Teorija

Periodizācija
  • 2. gt. sākums – 15. gs. vidus p.m.ē. mīnojiešu kultūra Krētā
  • 2000. – 1900. g. p.m.ē. ahaju ieceļošana Grieķijā
  • 1600. - 1200. g. p.m.ē. Mikēnu kultūra Grieķijā
  • 13. gs. beigas – 12. gs. sākums p.m.ē. Trojas karš
 
Homēra laikmets jeb „tumšie gadsimti”
11. gs. – 9. gs. p.m.ē.
 
Arhaiskais laikmets
8. – 6. gs. p.m.ē.
  • 776. g. p.m.ē. Grieķijā oficiāli tiek ieviestas olimpiskās spēles
  • 8. gs. – 6. gs. p.m.ē. grieķu polišu veidošanās , arhaiskais laikmets
  • Apmēram 750. – 550. g. p.m.ē. lielā grieķu kolonizācija
  • 550. – 371. g. Peloponēsas savienība
 
Klasiskais laikmets
5. gs. – 4. gs. 30. gadi p.m.ē.
  • 490. – 449. g. p.m.ē. grieķu – persiešu karš
  • 478. – 404. g. p.m.ē. Dēlas, vēlāk Pirmā Atēnu jūras savienība
  • 431. – 404. g. p.m.ē. Maķedonijas valdnieka virsvara Grieķijā
 
Hellēnisma laikmets
4. gs. 30. gadi – 1. gs. 30. gadi p.m.ē.
  • 334. – 325. g. p.m.ē. Maķedonijas Aleksandra karagājieni uz Austrumiem.
  
2. gt. p.m.ē. augstas kultūras civilizācijas attīstījās Eiropā. Pirmo augstas kultūras sabiedrību Krētā (vēlāk grieķu zeme) radīja tās iedzīvotāji, kas nebija grieķi. Krētieši 2. gt. p.m.ē. izveidoja Mīnoja kultūru (nosaukums radies no Krētā valdošās Mīnoju dinastijas).
 
2000. – 1900. g. p.m.ē. no Ziemeļbalkāniem ahaju ciltis ieceļoja Grieķijā, izveidojot Hellādas kultūru ar varas centru Mikēnās (Peloponēsas pussalā), tādēļ to dēvē arī par Mikēnu kultūru.
 
map4gree.jpg
Mikēnu un Mīnojas civilizācijas.
  
15. gs. otrajā pusē p.m.ē. ahaji pakļāva Krētu. Šo periodu dēvē par Krētas – Mikēnu laikmetu.
 
13. gs. vidū p.m.ē. sākās indoeiropiešu pārceļošana, kuras rezultātā Mikēnu civilizācija gāja bojā. Sākās grieķu vēstures periods - „tumšie gadsimti” jeb Homēra laikmets (nosaukums ieviests tādēļ, ka par šo periodu ir maz informācijas, plašāku ieskatu par to laiku sniedz Homēra eposi).
 
Sengrieķu pasaule
Ar sengrieķu pasauli vēsturē pieņemts apzīmēt grieķu apdzīvotas pamatteritorijas, kā arī grieķu kolonijas.
 
Sākotnēji ap 2. gt. p.m.ē. grieķi apmetās Balkānu pussalā. No 2. gt. beigām p.m.ē. – 800. g. p.m.ē. grieķi apmetās arī Egejas jūras salās, Mazāzijas rietumupiekrastē. Egejas jūru pilnībā apņēma grieķu zemes.
 
8. – 6. gs. p.m.ē. grieķi nodibināja kolonijas:
  1. Egejas jūras ziemeļu piekrastē,
  2. pie Dardaneļiem,
  3. pie Melnās jūras,
  4. Sicīlijā,
  5. Dienviditālijā,
  6. Dienvidfrancijā,
  7. Ziemeļāfrikā.
  
ancient-greece-maps-3.jpg
Senā Grieķija. 
 
