Arhitektūra un tēlotāja māksla
Īsā laikā (no Lielās franču revolūcijas līdz Vīnes kongresam) Eiropas sabiedrība pārdzīvoja daudzas pārmaiņas. Vieni to uztvēra ar sajūsmu, citi jutās samulsuši, bet citi nepieņēma ne Lielās franču revolūcijas ideālus, ne arī Napoleona laikmeta pretrunīgumu. Vieni sekoja klasicisma tradīcijām, kas visskaidrāk atbilda apgaismības ideāliem par cilvēka prāta neierobežotajām spējām, bet citiem tuvs bija romantisms, kas ļāva brīvi izteikt jūtas un izpausties radošam garam, vēl citi tiecās uz reālismu – iespējamu tuvošanos visam dabiskajam.
Arhitektūrā atgriešanās pie klasiskajām grieķu tradīcijām notika pakāpeniski – sākot ar renesansi. Interesi par antīko senatni saglabājās arī turpmākajos jauno laiku gadsimtos, un jau 18. gs. jaunklasicisma stils valdīja daudzās Eiropas zemēs.
Triumfa arka
Napoleona I laikā klasicisma stils ar nosaukumu ampīrs (franču val. – empire – impērija) bija līdzeklis impēriskās varenības demonstrēšanai. Tika izmantoti Romas impērijas simboli – bruņucepures, ērgļi u.c. Impērijas slavināšanai kalpoja triumfa arkas. Parīzē tika uzbūvētas vairākas triumfa arkas, arī pasaulē lielākā triumfa arka tagadējā Šarla de Golla laukumā (arhitekts Žans Šalgrēns). Napoleona I Ēģiptes karagājiena laikā notika pirmā sastapšanās ar Ēģiptes mākslu. Francijas klasicisma arhitektūrā tika ieviestas no turienes aizgūtas mākslas formas: sfinksas, kariatīdes (sievietes statuja, kas izpilda balsta vai dekoratīvas funkcijas) ar ēģiptiešu sejām u.c. Pārspīlēti grezni tika veidoti piļu interjeri (Luvra, Tilerī). Izcila vieta 19. gs. sākuma klasicisma arhitektūrā bija Krievijā dzīvojošajam un strādājošajam itāliešu izcelsmes arhitektam Karlo Rosi, kurš ir projektējis slaveno Ziemas pils laukumu Pēterburgā.
Tēlniecībā viens no tā laika spožākajiem darbiem radīja tēlnieks Antonio Kanova un dāņu tēlnieks Bertels Torvalsens.
Glezniecībā par klasicisma tradīciju aizsācēju mēdz uzskatīt franču gleznotāju Žaku Luiju Davidu.
1785. gadā kādā no Parīzes saloniem tika izstādīta Ž. Davida glezna „Horāciju zvērests, kuru kāds laikabiedrs nosauca par gadsimta skaistāko gleznu. Mākslinieka stilu nosauca par revolucionāru. Jau ilgāku laiku mākslā bija valdījusi rokoko stila frivolitāte (muļķīgs, tukšs, vieglprātīgs, ne visai piedienīgs), un pat franču sabiedrība, kam bija nosliece uz visu moderno, bija noilgojusies pēc lietu pamācošas skaidrības. Vēlāk Ž. Davids kļuva par Napoleona I galma mākslinieku. Viņa lielākais šā laika darbs ir Napoleona I kronēšanas glezna.
Ž. Luijs Davids
Romantisms
Svarīgi!
Aptuveni no 1800. gada visas gara dzīve izpausmes – literatūru, mūziku, glezniecību Eiropā pārņēma domāšanas un māksliniecisko līdzekļu izpausmes veids, ko sauc par romantismu.
