Teorija

Romiešu kultūra balstījās uz seno itāliku kultūru, tomēr vēlāk romieši par savu paraugu gan literatūrā, gan filozofijā, gan mākslā izvēlējās grieķus. Romiešu civilizācijas tapšanā un kultūras veidošanā nozīme bija arī etrusku civilizācijai.
 
Etruski
Etruskiem bija augsta pilsētas kultūra, kurā bija jūtama neliela grieķu ietekme, tomēr viņu mākslai bija cits saturs un citi priekšstati. Etruskiem bija svešs grieķu ideāls.
 
etruscanmap.jpg
Etrusku apdzīvotās teritorijas.
 
Etruski tāpat kā grieķi cēla kolonnu tempļus, bet atšķirība bija tā, ka tām bija dziļas priekšhalles, kā arī bieži nebija sānu un aizmugures kolonnu. Etruski veidoja pazemes kapenes, izmantojot arku un velvju konstrukcijas. Uz sienām bija gleznojumi ar sadzīves, kulta un aizkapa dzīves ainām. Attēli bija spilgti, dinamiski, izstaroja dzīvesprieku. Par attīstītu dzīru kultu un izsmalcinātību liecina dzīru ainas ar mūziku un dejām, dalībniekiem greznos tērpos. Sienu gleznojumos ir arī daudz dabas ainu.
4. gs. beigās p.m.ē., iespējams, sakarā ar etrusku varenības norietu, gleznojumos cilvēku sejās parādās skumjas un bailes.
 
Etrusku tēlnieki figūras veidoja no māla, ko pēc tam apdedzināja krāsnī, kā arī no bronzas un akmens. Etrusku skulptūras atgādina grieķu arhaiskā laikmeta skulptūras. Etrusku tēlniecībā jau 6. gs. beigās p.m.ē. parādījās portretiska līdzība. Atšķirībā no grieķiem, tie attēloja ne tikai jaunekļus un spēcīgus vīrus, bet arī vecus cilvēkus, bērnus u.c.
  
Etruskiem raksturīgs darinājums ir sarkofāgs, uz kura attēlotas skulptūras. Skulptūras tika darinātas īpatnēji: ķermeņa augšdaļa bija izveidota pilnīgi, bet sākot no vidukļa neizteikts (saplacināts un izstiepts). Sejās, kā arī lielajās, slīpajās acīs redzams smaids, kas raksturīgs grieķu arhaiskajam laikmetam.
 
etruscan_cerveteri.jpg
Etrusku sarkofāgs ar laulāta pāra figūrām 6. gs. beigas p.m.ē.
 
Arhitektūra un inženiertehniskās būves
Romā pirmās monumentālās būves tika radītas etrusku kundzības laikā: Romas forums, Lielais cirks, Lielais pazemes notekkanāls, Jupitera templis Kapitolija kalnā. Šajās būvēs ir jūtama etrusku arhitektūras ietekme. Romieši no etruskiem aizguva:
  1. tempļu būves principus,
  2. arku konstrukcijas,
  3. velvju konstrukcijas.
 
NimesRomanTemple.jpg
Romiešu templis.
 
Varena velvju būve bija Lielais notekkanāls, kas novadīja lieko ūdeni no foruma ieplakas. Tas bija 3 m plats un vairāk kā 4 m augsts.
 
Aizņemti ar kariem un konfliktiem romieši galvenokārt radīja praktiskai dzīvei, kultam un aizsardzībai vajadzīgas celtnes: ceļus, tiltus, nocietinājumus, akveduktus (tilts ūdensvada cauruļu, apūdeņošanas kanālu izbūvēšanai pāri dziļām gravām), notekkanālus u.c. Šajās būvēs gandrīz nav dekoratīvu elementu. Tām bija raksturīga varenība un vienkāršība.
   
Apijs Klaudijs (apm. 350 – 279.g. p.m.ē.) nācis no dižciltīgās un slavenās Klaudiju dzimtas, bijis politiķis – reformators (2 reizes ieņēmis konsula amatu, bijis cenzors), kā arī celtnieks. Apijs uzsāka veidot bruģēto ceļu tīklu un Romas ūdensvada sistēmu. Viņa vadībā tika uzcelts 195 km garais bruģētais ceļš, kas savienoja Romu ar Kapuju. Viņš izveidoja arī pirmo ūdensvadu Romā, kurš novadīja ūdeni no attāliem kalnu avotiem. Kanāls gāja gan zem zemes, gan virs zemes. Visgarākais Romas ūdensvads sasniedza 91 km garumu.
 