Daba
Grieķijas dabu raksturo jūras, salas un kalni. Kalniem bija izolējoša nozīme. Tikai 20 % teritorijas aizņēma līdzenumi (lielākie – Tesālijā, Boiotijā, Lakonijā) un ielejas. Augsne bija neauglīga un grūti apstrādājama, tādēļ attīstīta zemkopība bija tikai dažviet. Nelabvēlīgā klimata dēļ 8. gs. p.m.ē. labība daudzviet tika ievesta. Saule un klimats bija labvēlīgi olīvu audzēšanai un vīnkopībai.
 
Egejas jūras krasti ir izroboti ar daudziem līčiem, kur tika ierīkotas ostas. Jūrā bija daudz salu. Par galveno ienākumu un iztikas avotu grieķiem kļuva jūra. Ģeogrāfiskā stāvokļa ziņā Grieķija ir pavērsta pret austrumiem. Tas veicināja sakarus, cilvēku pārvietošanos, kā arī zināšanu un preču apmaiņu ar Austrumu senajām kultūrām.
 
Grieķijas kalnainās zemes bija bagātas ar varu, dzelzi, marmoru, mālu, sudrabu un zeltu.
   
Etniskie procesi
Grieķijas teritorija bija apdzīvota jau pirms indoeiropiešu ierašanās, vēlāk ahajieši tos asimilēja. Līdz ar doriešu ienākšanu notika iedzīvotāju pārvietošanās un dialektu nošķiršanās. Taču neskatoties uz sengrieķu nošķiršanos pēc dialektiem, sadalīšanos pa mazvalstīm, tos vienoja gan valoda, gan reliģija, gan svētki. Ap 700. g. p.m.ē. grieķi sevi sāka dēvēt par hellēņiem (nosaukumu – grieķi tiem vēlāk deva romieši). Tautas, kuras runāja svešā valodā, kurām bija cits dzīvesveids, paražas, grieķi dēvēja par barbariem.
 
Agrīnajā periodā grieķi pret sveštautiešiem naidu neizjuta, bet līdz ar sadursmēm ar persiešiem , apzīmējums „barbari” ieguva negatīvu nokrāsu.
  
Rakstība
3./2. gt. p.m.ē. krētiešiem bija attēlu rakstība, kas vēlāk pārveidojās par zilbju rakstību jeb lineāro rakstu A (tā to nodēvēja zinātnieki; šis raksts vēl nav atšifrēts).
 
16. – 15. gs. p.m.ē. ahaji radīja rakstību, ko zinātnieki nodēvēja par lineāro rakstu B. To 1952. g. atšifrēja angļu zinātnieks Džons Čedviks. Raksta 88 zīmes apzīmē gan zilbes, gan skaņas, gan veselus vārdus. Šī rakstība izzuda pēc doriešu ienākšanas, kad bija laikmets bez rakstības.
 
chedvik_5_s.jpg
Džons Čedviks.
 
9. gs. vidū p.m.ē. tirdzniecisko sakaru rezultātā grieķi pārņēma feniķiešu līdzskaņu alfabētu, papildinot to ar patskaņiem. Pirmo reizi pasaules vēsturē tika radīts alfabēts ar zīmēm visām skaņām. Šo alfabētu pārņēma romieši, kā arī citas Eiropas tautas.
 
Rakstība bija pieejama plašiem iedzīvotāju slāņiem, jo alfabētu varēja viegli iemācīties.
 
„Tumšo gadsimtu” beigās no mutvārdu nostāstiem un mītiem tika radīti literāri darbi - eposi:
  1. „Iliāda”, kuras sižeta pamatā ir epizode no pēdējā Trojas kara gada: varoņa Ahilleja strīds ar ahaju vadoni Agamemnonu.
  2. „Odiseja”, kurā ir divas sižeta līnijas: Itakas salas valdnieka Trojas varoņa Odiseja 10 gadu maldīšanās, pēc kara atgriežoties dzimtenē, Odiseja dēla Tēlemaha un viņa sievas Pēnelopes dzīve dzimtajā salā Odiseja šķietamās nāves dēļ.
 
