Lielais Ziemeļu karš
1697. gadā Krievijas cars Pēteris I apmēram 250 cilvēku pavadībā devās caur Rīgu uz Holandi. Rīgā delegāciju pieņēma zviedru gubernators. Patiesībā Pēteris I meklēja sabiedrotos cīņai pret zviedriem. Viņš izlūkoja politisko, kā arī militāro situāciju Eiropā, kurā tolaik brieda karš par Spānijas mantojumu. Galvenā pretendente bija Francija, pret kuru karā apvienojās citas Eiropas valstis. Ziemeļeiropā vadošo stāvokli Trīsdesmit gadu karā, uzvarot Dāniju un Poliju, bija ieņēmusi Zviedrija.
1700. g. Pētera I radītā valstu koalīcija (savienība, kurā ietilpa Krievija, Dānija, Polija, Ziemeļvācijas valstiņas – Brandenburga un Saksija) sāka uzbrukumu Zviedrijas valdījumiem Baltijā.
Pēteris I.
Ziemeļu kara sākums nebija labvēlīgs koalīcijai. Tikai 18 gadus vecais Zviedrijas karalis Kārlis XII negaidīti ar floti ieradās Kopenhāgenā, piespiežot dāņus kapitulēt. Pēc tam Kārlis XII devās uz Krievijas robežu, kur Pēteris I bija aplencis Narvas cietoksni. 1700. g. kaujā pie Narvas Pēteris I cieta sakāvi. Savukārt Kārlis XII pēc uzvaras pār dāņiem un krieviem devās uz Rīgu. Rīgu jau centās ieņemt saskaņā ar koalīcijas plānu poļu un sakšu karapulki ģenerāļa Fleminga vadībā. Kaujās Spilves pļavās zviedri padzina Augusta II karapulkus. Pēc šīs kaujas Kārlis XII Baltijas provincēs atstāja nelielus garnizonus, bet pats devās uz Poliju, kur jau vairākus gadus vajāja sakšu un poļu karaspēku. Tikmēr Pēteris I ieguva laiku armijas reorganizācijai.
Karā vissmagāk cieta Vidzeme un Igaunija.
Pēteris I pēc sakāves pie Narvas nosūtīja sirojumos pa Livonijas teritorijām lielu karaspēku grāfa Šeremeteva vadībā. To mērķis bija izpostīt zviedru Baltijas provinču saimniecību, lai Kārļa XII armija Polijā paliktu bez pārtikas.
1702. g. neizpostītas palika tikai nocietinātās pilsētas: Pērnava, Tallina un Rīga. Zviedru karaspēks Baltijā cieta vairākas sakāves, bet Krievu karaspēks ieņēma daudzas mazas pilsētas. Pēc Kārļa XII pavēles zviedru pusē karā iesauca aptuveni 1800 latviešu zemnieku, kuriem par to tika solīta brīvlaišana.
Ziemeļu karš (1700. - 1721.g.).
Kārlis XII.
1704. g. krievu karaspēks ieņēma Tērbatu, vēlāk Narvas cietoksni.
1705. gadā krievu karaspēks devās uz Kurzemes – Zemgales hercogistes galvaspilsētu Jelgavu. Pēc zviedru ģenerāļa Lēvenhaupta uzvaru pār Šeremeteva vienībām pie Mūrmuižas krievu karaspēks uz brīdi no Kurzemes atkāpās.
Pēteris I izmantoja vācu muižniecības opozīciju pret zviedriem, kuru vadīja Vidzemes muižnieks Johans Reinholds Patkuls, lai ar tā palīdzību pievienotu Baltijas provinces Krievijai.
Kārļa XII armija ieņēma Varšavu un sakāva Augustu II. Pēc Augusta II sakāves Kārlis XII nedevās uz Baltiju, bet caur Lietuvu uz Ukrainu, kur kazaku hetmanis Mazepa bija pārgājis zviedru pusē. Tomēr Mazepu lielākā daļa kazaku neatbalstīja. Bargās ziemas dēļ Kārlis XII zaudēja daļu savas armijas un 1709. g. pie Poltovas cieta smagu sakāvi. Rezultātā viņš aizbēga pie Turcijas sultāna Ahmeda III.