Arhitektūra pēc pūniešu kariem
Celtniecības darbi pieauga pēc pūniešu kariem, jo Romai radās nepieciešamība sevi reprezentēt un demonstrēt savu bagātību un varenību. Nonākot saskarē ar hellēniskās pasaules kultūru, romiešu attieksme pret mākslu mainījās. Lai gan būvēm Romā joprojām piemita lietderība un racionālisms, tomēr arī mākslinieciskumam tika pievērsta uzmanība.
 
179. g. p.m.ē. pāri Tibrai tika uzcelts pirmais akmens tilts. Ap forumu tika celtas jaunas laicīgas un kulta celtnes. Sāka arī būvēt vairākjomu kolonnu ēkas – bazilikas (iegarena taisnstūrveida celtne), kurā notika naudas un tirdzniecības darījumi, kā arī tiesas sēdes. Parādījās arī jaunas celtnes izpriecām, piemēram, cirka ēkas.
 
2. gs. p.m.ē. romieši atklāja jaunu betonveidīgu celtniecības materiālu. 146. g. p.m.ē. Romā pirmo reizi kā celtniecības materiālu izmantoja marmoru.
  
Tēlotājmāksla pēc pūniešu kariem
Tēlotājmākslai romieši piešķīra mazāku nozīmi kā grieķi. Galvenie tēlniecības veidi Romā bija:
  1. portrets (krūšutēla veidā),
  2. vēsturiskais reljefs.
 
Grieķi atveidoja vispārinātu, idealizētu pilsoni, bet romieši  - konkrētus cilvēkus, kas bija slaveni. Portretu mākslas attīstību veicināja arī romiešu tradīcija mirušajiem noņemt pēcnāves maskas. (Portreta ziedu laiki sākās 1. gs. p.m.ē.).
 
Capitoline_Brutus_Musei_Capitolini_MC1183.jpg
Bruta krūšutēls

Vēsturiskajam reljefam bija slavinoša un propagandiska nozīme. Tajos attēloja romiešu karu svarīgākos brīžus.
 
Romiešu literatūras sākumi
Romiešu daiļliteratūra veidojās saistībā ar grieķu literatūru. Pirmie Romas rakstnieki bija no Dienviditālijas kolonijām ieradušies grieķi un grieķu izglītību ieguvuši itāliki.
7. gs. p.m.ē. romieši apguva grieķu alfabētu un pielāgoja to latīņu valodai.
 
Par romiešu daiļliteratūras pamatlicēju uzskata Līviju Andronīku (apm. 284. – 204. g. p.m.ē.).
 
LivAndronicus.jpg
Līvijs Andronīks.
  
Viņš bija grieķis no Tarentas, kurš kā gūsteknis nokļuva Romā. Andronīks pārtulkoja latīņu valodā Odiseju, kas kļuva par pirmo dzejas darbu latīņu valodā. Viņš pārtulkoja arī dažas grieķu komēdijas un traģēdijas.240. g. p.m.ē. noorganizēja pirmo teātra izrādi Romā.
 
Vēlāk parādījās itāliku dzejnieku darbi, kuros bija attēlota Romas vēsture.
 
Populāras Romā bija Plauta komēdijas. Plauts nāca no Umbrijas, no nabadzīgas ģimenes, un kļuva par aktieri, ko romieši uzskatīja par nicināmu profesiju.
 
Romā radās jauna literatūras forma – satīrs. Izcils satīra autors bija Gajs Lucīlijs no Kampānijas (2. gs. p.m.ē). Viņš asos satīriskos dzejoļos atklāja romiešu privātās un sabiedriskās dzīves nebūšanas. Lirisko dzeju romieši šajā laikā vēl nepazina.
 
Pirmo prozas darbu - Romas vēsturi – latīņu valodā uzrakstīja Marks Porcijs Katons Vecākais (valstsvīrs).
 
Katons un Scīpions
2. gs. p.m.ē. romiešu sabiedrībā pieauga interese par grieķu kultūru, filozofiju un retoriku.
 
Bagātības pieaugums un iepazīšanās ar hellēnisko valstu dzīvesveidu romiešiem radīja tieksmi pēc izsmalcināta dzīvesveida un greznību, kas izpaudās aristokrātu dzīvojamās mājās, apģērbos un maltītēs.
 
