Teorija

Kristīgās ticības sākumi
Kristīgās ticības aizsākumi Romā saistāmi ar imperatoru Oktaviāna Augusta un Tibērija laiku. Kristīgā ticība veidojās kā jūdaisma virziens, bet drīz no tā nodalījās.
 
Kristīgā ticība saistās ar Jēzu no Nāceretes un viņa darbību. Saskaņā ar kristietības Svētajiem Rakstiem Jēzus bija Jaunavas Marijas dēls, kas dzimis no Svētā Gara. Marija kopā ar vīru Jāzepu dzīvoja Nācaretes pilsētiņā Galilejas apgabalā (Ziemeļpalestīnā). Sakarā ar tautu staigāšanu viņiem bija jādodas uz Betlēmi, kur piedzima Jēzus. Vīra gados Jēzus lika pravietim Jānim Kristītājam sevi nokristīt un sāka sludināt mācību.
 
Atšķirībā no jūdaisma Jēzus esot mācījis, ka Dieva mīlestība un žēlastība ir vispārēja un neattiecas tikai uz izredzēto tautu, bet gan uz visiem, pat grēciniekiem. Ap Jēzu pulcējās viņa piekritēji un mācekļi – apustuļi (12 tuvākie Jēzus mācekļi, kuri sludināja viņa mācību). Jūdu augstākie priesteri jutās apdraudēti dēļ Jēzus popularitātes, tādēļ apsūdzēja to kā viltus pravieti. Pēc Romas pārvaldnieka Poncija Pilāta apstiprinājuma viņš tika sists krustā. Pēc viņa nāves mācekļi turpināja sludināt. Jēzus esot uzņēmies nāvi par cilvēku grēkiem, un drīz ieradīsies vēlreiz, lai spriestu taisnu tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem. Ticīgie tam ticēja un saprata, ka visas antīkās vērtības nav neko vērtas. Daudzi cilvēki atteicās no laicīgām baudām un dzīvoja askētiski.
 
Pirmā kristiešu draudze izveidojās Jeruzalemē, bet vēlāk arī citur Palestīnā. 1.gs. vidū kristiešu draudzes izplatījās Mazāzijas, Sīrijas pilsētās, Kiprā, Krētā, Maķedonijā, Ahajā. Aktīvu misionāra darbu veica apustulis Pāvils. Itālijā kristietība vispirms izplatījās Romā, kur sludināja apustulis Pēteris (vēlāk arī Pāvils). 2. gs. daudz kristiešu bija arī Ziemeļdivupē, Ēģiptē, Ziemeļāfrikā.
 
Kristiešu draudžu vadītājus ievēlēja paši draudzes locekļi. Tie bija:
  1. prezbiteri (agrās kristietības draudzēs baznīcas vecākais, vēlāk garīdznieks – draudzes vecākais),
  2. bīskapi (kristīgo baznīcu augstākais garīdznieks, kā arī teritoriālās pamatvienības priekšnieks),
  3. diakoni (zemākais kristiešu kulta kalpotājs).
 
Viņi vadīja dievkalpojumus, uzraudzīja draudzes tikumisko dzīvi, pārzināja draudzes mantu, sniedza palīdzību. Kad nebija vēl speciālu kulta celtņu, dievkalpojumus noturēja vai nu turīgos kristiešu namos, vai zem klajas debess, vai katakombās (kristiešu pazemes apbedījuma  vietas, kas veidoja eju labirintus, bet sienās vairākos stāvos atradās apbedījuma nišas).
 
A01_Catacombs.jpg
Katakombas Romā.
 
2. gs. sāka veidoties efektīva baznīcas organizācija. Draudžu amatpersonas – garīdznieki, ko sauca par klēru (kristīgie garīdznieki un baznīcas kalpotāji, kurus sākotnēji izvēlējās ar lozēšanu) nodalījās no pārējiem draudžu locekļiem – lajiem (cilvēki, kas pieder kādai reliģijai, bet nav garīdznieki). 2. – 3. gs. kā draudžu augstākās amatpersonas izvirzījās bīskapi. Bīskapus ievēlēja klērs kopā ar draudžu locekļiem. Bīskapi pakļāvās attiecīgās provinces bīskapu sanāksmei – sinodei, ko vadīja provinces galvenās pilsētas bīskaps (austrumos to sauca par metropolītu, bet rietumos – arhibīskapu).
 