Kārļa XII armija ieņēma Varšavu un sakāva Augustu II. Pēc Augusta II sakāves Kārlis XII nedevās uz Baltiju, bet caur Lietuvu uz Ukrainu, kur kazaku hetmanis Mazepa bija pārgājis zviedru pusē. Tomēr Mazepu lielākā daļa kazaku neatbalstīja. Bargās ziemas dēļ Kārlis XII zaudēja daļu savas armijas un 1709. g. pie Poltovas cieta smagu sakāvi. Rezultātā viņš aizbēga pie Turcijas sultāna Ahmeda III.
Vidzemes inkorporācija
1709. gadā krievu karaspēks aplenca Rīgu un 1710. gadā pēc 8 mēnešu aplenkuma ieņēma to. Līdz 1721. g. miera līgumam Vidzemi kontrolēja krievu karaspēks. 1721. g. līdz ar Nīstades miera līgumu Vidzeme tika oficiāli iekļauta Krievijas sastāvā.
Zviedrija turpināja cīnīties daudzus gadus. 1718. gadā Kārlis XII krita kaujā Norvēģijā un Zviedrija bija spiesta sākt miera sarunas ar visām koalīcijas dalībvalstīm. Zviedrija beidza pastāvēt kā lielvalsts. Lai mazinātu Krievijas ietekmi Baltijas jūrā, Anglija, kas sākotnēji karoja ar Zviedriju, nostājās sakautās Zviedrijas pusē.
Kara laikā Vidzeme tika izpostīta, izplatījās arī mēra epidēmija. Tā bija pēdējā lielā mēra epidēmija Eiropā. Bojā gāja aptuveni 60% lauku iedzīvotāju, Kurzemē – 50%. Rezultātā Vidzemē 1714. gadā tika apstrādātas tikai 12% no muižu zemēm. Zemnieku ekonomiskais stāvoklis pasliktinājās, bet klaušas un nodevas palielinājās.
Iekarotajā teritorijā Pēteris I izveidoja Vidzemes guberņu, kurā ietilpa arī daļa no Igaunijas. Rīga bija Krievijas gubernatora rezidence, un tajā tika izvietots karaspēka garnizons. Kurzemes – Zemgales hercogiste arī nonāca Krievijas ietekmē. Pēteris I izprecināja hercogam Frīdriham Vilhelmam sava pusbrāļa Ivana meitu Annu. Hercogs nomira pēc kāzām ceļā no Pēterburgas uz Jelgavu, bet Anna kļuva par valdnieci, ar kuru Kurzemes – Zemgales hercogistē ienāca krievu karaspēks.
Anna Ivanovna.
Latvijas teritorija Krievijas impērijas sastāvā.
Polijas dalīšana
Pēc Ziemeļu kara Eiropas politikā aktīvi sāka iesaistīties Krievija. Anglija un Francija cīnījās par aizjūras kolonijām. Savukārt Vācijas politiskā sadrumstalotība radīja citu lielvalstu interesi par Vācijas zemēm.
Svētās Romas impērijas ķeizars, Austrijas valdnieks bija zaudējis kontroli pār vācu zemēm. Brandenburga un Prūsija sāka pretendēt uz visu vācu zemju apvienošanu. Prūsiju atbalstīja Francija, bet Austriju – Saksija. Krievija, Austrija un Saksija apvienojās cīņā pret Prūsijas ietekmi Centrāleiropā. Tām pievienojās Zviedrija.
Prūsijas karalis Frīdrihs II izveidoja tā laika modernāko armiju un iebruka Saksijā. Rezultātā sākās jauns karš Eiropā – Septiņgadu karš (1756. – 1763. g.).