Laukos un mazpilsētās vecās tradīcijas joprojām bija spēcīgas pat augšējos slāņos. Tradicionālā romiešu dzīvesveida pārstāvji bija pret greznību un izšķērdību. Tie panāca, ka 161. g. p.m.ē. likums aizliedza vienai maltītei patērēt produktus vairāk nekā 120 ass (romiešu katla vara nauda ar mazu vērtību) vērtībā. Grieķu filozofus viņi uzņēma ar nepatiku, jo uzskatīja, ka tie sabojā jaunatni.
 
2.gs. p.m.ē. pastāvēja 2 grupējumi Romā:
  1. grieķu dzīvesveida un kultūras cienītāji (spilgtākais pārstāvis - Scīpions),
  2. vecromiešu dzīvesveida un tradīciju pārstāvji (spilgtākais - Katons).
 
250px-Isis_priest01_pushkin.jpg
Scīpions.
 
Pūblijs Kornēlijs Scīpions Emiliāns Afrikānis
cēlies no senas dižciltīgas dzimtas. Viņa tēvs bija grieķu kultūras cienītājs. Dēlu tas audzināja ne tikai vecromiešu aristokrātijas garā, bet deva arī moderno izglītību. Scīpionam bija spoža karjera, viņš sagrāva Kartāgu pūniešu karā un  Romā ieņēma augstus amatus. Scīpiona namā pulcējās slaveni grieķu filozofi un rakstnieki, kas veidoja Romas inteliģento sabiedrību.
 
300px-Marco_Porcio_Caton_Major.jpg
Katons.
 
Marks Porcijs Katons Vecākais cēlies no Latijas pilsētas Tuskulas ne visai turīgas jātnieku ģimenes. Dzīvojis pieticīgi. Bijis labs orators ar veiksmīgu politisko karjeru. 184.g. p.m.ē. viņš kļuva par cenzoru. Lai gan viņš apgalvoja, ka viņa vienīgie ienākuma avoti ir zemkopība un taupība, turību viņš ieguva no paša nosodītajām spekulācijām un tirdzniecību. Katona cīņa pret jauno domāšanu un principiem bija veltīga, jo sabiedrība bija attālinājusies no senču vienkāršības.
 
Ģimene
Sabiedrības svarīgāko sociālo vienību romieši sauca par famīliju. Tajā ietilpa ģimenes galva, viņa sieva un bērni, brīvlaistie un vergi. Katra ģimene piederēja pie kādas dzimtas.
 
Romiešiem bija vismaz 3 vārdi: personas vārds, dzimtas vārds un ģimenes vārds, piemēram, Pūblijs Kornēlijs Scīpions. Daļa no personu vārdiem bija skaitļa vārdi: Kvints, Septimijs, Oktāvijs u.c. Sākotnēji tie nozīmēja dēlu secību, bet vēlāk kļuva par oficiāliem vārdiem.
 
Romiešiem bija svarīgi radīt likumīgus bērnus, lai tiem būtu mantošanas un romieša pilsoņa tiesības. Ģimene tika augstu vērtēta. Ģimenes izmiršana tika uzskatīta par lielu nelaimi, un reizēm pat tās saglabāšanas dēļ veica adoptāciju.
 
Ģimenes galvai – tēvam bija pakļauta mājas saime, kā arī ģimenes īpašums. Ar laiku ģimenes galvas vara samazinājās. Tēvam vairs nebija tiesības lemt par bērnu dzīvību un brīvību. Daļu no īpašumiem apsaimniekoja dēli. Sievas īpašums palika viņas rīcībā.
 
Slēdzot laulību, svarīgākais bija politisks aprēķins, materiāli apsvērumi un ģimenes gods. Mīlestība un savstarpēja patika bija otršķirīga. Romas republikas pastāvēšanas beigās sakarā ar politisko nestabilitāti, greznību un izlaidīgu dzīvesveidu, noslēgto laulību skaits samazinājās, kā arī likumīgo bērnu skaits ģimenē.
 