Eposi ilgi izplatījās tikai mutvārdu ceļā. Tikai 7. – 6. gs. p.m.ē. tos sāka pierakstīt. Par abu eposu autoru uzskata Homēru, kurš esot izveidojis mutvārdu materiālu vienotā dzejas formā. Homērs esot dzīvojis apmēram 8. gs. p.m.ē. Eposus ir grūti izmantot kā vēstures avotus, jo tajos literāri sacerējumi savijas ar vēsturisku patiesību, un tie radušies vairākus gadsimtus pēc tajos aprakstītajiem notikumiem. Eposos ietvertā informācija attiecas uz dažādiem laikmetiem.
 
Agrīnās civilizācijas Krētā un Hellādā
Krētas salas civilizāciju atklāja angļu arheologs Arturs Evanss (1851. – 1941. g.) 19. gs. beigās. Šo civilizāciju radīja Vidusjūras reģiona neindoeiropiešu tauta.
 
arthur_evans_sm.jpg
Arturs Evanss
 
Faktori, kas ietekmēja augstas patstāvīgas kultūras rašanos:
  1. salas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis,
  2. Seno Austrumu civilizāciju tuvums,
  3. līdz 15. gs. p.m.ē. nebija ārēju iebrukumu.
 
2. gt. sākumā p.m.ē. sākās plaša piļu celtniecība:
  1. Knosā,
  2. Mallijā,
  3. Zakro,
  4. Faistā.
 
Pilis bija valdnieku rezidences. Katra pils ar savu novadu veidoja pils valsti ar savu valdnieku. Krētas pilis nebija nocietinātas.
 
Apmēram 1700. g. p.m.ē. Knosas pils valdnieks pakļāva pārējos valdniekus, izveidojot nosacīti vienotu valsti, kurā valdīja Mīnoju dinastija. Krētiešiem bija spēcīga jūras flote. Tajā laikā Krētas tuvumā neatradās neviena naidīga lielvalsts, kas varētu apstrīdēt Krētas varenību. Krētieši valdīja Vidusjūras tirdzniecībā. Viņi bija nodibinājuši politisku virsvaru:
  1. Kiklādu salās,
  2. Atikā,
  3. Peloponēsas dienvidu piekrastē.
 
tiryns2.jpg
Mikēnas.
 
Krētas varenības laikmets ilga līdz 15. gs. vidum p.m.ē., kad to skāra milzīgi postījumi. Nav īsti noskaidrots, vai notika ienaidnieku iebrukums, spēcīga zemestrīce vai vulkāna izvirdums. Rezultātā novājinātos krētiešus pakļāva kontinentālajā Grieķijā dzīvojošie ahaji.
 
Ap 1600. g. p.m.ē. ahaji Grieķijā izveidoja Krētai līdzīgas valstiskuma formas: Mikēnas, Tīrinta, Tēbas utt. Ahaji pilis cēla uz pakalniem, un tās apņēma akmens mūri. Vadošais centrs bija Mikēnas, kuru pakļautībā atradās:
  1. teritorijas Peloponēsas pussalā,
  2. Egejas jūras salas,
  3. Krētas salas (kopš 15. gs. p.m.ē.),
  4. teritorijas Mazāzijas piekrastē (kopš 15. gs. p.m.ē.).
 
13./12. gs. p.m.ē. ahaju piļu valdnieki ar Mikēnu valdnieku Agamemnonu priekšgalā devās iekarot Troādu ar tās pilsētu Troju Mazāzijas ziemeļrietumos pie Dardaneļu šauruma. Teiksmas vēsta, ka karš ilga 10 gadus un ahaji Troju ieņēmuši ar viltību. Trojas ieņemšana pavēra kuģniecības iespējas cauri Dardaneļiem. Pēc Trojas kara sākās ahaju pagrimuma periods. Šajā laikā Grieķijā no Ziemeļbalkāniem ienāca dorieši un sākās ahaju civilizācijas bojāeja.
 
