Teorija

Vēsture ir zinātne par cilvēces pagātni, par to, kā cilvēki dzīvoja senatnē, ar ko nodarbojās un par ko domāja.
Tulkojumā no grieķu valodas „vēsture” nozīmē - stāsts par pagātni. Vēsture ir mums visapkārt - celtnēs un priekšmetos, fotogrāfijās un stāstos.
 
Vēsturi veido konkrēti, reāli notikumi, par kuriem ir saglabājušās liecības, ar kuru palīdzību var pierādīt stāsta ticamību. Par vēsturi stāsta arī tradīcijas un paražas, kuras mēs joprojām ievērojam, bet kuru izcelsmi nezinām.
 
Atšķirībā no folkloras un daiļliteratūras, kas arī sniedz ieskatu senatnē, vēsture pēta cilvēku sabiedrības attīstību kopumā un pārmaiņas cilvēku dzīvē dažādos vēstures periodos un dažādās vietās. Vēsture aptver visas cilvēku darbības jomas – valsts un sabiedrības attīstību, saimniecību, kā arī izpratni par pasauli un mākslu. Tā pievērš uzmanību gan karavadoņiem un valdniekiem, gan vienkārša cilvēka ikdienas dzīvei.
Svarīgi!
Pirmās vēstures grāmatas sarakstītas Senajā Grieķijā aptuveni pirms 2,5 tūkstošiem gadu.
 
Herodotus2.jpg
Hērodots
 
Par „vēstures tēvu” mēdz dēvēt sengrieķu zinātnieku Hērodotu, kas aprakstīja grieķu – persiešu kara notikumus, apvienodams sengrieķu mītus un leģendas ar aculiecinieku atmiņām un ceļotāju novērojumiem. Grieķi vēsturi uzskatīja par mākslu. Tai pat bija sava aizbildne – vēstures mūza Klīo.  
Vēstures avoti ir liecības, kas sniedz ieskatu un ziņas par cilvēku dzīvi pagātnē.
Vēstures avots ir autentisks artefakts, kas sniedz tiešu liecību par kādu vēstures posmu vai notikumu un ir tapis aplūkojamajā laikā. Viss, kas nonāk mūsdienās no pagātnes – avīze, darbarīks, fotogrāfija, ēka, dienasgrāmata, lelle, vēstule, priekšmets, ir izmantojams kā līdzeklis vēstures pētīšanai.
 
Avotus iedala vairākās grupās:
  1. lietiskie avoti (arheoloģiskie, etniskie materiāli, hidronīmi (ūdeņu nosaukumi) un toponīmi (vietvārdi), priekšmeti, arhitektūras objekti u.tml.);
  2. mutvārdu avoti (leģendas, atmiņas, u.tml.);
  3. rakstiskie avoti (hronikas (vēsturisku notikumu pieraksti laika secībā), manuskripti, dokumenti, laikraksti u.tml.);
  4. vizuālie avoti (gleznas, fotogrāfijas, kino un dokumentālās filmas, kartogrāfijas materiāli u.tml.).
 
Avotus var iedalīt arī:
  1. netiešie avoti, kas satur informāciju par situāciju netiešā jeb pastarpinātā veidā (piem., apģērbs, aprakstoša literatūra u.tml.);
  2. tiešie vēstures avoti ir konkrētu informāciju saturošie objekti jeb rakstītie avoti (piem., lēņa grāmatas, statūti, hronikas, kodeksi, likumi, notas, saraksti u.tml.).

Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem, noraksti var būt kļūdaini u.tml.), kā arī sociālais vai politiskais pasūtījums, kas avotu padara subjektīvu vai pat par viltojumu (šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz jau tas, kāpēc tas vai cits informācijas aspekts avotā apzināti noklusēts vai ar kādu mērķi izkropļots).

Arī vēsturnieka radītu uz vēstures pirmavotiem balstītu vēstures aprakstu jeb stāstu var lietot kā vēstures avotu, tomēr tas ir atšķirīgs no pirmavota, tas ir sekundārs avots, kas nereti vairāk liecina par pašu vēsturnieku un viņa laikmetu nekā par aprakstīto laiku. Par sekundāru avotu uzskata arī liecību, kuras autors pats nav notikumu aculiecinieks. Gan vēsturnieka darbs, gan mākslas filma, gan vēsturisks romāns var būt ļoti vērtīgs sekundārs avots, ja tas balstās uz dažādiem pirmavotiem.
 
