Teorija

Romas agrīnā sabiedrība
Romas agrīnā sabiedrība bija zemkopju sabiedrība, kurā valdīja neliels dižciltīgo slānis – patricieši (tādi, kas savu piederību pie patriciešiem mantojuši no tēva un par kuru ciltskoku stāsta senas leģendas). Patriciešiem piederēja zemes īpašumi un ganāmpulki. Viņi bija nozīmīgākā karaspēka daļa, tādēļ saņēma arī lielāku kara laupījumu. Kad Romā tika likvidēts valdnieks, vara nonāca patriciešu rokās. 300 patriciešu dzimtu vecāko padomi veidoja senāts un amatpersonas. Viņus visus vienoja kopīgs vārds, stingra dzimtas organizācija un kopīgi kulti.
 
Lielāko iedzīvotāju daļu veidoja brīvā nedižciltīgā tauta – plebeji, kas bija galvenokārt zemnieki. Bija gan vidēji pārtikuši zemnieki, gan bagāti zemnieki. Daļa zemnieku rentēja zemi no patriciešiem vai strādāja par algādžiem. Agrīnajā periodā pie plebejiem piederēja arī amatnieki un tirgotāji, no kuriem daži bija turīgi. Plebejiem sākotnēji nebija politisku tiesību, viņi nedrīkstēja precēties ar patriciešiem.
 
relief02.jpg
Romiešu zemnieks.
  
Bija arī sabiedrības daļa - klienti – sociāli nenodrošināti, bet brīvi cilvēki, kas kļuva par kāda patricieša klientu, kurš ņēma to savā aizbildniecībā. Romas agrīnie likumi noteica, ka patronam par klientu jārūpējas vairāk nekā par savu radinieku. Klients piederēja pie patrona dzimtas. Klientela bija mantojama. Klients pavadīja savu patronu karā, kā arī par viņu balsoja, savukārt patrons palīdzēja klientiem, īpaši jau tiesās.
 
Romas iedzīvotājus iedalīja 6 kategorijās atkarībā no mantiskā stāvokļa. Visnabadzīgākie bija proletārieši, kas spēja valstij dot vienīgi pēcnācējus.
 
Par līdztiesību politikā ar patriciešiem cīnījās bagātie plebeji, jo vēlējās tiesības ieņemt augstus amatus. Pēc valdnieka varas likvidēšanas sākās cīņa starp aristokrātiem un plebejiem. Šī cīņa ar pārtraukumiem ilga līdz pat 3. gs. p.m.ē. Šajā laikā notika romiešu sabiedrības pārorganizēšanās.
 
Romas plebeji pieprasīja:
  1. zemes pārdali,
  2. parādu dzēšanu,
  3. tiesību fiksēšanu rakstiski,
  4. lemšanas tiesības valsts lietās.
 
Arī romiešu karaspēks kopš 6. gs. p.m.ē. tika komplektēts no zemniekiem atbilstoši mantiskajam stāvoklim, kas veicināja zemnieku pašapziņas celšanos.
 
Plebeju un aristokrātu konflikts beidzās ar kompromisu tiesību un varas dalīšanā.
 
Plebeji panāca:
  1. tautas tribūnu amata izveidošanu plebeju interešu aizstāvēšanai,
  2. atļauju slēgt laulības starp plebejiem un patriciešiem,
  3. tiesības ieņemt pat visaugstākos amatus,
  4. paražu tiesību pierakstīšanu (tās tika iegravētas 12 vara plāksnēs, novietotas Romas forumā un tika sauktas par Divpadsmit plākšņu likumiem).
 