Eiropas pirmās civilizācijas – ahaji un krētieši uzturēja tirdzniecības sakarus ar Tuvo Austrumu zemēm, bet nevienmērīgo spēku dēļ politiskās aktivitātēs neiesaistījās, savukārt Tuvo Austrumu valstīm neinteresēja tālu esošās svešās zemes.
 
1.jpg
Senā Grieķija.
 
„Tumšie gadsimti”
Šajā laikā notika ahaju civilizācijas bojāeja. Pilis un to nocietinājumi vai nu tika sagrauti vai sabruka, jo primitīvos apstākļos dzīvojošie ienācēji – dorieši vai nu tajās neapmetās, vai nespēja saglabāt to spožumu.
 
Ahaju tirdzniecības sakari tika sagrauti, flote gāja bojā. 11. – 9. gs. p.m.ē. daudzi iedzīvotāji izceļoja no kontinentālās Grieķijas uz Egejas jūras salām un Mazāzijas piekrasti. Šajā laikā gan politiskā, gan sociālā struktūra kļuva vienkāršāka.
 
Dorieši ienāca apvienoti cilšu savienībās ar karavadoni priekšgalā. Nelielo teritoriālo kopu politisko organizāciju veidoja dzimtu vadoņu padome, kas bija pakļauta vadonim jeb basilejam (grieķu val. basileus – valdnieks). Šādas politiski vāji organizētas teritoriālas kopas nebija gatavas lielām politiskām vai militārām aktivitātēm.
 
Šajā laikā grieķiem sākās dzelzs laikmets un veidojās aristokrātijas vara, kas kļuva par šķērsli monarhijai.
 
Arhaiskais laikmets. Polisa.
8. gs. p.m.ē. sākās jauns laikmets grieķu sabiedrībā – arhaiskais laikmets. Šis laikmets Grieķijā sakrita ar Tuvo Austrumu lielvalstu - Jaunasīrijas, Jaunbabilonijas, Mēdijas, Persijas pastāvēšanu. Grieķijā izveidojās specifiska pārvaldes forma – polisa. Grieķu pilsētas bija pilsoņu kopienas, kas ievēroja pašu pieņemtus likumus un tiesības.
 
Polisa bija neliela valsts ar pilsētu kā centru un nelielu novadu. Valstu nelielos apjomus noteica ģeogrāfiskais stāvoklis. Kalnu grēdas un līči kavēja iekšējos sakarus, kas kavēja lielāku valstu veidošanos. Grieķu kopības sajūta izpaudās kopīgā kultūrā un reliģijā.
 
Polisu apvienošanos kavēja arī grieķu brīvības un autonomijas ideāli. Viņi nevēlējās nokļūt svešā virskundzībā un vēlējās dzīvot saskaņā ar saviem izdotajiem likumiem.
 
The-Beginnings-of-Historic-Greece-700-BC-600-BC-.jpg
Grieķija arhaiskajā laikmetā (700.- 600. g. p.m.ē.).
 
Grieķi bija pirmie cilvēces vēsturē, kas izveidoja valsts formu bez valdnieka – antīko republiku (valsts iekārta, kur augstākā vara pieder uz laiku ievēlētiem varas orgāniem). 8. gs. p.m.ē. gandrīz visā Grieķijā dižciltīgie atņēma valdniekam varu un sadalīja to starp amatpersonām, kuras ievēlēja uz vienu gadu no dižciltīgo vidus.
 
Padome bija nozīmīgākais varas institūts. Šādu valsts pārvaldes formu, kur vara piederēja dižciltīgajiem, vēlākie grieķu valsts teorētiķi nosauca par aristokrātiju. Formāli polisas augstākā instance skaitījās tautas sapulce, bet padoms tai tika prasīts tikai ārkārtas situācijās.
 
