balstījās uz patriotisma un nacionālās pašapziņas jūtām.
Revolucionārās Francijas "atmodinātā" sabiedrība. Tā laika mākslinieks darbs.
Saskaņā ar apgaismības idejām revolucionārā Francija 1791. gada konstitūcijā īstenoja varas dalīšanas principu. Izpildvara palika karalim un tā ieceltajiem ministriem, bet likumdošanas vara tika nodota nācijas pārstāvjiem – Likumdošanas sapulcei, kura bija vēlēts orgāns. To vajadzēja ievēlēt ik pēc 2 gadiem. Karalim likumdošanas jautājumos bija dotas veto tiesības, taču tās bija ierobežots – karalis drīkstēja likt pārskatīt pieņemamo likumu, bet viņam nebija tiesību to ierosināt vai noraidīt. Nacionālā gvarde, kas nodrošināja kārtību valstī, bija pakļauta likumdošanas sapulcei.
Absolūtisma valstij raksturīgās stingrās centralizācijas vietā nāca varas decentralizācija. Jaunums Eiropā bija vietējās pašpārvaldes elementu iedibināšana. Izveidotās jaunās administratīvās vienības pašas vēlēja pārvaldes institūcijas, arī Nacionālās gvardes virsniekus. Administratīvās reformas mērķis bija panākt, lai visi Francijas reģioni būtu vienādi pārstāvēti valsts pārvaldē, dodot iespēju un radot vēlmi piedalīties varas īstenošanā. Jaunums bija arī izveidotā zvērināto tiesa, kuras sastāvā bija viens vai vairāki profesionāli tiesneši un neprofesionāli piesēdētāji.
No absolūtismam raksturīgas aizbildniecības tika atbrīvota arī sabiedrības saimnieciskā darbība. Saimniekošanas pilnīgas brīvības princips nomainīja merkantilisma politiku. Tika pasludināta iespēja brīvi izvēlēties profesiju un nodarbošanos jebkurā saimniecības nozarē. Tika dotas iespējas izpausties katra indivīda iniciatīvai. Likumdošanas sapulce atcēla visas līdz tam pastāvējušās feodālās klausības, cunfšu ierobežojumus un iekšējo muitu. Bija nepieciešams mainīt arī izpratni par nodokļu maksāšanu. Nodokļu maksāšana bija nevis pienākums pret valdnieku, bet pienākums pret sabiedrību.
Lielā franču revolūcija pasludināja tiesības ikvienam brīvi izvēlēties reliģiju. Tika atcelta baznīcas desmitā tiesa. Baznīcas zemes ar Likumdošanas sapulces lēmumu pārgāja valsts īpašumā. Garīdzniecība kā kārta tika likvidēta, klosterus slēdz, skolas nodeva valsts pārziņā un ieviesa civilu laulību noslēgšanas kārtību.
Lielā franču revolūcija ievadīja politiskā liberālisma laikmetu. Tomēr apgaismības filozofijas radīto vērtību īstenošana dzīvē izrādījās sarežģīta.
Piemēram, Krievija un Prūsija Lielās franču revolūcijas un Napoleona I ekspansīvas politikas ietekmē uzsāka reformas, lai modernizētu sabiedrību. Kāds tā laika Prūsijas valstsvīrs reformu nepieciešamību motivēja šādi: „Mums jāreformējas, lai nerevolucionarizētos. Dievs, palīdzi pirmajā un pasargā no otrā!” Krievijā caram tuvi stāvoši cilvēki, kuru uzskati saskanēja ar apgaismības idejām, izveidoja Slepeno komiteju, kuras nosaukumā atspoguļotas situācijas pretrunīgums. Komiteja nebija slepena, taču Krievija vēl nebija gatava akceptēt to, ka iespējamās valsts lietas būs apspriežamas atklātībā.
Svarīgi!
Pati lielākā pretruna starp vērtību sistēmu, kas veidojās Lielās franču revolūcijas ietekmē, un realitāti bija dzimtbūšana.
Austrijā tā tika atcelta apgaismotā absolūtisma ietekmē, bet Prūsijā un Krievijā pastāvēja joprojām. Zemnieku personiskā atkarība no muižnieka laikā, kas Francijā bija pasludināta visu cilvēku vienlīdzība, padarīja Krieviju un Prūsiju par arhaiskuma simboliem. Dzimtbūšanas atcelšana kļuva par sava veida apliecinājumu sabiedrības gatavībai modernizēties.
1807. gadā Prūsijā ar speciālu ediktu tika atcelta dzimtbūšana. Zemnieki ieguva personīgo brīvību un tādas pašas tiesības, kā pārējie valsts pilsoņi. Muižnieku zemes īpašums tomēr tika saglabāts, tādēļ iegūto brīvību bija gandrīz neiespējami īstenot. Zemnieki neieguva īpašumā zemi un joprojām bija spiesti apstrādāt muižas laukus un maksāt nodevas.
Krievijā dzimtbūšanu neatcēla, bet 1803. gadā pieņēma ukazu (Krievijas valdības vai valdnieka rīkojums, kuram ir likuma spēks) par brīvajiem zemes arājiem. Tas atļāva muižniekiem pēc viņu izvēles atbrīvot zemniekus no dzimtbūšanas un pārdot tiem zemi īpašumā (ne mazāk kā 9 ha). Rezultātā tika akceptēta iespējamība, ka zemnieks var būt juridiski brīvs un īpašums uz zemi nav vienīgi muižniecības privilēģija. Tika pieņemts arī likums (1801.), kas atļāva pie muižniecības nepiederošām iedzīvotāju kategorijām (tirgoņi, valstij piederoši zemnieki, sīkpilsoņi) pirkt neapdzīvotās zemes un ierīkot saimniecības, izmantojot algotu darbaspēku. Šie jauninājumi gan skāra niecīgu Krievijas impērijas iedzīvotāju daļu – 25 gados tikai aptuveni 45 000 dzimtzemnieku jeb 0,5% impērijas iedzīvotāju pārgāja brīvo zemes arāju kategorijā.