Teorija

Svarīgi!
Pēc dzīves stila un ģērbšanās Francijā varēja noteikt attieksmi pret revolūciju, popularizēt revolūcijas idejas vai gluži pretēji – paust atbalstu karaļa varai. Ģērbšanās stils kļuva vienkāršāks, un drīz vien pēc tērpa vairs nevarēja noteikt piederību kārtai.
Baroka un rokoko pārspīlējumi drīz vien pazuda no modes. Rokoko kostīmu sāka saukt par absolūtisma spaidu kreklu. Pirmās brīvās izpausmes parādījās vēl pirms revolūcijas, kad daļa trešās kārtas deputātu ieradās uz Ģenerālštatu atklāšanu 1789. gada 5. maijā, tērpušies melnās frakās ar apaļām hūtēm galvā. Tā bija sava veida demonstrācija pret absolūtisma vērtībām, pret tā saucamo kavalieru stilu, kas bija raksturīgs 18. gs. modei.
 
Kavalieru stils savu apzīmējumu bija ieguvis no angļu dižciltīgo vīriešu tērpa: spoži balts krekls ar mežģīņu aprocēm un mežģīņu volāniem (žabo) uz krūtīm; gara zīda veste ar izšūtu priekšpusi; šauras zīda bikses līdz ceļiem (kiloti) un baltas zeķes, pāri plats virstērps ar brīvām piedurknēm. Tērpu rotāja daudzas pogas. Šāds apģērbs bija piemērots dīkai dzīvei salonos.
 
DSC_7608.JPG
Tā laika glezna, kas ļauj spriest par ģērbšanās stilu Lielās franču revolūcijas laikā.
 
Revolūcijas atbalstītāji sāka nēsāt ērtu, vienkāršu tērpu: brīvi krītošu jaku, kādu valkāja jūrnieki, un garas bikses pēc angļu jūrnieku modes (pantaloni). Kreklam vairs nebija žabo, to nepogāja ciet, un ap kaklu sāka siet šalles veida kaklasaiti. Šāds tērps kļuva populārs plašā sabiedrībā, un no tā vēlāk izveidojās oficiālasi revolūcijas laika iestāžu tērps. Ziemā nēsāja apmetnim līdzīgu virstērpu no brūnas vai pelēkas vadmalas un kājās vilka koka tupeles (sabo). Modē nāca militārā tērpa detaļas: getras, zābaki un garš mētelis ar divrindu pogām. Vienkāršāks kļuva arī sievietes tērps: viņas nēsāja militārā stila mēteli. Jaunums bija uz krūtīm sasiets lakats. Sievietes tērps kļuva viegls, modē vairs nebija korsete, bet populāri kļuva viegla un lēta auduma tērpi. Līdzšinējo pūderēto parūku vietā parādījās brīvi krītošas frizūras. Brīvība un vieglums tērpā un frizūrā nebija tikai modes izpausme, tā tika demonstrēti uzskati.
 
Revolucionārā terora laikā cilvēki baidījās iziet uz ielas, akurāti ģērbušies, lai tos nenoturētu par revolūcijas pretiniekiem un nenosūtītu uz ešefotu. Karaļa piekritēji revolūcijas sākumā atklāti demonstrēja savus uzskatus, nēsājot tumšu, proti, sēru apģērbu. Ar laiku melno krāsu nomainīja zaļie toņi. Mēdza šūt zaļu tērpu ar rozā atlokiem un nēsāt baltu kaklasaiti un baltu kokardi pie cepures. Baltā krāsa simbolizēja uzticību karalim.
Svarīgi!
Revolūcijas modes krāsas bija balts, zils un sarkans. Tās bija jaunā Francijas karoga krāsas un simbolizēja brīvību, vienlīdzību un brālību.
Tika darinātas šādas trīskrāsainas lentes, audumi, zeķes, cimdi un citas tērpa daļas. Karaļa piekritēji nēsāja kurpes ar sprādzi, bet revolucionāri – šņorējamas. Visbeidzot modē nāca zābaki, kuru modelis bija aizgūts no militārā tērpa.
 
Pēc 1804. gada, kad Napoleons I sevi kronēja par Francijas ķeizaru, mainījās ģērbšanās stils. Tas kļuva grezns, ārišķīgs – impērisks.
 
DSC_7611.JPG
"Napoleona kronēšana", Ž. Davids
 
Tērpa siluets sāka atgādināt slaidu kolonnu. Sievietes tērpam bija raksturīgs augsts viduklis. Modē nāca gari svārki, sākumā šauri, vēlāk tie kļuva platāki. Napoleonam I vienlīdz svarīgi bija varas atribūti un aksesuāri. Viņa tērpus modelēja gleznotājs Ž. Davids. Vislielākā vērība no aksesuāriem tika veltīta cimdiem un dāmu somiņām. 1807. gadā tika izgudrota mašīna, kas šuva ādas cimdus. Dāmu somiņas bija domātas tualetes piederumiem.
 
Parīzē uzplaukumu piedzīvoja modes saloni. Tradīcija modes salonos piedāvāt arī aksesuārus un smaržas radusies šajā laikā un saglabājusies līdz mūsdienām.
 
Lielā franču revolūcija ietekmēja arī sadzīvi. Tajā parādījās daudzas jaunas lietas.
Svarīgi!
Pēc monarhijas gāšanas 1792. gada 22. septembrī tika ieviesta jauna laika skaitīšana. Ar šo datumu sākās Francijas Republikas pirmais gads. To veidoja 12 mēneši ar 30 dienām katrā. Beigās klāt pielika 5 dienas, ko sauca par „sankilotu” dienām.
Mēnešiem tika doti nosaukumi, kas atbilda norisēm dabā.

Pēc jaunā kalendāra (iedalījums pa mēnešiem nesakrita ar mūsdienās pastāvošo):
  1. brimērs jeb miglu mēnesis (novembris - oktobris);
  2. frimērs jeb brieduma mēnesis (novembris - decembris);
  3. nivozs jeb sniegu mēnesis (decembris - janvāris);
  4. pliviozs jeb lietus mēnesis (janvāris - februāris);
  5. ventozs jeb vēju mēnesis (februāris - marts);
  6. žermināls jeb asnu mēnesis (marts - aprīlis);
  7. floreāls jeb ziedu mēnesis (aprīlis - maijs);
  8. prerāls jeb pļavu mēnesis (maijs - jūnijs);
  9. mesidors jeb ražas mēnesis (jūnijs - jūlijs);
  10. termidors jeb tveices mēnesis (jūlijs - augusts);
  11. fruktidors jeb augļu mēnesis (augusts - septembris);
  12. vandemīrs jeb vīna mēnesis (septembris - oktobris).
 
Mēnesī bija 3 nedēļas, katrā desmit dienas. Desmitā diena bija brīvdiena revolūcijas svētku atzīmēšanai. Atsevišķajām dienām vairs nebija svēto, bet gan dzīvnieku un augu vārdi. Tas bija vērsts pret katoļu baznīcas un reliģijas ietekmi uz ikdienas dzīvi. Nacionālais konvents pieņēma lēmumu, ar kuru atteicās no kristietības, un pasludināja Augstākās radības kultu par valsts reliģiju.
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001., 192. lpp.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001., 193. lpp.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.