Lieli kari arhaiskajā laikmetā nebija. Grieķus ar ārpasauli saistīja tirdzniecība un kolonizācija.
 
Lielā grieķu kolonizācija
8. gs. p.m.ē. Grieķijā bija pieaudzis iedzīvotāju skaits. Zeme bija mazauglīga, trūka arī zemes platības. Pēc tradīcijas dzimtas zemi sadalīja starp dēliem vienlīdzīgās daļās. Paralēli tam notika zemju koncentrācija lielīpašnieku rokās. Rezultātā notika iedzīvotāju izceļošana un pilsētu dibināšana svešās zemēs. Sākās grieķu kolonizācija. To veicināja arī amatniecības un tirdzniecības attīstība. Vairums koloniju tika dibinātas auglīgos apvidos, kur varēja nodarboties ar zemkopību. Zemkopju kolonijas izveidojās par tirdzniecības un amatniecības pilsētām.
 
Grieķu kolonizācija notika ne tikai saimniecisko interešu dēļ, bet arī tādēļ, ka grieķi bija zinātkāra tauta, kas meklēja piedzīvojumus.
 
Grieķu kolonizācijas galvenos virzienus noteica politiskie spēki.
  1. Austrumos Ēģiptes Saisas dinastijas faraoni ierobežoja grieķu ieceļošanu.
  2. Lībijas un Persijas valsts Mazāzijā neļāva grieķiem iespiesties dziļāk iekšzemē.
  3. Ziemeļāfrikas rietumdaļu un Spānijas piekrastes kontrolēja feniķiešu kolonija – Kartāga.
  4. Itālijas rietumu piekraste un Korsika atradās Toskānā dzīvojošo etrusku interešu sfērā.
  
800px-AntikeGriechen1.jpg
Grieķijas kolonijas 8. - 6. gs. p.m.ē.
  
Tādēļ grieķi savas kolonijas veidoja tur, kur bija vismazākā pretestība:
  1. Dienvidfrancijas piekraste,
  2. Pie Dardaneļiem un Marmora jūras,
  3. ap Melno jūru,
  4. Dienviditālijā,
  5. Sicīlijā.
 
Kolonizācijas visaktīvāk notika no 750. – 550. g. p.m.ē. (aptuveni 200 gadus).
 
Slavenākās grieķu kolonijas:
  1. Sirakūzas,
  2. Masālija (tag. Marseļa),
  3. Bizantija u.c.
 
Kolonizācijas rezultātā:
  1. attīstījās tirdzniecība Vidusjūrā un Melnā jūrā,
  2. Grieķijā pietiekamā apjomā ieveda labību un līdz ar to grieķijā attīstījās olīvkoku un vīnogulāju audzēšana,
  3. tirdzniecība sekmēja amatniecības attīstību Grieķijā,
  4. Grieķu kultūra un dzīvesveids izplatījās no Spānijas līdz Kaukāzam, no Melnās jūras ziemeļiem līdz Ēģiptei,
  5. grieķi iepazina svešas zemes un tautas.
  
Antīkā demokrātija
Sengrieķu civilizācijas kulminācijas bija klasiskais laikmets. Nosaukums „klasiskais laikmets” atspoguļo to, ka šī laikmeta mākslas darbi ar savu pabeigtību un harmonismu kļuva par nezūdošu vērtību un paraugu.
Nozīmīgs klasiskā laikmeta devums bija demokrātija – vienlīdzīgu un brīvu pilsoņu sabiedrības izveidošana. Demokrātija nozīmē tautas vara. Visizkoptākā demokrātijas forma bija Atēnu polisā.
 
acropolis_athens_greece_ert.jpg
Atēnu akropole.
  