Baznīcu provinces bija pakļautas lielākām pārvaldes vienībām – patriarhātiem. Tā bīskapus kopš 5. gs. vidus sauc par patriarhiem (Šeit: pirms pāvesta amata iedibināšanas augstākais garīgās amatpersonas tituls). Bija 5 patriarhi. Austrumos: Konstantinapoles, Antiohijas, Aleksandrijas, Jeruzalemes, bet rietumos – Romas patriarhs.
 
Romas patriarhs faktiski bija rietumu baznīcu galva, kas pretendēja uz kristīgās baznīcas vadītāja statusu, jo Romas draudzei esot saistība ar diviem apustuļiem – Pēteri un Pāvilu. Romas bīskaps sevi uzskatīja par pirmā bīskapa Pētera pēcteci un sāka saukties par pāvestu (kristieši ar šādu uzrunu pauda padevību garīgajam galvam). Teorētiski šīs pretenzijas pamatoja pāvests Leons I Lielais (440. – 461.g.). Austrumu patriarhi tomēr neatzina viņu par primātu (vadošo personu). 5.gs. par vadošo austrumos kļuva Konstantinopoles patriarhs, jo viņu atbalstīja imperators.
 
DSCF2037.JPG
Kristietības galvenie izplatības rajoni.
 
Kristīgās ticības uzvara
Roma izturējās toleranti pret kristīgo ticību tāpat kā pret jebkuru citu reliģiju. Konflikti ar kristiešiem radās kristiešu neiecietības un nekristiešu neizpratnes dēļ.
 
Kristieši bija neiecietīgi pret citiem kultiem, jo par vienīgo pareizo reliģiju uzskatīju savu ticību. Viņi nepiedalījās reliģiskos tautas svētkos un karadienestā. Tiem bija noraidoša attieksme pret spēlēm un gladiatoru cīņām. Norobežošanās no apkārtējiem, vienkāršība un sanāksmes naktīs radīja baumas par kaut ko nelikumīgu. Imperatori reaģēja uz tautas noskaņojumu un izvērsa kristiešu vajāšanu. Pirmā vajāšana notika imperatora Nerona laikā. Viņš vainoja kristiešus lielajā Romas ugunsgrēkā. Vajāšanu izsludināja arī vēlāk imperators Domiciāns. 3.gs. izsludinātā vajāšana attiecās uz visu impēriju:
  1. aizliedza kristiešu dievkalpojumus,
  2. sadedzināja Svētos Rakstus,
  3. sagrāva kulta vietas,
  4. kristiešiem atņēma pilsoņu tiesības,
  5. konfiscēja draudžu īpašumus.
 
Bojā gāja tūkstošiem kristiešu. Slavenākos no tiem pasludināja par mocekļiem, kas gājuši bojā ticības vārdā. Bija cilvēki, kas aiz bailēm atteicās no kristietības. Vajāšana savu mērķi nesasniedza, tā drīzāk vēl vairāk stiprināja kristiešus.
 
311. g. imperators Galērijs izdeva tolerances ediktu, ko 313. g. atkārtoja Konstantīns I, radot kristietības attīstībai līdztiesīgus apstākļus citām reliģijām. Konstantīna I laikā bija aptuveni 3 – 4 milj. kristiešu. 4. gs. Sīrijā, Mazāzijā, Armēnijā, Kiprā un Trāķijā aptuveni 50% iedzīvotāju bija kristieši.
 
Romā 4. gs. vairākums senatoru bija nekristieši. Laukos kristietība bija maz izplatīta. Apzīmējums „pagāns” latīņu valodā „paganus” nozīmē „laucinieks”. Kopš 4. gs. 70. gadiem kristieši ar šo vārdu apzīmē nekristiešus.
  
4. gs. beigās kristietība guva pilnīgu uzvaru.
  
