Teorija

Tiek uzskatīts, ka 1800. gadā ASV  bija aptuveni 5,2 milj. iedzīvotāji. Nākamā pus gadsimta laikā ASV iedzīvotāju skaits palielinājās vairāk nekā 5 reizes – daļēji augstās dzimstības, bet visvairāk daudzo iebraucēju dēļ. Potenciālo imigrantu acīs jaunā valsts šķita pievilcīga.
 
wdsd.bmp
 
Šajā Amerikas vēstures posmā ir grūti runāt par vienotu amerikāņu tautu. ASV iedzīvotāju sastāvā 19. gs. sākumā bija dažādi grupējumi un Eiropas nāciju „fragmenti”, kam ik gadu pievienojās jauni iebraucēji. Pārsvarā tie bija baltās rases pārstāvji, lai gan dažos Dienvidu štatos – īpaši Dienvidkarolīnā – iedzīvotāju vairākums (61%) bija melnādainie vergi. Sarkanādaino, respektīvi, indiāņu skaits štatos un jaunapgūstamajās teritorijās turpināja samazināties.
 
Atšķirības noteica ne tikai cilvēku ādas krāsas – arī katras rases ietvaros pastāvēja atšķirības.
Svarīgi!
Tā kā „baltie” galvenokārt bija iebraucēji no Lielbritānijas, par dominējošo valodu kļuva angļu valoda, vēlāk tā kļuva arī par vispārēju saziņas līdzekli un neoficiālo valsts valodu.
Piemēram, Pensilvānijā, kur apmetās daudzi iebraucēji no vācu zemēm, dzīvoja lojāli ASV pilsoņi, kas, uzturot senču tradīcijas, daudzās vietējās skolās un baznīcās lietoja vācu valodu.
 
Arī „melnās” rases ASV iedzīvotāju vidū pastāvēja atšķirības, jo vergi bija atvesti no dažādām Āfrikas piekrastes daļām. Turklāt jau 19.gs. sākumā daudzi melnādainie nebija vergi – viņi bija vai nu ieceļojuši kā brīvi cilvēki, vai arī bija atbrīvoti no verdzības. Lai gan Eiropas imigranti uzskatīja melnādainos par viendabīgu grupējumu, „melno vidū” šīs atšķirības tika ievērotas un respektētas.
 
sdsf.bmp
 
Kontinenta pamatiedzīvotāji – indiāņi jau no seniem laikiem sastāvēja no dažādām ciltīm un tautām, kas karoja savā starpā. Eiropiešu ekspansija radīja problēmas ne vien tiem indiāņiem, kas tika izspiesti no to apdzīvotajām teritorijām, bet arī tiem Amerikas pamatiedzīvotājiem, kas dzīvoja tālāk rietumu teritorijās. Pat tad, ja viņi nenonāca tiešā saskarē ar kolonistiem, kontinenta vidienē dzīvojošajiem indiāņiem nācās uzņemt no savām agrākajām mītnes vietām pārvietotos indiāņus. Ne vienmēr šie procesi noritēja bez konfliktiem.
Tomēr visiem šiem dažādajiem cilvēkiem vajadzēja iemācīties dzīvot vienā zemē, justies kā vienai tautai. Lojalitātes attīstīšanu pret savu štatu un valsti sarežģīja fakts, ka balsošanas tiesības piederēja tikai kādai ceturtdaļai baltās rases vīriešu. Tiem, kuriem nepiederēja īpašumi, bieži vien tika liegtas arī balsstiesības. Šo tiesību vispār nebija sievietēm, vergiem un indiāņiem.
 
Lielākajā daļā veco un jauno štatu, kā arī vēl pilnīgi neapgūtajās teritorijās dominēja lauksaimniecība – zemkopība un ar to saistītās saimniecības nozares. Vecajos štatos līdz 1800. gadam aramzeme jau bija kļuvusi par tirgus objektu – tā tika pirkta un pārdota, savukārt jaunajās teritorijās zemi vienmēr varēja saņemt par brīvu vai nopirkt par simbolisku cenu.
 
Valstsvīri, kā arī jaunās republikas inteliģence uzskatīja ASV par fermeru republiku. Tomēr jau kopš 17. gs. pastāvēja samērā lielas atšķirības starp reģioniem. Jaunanglijas štatos, kur zeme nebija pietiekami auglīga, cilvēki galvenokārt nodarbojās ar tirdzniecību un zveju. Vidusatlantijas, kā arī Dienvidu štatos dominēja lauksaimniecība. Tur attīstījās plantāciju sistēma, kurā nodarbināja melnādainos vergus. Jaunajās teritorijās attīstījās galvenokārt lauksaimniecība, taču bija sastopami arī traperi (trapers – kažokzvēru mednieks Ziemeļamerikā, kas medī galvenokārt ar slazdiem), mednieki, klejojošie sīktirgotāji u.c.
 
sfsfs.bmp
Kovbojs - mežonīgo rietumu simbols
 
Pēc īpašuma iegūšanas un saimniecības iekopšanas fermeri palika tur uz dzīvi, veidojot pastāvīgu iedzīvotāju slāni. Jaunie fermeri, traperi un citi pierobežas apgabalu iedzīvotāji nemiera dzīti un netiekdamies pēc civilizācijas labumiem, devās arvien tālāk uz rietumiem.
Ja dzīve sagāja greizi, ja apnika ģimenes pienākumi, ja vecākais brālis mantoja fermu, atstājot jaunākos brāļus tukšā, - pastāvēja iespēja sākt jaunu dzīvi. Jaunās pierobežas teritorijas vilināja ar savu mežonīgumu, necivilizēto brīvību un brīvo zemi.
 
Sākumā pilsētu dzīve jaunajā republikā bija samērā neaktīva. Kad 1790. gadā notika pirmā tautas skaitīšana, izrādījās, ka aptuveni 94% no visiem iedzīvotājiem dzīvoja vai nu atsevišķās sētās, vai ciemos, un tikai 6% - miestos un pilsētās ar vairāk nekā 2500 iedzīvotājiem. Piecās lielpilsētās iedzīvotāju skaits pārsniedza 10 tūkstošus: Bostonā Masačūsetsas štatā, pirmajā ASV galvaspilsētā Ņujorkā Ņujorkas štatā, Filadelfijā Pensilvānijas štatā, Baltimorā Mērilendas štatā, Čārlstonā Dienvidkarolīnas štatā. Tās visas bija ostu pilsētas. Lielpilsētas attīstījās ļoti strauji, jo caur tām tika gan izvestas preces uz Eiropas tirgiem, gan arī tās ievestas. Līdz 1810. gadam tajās iedzīvotāju skaits pieauga vairāk nekā 3 reizes.
 
Atsauce:
http://blogzu.blogspot.com/2010/08/were-nation-of-immigrants-is-baldfaced.html
http://www.american-indian-artwork.com/color-indian-pictures.htm
http://www.layoutsparks.com/1/226207/cowboy-wild-west-rodeo.html
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.