Romiešu sievietes stāvoklis ģimenē bija brīvāks nekā Grieķijā. Bērni, vīrs un pārējā ģimenes saime viņas cienīja un sauca par ģimenes mātēm – matronām. Sieva kopā ar vīru izgāja sabiedrībā, apmeklēja dažādus pasākumus, varēja liecināt tiesā un kopā ar vīru pārvaldīt ģimenes īpašumu. Augstāko slāņu sievietēm varēja piederēt savs īpašums. Sievietes neatkarība un politiskā cieņa republikas pastāvēšanas beigās izraisīja biežas laulību šķiršanas. Atšķirībā no grieķietēm, romietēm nebija grūti ierosināt laulību šķiršanu. Republikas pastāvēšanas beigās, īpaši impērijas laikā, sievietēm bija ietekme politikā. Tomēr kopumā sievietes nebija līdztiesīgas vīriešiem, jo tām nebija politisku un tiesisku tiesību.
 
roman-women-t9425.jpg
Romiešu sievietes.
 
Romiešu ģimenēs bija daudz bērnu , jo pastāvēja bailes, ka ģimene varētu izmirt. Arī valsts bija ieinteresēta, lai netrūktu karavīru. Lai arī bija liela dzimstība, arī mirstības koeficients bija augsts.
 
Audzināšana un izglītība
Līdz 3. gs. p.m.ē. bērnus Romā audzināja tradicionālo tikumu garā. Bērni tika radināti pie vecāku bezierunu paklausības, lauku darba un taupības, tajos ieaudzināja bijību pret dieviem. Romiešu ideāls bija vīrs, kurš pret dieviem, tēvzemi, ģimeni, saimi un klientiem izturējās atbilstoši senču tradīcijām. Iespaidu uz audzināšanu atstāja arī dižciltīgo apbedīšanas ceremoniāls, atgādinot dižo tautas vadoņu veikumus.
 
Dižciltīgie pusaudžus nodeva mācībā pie slaveniem senatoriem, lai tie dzīvojot viņu sabiedrībā un aizbildniecībā, mācītos viņu izturēšanos un gatavotos amatvīra karjerai.
 
3. gs. vidū Romā parādās grieķu skolotāji, kas darbojās kā privātskolotāji vai izveidoja maksas privātskolas. Romiešiem nebija pieņemamas grieķu sporta nodarbības, īpaši kailie atlēti.
 
Pēc pūniešu kariem notika izmaiņas romiešu domāšanā, jo Romā izplatījās grieķu kultūra.
 
Vēlās republikas laikā izglītība Romā ieguva vairākpakāpju sistēmu. Gandrīz visi prata lasīt, rakstīt un rēķināt. Augstāko izglītības pakāpi veidoja no grieķiem pārņemtās 7 „brīvās mākslas”: gramatika, dialektika, aritmētika, retorika, ģeometrija, astronomija un mūzika.
 
Romiešu svētki
Sākumā romiešu svētki bija vienkārši un pieticīgi. Republikas laikā Romā gadā bija 7 tautas svētki, kas kopā ilga 66 dienas (vēlāk 80). Bija arī vēl citi svinīgi gadījumi, piemēram, karavadoņu triumfi. Svētkos bija svinīgas ceremonijas, spēles un izrādes, no kurām daudzas bija aizgūtas no etruskiem un grieķiem. Romiešiem populāras bija sacensības cirkā (apaļa celtne ar arēnu vidū priekš izrādēm, kurās piedalījās mākslinieki un citu profesiju pārstāvji), kā arī gladiatoru un plēsīgo zvēru cīņas.
 
a1260.jpg
Gladiatoru cīņa.
 
Gladiatoru cīņas Romā notika kopš 264.g. p.m.ē. Tās ietilpa dižciltīgo privātā apbedīšanas ceremoniālā, bet no 105. g. p.m.ē. kļuva par oficiālām spēlēm, kas notika speciālās ēkā – amfiteātrī (ovāla vai apaļa celtne ar arēnu vidū, ko apņēma pakāpjveida skatītāju rindas). Savukārt cirkā notika pajūgu braucēju sacensības un citas spēles.
Pirmā teātra izrāde Romā bija 240. g. p.m.ē., bet teātris nebija tik populārs kā gladiatoru cīņas vai cirks. Romiešiem vislabāk patika komēdijas. Grieķu mūzika, dzeja un māksla neizglītotajiem romiešiem bija sveša. Tiem labāk patika cilvēku un zvēru asiņainās cīņas.
 
merida2.jpg
Amfiteātris.
 