Juridiski to pierādīja 380. g. Teodosija I edikts. Ar laiku tika aizliegts upurēt pagānu dieviem, slēdza pagānu tempļus. Paralēli kristietībai drīkstēja pastāvēt tikai jūdaisms.
  
Kristiešu attieksme pret laicīgām vērtībām ar laiku mainījās un bagātība vairs netika uzskatīta par ļaunu. Starp kristiešiem bija daudz bagātu cilvēku, kas bagātību ieguva tirdzniecības, augļošanas un citu darbību ceļā, ko kristietība nosodīja.
 
Mūki
Baznīcu bagātības, vienlīdzības idejas, vienkāršības un uzvedības normu pārkāpšana bija pretrunā ar kristiešu sākotnējiem ideāliem. Daži bīskapu kundziskums un varaskāre radīja neapmierinātību vienkāršajos kristiešos. Kā reakcija uz to bija mūka dzīves izvēle. Jau 2. – 3. gs. fanātiski kristieši dzīvoja tuksnešos vai citās vientuļās vietās kā vientuļnieki, lai novērstos no sabiedrības un pasaulīgām lietām. Ar laiku vientuļnieki apvienojās kopienās, veidojot klosterus (mūku reliģiskas dzīves pamatforma; mūku kopienas kulta un sadzīves ēku komplekss).
 
Klosteri izplatījās Ēģiptē, Sīrijā, Mazāzijā, Divupē, Palestīnā, Itālijā, Ziemeļāfrikā, Gallijā, Spānijā. 5. gs. tika nodibināta bīskapu virsuzraudzība pār klosteriem. No mūkiem iecēla bīskapus. Tie veica misionāra pienākumus.
 
the_roman_monk-small.jpg
Mūks.
 
Vienlaikus ar baznīcu organizāciju veidošanos notika ticības principu formēšanās un Svēto Rakstu apkopošana Jaunajā Derībā, kurā ietilpa 27 sacerējumi, tostarp 4 evanģēliji (Jēzus Kristus sludinātā kristietības mācība; stāsti par Jēzus dzīvi un darbību, kas pierakstīti 1. gs. beigās), apustuļu vēstules utt. Derības tekstus pilnībā apstiprināja 419. g.
 
Obligātie ticības principi veidojās starp dažādiem novirzieniem un ķecerībām (reliģiska kustība un mācība, kas ir pretrunā ar oficiālo baznīcu). Strīdi bija par atsevišķu dogmu (tēze, kas atzīta par dievišķas izcelsmes patiesību) uztveri. Radās arī „maldu mācības”, jo:
  1. kristīgā ticība izplatījās atšķirīgās etniskās vidēs,
  2. tā bija arī cīņa par amatpersonu varu.
 
Pirmās domstarpības sākās jau 2. gs., īpaši asas tās bija 4. gs., un turpinājās pēc Rietumromas krišanas.
 
Pirmā šķelšanās
Pirmā šķelšanās notika starp jūdu un „pagānu” (cittautiešu) kristiešiem. Apustulis Pāvils bija par norobežošanos no jūdaisma rituāliem un nacionālisma, jo kristietības pamatā ir universālisms. Domstarpības radīja dažādi jautājumi, piemēram, par atkāpšanos no sākotnējiem kristietības ideāliem, par Jēzus Kristus dabu (dievišķo un cilvēcīgo), par Dieva Tēvu, Trīsvienību utt.
  
3. /4. gs. radās ariānisms, kura pamatlicējs bija Aleksandrijas prezbiteris Ārijs. Ariāņi uzskatīja, ka vienīgi Dievs Tēvs ir visaptverošs Dievs, bet Dieva Dēls ir Dieva Tēva sūtīts pestītājs, un ir zemāks par Dievu. Nīkajas (325.) un Konstantinopoles (381.) koncilā ariānisms tika nosodīts kā „ļaunprātīga” ķecerība, kā arī tika atzīts, ka Dievs Tēvs un Dievs Dēls pēc būtības ir vienādi. Ariānismu pieņēma gandrīz visi ģermāņi Romas teritorijā.
 
Laika gaitā „pareizā” kristietības mācība tika nodalīta no strāvojumiem un pasludināta par oficiālo valsts reliģiju. To sauca par katolisko (universāls, vispārējs) baznīcu.
 
