Teorija

Visbiezāk apdzīvotā ASV daļa bija Atlantijas okeāna piekraste – Jaunanglijas štati, Ņujorka, Pensilvānija, Mērilenda, Ņūdžersija, Virdžīnija, Ziemeļkarolīna. ASV sākotnējo kodolu veidoja 13 bijušās kolonijas. Laikā no 1778. gada līdz 1790. gadam katrs štats formāli iestājās jaunajā federācijā, pieņemot, ka nākotnē varēs arī no tās izstāties (to neviens štats šajā laika posmā nemēģināja darīt). 19.gs., beigās tika izveidoti vēl četri štati – Vērmonta, Kentuki, Ohaio un Tenesī. Tiklīdz cilvēkiem šķita, ka vecais štats ir pārapdzīvots, viņi pārcēlās uz iekšzemi rietumu un daļēji dienvidrietumu virzienā.
 
Kad jaunās, neapdzīvotās teritorijas bija izpētītas un uzmērītas, federālā valdība tās deklarēja par ASV īpašumu un ieviesa tur dažus nepieciešamus valdības pārstāvju amatus: kārtības uzturētāji (šerifs (vietējo iedzīvotāju ievēlēts un daļēji apmaksāts kārtībnieks); maršals (augstāka ranga kārtībnieks, kas atbild par samērā lielu teritoriju), pasta kantoru darbinieki, mērnieki u.c.
 
Cilvēki zemes un laimes meklējumos ieceļoja jaunās teritorijās. Kad iedzīvotāju skaits bija pietiekami pieaudzis un izveidotas visa līmeņa pašvaldības, iedzīvotāji iesniedza lūgumu ASV kongresam izveidot jaunu štatu. Šo teritoriju pamatiedzīvotāji (indiāņi) tad jau bija vai nu sakauti un padzīti, vai pārvietoti tālāk uz rietumiem. Tādējādi iedzīvotāju vairākums bija eiropieši (dienvidu teritorijās – arī melnādainie vergi). Līdz 19. gs. sākumam Amerikas austrumu pusē (no Atlantijas okeāna piekrastes līdz Misisipi upei) bija palikuši tikai aptuveni 200 000 indiāņi. Uzņēmīgajiem un enerģiskajiem jaunās valsts iedzīvotājiem bija raksturīgs jaunatklājēju gars. Viņi vēlējās apgūt un saimnieciski izmantot jaunās zemes.
 
untitled.bmp
 
Jaunajās teritorijās tā saucamajos Mežonīgajos Rietumos, vispirms ieradās tā saucamie pionieri: traperi, mednieki un pierobežas vīri – vientuļnieki un dēkaiņi, viņiem sekoja fermeri – jaunsaimnieki.
 
Tā kā visas jaunās teritorijas pārraudzīja ASV federālā valdība un iedzīvotāju skaits tajās turpināja palielināties, valdība izveidoja militāras uzraudzības sistēmu – fortus. Zeme jaunajās teritorijās tika uzmērīta, sadalīta un pārdota par smiekla naudu vai pat atdota par velti visiem tiem, kas uzņēmās teritoriju apgūšanas, apsaimniekošanas un apsargāšanas grūto darbu. Par „ienaidnieku” šajās teritorijās tika uzskatīti indiāņi, kuru pretestībai bija maz panākumu. Dučiem dažādu līgumu ar indiāņu tautām tika lauzti, jo valdības politika paredzēja pārvērst visas šīs teritorijas par štatiem.
 
Līdz 1800. gadam jaunās republikas teritorija jau bija izpletusies līdz Misisipi upei. Uz ziemeļiem no tās atradās Lielbritānijas kolonija – Kanāda. Misisipi upes rietumu krastā sākās Spānijai piederošā teritorija (tā sauktā Spāņu Luizāna); spāņiem vēl piederēja maza zemes strēle dienvidos, kā arī Floridas teritoriju (to sauca par Spāņu Floridu). ASV pirmie prezidenti visādi centās panākt šo teritoriju pievienošanu. Napoleona I valdīšanas laikā Francija ieguva Luizānas teritoriju no Spānijas, cerot izveidot sev jaunu impēriju Ziemeļamerikā. Tas neizdevās, un 1803. gadā Napoleons pārdeva kādreizējo Spāņu Luizānu ASV par 15 milj. dolāru. Rezultātā prezidents T. Džefersons palielināja ASV teritoriju 2 reizes. Līdz pat 1812. gada ASV un Lielbritānijas karam spāņiem vēl piederēja Spāņu Florida, bet Tālie Rietumi vēl ilgāk. No 1803. gada lielāko ASV teritoriju veidoja nevis sākotnējie štati, bet jaunapgūstamās zemes.
 