To raksturo dziļi personiska, cilvēciska attieksme pret pasauli. Romantisms bija sava veida pretstats klasicismam. Lietu skaidrības un stingrības vietā stājās emocijas, jaunu formu un izteiksmes līdzekļu meklējumi. Mākslā par vērtību sāka uzskatīt jūtu attēlojumu. Klasicisma izteiksmes līdzeklis bija līnija un forma, romantisma – krāsa. Mākslas teorijā radās jauni jēdzieni – ģeniāls, talantīga, nemākslots. Radās uzskats, ka šos kritērijus nevar attiecināt uz klasicisma mākslu un tādēļ klasicisms ir nevērtīgs. Dažādās Eiropas zemēs romantisms izpaudās dažādi: Vācijā tam bija reliģiska nokrāsa, Lielbritānijā spilgtāk atspoguļojās vēlme apjūsmot viduslaikus, bet Francijā bija vērojama tieksme izcelt personības brīvību un cīņas spars pret visu novecojušo.
Tēlotāja mākslā par romantisma priekšteci uzskata spāņu gleznotāju Fransisko Hosē Goiju. Viņš bija Spānijas karaļnama gleznotājs. Viņa darbi ir pilni emociju, aizrautības un nemiera. Viens no viņa zināmākajiem darbiem ir Kārļa IV ģimenes portrets. Gleznā viņš ir atteicies no jebkādiem piegludinājumiem. Franču gleznotājs Ogists Renuārs ir teicis, ka karalis izskatoties pēc cūku kupča, bet karaliene kā no kroga izbēgusi. Goija gleznoja augstdzimušas personas, bet pretēji tradīcijām ietērpa tos vienkāršo cilvēku tērpos. Viņš arī daudz gleznoja sievietes no tautas, kas tika uzskatīts par nepiedienīgu viņa galma gleznotāja statusam. Goija ar savu glezniecību rāvās prom no sastingušās, aizspriedumainās un morāli izvirtušās 18. gs. beigu spāņu augstākās sabiedrības.
Kārļa IV ģimenes portrets
Īsti romantiķi glezniecībā bija franču gleznotāji Teodors Žeriko („Medūzas plosts”) un Ežēns Delakruā. Delakruā darbos galvenā tēma ir vēstures notikumi („Brīvība uz barikādēm”, „Mirstošā Grieķija”).
Reālisms
Savukārt reālisms veidojās cīņā ar klasicisma un romantisma piekritējiem. Reālisti par pasauli ne tikai sajūsminājās, bet to arī vēroja. Tādējādi viņi bija tuvi klasicismam.
18./ 19. gs. mijā pirmā reālisma iezīmes izpaudās ainavu glezniecībā Francijā, sevišķi spilgti Lielbritānijā. Sākumā nācās cīnīties ar oficiālo viedokli mākslā, kas neatzina ainavu glezniecību, jo tā nesekoja klasicisma tradīcijām. 1802. gadā Lielbritānijā izveidojās no oficiālās mākslas neatkarīga kolonija. Mākslinieki apmetās uz dzīvi laukos un centās tuvināties dabai. Viens no pazīstamākajiem ainavu gleznotājiem tolaik bija Džons Konstebls. Tomēr vispazīstamākais bija Viljams Tērners. Viņš bija pirmais gleznotājs, kurš pakāris gleznu pie sienas ačgārni un atstājis, jo uzskatījis, ka tieši tā glezna vislabāk izskatītos.
V. Tērners
Literatūra un mūzika
Šajos mākslas virzienos 19. gs. radīti visspilgtākie darbu, taču tā īsts uzplaukums bija vērojams pēc Vīnes kongresa. Literatūrā romantisms īpaši izpaudās Vācijā, un tas bija vērojams tā saucamajā „Vētras un dziņu kustībā”.
Mūzikā romantisma aizsācējs bija vācu komponisti Francis Šūberts, Fēlikss Mendelsons-Bertoldi un Roberts Šūmanis. Īstu uzplaukumu piedzīvoja vokālais žanrs un klavierskaņdarbi. Opera kļuva liriskāka. Romantisma gars jau bija jūtams itāliešu komponista Džoakino Rosīni un viņa tautieša Gaetāno Doniceti mūzikā. Dž. Rosīni pazīstamākā opera ir „Seviljas bārddzinis”. Par agrā romantisma operas meistaru tika uzskatīts vācu komponists Karls Marija Vēbers (opera „Brīvais strēlnieks”).