Arvien lielākas atšķirības radās starp kristiešiem Romas austrumu un rietumu daļā. Apm. 370. g. Rietumu baznīca dievkalpojumus noturēja latīņu valodā, bet Austrumu baznīca grieķu valodā.
 
Dzīvesveids vēlās impērijas laikā
Vēlās impērijas sadzīvē, mākslā un kultūrā turpinājās antīkās tradīcijas. Pārmaiņas radīja sabiedrības krasā noslāņošanās bagātajos un nabagajos. Joprojām tika apmeklētas raupjas spēles un cīņas amfiteātros un cirkā. Kristiešu cīņa pret pagāniskajām spēlēm bija nesekmīga. Tikai 394. g. tika panākta olimpisko spēļu aizliegšana. Gladiatoru cīņas turpinājās līdz 405. g., bet plēsīgo zvēru cīņas līdz 526. g. Bija termu kultūras uzplaukums.
  
Kristietības ietekmē tika humanizēti daži sodi, tika aizliegta dzīvu cilvēku dedzināšana un krustā sišana, kā arī bērnu pārdošana. Svētdienas tika pasludinātas par svinam dienu, kad notika dievkalpojumi.
 
Augstākās sabiedrības dzīves mērķis bija vara, bagātība un visatļautība. Reti kuru interesēja intelektuālas nodarbes. Ne tikai tautā, bet pat augstākajā sabiedrībā izplatījās ticība maģijai, astroloģijai un sapņu tulkiem.
 
Pilsētas vidējo un trūcīgo slāņu sabiedriskā dzīve saistījās ar profesionālām un reliģiskām kolēģijām, kas veicināja savstarpēju atbalstu, lai pārvarētu dzīves grūtības.
 
Šajā laikā radās uzskats, ka vienīgi iekšējā pasaulē cilvēks var saglabāt brīvību. Veidojās dažādi filozofiski novirzieni un mācības. Daudzi nonāca līdz skepticismam, atzīstot, ka nav kritēriju, kas varētu noteikt, kas ir labs un kas ļauns. Absolūtas patiesības nav, viss ir subjektīvs. Skepticisma skolas izveidotājs bija Seksts Empīriķis (2. gs. beigās).
 
Viens no pēdējiem izcilākajiem filozofiem bija Plotīns – neoplatonisma pamatlicējs, kas balstījās uz Platona mācību par 2 pasaulēm: ideju un lietu. Neoplatonisma filozofija uzskatīja, ka cilvēka mērķis ir atbrīvoties no savas grēcīgās materiālās dabas un askēzes ceļā sasniegt svētlaimi.
 
Plotin.jpg
Plotīns.
 
Arhitektūra, tēlniecība, glezniecība
Arhitektūrā turpinājās klasiskā laikmeta tradīcijas. Arhitektūrai raksturīga monumentalitāte, kas reprezentēja imperatora varu. Tika būvētas termas (Diokletiona, Konstantīna), trīsaiļu triumfa arkas, imperatoru pilis. Pati varenākā būve Romā bija Aureliāna mūris (19 km garš ar 16 vārtiem un vairākiem simtiem nocietinājumu torņu). Tempļus vairs necēla. Vēlās impērijas laika arhitektūrai raksturīgs būvelementu sajaukums, materiālu daudzveidība, liekas dekoratīvas detaļas.
 
13291-004-603DFCA6.jpg
Aureliāna mūris.
 
Tēlniecībā nozīmīgas bija valdnieku skulptūras propagandas nolūkiem. Sākot ar 3. gs. daudzi imperatoru tēli tika veidoti ar raupjiem sejas vaibstiem, lai parādītu „karavīru imperatoru” valdīšanas stilu. Acis tika veidotas izteiksmīgas. Daži tēlnieki ievēroja klasiskā laikmeta tradīcijas.
 
Glezniecībā izplatīts bija portrets.
 