sssaaaa.jpg
Indiāņu ciems
 
Strauji attīstoties transporta komunikācijām, 19. gs. pirmajā pusē tā sauktie vecie štati kopā ar jaunapgūstamajām teritorijām tika savienoti lielā visaptverošās iekšzemes transporta sistēmā, sekmējot vienota valsts iekšējā tirgus veidošanos. Tas bija vēl jo svarīgāk tādēļ, ka rietumu teritorijas turpināja pārtapt par štatiem. Rezultātā veidojās jauni Savienoto Valstu reģioni. Jaunanglijas, Vidusatlantijas un Dienvidu reģioniem pievienojās tā sauktais Ziemeļrietumu reģions (Ohaio, Indiānas, Ilinoisas, Mičiganas štati). Ekonomiskajā ziņā ļoti perspektīvas bija arī teritorijas Misisipi upes labajā krastā, kas daļēji vēl atradās indiāņu un spāņu rokās. Līdz 1850. gadam četri Misisipi upes rietumu krasta štati tika uzņemti Savienotajās Valstīs, bet politiķi jau kala plānus par to Meksikai piederošo zemju pievienošanu, kas atradās uz rietumiem no T. Džefersona nopirktās teritorijas. Tāpat viņus vilināja arī milzīgie Kanādas plašumi ziemeļos, kas piederēja Anglijai. Tas, ka visās jauniegūtajās un jauniegūstamajās teritorijās dzīvoja indiāņu tautas, šajā ekspansijas stratēģijā nemaz netika ņemts vērā. Indiāņu jautājums tika risināts ļoti vienkārši – indiāņi tika sadzīti rezervātos. Šo politiku ASV valdība īstenoja pakāpeniski. Rezervātus sākumā ierīkoja jauniegūtajās teritorijās, taču pakāpeniski tos nodibināja arī vecajos štatos.  Amerikāņu vairākumam šāda politika šķita apmierinoša, taču indiāņi to uzskatīja par netaisnu un vardarbīgu. Lielākā daļa no viņiem padevās liktenim, bet asiņainās sadursmes ar ASV armijas vienībām un atsevišķiem indiāņu nemierniekiem turpinājās līdz pat 19. gs. 80. gadiem.
 
Samērā liels skaits organizēto indiāņu cilšu vadoņu Pilsoņu kara laikā slēptā vai atklātā veidā simpatizēja Dienvidu štatiem, cerēdama, ka konfederātu uzvara un ASV sagrāve apstādinās „balto cilvēku” ieplūšanu viņu zemēs. Bet tā bija ilūzija. Federālā valdība pārņēma visas šīs zemes, ieviesa privātīpašuma jēdzienu, kas indiāņiem bija svešs, un pārdeva vai vienkārši piešķīra zemi fermeriem. Zemes gabali, kas palika indiāņu rīcībā, tika pārvērsti par rezervātiem ar ierobežotu suverenitāti. Ja kādas cilts locekļi izvēlējās dzīvot rezervātā, viņiem bija jādzīvo saskaņā ar indiāņu pašu pieņemtajiem likumiem, kas bija spēkā tikai rezervāta teritorijā. Ja viņi izvēlējās dzīvot ārpus tā, indiāņiem bija jāpakļaujas vispārējiem likumiem. Protams, indiāņu rezervātos pieņemtajiem likumiem bija jāsaskan ar vispārējiem ASV likumiem, tie nedrīkstēja būt pretrunā ar ASV Konstitūciju. Jau sākot ar 19.gs. 70. gadiem indiāņu ciltis un tautas sāka pāriet ASV valsts aizbildniecībā, un valdības uzdevums bija sagatavot indiāņus pavalstniecībai un civilizētai dzīvei.
 
