Teorija

Cīņu sākums Tuvajos Austrumos
1095. g. novembrī Francijas pilsētā Klermonā notika baznīcas koncils, kura noslēgumā pāvests Urbāns II aicināja sanākušos cilvēkus steigties palīgā ticīgajiem Austrumos, lai atbrīvotu svētās zemes no neticīgo (musulmaņu) varas. No auduma tika izgriezti krusti, kurus piestiprināja pie apģērba ikviens, kurš bija gatavs sekot Kristum. Šis pāvesta Urbāna II izteiktais aicinājums izplatījās dažādās zemēs, izraisot kristiešu kustību Rietumeiropā – krusta karus.
 
Par galveno uzdevumu karotāji uzskatīja Kristus kapa atbrīvošanu Jeruzalemē (Palestīnā).
 
1.jpg
Krusta karotāji sasniedz Jeruzalemi.
 
Pa Eiropu klīda ceļojošie sludinātāji, kas uzkurināja cilvēkos reliģiskas jūtas un pulcēja ap sevi cilvēku pūļus. Viens no šādiem sprediķotājiem bija mūks Pēteris Vientuļnieks no Amjēnas. 1096. g. pavasarī viņš bija sapulcinājis tūkstošiem cilvēku, kuri vairums bija zemnieki un dažādi ubagi, kuri bija nedisciplinēti, slikti apbruņoti un vairums pat īsti nezināja nedz par ceļojuma galamērķi, nedz par pretiniekiem. Viņi devās cauri teritorijām, ko kontrolēja musulmaņi, un jau pirmajās sadursmēs turki bez pūlēm šos cilvēkus nogalināja, tikai nedaudziem izdevās atgriezties Konstantinopolē.
 
Krustnešu valstis un bruņinieku ordeņi Tuvajos Austrumos
Rietumeiropas kristieši izveidoja savas valstis iekarotajās teritorijās. Nozīmīgākā bija 1100. g. dibinātā Jeruzalemes karaliste, kuru pārvaldīja bruņinieku ievēlēts karalis. Garīgās lietas pārvaldīja Jeruzalemes patriarhs un viņam pakļauti bīskapi.
 
12. gs. – 13. gs. krustnešu valstis cita pēc citas bija spiestas piekāpties musulmaņiem. Visilgāk pastāvēja Antiohijas hercogiste (1098. g. -  1287. g.).
 
konst.jpg
Krusta karotāji ieņem Konstantinapoli.
 
Garīgie bruņinieku ordeņi
Garīgo mūku ordeņi bija kaut kas jauns kristīgās baznīcas vēsturē. Ar ordeņu palīdzību centās apvienot bruņniecības laicīgos un mūku garīgos ideālus. Ordeņa brāļi ievēroja mūkiem raksturīgo dzīvesveidu, taču par galveno uzdevumu uzskatīja kristiešu militāro aizsardzību.
 
Visvarenākais bija 1119. gadā dibinātais Templiešu ordenis. Ordeņa locekļi galvenokārt bija franču bruņinieki, kas sākumā dzīvoja Jeruzalemē Zālamana tempļa tuvumā. Ordeņa brāļi valkāja baltus apmetņus ar sarkanu krustu.
 
N7N0CANBY1EGCAJISW3QCAR5K86TCA9N8JHKCA5COJHNCACSHXZCCA54HXQ1CAMPWQ0QCAW0REEYCASLBVCPCAKFPVIJCANOFRL3CADQ9K84CAR42TJ7CA7X9NJLCA4800MKCA93VEEYCAC84VZVCA3P0ECS.jpg
Templiešu bruņinieku krusts.
 
12. gs. vidū radās Joaniešu jeb Hospitāliešu ordenis, kurš izveidojās no Jeruzalemes Jāņa Kristītāja hospitāļa, kurā kopa slimos svētceļniekus. Viņi nēsāja sarkanus apmetņus ar baltu krustu. Ordeņa brāļi kopa slimniekus, kā arī pildīja robežsardzes funkcijas.
 
