Teorija

Kaut arī ASV 19. gs. sākumā noteicošā saimniecības nozare bija lauksaimniecība un fermeri veidoja sabiedrības lielāko daļu, jau prezidenta T. Džefersona laikā tika pievērsta uzmanība rūpniecībai.
 
Sākot ar 19. gs. otro dekādi, pieauga tirdzniecība. Strauji pieaugošajām ASV teritorijām bija nepieciešami efektīvi transporta sakari kā preču pārvadāšanai, tā arī štatu un federālās valdības autoritātes uzturēšanai. Līdz ar to ļoti strauji attīstījās transports. Tika uzlaboti un savesti kārtībā lielceļi, būvēti kanāli un upju tvaikoņi. 19. gs. 20. gadu beigās sāka būvēt dzelzceļus, kas savienoja pilsētas ar lielajām upēm un kanāliem.
 
gfgfgf.bmp
  
Līdz ar transporta revolūciju ASV sākās arī industrializācija. Pirmie rezultāti bija redzami Jaunanglijas tekstilrūpniecībā: pirmā tekstilfabrika tika atvērta Rodailendas štatā 1790. gadā, un nākamajos gadu desmitos tekstilrūpniecības attīstība turpinājās vienīgi šajā reģionā. ASV līdz pat 19.gs. vidum jaunas fabrikas tika veidotas galvenokārt austrumu piekrastē, attīstoties šī reģiona lielajām pilsētām. Ekonomisko pārmaiņu rezultātā sākās arī mainīties bagāto aprindu sastāvs, jo tirgoņu elitē sāka iespiesties jaunbagātnieki – rūpnieki. Tomēr 19.gs. pirmajā pusē vairums bagātnieku joprojām nāca no tirgotāju vidus.
 
Tekstilrūpniecības uzplaukums Jaunanglijā sasaucās ar pārmaiņām Dienvidu štatos un to plantācijās. Vēl 19. gs. sākumā Dienvidu plantācijās, kā darbaspēku izmantoja vergus, galvenokārt audzēja rīsus un cukurniedres. Kokvilna nepiederēja pie ienesīgām kultūrām. Tirgus konjunktūra strauji mainījās pēc tam, kad 1793. gadā Elijs Vitnijs izgudroja ierīci, ar kuras palīdzību varēja viegli un ātri attīrīt  noplūkto kokvilnu no sēklām. Tā kā vienlaikus arī Lielbritānijas tekstilrūpniecība bija sākusi strauji attīstīties, Dienvidu plantatoriem pavērās jaunas, lielas peļņas iespējas. Dienvidu saimniecībās vēl vairāk pieauga vergu nozīme.
 
ASV reģionu atšķirības arvien palielinājās. Jaunangliju un daļēji arī Vidusatlantijas štatus sāka uzskatīt par industrijas un lielpilsētu reģionu, bet Ziemeļrietumu štatus – par lauksaimniecības reģionu. Šīs reģionālās atšķirības atspoguļojās arī ASV Kongresa debatēs, kurās „dienvidnieki”, „rietumnieki” un „ziemeļnieki” aizstāvēja sava reģiona intereses, nereti aizmirstot par kopējām nacionālajām vajadzībām.
 
19. gs. 60. gadu beigās sākās liels imigrantu pieplūdums, kas turpinājās līdz pat gadsimta beigām, un vēl pēc tam. Jaunie imigranti bija galvenokārt no Austrumeiropas un Dienvideiropas – poļi, ungāri, čehi, krievi, ebreji, itālieši, grieķi, serbi, rumāņi (pirms Pilsoņa kara vairums iebraucēju nāca no Vācijas, Īrijas un Skandināvijas).
 
DDDD.bmp
 
Jauniebraucēju skaits sasniedza aptuveni 15 miljonus, turklāt jāņem vērā, ka viņi ieradās valstī, kur 1900. gadā bija tikai 73 milj. iedzīvotāju. Vairums šo iebraucēju nemeklēja brīvu vai lētu aramzemi, kā to savulaik darīja vācieši un skandināvi, bet palika pilsētās, jo lielrūpniecībai, kas tolaik ASV strauji attīstījās, bija nepieciešams darbaspēks.
 
Rūpniecības un vispārējās ekonomikas attīstības bums ietekmēja kā iekšējo, tā ārējo tirdzniecību. Strauji palielinājās dzelzceļu līniju skaits – tieši pēc Pilsoņu kara rietumos no Misisipi upes dzelzceļu līniju garums sasniedza tikai aptuveni 3000 jūdžu (jūdze – 1,609 km), bet 1890. gadā – aptuveni 72 000 jūdžu. Pa dzelzceļiem tika pārvadāti liellopi un lauksaimniecības produkti eksportam no Amerikas vidienes uz ostu pilsētām. Daudzās jomās, arī lauksaimniecības, ASV sāka konkurēt ar Eiropu.
 
70. un 80. gados arvien vairāk Eiropas kapitālistu sāka uzskatīt ASV par vietu, kur ieguldītā nauda nes labu peļņu, tādēļ uz ASV sāka plūst ārzemju kapitāls.
Amerikai pašai arī netrūka savu bagātnieku, kuri gan neveidoja konsolidētu bagātnieku eliti. Vienīgais grupējums, kas izcēlās ar savu enerģisko un plašo darbību, bija austrumu piekrastes – Jaunanglijas, Ņujorkas, Filadelfijas – finansisti.
  
Straujo saimniecisko izaugsmi atbalstīja arī federālā valdība. Kad 70. un 80. gados sāka organizēties rūpniecības strādnieki un notika pirmie streiki, gan vietējie, gan federālās valdības spēki parasti nostājās uzņēmēju pusē.
 
90. gados ASV vēl bija jauna valsts ar daudzām problēmām. Teritoriālā un arī politiskā ziņā tā bija nostabilizējusies, jo neviens štats pat vairs nesapņoja par izstāšanos no ūnijas.
 
11227525004ba9526d620f93_80015531.jpg
 
Tomēr valstī joprojām saglabājās iekšējo konfliktu iespējas:
  1. baltie pret melnajiem, „sarkanajiem” (indiāņiem) un „brūnajiem” (meksikāņu izcelsmes);
  2. reģions pret reģionu;
  3. jauniebraucēji pret veciedzīvotājiem;
  4. vidusšķira pret plutokrātiem;
  5. štati pret federālo valdību;
  6. lauki pret pilsētām;
  7. strādnieki pret uzņēmējiem;
  8. fermeri pret rūpniekiem;
  9. protestanti pret katoļiem;
  10. demokrāti pret republikāņiem.
 
Visas šīs grupas vajadzēja saliedēt vienā nācijā. Šis uzdevums ASV vadošajām aprindām bija jārisina 19. gs. beigās un 20.gs. sākumā.
 
Atsauce:
http://www.spoki.lv/mistika/Amerikas-misterijas/302277
http://www.claires-rosleaancestry.co.uk/USA_Immigrants_04.htm
http://2v.mix.lv/articles/globalizacijas-ietekme-asv-vairak-netiek-razots-gandriz-neviens-no-valsts-simboliem
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.