Sabiedrība pēc patriciešu – plebeju konflikta
Pēc konflikta iestājās miera periods, kas ilga līdz 2. gs. pirmajai pusei p.m.ē. Šajā periodā plebeji varēja ieņemt gan konsulu, gan pretoru (amatpersona, kas realizēja augstāko tiesu varu un atbildēja par iekšējo kārtību) un citus amatus. Savukārt par tautas tribūnu varēja kļūt tikai pie plebejiem piederoša persona. Plebeji kopā ar patriciešiem tagad piederēja pie jaunās politiskās elites – nobiļiem (Senajā Romā plebeju aristokrātijas un patriciešu pārstāvji, kas bija sagrābuši augstākos valsts amatus).
 
cincinnatus.jpg
Senie romieši.
 
Romas attīstība nebija vis demokrātiska, bet aristokrātiska. Nobiļi bija slēgta grupa, kura rūpīgi uzmanīja, lai augstākos amatus ieņem tikai nobiļi. Šie amati deva tiesības dzimtai piederēt pie senatoru kārtas, no kurām cenzori izraudzījās kandidātus vakantajām senatoru vietām.
 
Kalpošana valstij Romā tika nostādīta augstāk par katra privātajām interesēm. Kalpošana valstij bija gods un svēts pienākums.
 
Sākotnēji Roma bija izteikti lauksaimnieciska, kur tirdzniecībai un amatniecībai bija maza nozīme. Dižciltīgie bagātību ieguva no zemes īpašumiem. Zemkopja darbs Romā tika uzskatīts par godājamu darbu. Vēlāk līdz ar Romas iekarojumiem radās plašas iespējas tirdzniecībā un uzņēmējdarbībā, izveidojot jaunu – ekonomiski varenu iedzīvotāju kārtu – jātniekus (nosaukums radies agrās Republikas laikā, kad bagātie pilsoņi armijā bija jātnieki).
 
Jātnieki:
  1. nodarbojās ar tirdzniecību un augļošanu,
  2. rentēja valsts zemi un raktuves,
  3. atpirka tiesības  iekasēt nodokļus.
 
Jātnieki iegādājās arī privātīpašumā zemes, taču viņi nepiederēja pie nobiļiem, nevarēja ieņemt amatus un kļūt par senatoriem. Bija gadījumi, kad kādam jātniekam par izciliem nopelniem tomēr izdevās kļūt par konsulu, tad viņa dzimta tika ieskaitīta aristokrātu kārtā.
 
Pēc patriciešu un plebeju cīņas mainījās ne tikai bagāto plebeju dzīves apstākļi. Iekarojumi Itālijā nodrošināja zemniekus ar zemi. 326. g. p.m.ē. tika atcelta parādu verdzība. Romā šajā laikā tika izvērsta celtniecība, kas deva jaunas darba vietas. Attīstījās amatniecība, veidojot jaunu amatnieku slāni. Romā regulāri pienāca pārtika un labība no Sicīlijas un Āfrikas (bijusī Kartāga) provincēm.
 
Romas bagātības pieaugums 167. g. p.m.ē. ļāva atcelt īpašuma nodokli. Līdz pat 2. gs. 30. gadiem p.m.ē. valdīja miers.
 
Vergi
Romas republikas sākumā Romā jau bija vergi, bet to loma saimniecībā bija maznozīmīga. Sākot ar 4. gs. p.m.ē. Romā ieplūda vergi – karagūstekņi. 3. gs. p.m.ē. vergu skaits bija ievērojams ne tikai Romā, bet visā Itālijā. Vergus piegādāja jūras laupītāji, kā arī daudzi no vergiem piedzima vergu ģimenēs. Ir uzskats, ka 3. gs. p.m.ē. Romā vergi bija apmēram ¼ no visiem iedzīvotājiem.
 
slavauction.jpg
Romiešu vergi.
Romā bija pieprasījums pēc vergiem kā nebrīva darbaspēka, ko nodarbināt darbnīcās, raktuvēs un akmeņlauztuvēs. Kad pieauga Romā bagātnieku skaits, radās nepieciešamība pēc vairāk kalpiem greznajos namos. Vergu skaits bija prestiža rādītājs.
 