1190. g. izveidojās Vācu ordenis, kurš sastāvēja no vācu bruņiniekiem. Arī šis ordenis sākotnēji veidojies no hospitāļa. Lībekas un Brēmenes pilsoņi no kuģu burām uzcēla teltis, kurās kopa slimos. Ordeņa brāļu ietērps bija Balts apmetnis ar melnu krustu. Arī viņi kopa slimos un piedalījās militārās operācijās.
 
Šie bruņinieku ordeņi ieguva zemes, privilēģijas un bagātības gan Tuvajos Austrumos, gan Eiropā. Viņi rūpējas par jaunu karavīru pieplūdumu no Eiropas un gādāja par finansēm. Ordeņus atbalstīja pāvests Bernards no Klervo, uzskatot, ka mūki, ņemdami rokās zobenu, nedara neko sodāmu.
 
Pirmais krusta karš 1096. g. – 1099. g.
1096. g. vasarā ceļā devās jau labāk bruņots un cīņām sagatavotāks svētceļnieku vilnis, kurā noteicēji bija bruņinieki. Šis krustnešu karaspēks sastāvēja no vairākām vienībām, kas sapulcējās Konstantinopolē.
 
vvv.jpg
Krustneši.
 
Par pārtiku varēja samaksāt tikai turīgākie karotāji, tādēļ tika nokauti un apēsti daudzi zirgi.
 
Karagājiens bija veiksmīgs. Tika ieņemtas vairākas pilsētas un nodibinātas pirmās krustnešu valstis: Edesas grāfiste, Antionijas hercogiste (uzskatīta par apustuļa Pētera pilsētu un kristiešu svētumu). 1099. g. jūnijā karaspēks nonāca galamērķī – Jeruzalemes pievārtē, un jau 15. jūlijā to ieņēma, nogalinot musulmaņus un ebrejus. Tika sarīkots asinspirts pret mierīgajiem iedzīvotājiem.
 
Krusta kara iniciators Urbans II nomira 14 dienas pēc Jeruzalemes ieņemšanas, nepaguvis vēsti par pilsētas ieņemšanu saņemt.
 
Otrais krusta karš 1147. g. – 1149. g.
Tā iemesls bija Edesas grāfistes krišana 1144. g. Šo krusta karu propagandēja pāvests Eižens III un Bernards no Klervo. Karagājiens bija neveiksmīgs. Četras piektdaļas no karaspēka gāja bojā no bada un slimībām ceļā uz Mazāziju. Atlikusī daļa cieta smagu sakāvi un atgriezās Eiropā. Krusta karotāji turpināja piekāpties musulmaņu pārspēkam. 1187. g. Ēģiptes sultāns Saladins ieņēma Jeruzalemi. Krustnešiem bija palikušas tikai Antiohija, Tripole, Tira.
 
200px-Hattin.jpg
 
Trešais krusta karš 1189. g. – 1192. g.
Pāvesta izsludinātais trešais karagājiens kļuva par visvarenāko visā krustu karu vēsturē. Karotāju priekšgalā bija ievērojamākie valdnieki: Francijas karalis Filips II Augusts, Anglijas karalis Ričards I Lauvassirds, Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs I Barbarossa.
 
Sākumā tika gūtas vairākas uzvaras, tomēr, kad kādā Mazāzijas upē noslīka ķeizars Frīdrihs I, lielākā daļa vācu bruņinieku devās mājās. Tālākajās cīņās grūtības radīja Filipa Augusta un Ričarda Lauvassirds savstarpējā naidošanās. Jeruzālemi tā arī netika ieņemta.
 
1192. g. ar Ēģiptes sultānu Saladinu tika noslēgts miers, saskaņā ar kuru krustnešiem palika šaura piejūras teritorija. 1193. g. pēc Saladina nāves krustnešiem izdevās daļu zaudētās zemes atgūt.
 