Termins „demokrātija” pirmo reizi tika minēts 5. gs. otrajā pusē p.m.ē. Demokrātija bija ilgstošas attīstības un mērķtiecīgu pasākumu rezultāts.
 
Sengrieķu demokrātija nozīmēja pilsoņu vienlīdzību un brīvību. Likuma priekšā visi bija vienlīdzīgi.
 
Pirmais solis aristokrātija varas ierobežošanai un nevienlīdzības likvidēšanai bija politisko tiesību gradācija pēc ienākumiem nevis izcelsmes.
 
Antīkās demokrātijas pamatprincipi:
  1. Tiešā demokrātija – tauta savu gribu pauda bez pārstāvniecību starpniecības. Ikviens pilsonis drīkstēja ierosināt kāda jautājuma izskatīšanu tautas sapulcē un lēmums tika pieņemts balsojot.
  2. Brīvība – gan personiskā, gan savas polisas. Grieķi uzskatīja, ka valsts un sabiedrība var balstīties uz likumiem, nevis pakļauties kāda cilvēka gribai.
 
Antīkajā demokrātijā valdīja vārda brīvība. Katram bija tiesības ne tikai tautas sapulcē, bet arī tirgus laukumā vai uz teātra skatuves paust savu viedokli jebkurā jautājumā. Vienīgi nedrīkstēja apdraudēt valsts iekārtu.
 
Demokrātija pastāvēja līdz 322. g. p.m.ē., kad to nomainīja oligarhija (valsts iekārta, kurā valda neliela cilvēku grupa).
  
greece_map.jpg
Atēnas.
 
Atēnu demokrātija atšķīrās no mūsdienu demokrātijas. Sievietes no politiskās dzīves bija izslēgtas. Mūsdienu demokrātiskajās valstīs pilsoņu gribas izpausmes notiek ar pārstāvniecību starpniecību. Antīkajā demokrātijā nepazina partijas un to izstrādātās programmas. Mūsdienu demokrātijas mērķi vērsti uz nākotnes veidošanu, kas atbilst sabiedrības interesēm, bet antīkā demokrātija centās saglabāt nemainīgu esošo kārtību. Mūsdienu demokrātija atzīst politiskas elites nepieciešamību, jo valsts pārvaldē ir nepieciešami profesionāli cilvēki.
 
Hellēnisms
 
Hellēnisms ir vēstures periods grieķu civilizācijas attīstībā, kad politiskās un kultūras aktivitātes nenorisinājās vairs grieķu polisās, bet hellēniskajās monarhijās.

Hellēnisma laikmets ir vēstures periods no Maķedonijas valdnieka Aleksandra Lielā karagājiena (334. – 325. g. p.m.ē.), kad grieķu – maķedoniešu karaspēks iekaroja Persiju, līdz 30. g. p.m.ē., kad Romas lielvalsts pakļāva hellēnisko Ēģipti.
  
Valda uzskats, ka hellēnisms ir grieķu kultūras jauna attīstības fāze, kurā grieķi daudz ko aizguvuši no Austrumu kultūrām. Līdzās pastāvēja senas Austrumu kultūras, kurās tika iekļauti grieķu kultūras elementi. Veidojās priekšstats, ka viss kopīgais, kas raksturīgs gan hellēņiem, gan barbariem, gan vergiem, ir svarīgāks nekā dažādais.
 
Sparta
Klasiskajā laikmetā politiski nozīmīgas bija Balkānu Grieķijas pilsētas – Sparta un Atēnas. Starp Spartu un Atēnām valdīja naidīgas attiecības un tajās bija arī atšķirīgas pārvaldes formas. Tādām lielām pilsētām kā Korinatai un Tēbām bija sekundāra nozīme, savukārt pārējās polisas bija nostājušās vai nu Spartas, vai nu Atēnu pusē.
 