Romā ieplūda dažādi vergi un tādēļ arī to stāvoklis bija atšķirīgs ( kulturālie grieķi un sīrieši, civilizācijas maz skartie ķelti un ģermāni). Romā verdzība sasniedza vislielākos apmērus visā seno laiku vēsturē. Vergs bija sava kungu pilnīgs īpašums. Romā pret vergiem izturējās cietsirdīgāk nekā Grieķijā. Vergs maksāja vidēji 500 – 1500 denārijus.
 
Gan Sicīlijā, gan Itālijā vergu lielais skaits, ekspluatācija un kungu patvaļa izraisīja vergu sacelšanos. Itālijā 135. – 132. g. p.m.ē. un 104. – 101.g. p.m.ē., bet Sicīlijā 73. – 71.g. p.m.ē. Liela nozīme šādos sacelšanās gadījumos bija vergu vadoņiem. Pirmās Sicīlijas sacelšanās vergu vadonis bija kāds sīriešu mags, kam piemita maģiskas spējas. Savukārt Itālijas vadonis bija teicams cīnītājs – gladiators (speciāli apmācīts cīnītājs – vergs vai brīvs romietis, kas uzstājās svētkos), trāķietis Spartaks, kuram piedēvē dižciltīgu izcelsmi. Vergi vēlējās iegūt brīvību un atriebties.
 
Pārmaiņas lauksaimniecībā 2. gs. otrajā pusē p.m.ē.
2. gs. otrajā pusē p.m.ē. Romā bija sākusies iekšējā krīze. Sākās sīko un vidējo zemniecību pagrimums, grūtības nokomplektēt armiju, kā arī daudzi pilsoņi palika bez iztikas līdzekļiem. Šajā laikā Itālijā norisinājās strauja muižu (25 – 100 ha zemes) veidošanās. Muižās zemi apstrādāja vergi. Senatoru un jātnieku rokās atradās ne tikai privātā, bet arī rentētā valsts zeme. Tā kā labība tika ievesta no Romas provincēm, tad  muižās ieviesa vīnkopību un olīvkoku audzēšanu, kā arī sakņkopību.
 
koks.jpg
 
Muižās produkciju arī pārstrādāja. Paralēli muižu saimniecību uzplaukumam, sīkās un vidējās zemnieku saimniecības bija bankrota priekšā. Zemniekiem trūka līdzekļu, lai uzsāktu jaunu nodarbošanos. Kari vairs nedeva nekādu labumu, jo norisinājās tālu no Itālijas un prasīja arvien vairāk karavīru dzīvību. Bez pietiekama daudzuma vīriešu darbaspēka saimniecības panīka, zemnieki kļuva par bezzemniekiem. Savukārt valsts zeme jau bija sadalīta, pārdota vai izrentēta bagātniekiem.
 
Zemnieku izputēšana radīja sekas. Nebija no kā komplektēt armiju un vajadzēja paēdināt bez līdzekļiem palikušos proletāriešus. Līdz ar to karaspēkā iekļāva sabiedrotos, kuri uzreiz prasīja pilsoņa tiesības. Lielais vairums bez iztikas palikušie koncentrējās Romā. Tie dzīvoja no privātpersonu pabalsta (valsts pabalsts nebija), kā arī strādāja gadījuma darbus. Kā balsstiesīgus pilsoņus tos varēja izmantot bagāti politiķi, un tas nenāca par labu valdošajam slānim.
 
Grakhu reformas
Romā valdošajā elitē bija personas, kuras uzskatīja, ka nepieciešamas reformas. Reformu ideja radās jau mazliet agrāk, tomēr vēsturē tās saista ar brāļu Grakhu vārdu.
 
Grakhi nāca no senas plebeju Semproniju dzimtas. Viņu tēvs bijis konsuls un cenzors, bet māte bija Pūblija Kornēlija Scīpiona Afrikāņa mazmeita, augsti izglītota sieviete.
 