Ceturtais krusta karš 1202. g. – 1204. g.
Šis krusta karš sākotnēji tika gatavots pret Ēģipti, bet trūka naudas un flotes. Venēcijas republika bija gatava krusta karotājiem palīdzēt, ja tiks ievērotas viņu intereses. Krusta kara dalībnieki Venēcijas kuģos devās uz Bizantiju, lai cīnītos par troni.
 
1204. g. tika ieņemta un izlaupīta Konstantinopole. Izlaupīšanu organizēja Venēcijas dodžs Enriko Dandolo.
 
Tika nogalināti daļa iedzīvotāju, sagrauti pareizticīgo dievnami, mākslas un arhitektūras pieminekļi. Bizantija zaudēja teritorijas. Venēcija guva ietekmes pieaugumu Austrumos, bet krustneši nodibināja valsti – Latīņu impēriju (1204. g. – 1261. g.).
 
Pirmo reizi krusta karu vēsturē karš bija vērsts pret kristiešiem. Konstantinapoles izpostīšana radīja plaisu starp latīņu un grieķu kristīgajām baznīcām.
 
Bērnu krusta karš
Tā kā pieaugušajiem neizdevās atbrīvot Kristus kapu, uz Jeruzalemi nolemj doties bērni un jaunieši. Bērnu krusta karagājiena dalībnieki bija pārliecināti, ka uz pieaugušo sirdsapziņas ir pārāk daudz grēku, tāpēc Dievs nevēlas dot uzvaru.
 
1212. g. tūkstošiem meiteņu un zēnu sāka savu gājienu Itālijas un Francijas Vidusjūras piekrastes virzienā. Daļa nomira no slimībām un bada, daļa izklīda.
 
Vidusjūras krastā viņus gaida vilšanās, jo sauszemes ceļš cauri jūrai neparādās, kā bija cerēts. Daži tirgotāji bija ar mieru svētceļniekus ar kuģiem aizvest uz Palestīnu, bet tur tos pārdeva Austrumu vergu tirgos.
 
477px-Gustave_dore_crusades_the_childrens_crusade.jpg
Bērnu krusta karš.
 
Piektais, sestais un septītais krusta karš
  • Piektais krusta karš 1228. g. – 1229. g.
  • Sestais krusta karš 1248. g. - 1254. g.
  • Septītais krusta karš 1270. g.
 
Šie krusta kari notika laikā, kad bija iestājusies krīze, to dalībnieku skaits bija sarucis. Visveiksmīgākais bija Piektais krusta karš, kad ķeizaram Frīdriham II sarunu rezultātā izdevās atgūt Jeruzalemi, bet panākumi bija īsi, jo drīz tā atkal nonāca musulmaņu rokās.
 
Krusta karu rezultāti Tuvajos Austrumos
  • Rietumeiropieši iepazina Tuvo Austrumu tautu zinātnieku darbiem, tehniskajiem izgudrojumiem, garšvielām, ēdienu, kultūru, dzīves veidu.
  • Daudz cilvēku upuru.
  • Romas un grieķu katoļu baznīcas sanaidojās.
 
oo.jpg
 
Atsauce:
Avoti:
http://www.da-vinci-code-der-film.de/templer-1.php
http://www.med.uni-jena.de/klinikmagazin/archiv/km400/kmonline/mosaik.htm
http://lv.wikipedia.org/wiki/Templie%C5%A1u_ordenis
http://lv.wikipedia.org/wiki/Krusta_kari
http://smilsuterapija.blogspot.com/2009/01/templieu-ordenis.html
http://smilsuterapija.blogspot.com/2009/01/templieu-ordenis.html
http://www.sragg.de/geschichte/Web%20Kreuzzuege/Kinderkreuzzug/Kinderkreuzzug.htm
http://www.sragg.de/geschichte/Web%20Kreuzzuege/Erster_Kreuzzug/Kreuzzug1.htm
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1