Bez indiāņu problēmas 19. gs. pirmajā pusē amerikāņu sabiedrību nodarbināja jautājums, vai jaunajos štatos ir pieļaujama verdzība. Tā kā kopīga likuma, kas to aizliegtu, visas valsts mērogā nebija, katrs jaunais štats varēja izvēlēties – atzīt verdzību vai ne.
 
502px-William_Henry_Harrison_daguerreotype_edit.jpg
V. L. Garisons
 
Lielākā daļa štatu verdzību savās robežās neatzina, bet tas, protams, nemainīja melnādaino vergu statusu agrāk dibinātajos Dienvidu štatos. Nenovēršama bija vergu bēgšana no Dienvidu štatiem uz Ziemeļu un Rietumu štatiem, kur verdzība bija aizliegta. Jau 19. gs. 30. gados ietekmīgās avīzes „The Liberator” („Atbrīvotājs”) izdevēja Viljama Loida Garisona ietekmē ASV bija nodibinātas biedrības, kas vērsās pret verdzību. Tajās iesaistītie cilvēki uzskatīja verdzības likvidēšanu par nozīmīgāko morāles jautājumu Amerikas dzīvē. Šo biedrību aktīvisti palīdzēja vergiem nokļūt brīvībā, tos nogādājot uz Ziemeļu un Rietumu štatiem vai pat uz Kanādu.
 
19. gs. 40. gados Demokrātiskās partijas aprindās populārs bija sauklis „Skaidrais liktenis”, ko drīz vien plaši sāka lietot arī prese. Tas balstījās uz apgalvojumu, ka liktenis Amerikai ir lēmis izplesties no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam un no polārā loka līdz tropiem, visam Ziemeļamerikas kontinentam jāpieder Amerikas Savienotajām Valstīm. Šis domāšanas veids nebija tikai kādu ambīciju pārņemtu avīžnieku izdomājums, tas izteica lielas ASV iedzīvotāju daļas klaji imperiālistiskos priekšstatus. Tā kā ASV iekšzemes kopprodukts bija 7 reizes lielāks nekā gadsimta sākumā, ASV sevi uzskatīja par strauji augošu valsti, kurai nepieciešamā dabiskā teritoriālā attīstība varēja notikt vienīgi rietumu virzienā.
 
Līdz 1890. gadam gandrīz visās rietumu teritorijās bija izveidojušies štati, un avīžnieki popularizēja viedokli par simbolisku nozīmi, ka teritoriālajā ziņā Amerika ir beigusi paplašināties, ka vecais sapnis ir realizēts un ASV ir kļuvusi par valsti, kas plešas „no vienas mirdzošas jūras līdz otrai”. Tas nozīmēja arī to, ka nemierīgajiem iedzīvotājiem, kuri pirms tam varēja aizbēgt no civilizācijas rietumu virzienā, nu vairs nebija citu variantu, kā meklēt patvērumu vai nu Aļaskā (šo teritoriju ASV bija nopirkusi no Krievijas 1867. gadā par 7,2 miljoniem dolāru), vai iekšzemes neapdzīvotākajās vietās. Tādu vēl bija daudz, jo jaunie Rietumu štati nebija blīvi apdzīvoti. Tajos dominēja lielsaimniecības un milzīgie liellopu rančo (Amerikas spāņu val. – rancho – kopīgas maltītes ieturētāji; lauku mājas Dienvidamerikā), kur strādāja kovboji (angļu val. cow – govs, boy – puisis; Ziemeļamerikas līdzenuma gans, kas lopus gana jāšus zirgā). Šiem lauksaimniecības uzņēmumiem bieži vien piederēja simtiem tūkstošu akru (akrs – 0,4047 ha) lielas platības.
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.
http://wil3.typepad.com/i/ds1.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:William_Henry_Harrison_daguerreotype_edit.jpg
http://www.sonofthesouth.net/union-generals/sioux-indians/pictures/indian-village.jpg