Teorija

Eiropā 17. gs. izveidojās un nostiprinājās absolūtisms – politiskā iekārta, kurai bija raksturīga stingra centralizācija, algotņu profesionālu ierēdņu pārvaldes aparāts, armija, centralizēta nodokļu sistēma. Valstis, kurās valdīja absolūtisms, veidoja lielas impērijas. Šajā laikā lielākajā daļā Eiropas notika karadarbība, kas ieguva nosaukumu Trīsdesmit gadu karš (1618. – 1648. g.). Iesākumā šis karš bija kā protestantisma un katolicisma cīņa vācu zemēs, bet patiesībā tas bija karš par lielvalstu ietekmes sfērām Eiropā, kā arī par Hābsburgu monarhijas mantojumu.
  
17. gs. sākās Polijas varenības noriets. To veicināja iekšējās nesaskaņas, kas noslēdzās ar ukraiņu kazaku sacelšanos Bogdana Hmeļņicka vadībā un Kreisā krasta Ukrainas iekļaušanos Maskavas Krievzemes sastāvā.
 
DSCF2071.JPG
Latvija pēc Poļu - Zviedru kara.
 
17. gs. Zviedrija bija kļuvusi par lielvalsti. Zviedrijas karaļa dēls Sigismunds (tā māte nāca no Polijas – Lietuvas valdnieku Jagellonu dinastijas) kļuva par Polijas – Lietuvas valdnieku kā Sigismunds III. Sigismundu izglītoja jezuīti katoļu garā. Pēc tēva Juhana III nāves viņam vajadzēja mantot tēva troni, bet to negribēja pieļaut zviedru aristokrātija, jo lielvalstu intereses nesakrita. Abām lielvalstīm bija arī atšķirīga ticība. Zviedrijā luterānisms bija valsts reliģija. Kad tika nodibināta jauna valdnieku dinastija, Zviedrijā sākās karš starp abām valstīm no 1600. – 1629. g.
 
1600. g. zviedri iebruka Vidzemē. Karš ar mainīgām sekmēm ilga līdz 1609. g. Pēc Kārļa IX nāves zviedri karadarbību atjaunoja. Šajā laikā Polijas galvenie spēki bija iesaistīti cīņā ar Maskavas Krievzemi.
 
1621. g. zviedru karaspēks ar to karali Gustavu II Ādolfu priekšgalā ieņēma Rīgu. Karš turpinājās līdz 1629. g., kad Altmarkā tika noslēgts pamiers.
 
Poļu – Zviedru kara rezultātā tika sadalīta Latvijas teritorija starp Poliju un Zviedriju.
 
gustav_ii_adolf___malning.jpg
Gustavs II Ādolfs.
 
Zviedri nostiprinājās Vidzemē, savukārt Latgale, ko dēvēja par Inflantiju, kļuva par Polijas provinci. Kā vienīgā reliģija Latgalē nostiprinājās katolicisms. Vācu muižniecība, lai saglabātu savas privilēģijas, pārpoļojās. Latgale līdz pat 1772. g. bija Polijas sastāvā.
 
17. gs. Zviedrija iesaistījās karos Centrāleiropā un Vidzemes iedzīvotājiem nācās maksāt kara nodokli – staciņu, lai uzturētu zviedru armiju. Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs krita 1632. g. kaujā pie Licenes.
 
Trīsdesmit gadu kara laikā uzplauka Rīgas tirdzniecība, jo tā piegādāja labību karojošām vācu zemēm. Trīsdesmitgadu karu noslēdza 1648. g. Vestfālenes miera līgums.
 
Zviedru valdīšanas laiku Vidzemē var iedalīt:
  1. 1621. – 1654. g. Gustava II Ādolfa un karalienes Kristīnas valdīšanas laiks,
  2. 1654. – 1660. g. Kārļa X valdīšanas laiks (krievu iebrukums),
  3. Kārļa XI valdīšanas laiks (vācu muižniecības ierobežošana).
 
Gustavs II Ādolfs Vidzemē un Dienvidigaunijā izveidoja ģenerālgubernatūru. Tās ģenerālgubernatora rezidence bija Rīgā. Vidzemē par oficiālo ticību kļuva luterānisms. Baznīcas pārvaldi veica superintendants, kuru iecēla karalis. Zviedru augstmaņiem tika piešķirti zemes īpašumi Vidzemē, un tas radīja vācu muižniecības neapmierinātību. 2/5 no zviedru Livonijas aramzemēm tika sadalītas 16 zviedru augstmaņu ģimenēm. Tika ieviestas zemnieku klaušas un nodevas. Kaut arī Zviedrijā zemnieki bija brīvi, Vidzemē joprojām saglabājās dzimtbūšana.
 