Mūsdienu cilvēku rokās ir nonākusi tikai neliela daļa no visām pagātnes liecībām. Daudz vēstures avotu ir iznīcinājusi uguns, mitrums, grauzēji un insekti, kā arī cilvēki.
 
manuscript.jpg
 
Par neseno laiku vēsturi ir saglabājušies visvairāk vēstures avotu. Arhīvos atrodams liels skaits oficiālu dokumentu, kuri var radīt priekšstatu, ka šis vēstures posms ir vissarežģītākais, visgarlaicīgākais, no cilvēkiem visatsvešinātākais. Tomēr tā tas nav.

Veicot pētījumu par kādu no nesenās vēstures problēmām, ir jāizmanto personiski dokumenti (vēstules, dienasgrāmatas, piemiņas lietas), vizuāli vēstures avoti (plakāti, karikatūras, fotogrāfijas, kino un video, gleznas), taustāmi vēstures avoti (mēbeles, apģērbi, ordeņi), mākslas paraugi (dzeja, daiļliteratūra un publicistika, mūzika) un vides objekti (celtnes un grausti). Nesenās vēstures izpēte piedāvā unikālu iespēju izmantot vēl dzīvu cilvēku liecības. Interesantus materiālus var atrast arī vietējas nozīmes dokumentu krātuvēs – pilsētu vai pagastu arhīvos, bibliotēkās, muzejos, skolās un citās iestādēs.
 
Tikai neliela daļa vēstures avotu sniedz faktus saturošu informāciju. Parasti visvairāk informācijas satur rakstiskie un mutvārdu vēstures avoti. Citu veidu vēstures avotus ir sarežģītāk “lasīt”, jo vajadzīgas priekšzināšanas. Daudzi avoti, atrauti no vēsturiskā konteksta un konkrētiem apstākļiem, bez paskaidrojumiem vispār nav izmantojami. Piemēram, fotogrāfija drošas ziņas sniedz tikai par cilvēka dzimumu, aptuveni var noteikt cilvēka vecumu, pēc apģērba aptuveni var minēt fotografēšanas laiku un cilvēka mantisko stāvokli (lai gan arī tas nav droši).
 
Kāpēc vēstures stundā jālieto vēstures avoti
Prasme strādāt ar avotiem ir nepieciešama ne tikai vēsturniekiem. Tā ir svarīga katram cilvēkam, lai mācētu kritiski uztvert visdažādākā veida informāciju. Piemēram, mācību grāmatā bieži var lasīt izteikumu, ka “piespiedu izsūtīšanā 40. gados cilvēkus aizsūtīja uz Sibīriju, kur ieslodzīja spaidu nometnēs”. Tomēr, ja iedziļināmies dokumentos un aculiecinieku atmiņās, izrādās, ka ne visi masu deportācijās izsūtītie nonāca Sibīrijā, ne visus ieslodzīja nometnēs (patiesībā no 1949. gada 25. martā izsūtītajiem neviens nenonāca nometnēs!). Lūk, ko par 1941. gada 14. jūnija deportācijām pauž aculiecinieka N. Ratnieks (citēts pēc: Okupācijas varu politika Latvijā 1939–1991: Dokumentu krājums. – R.: Latvijas Valsts arhīvs, 1999. – 160. lpp.): “Līdz Daugavpilij tēvs brauca ar mums kopā, bet pēc tam vīriešus atdalīja no ģimenēm un viņi brauca atsevišķos vagonos, no tās reizes es viņu neredzēju. Viņš tika Vjatlagā, kur 1942. gadā nomira. To mēs uzzinājām tikai 1959. gadā. Mūs pašus aizveda uz Krasnojarskas novada [..] Dzeržinskas rajona Orlovkas ciemu.”

Tas nozīmē, ka tikai daļa ieslodzīto nonāca nometnēs, bet daļa nonāca nometinājumā. Turklāt jāpiebilst, ka nometne neatradās Sibīrijā. Vjatlags atradās PSRS Eiropas daļā.
Svarīgi!
Par notikumiem pagātnē nepastāv viena vienīga patiesība.
Ir sastopami pilnīgi pretrunīgi avoti. Katru notikumu var apskatīt no atšķirīgiem redzespunktiem. Vēsturnieka interpretācija ir stāsts, kas balstās uz pieejamām liecībām. Tas nevar būt absolūta patiesība. Darbs ar avotiem ir vēsturnieka pamatuzdevums.
 
Muzeji un arhīvi
Daudzas vēstures liecības atrodamas muzejos. Senākais muzejs Latvijā sāka veidoties 1773.g. no ārsta Nikolausa fon Himzeļa Rīgas pilsētai dāvinātajām kolekcijām, kurās ietilpa arheoloģiskas senlietas un mākslas darbi. Kopš 1890.g. to sauca par Doma muzeju, bet mūsdienās tas ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.
Šobrīd Latvijā darbojas ap 130 muzeju.
 