Tiberijs Grakhs (162. – 133.g. p.m.ē.) bija vecākais dēls, kurš tika ievēlēts par tautas tribūnu. Viņa reformas mērķis bija atjaunot vidējo zemnieku slāni, kas spētu dot karotspējīgus karavīrus, tādēļ no privātpersonām vajadzēja atgūt izrentētās valsts zemes. Senāts bija pret reformu, bet Tiberijs neatteicās no tās. Tas radīja lūzumu Romas republikas attīstībā. Tiberijs neatbilstoši tradīcijām vērsās tieši pie Tutas sapulces. Rezultātā tika pieņemts agrārais likums. No amata tika atcelts otrs tribūns, kurš neatbalstīja reformu. Tika nolemts Pergamas valdnieka Atala III atstāto mantojumu izlietot, lai palīdzētu zemniekiem. Pretēji tradīcijām Tiberijs izvirzīja sevi uz tribūna amatu nākamajā gadā, jo baidījās, ka to pēc termiņa izbeigšanos varētu saukt pie tiesas (Romā amatpersonas varēja saukt tiesas priekšā pēc amata termiņa beigām). Rezultātā senāts izprovocēja ielas kautiņu, kurā Tiberijs tika nogalināts.
 
Tiberius_Gracchus.jpg
Tiberijs Grakhs.
 
Pēc 10 gadiem reformāciju turpināja Tiberija brālis Gajs Grakhs (153. – 121. g. p.m.ē.), kurš par tautas tribūnu tika ievēlēts 2 gadus. Gajs rīkojās radikālāk nekā tā brālis. Viņš saprata, lai īstenotu reformu, savā pusē jāpiesaista ne tikai zemnieki, bet arī citi sabiedrības slāņi – pilsētas plebeji, jātnieki un itāliku sabiedrotie.
 
Gaja reformā bija 3 svarīgi likumi:
  1. Labības likums (valsts uzdevums ir apgādāt nabadzīgos pilsoņus ar labību par pazeminātu cenu),
  2. Likums, kurš noteica, ka par tiesu komisijas locekļiem tika iecelti jātnieki.
  3. Likums, kurš paredz sabiedrotajiem piešķirt romiešu pilsoņa tiesības.
 
Trešais likums izraisīja neapmierinātību, un no Gaja novērsās daudzi viņa līdzgaitnieki. Gajs, tāpat kā viņa brālis, tika nogalināts.
 
2574864831_b617dbc450.jpg
Brāļi Grakhi.
 
Pēc brāļiem Grakhiem Romā kādus 20 gadus valdīja miers. Senāts pat iesvētīja Konkordijas (Vienprātības) templi. Brāļiem Grakhiem, protams, bija arī atbalstītāji starp senatoriem, tāpēc valdošajā elitē drīz vien radās domstarpības, kas izraisīja pilsoņu karu.
 
Elite sašķēlās 2 grupējumos:
  1. optimāti – dižciltīgo ģimenes, kas bija pret pārmaiņām un atzina senātu kā noteicošo valsts pārvaldē (viņi pārstāvēja nobiļu intereses),
  2. populāri – atzina reformu nepieciešamību, un savus mērķus centās sasniegt pretēji senāta gribai ar tautas sapulces un tautas tribunāta palīdzību (pārstāvēja lauku un pilsētu plebeju intereses).
 
Optimāti un populāri nebija politiskas partijas mūsdienu izpratnē. Viņi pārstāvēja dažādus virzienus politiski ietekmīgo ģimeņu vidū, cīnījās par varu elitē.
  
Atsauce:
http://www.billcasselman.com/relief02.jpg
http://unitedcats.files.wordpress.com/2008/02/cincinnatus.jpg
http://www.aareauctioneer.com/workshop/history/slavauction.jpg
http://www.irlaiks.lv/images/upload/health/474276/koks.JPG
http://wapedia.mobi/en/File:Tiberius_Gracchus.jpg
http://farm4.static.flickr.com/3165/2574864831_b617dbc450.jpg?v=0
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.