Karalienes Kristīnas (Gustava II Ādolfa meitas) politika vācu muižniecībai bija labvēlīgāka. Kristīnas nepilngadības periodā valdīja reģentu padome un Vidzemes muižniecība nostiprināja savas pozīcijas, atjaunoja landtāgu un landrātu kolēģiju – landtāga ievēlēta institūcija, kuras pārstāvji rezidēja Rīgā un sekoja gubernatora lēmumiem, lai netiktu pārkāptas muižniecības tiesības.
 
sebastien_bourdons_portratt_av_karl_x_gustav.jpg
Kārlis X.
 
Kārļa X laikā zviedru augstmaņiem nācās atteikties no daļas zemju. 1656. – 1660. g. Livonijas teritorijā atkal norisinājās karš starp zviedriem, krieviem un poļiem. Polijai sākās militārs konflikts ar Krieviju, kura atbalstīja Ukrainas kazaku sacelšanos un atdalīšanos no Polijas.
 
Kārlis X centās nostiprināt valdījuma robežas un ieņēma Daugavpili, tālāk devās uz Poliju, ko izmantoja krievu karaspēks. Krievi iebruka zviedru pārvaldītajās Livonijas zemēs un aplenca Rīgu. Cīņā pret krievu armiju iesaistīti tika daudz latviešu zemnieku. Krievu armija atkāpās, jo tajā izcēlās mēris.
 
Nesamērīgu spēku samēru dēļ Kārlis X bija spiests atstāt Poliju. Zviedrija bija novājināta, bet tā uzsāka karu ar Dāniju.
 
1660. g. Olivā Polija un Zviedrija noslēdza miera līgumu. Kārļa X ārpolitika Vidzemes iedzīvotājiem nesa tikai zaudējumus.
 
Kārļa XI laikā vācu muižniecība tika ierobežota vairāk kā jebkad. Zviedrijā nostiprinājās absolūtisms. Vidzemē tika veikta muižu redukcija, lai palielinātu kroņa muižu skaitu. Kārlis XI centās atgūt muižniecībai izdāļātās valsts muižas. Vidzemē muižas, kuras juridiski skaitījās lēnis, bet tika apsaimniekotas kā privātmuižas, atjaunoja kā kroņa muižas.
 
karl_xi_i_slaget_vid_lund_malning_av_david_klocker_ehren.jpg
Kārlis XI.
 
Muižnieku atstāja kā nomnieku. Rezultātā karaļa rīcībā nonāca ¾  lauksaimnieciski apstrādātās zemes Vidzemē. Redukciju laikā muižu zeme tika pārmērīta, bet zemnieku klaušas un nodevas ierakstītas vaku grāmatā. Muižu redukcija deva ienākumus Zviedrijas valsts kasei, vienlaikus izraisīdama vācu muižniecības naidu. Vācu muižniecība prasīja Sigismunda Augusta privilēģiju, ar kuru lēņa muižas tika piešķirtas īpašumā (alodificētas). Izcēlās konflikts starp karali un vācu muižniecību. Cīņā par līderi vācu muižniecības pusē izvirzījās Johans Reinholds Patkuls. Kārlis XI Vidzemes muižniecību apspieda. Patkulam tika piespriests nāves sods.
 
Pilnīga Vidzemes inkorporācija Zviedrijas sastāvā tā arī nenotika, jo landtāga varu pilnīgi ierobežot neizdevās. Zviedrijas muižniecība, kurai bija zemes Vidzemē nebija ieinteresēta karaļa varas absolutizācijā.
 
„Zviedru laikos” latviešu zemnieku stāvoklis īpaši nemainījās, kaut arī tos mēdz dēvēt par „labajiem zviedru laikiem”. Kārlis XI vairākkārt ierosināja dzimtbūšanas atcelšanu, tomēr landtāgs to noraidīja. Tiesības sodīt zemniekus mājas pārmācības kārtībā tika ierobežotas. Tika uzsākta agrārreforma, zemju pārmērīšana. Saimniekiem bija tiesības palikt savās dzimtajās mājās un mantot tās. Par saimnieku ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos var runāt tikai zviedru valdīšanas beigu posmā, kad bija pabeigta muižu redukcija un klaušu nodevu reglamentēšana. Pēc redukcijas 5/6 muižu nonāca karaļa īpašumā. Tika atvērtas lauku skolas Vidzemē zemnieku bērniem. Pieauga lasītpratēju skaits. Mācītājs Ernsts Gliks pārtulkoja Bībeli latviešu valodā, sekmējot latviešu literārās valodas izkopšanu.
 
Atsauce:
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", ZVAIGZNE ABC, 1999.g., 143. lpp.
http://www.teachersparadise.com/ency/sv/media/3/38/gustav_ii_adolf___malning.jpg
http://www.teachersparadise.com/ency/sv/media/8/8c/sebastien_bourdons_portratt_av_karl_x_gustav.jpg
http://www.teachersparadise.com/ency/sv/media/1/1a/karl_xi_i_slaget_vid_lund_malning_av_david_klocker_ehren.jpg
G Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", ZVAIGZNE ABC, 1999.g.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Kurzemes_un_Zemgales_hercogiste