_muzeja_bildes_par_muzeju(muzeja_vesture)_32_4_1a.jpg
Nikolauss fon Himzels
 
Savukārt svarīgi dokumenti glabājas arhīvos. Senākie dokumenti atrasti Tuvo Austrumu zemēs, rakstīti uz māla plāksnēm, papirusu vai palmu lapām. Viduslaikos arhīvi veidojās baznīcās, klosteros, valdnieku pilīs. Vēlāk arhīvi pārtapa par valsts iestādēm. Kino un foto materiāliem ierīko īpašus arhīvus.
  
Vēstures pētniecība
Katram vēstures avotam ir nepieciešama sava pieeja un savi pētniecības paņēmieni. Ar to nodarbojas vēsturnieki un dažādu vēstures palīgnozaru speciālisti.

Vēstures palīgnozares:
  1. arheoloģija pēta vēsturi, izmantojot lietiskos vēstures avotus - arheoloģijas pieminekļus (senlietas, būves, apbedījumus u.c.);
  2. etnogrāfija pēta tautu, etnisko grupu izcelšanos, izvietojumu, kultūru un kultūrvēsturiskās saites starp tautām;
  3. hronoloģija pēta, pēc kādām sistēmām dažādas tautas skaitījušas gadus un kādi tām bijuši kalendāri, kā arī palīdz noteikt vēsturisko avotu (dokumentu) rašanās laiku;
  4. numismātika pēta papīra naudaszīmju, monētu, dažādu žetonu, nozīmju un ordeņu vēsturi;
  5. heraldika pēta ģerboņu izcelsmi, attīstību, tajos esošos simbolus;
  6. ģenealoģija pēta radurakstus, dzimtu, atsevišķu ģimeņu un personu izcelšanos;
  7. antropoloģija pēta cilvēka izcelšanos, kā arī cilvēka kultūras, saimnieciskās un sabiedriskās izpausmes;
  8. epigrāfika pēta uzrakstus uz plāksnēm, klintīm, celtnēm un koka izstrādājumiem.
 
Viena no nozīmīgākajām vēstures nozarēm ir arheoloģija. Tās nosaukums no grieķu valodas nozīmē – senatnes pētīšana. Arheoloģija galvenokārt pēta izrakumos iegūtus lietiskos vēstures avotus. Arheologu pētāmos objektus sauc par arheoloģiskajiem pieminekļiem. Arheoloģiskos atradumus iespējams diezgan precīzi datēt. To nosaka pēc dažādām pazīmēm, arī pēc zemes virskārtas līmeni, jo ilgākā laika posmā tas paaugstinās, veidojot horizontālas kārtas. Arheoloģija īpaši nozīmīga ir Latvijas senvēstures pētīšanā, jo par to nav atrodami rakstītie vēstures avoti.
 
archaeology.jpg
 
Vēstures mīklas un noslēpumi
Vispusīga vēstures pētīšana sākās tikai 19. gs. Līdz mūsdienām ir noskaidroti daudzi fakti un notikumi, atšifrēti senie raksti, taču daudzi noslēpumi joprojām nav atklāti.
 
Gandrīz ikviens ir dzirdējis par teiksmaino zemi Atlantīdu, par kuras atrašanās vietu un pastāvēšanu ir dažādi viedokļi. Saskaņā ar sengrieķu filozofa Platona pārstāstīto mītu Atlantīda esot nogrimusi Atlantijas okeānā. Iespējams, ka tā gājusi bojā zemestrīces vai citas grandiozas katastrofas rezultātā. Ir zinātnieki, kas Atlantīdu saista ar mīnojiešu civilizāciju Krētas salās Egejas jūrā, kura gāja bojā pēc vulkāna izvirduma ap 1500. g. p.m.ē.

Līdz šim nav atrasti pietiekami pierādījumi, lai apstiprinātu tās atrašanos konkrētā vietā.
 
atlantis_pashos.jpg
Atlantīdas iespējamā atrašanās vieta
 
Atsauce:
http://1.bp.blogspot.com/_93z50K9ZSME/R-5n-NHg3aI/AAAAAAAAAXI/FRof95z7olo/S570/Herodotus2.jpg
http://texashideout.tripod.com/manuscript.jpg
http://www.rigamuz.lv/km/index.php?m=par_muzeju&l=lv
http://tamakigkp.wikispaces.com/file/view/archaeology.jpg/117551561/archaeology.jpg
http://i143.photobucket.com/albums/r153/Drakuli_2006/atlantis_pashos.jpg
http://www.omip.lv/ka-analizet-vestures-avotu
http://www.vesture.eu/index.php/V%C4%93stures_avots
V. Purēns "Pasaules vēsture tavā kabatā", Raka, 2010.
Autoru kolektīvs "Vēsture pamatskolai. Senie laiki", Zvaigzne ABC, 2008.