Spēcīgu iespaidu uz tautu atstāja triumfa gājiens, kurā triumfators ar zeltu izšūtā purpura apģērbā ar lauru vainagu galvā četru baltu zirgu vilktos ratos karaspēka un 12 liktoru pavadībā brauca cauri pilsētai.
 
Reliģija
Sākotnēji romiešu reliģiskos priekšstatus veidoja zemkopju dievības (bezveidīgi un bezpersoniski spēki, ko pielūdza mežos un alās). Sākot ar 5. gs. p.m.ē. romieši apguva grieķu priekšstatus par dievu cilvēcisko veidolu un templi kā dievu mājokli. Romieši savu dievu pasauli sakārtoja pēc grieķu olimpisko dievu parauga.
 
AH1L25Cla.jpg
Jupiters.
 
Senais debesu un negaisa dievs Jupiters kļuva par dievu valdnieku, kā arī Romas valsts galveno dievu (atbilda grieķu Zevam). Zemkopju un kara dievs bija Marss. Marsa vārdā sauca romiešu vecā kalendāra pirmo mēnesi. Durvju un katra iesākuma dievs - Jāns. No šī nosaukuma radies romiešu jaunā kalendāra pirmais mēnesis – janvāris. Vesta – pavarda dieve, kuras tempļa pavardā pastāvīgi tika uzturēta svētā uguns.
 
3. gs. p.m.ē. sāka dievišķot un ierīkot tempļus romiešu ētikas elementiem, piemēram, Uzticībai.
 
Oficiālos valsts kultus pārzināja priesteru kolēģijas, galvenā bija pontifiku kolēģija ar lielpontifiku priekšgalā, kuru ievēlēja uz visu mūžu. Pontifiku uzdevums bija rūpēties par pareizu rituālu izpildi, kā arī gādāt, lai pilsoņi pilda savus pienākumus pret dieviem. Rituāliem tika pievērsta īpaša uzmanība. Romieši ticēja - ja tiek izpildīts pareizs rituāls un veltes dievam ir bijušas tīkamas, tad dievi lūgumu pilda. Attiecības starp dieviem un cilvēkiem bija sava veida darījums. Romā tāpat kā Grieķijā priesteri bija vēlēti.
 
Romā pastāvēja arī mājas kulti, kuros pielūdza bezpersoniskas mājas dievības: mājas saimes aizgādņus, pavarda un pārtikas sargātājus u.c. Tika arī godināts mājas tēvs – genijs (sākumā romiešu mitoloģijā dievība – dzimtas aizsācējs, vēlāk katra vīrieša iekšējo spēku iemiesojums).
 
Romiešiem svarīgs bija arī senču kults. Tiem nebija attīstītu priekšstatu par viņsauli, bet romieši ticēja, ka mirušo gari dzīvo pēc nāves. Ar dažādiem rituāliem šos garus centās noskaņot labvēlīgi, lai tie nekļūst ļauni un nekaitē dzīvajiem.
 
Romieši bija gan reliģiozi, gan māņticīgi ļaudis. Starp romiešiem bija arī pareģi, kas zīlēja, piemēram ,pēc putna lidojuma, upurēta dzīvnieka iekšām, sevišķi aknām. Neviens svarīgs pasākums netika uzsākts, neizzinot dievu attieksmi pret to. Dievu gribas izzināšanas mācības tie bija aizguvuši no etruskiem un grieķiem. Ja pareģi uzskatīja, ka zīmes nav labvēlīgas, tie varēja atcelt iecerēto pasākumu.
 
Atsauce:
http://faculty.ed.umuc.edu/~jmatthew/naples/etruscanmap.jpg
http://faculty.evansville.edu/rl29/art105/img/etruscan_cerveteri.jpg
http://www.sluicerobber.com/France/FranceImages/NimesRomanTemple.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/8/8e/Capitoline_Brutus_Musei_Capitolini_MC1183.jpg
http://geschichtsverein-koengen.de/LivAndronicus.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/0/08/Isis_priest01_pushkin.jpg/250px-Isis_priest01_pushkin.jpg
http://wpcontent.answers.com/wikipedia/commons/thumb/5/52/Marco_Porcio_Caton_Major.jpg/300px-Marco_Porcio_Caton_Major.jpg
http://www.edupics.com/roman-women-t9425.jpg
http://knowledgenews.net/moxie/moxiepix/a1260.jpg
http://www.thelances.co.uk/imagesB/merida2.jpg
http://www.sandrashaw.com/images/AH1L25Cla.jpg
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.