Muhameda biogrāfija
Muhameds (apm. 570. g. – 632. g.) - pravietis, islāma pamatlicējs, pirmās musulmaņu sabiedrības organizētājs, kurš cēlies no Kuraiši cilts. Dzimis Mekā. Jau bērnībā zaudējis abus vecākus. Tēvs Abdullahs miris pirms Muhameda dzimšanas kādā tirdzniecības pārgājienā. Māte Amina mirusi, kad Muhamedam bijuši 6 gadi.
Tad Muhameds sācis kalpot bagātai atraitnei - Hadidži bin Huvaidu, kuru 25 gadu vecumā apprecējis. Sieva viņam dāvājusi 4 meitas un vairākus dēlus, kuri mira bērnībā.
Pēc pirmās sievas nāves Muhameds apņēma vairāk par 4 sievām (musulmaņi drīkstēja apņemt ne vairāk kā 4 sievas), jo bija pravietis, un tādā veidā stiprināja saites starp dažādām dzimtām.
Nostāsti liecina, ka Muhameda mīļākā sieva esot bijusi Aiša - Abu Bakra meita.
Kopumā Muhamedam bijušas 11 sievas, 9 no tām bija dzīvas viņa nāves brīdī. Neskatoties uz daudzajām sievām, Muhameda nepalika neviena vīriešu kārtas pēcnācēja.
Muhameda meita Fatima apprecēja viņa brālēnu un draugu Ali ibn Abi Taliba. No viņu dēlu Hasana un Huseina pēcnācējiem cēlušas musulmaņu kopienas - saīdi un šarifi.
Muhameda vārds islāma kaligrāfijā.
620. g. septembrī Muhameds un viņa piekritēji devās uz Jasribu (tag. Medina), kas atradās 400 km uz ziemeļiem no Mekas. Jasribu iedzīvotāju vidū tolaik valdīja nesaskaņas, jo tie pielūdza dažādus dievus.
Muhameds mūža beigās vēlējās islāmu izplatīt uz ziemeļiem, taču 632. g. mira. Iespējams ticis noindēts. Viņu apglabāja galvenajā Medīnas mošejā - "Pravieša mošejā," kas šodien ir nozīmīga musulmaņu svētvieta.
Muhameds ar laiku kļuva par Medīnas valdnieku. Rezultātā no 620. g. pirmā mēneša pilsētas iedzīvotāji sāka jaunas ēras laika skaitīšanu pēc hidžras kalendāra. Jasribas pilsētu sāka saukt par "pravieša pilsētu".
Muhamedu atbalstīja Mekas musulmaņi – muhažiri, Medinas musulmaņi - ansāri.
Muhameds mūža beigās vēlējās islāmu izplatīt uz ziemeļiem, taču 632. g. mira. Iespējams ticis noindēts. Viņu apglabāja galvenajā Medīnas mošejā - "Pravieša mošejā," kas šodien ir nozīmīga musulmaņu svētvieta.
Medīnas mošeja.
Muhameda reliģiskā darbība
Muhameds mīlējis vientulību kalnos un vadījis laiku garīgās apcerēs. Iepazinies ar jūdaisma un kristietības pamatiem.
Musulmaņu vidū pastāv leģenda, ka baloža izskatā Muhamedam uz pleca nolaidies eņģelis Džabrails, kas ausī iečukstējis visu Korāna tekstu. Tādēļ balodis islāmā tiek godāts.
Muhameda ticība noliedza Arābijā izplatīto daudzdievību un atzina Allahu par Dievu. Viņš arī sludināja tiesas dienu, mirušo augšāmcelšanos un visu neticīgo nonākšanu ellē.
Muhameda runas uzskatīja par tiešu Allaha vēstījumu. Viņš citēja iepriekšējos vēsturiskos praviešus un atsaucās uz vēsturiskiem notikumiem, pasvītrojot, ka viņa mācība ir loģisks cilvēces garīgais turpinājums.
Cīņā ar Medīnas iekšējo opozīciju Muhameds izveidoja islāmu kā atsevišķu reliģiju.
Muhameds ar laiku kļuva par Medīnas valdnieku. Rezultātā no 620. g. pirmā mēneša pilsētas iedzīvotāji sāka jaunas ēras laika skaitīšanu pēc hidžras kalendāra. Jasribas pilsētu sāka saukt par "pravieša pilsētu".
Muhamedu atbalstīja Mekas musulmaņi – muhažiri, Medinas musulmaņi - ansāri.
630. g. musulmaņu armija ieņēma Meku un iztīrīja Kaabas templi no pagānu dievēkļiem. Musulmaņi Muhameda vadībā pakļāva ne tikai Meku, bet arī citus Arābijas rajonus, nodibināja pirmo musulmaņu valsti — Arābu kalifātu. Islāma valsts varā drīz nonāca Sīrija, Palestīna, Persija, Irāka.
Muhameda laikā musulmaņu valsts izveidojās par garīdzniecības pārvaldītu valsti, kura vadījās pēc Muhameda radītā Šariata – islāma likumu krājuma postulātiem.
Muhameds
Muhameds
- Noteica piektdienu kā musulmaņu lūgšanu dienu.
- Pasludināja par svētu Kābas akmeni Mekā.
- Pasludināja Meku par musulmaņu Svēto pilsētu.
- Iedibināja islāma liturģiju - lūgšanas, gavēņus, apmazgāšanās, aicinājumus uz lūgšanām, ziedojumu vākšanu labdarībai u.c.
Muhameds savos sprediķos noteica musulmaņu dzīvi, kā arī ieviesa aizliegumus uz alkoholiskajiem dzērieniem, cūkgaļai un azartspēlēm.
Pēc Muhameda nāves musulmaņu kopienu turpināja vadīt viņa vietnieki - kalifi. Pirmais kalifs bija Muhameda līdzgaitnieks Abu Bakrs.
Korānā teikts, ka pravietis ir tāds pats cilvēks kā visi, tomēr pamazām ap viņu sāka vīties leģendas, piemēram, leģenda par to kā eņģeļi pāršķēluši viņa krūtis un apmazgājuši sirdi vai arī par to, kā Muhameds naktī devies ar burvju dzīvnieku Buraku uz Jeruzālemi.