4. gs., kad tika aizliegts pagānisms, kristieši sāka graut pagāniskos tempļus un dauzīt statujām galvas. Tika nojauktas senās sabiedriskās ēkas, lai iegūtu materiālus jaunu ēku celtniecībai. Imperators Maioriāns (457. – 461.g.) centās aizkavēt veco ēku nojaukšanu, piedraudot ar sodu – 50 mārciņām zeltā. Par ēku nojaukšanu drīkstēja lemt senāts.
 
Agrīnā kristiešu kultūra
Kristiešu māksla atšķīrās no pagānu mākslas, kaut gan tā lielā mērā izveidojās uz pagānu mākslas pamatiem. Laikā, kad kristieši tika vajāti, viņi necēla lielas kulta ēkas. Tikai vēlāk, kad tā tika pasludināta par līdztiesīgu citām reliģijām, sākās greznu kulta ēku – baznīcu būve. Par paraugu tika izmantota antīkā tiesu un darījumu halle – bazilika, ko tikai mazliet pārveidoja. Romas vecākā bazilika bija Laterāna bazilika un Svētā Pētera bazilika Vatikānā. Kristiešu baznīcas no ārpuses bija pat vienkāršākas kā pagānisko dievu tempļi, bet no iekšpuses izteikti greznas. Sākotnēji baznīcās nebija Dieva un svēto statujas, jo tas atgādināja Bībelē nosodīto elku dievu tēlus. Uz sienām bija gleznojumi un mozaīkas.
 
lateran11.jpg
Laterāna bazilika.
 
Kristiešu gleznojumi un mozaīkas
Kristiešu gleznojumiem un mozaīkām piemita īpašs stils: izzudusi krāsainība, nekustīgas figūras ar nepareizām proporcijām (nedabiski garas sejas, plāni un gari deguni, tievi un gari pirksti, vājš ķermenis un lielas dziļas acis). Nepareizās proporcijas uzsvēra gara spēku pār fizisko spēku.
 
2. gs. radās svētbilžuikonu glezniecība. Senākās ikonas saglabājušās tikai no 6. gs.
 
Kristieši savā kultūrā neiekļāva deju, mīmu un teātri. Dievkalpojumos ieviesa dziedāšanu.
 
2. gs. beigās Aleksandrijā tika nodibināta pirmā kristīgā mācību iestāde – katehisma skola (katehisms – īss kristiešu mācības izklāsts jautājumu un atbilžu formā). Katehisma skolotājus un mācības skaidrotājus vēlāk sāka saukt par „baznīcas tēviem”. Viņi izveidoja kristiešu filozofiju un teoloģiju kā zinātni.
 
2. gs beigās radās apoloģētu (apoloģēts – kristiešu rakstnieki, kas 2. – 3.gs. aizstāvēja kristietību pret pārmetumiem un vajāšanu) literatūra, kura atspēkoja pagānisko autoru pārmetumus kristiešiem. Izcils apoloģēts bija Tertulliāns (160. – 220. g.) no Kartāgas. Hieronims (347. – 420. g.) no Dalmācijas iztulkoja Bībeli latīņu valodā. Savukārt Aurēlijs Augustīns (354. – 430. g.) no Ziemeļāfrikas bija pazīstams kristiešu teorētiķis. Viņš uzskatīja, ka pastāv Dieva valstība un grēcīgā šīs pasaules valsts, pasaules vēstures saturs ir cīņa starp tām, bet mērķis – Dieva valstības uzvara.
 
Augustinus_1.jpg
Aurēlijs Augustīns. 
 
Atsauce:
http://www.theschoolsunited.com/community/christiansch/files/50/19/lg_Christianity101.jpg
http://www.dst-corp.com/james/PaintingsOfJesus/Jesus13.jpg
http://www.traditioninaction.org/SOD/SODimages/A01_Catacombs.jpg
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1, 233. lpp.
http://yenz24.files.wordpress.com/2008/09/jesus_on_cross_crucifixion-full.jpg
http://www.artrenewal.org/artwork/005/5/857/the_roman_monk-small.jpg
http://agabus.com/wp-content/uploads/Romans.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/a/ad/Plotin.jpg
http://media-2.web.britannica.com/eb-media/91/13291-004-603DFCA6.jpg
http://www.breviary.net/images/churches/lateran11.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/8/88/Augustinus_1.jpg
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.