Frīdriham II nācās cīnīties ar milzīgu pārspēku, tādēļ Prūsija karu zaudēja. Pēc tam notika laimīga sagadīšanās - nomira Krievijas imperatore Elizabete I, Pētera I meita. Viņa bija noskaņota pret Prūsiju. Pēc Pētera I nāves notika galma apvērsums, un 20 gadus Krievijas impēriju vadīja Elizabete I. Pēc viņas tronī kāpa Pēteris III, kurš dievināja Frīdrihu II un noslēdza mieru ar Prūsiju, kā arī izstājās no koalīcijas. Pēteri III nogalināja galma sazvērnieki, jo viņa politika neatbilda Krievijas impērijas interesēm. Par imperatori kļuva Pētera III sieva Katrīna II, kas pēc izcelsmes bija vāciete. Viņa izdabāja krievu muižniecībai, viņas valdīšanas laiks bija „muižniecības zelta laikmets”. Miera līgums ar Prūsiju netika atcelts.
Frīdrihs II.
Kad norisinājās Septiņgadu karš, Vidzemei bija jāuztur krievu karaspēks, kas virzījās Prūsijas virzienā. Kara klaušas kavēja lauksaimniecības attīstību.
Saasinājās Krievijas un Austrijas attiecības. Austrijas ietekmi Centrāleiropā apdraudēja Krievijas panākumi cīņā ar Turciju. Lai novērstu karu, Krievija, Austrija un Prūsija vienojās par Polijas sadali. Rezultātā Polijas- Lietuvas valsts tika sadalīta starp trim lielvalstīm.
Latgale Krievijas impērijā nonāca 18. gs. vidū pirmās Polijas dalīšanas rezultātā 1772. g. Polija bija iekšēji nestabila un novājināta. 1793. gadā sekoja otrā dalīšana, bet 1795. gadā trešā dalīšana. Rezultātā Polija pārstāja eksistēt.
1772. gadā Latgali pievienoja Pleskavas guberņai. 1778. g. to iekļāva Polockas, bet 1796. g. Vitebskas guberņā. Līdz ar Polijas dalīšanu palielinājās Latgales nošķirtība no pārējās latviešu apdzīvotās teritorijas.
Kurzemes – Zemgales pievienošana
Pēc Frīdriha Vilhelma nāves hercogistē uzturējās atraitne Anna Ivanovna. Krievu karaspēks pēc Krievijas kara palika hercogistē, lai garantētu Annas drošību. 1730. g. Anna kļuva par Krievijas imperatori.
Par Kurzemes hercogu tika ievēlēts Augusta II Stiprā ārlaulības dēls Saksijas grāfs Morics, bet viņu padzina krievu karaspēks, ko vadīja Pētera I līdzgaitnieks A. Menšikovs, kas cerēja uz hercoga troni. Tomēr Annai izdevās panākt, ka hercoga troni piešķir Kurzemes vācietim Ernstam Johanam Bīronam. Polijas karalis bija atkarīgs no Krievijas, tādēļ bija spiests iecelt Bīronu par hercogu. Pēc E. J. Bīrona pasūtījuma itāļu arhitekts B. Rastrelli projektēja un cēla gan Jelgavas, gan Rundāles pili. Kad Anna nomira, Bīrons tika izsūtīts trimdā. Katrīna II atjaunoja Bīronu amatā. 1772. gadā pēc Bīrona nāves viņa troni mantoja tā dēls Pēteris Bīrons, kurš bija pēdējais hercogistes hercogs, pirms tā tika pilnībā inkorporēta Krievijas sastāvā 1795. gadā. Oficiāli Krievija hercogisti atpirka.
Ernsts Johans Bīrons.
Muižnieki to atbalstīja, jo viņiem vajadzēja stingru varu, kas kontrolētu zemniekus. Katrīna II solīja saglabāt visas privilēģijas un īpašumus, kā arī to tiesības uz zemniekiem. Jau agrāk Baltijas vācu muižniecība bija paudusi savas tiesības zemniekiem, piemēram, 1739. gada landrāta Rozena deklarācijā, kurā zemnieki, līdzīgi Senās Romas vergiem, tika uzskatīti par pārvietojamu īpašumu. Arī krievu kundzības laikā zemnieki bija pilnīgi atkarīgi no muižniecības. Hercogiste tika pārveidota par Kurzemes guberņu ar centru Jelgavā.
1795. gadā tika likvidēta Polijas valstiskā patstāvība.