6.-5. gs. p.m.ē. Sparta bija stiprākā polisa Grieķijā. Spartā bija liels nebrīvo iedzīvotāju – helotu slānis. Sparta bija pārvērtusies par militarizētu pilsoņu – spartiešu kopienu, kas visu enerģiju veltīja kārtības saglabāšanai, jo baidījās no helotu sacelšanās. Spartieši tajā laikā bija vislabākie karavīri.
 
map_of_Ancient_Greece.jpg
Sparta.
 
Par Spartas valsts iekārtas pamatlicēju tiek uzskatīts Likurgs.
 
Spartā vienlaikus bija divi valdnieki, kuri pildīja gan karavadoņa, gan priestera, gan tiesneša funkcijas. Sparta nebija monarhija, jo valdnieku vara bija ierobežota.
 
Nozīme bija dižciltīgo padomei, ko veidoja 28 tautas sapulcē uz mūžu ievēlēti vīri ne jaunāki par 60 gadiem, kā arī abi valdnieki. Vislielākā vara bija piecu eforu („uzraugu”) kolēģijas rokās, kuru ievēlēja katru gadu. Tieši viņi kontrolēja valdniekus un dižciltīgo padomi un varēja saukt pie atbildības jebkuru spartieti. Formāli augstākā vara piederēja tautas sapulcei. Tajā drīkstēja piedalīties 30 gadus sasnieguši spartieši.
 
Reāli, ja tautas sapulce nobalsoja pret tautas padoms sagatavoto jautājumu, tad viņiem bija tiesības balsojumu anulēt. Līdz ar to Spartā demokrātija netika realizēta, valsts iekārta bija oligarhija.
Spartas vienīgā kolonija bija Tarenta Dienviditālijā. Zemes problēmas Sparta atrisināja ar iekarojumiem. 8. gs. otrā pusē p.m.ē. iekaroja Mesēniju.
 
Vēlāk Sparta mainīja savu ārpolitiku un slēdza līgumus ar Peloponēsas pilsētām, izveidojot militāru savienību (6. gs. vidus p.m.ē.) – Peloponēsas savienību. Savienības galvenais pienākums bija militāra palīdzība. Peloponēsas savienība militārā un politiskā ziņā bija noteicēja Peloponēsas pussalā.
 
Atēnas
Otrs varas centrs – Atēnu polisa atradās Atikas pussalā. Atēnās tika likvidēts valdnieka institūts, un tās funkcijas pildīja dižciltīgas vēlēta amatpersonas – deviņi arhonti („vadītāji”). Tika lozēts, kuri pildīs karavadoņa, kuri priestera un kuri tiesneša pienākumus. 5. gs. otrā pusē p.m.ē. arhonti zaudēja lielāko daļu no varas. 6. gs. beigās p.m.ē. nozīmīga kļuva 10 stratēgu (Stratēgs – karaspēka pavēlnieks Senajā Grieķijā, kuram bija plašas politiskas pilnvaras) kolēģija
 
Viņu rokās atradās militārā vara, civilā izpildvara, kā arī ārlietas un finanses. Īpaši spējīgs stratēgs varēja pat kļūt par valsts vadītāju. Izcilais politiķis Perikls 15 gadus pēc kārtas tika ievēlēts par stratēģi.
 
180px-Thucydides-bust-cutout_ROM.jpg
Perikls.
 
Perikls (ap 495.  – 429. g. p.m.ē.) bija dižciltīgas izcelsmes Atēnu valsts vīrs. Perikla laikā Atēnu demokrātija piedzīvoja uzplaukumu. Peloponēsas kara laikā izcēlās sērga, iespējams mēris, ar kuru saslima un nomira gan Perikls, gan viņa dēls.
 
Lai novērstu tirānijas veidošanos, tauta sapulcēs tika apspriesta amatpersonu vara, vai kāda no personām nav kļuvusi pārāk ietekmīga. Ja balsošana bija pozitīva, tad bīstamo personu uz desmit gadiem izraidīja no polisas.
 
Līdzās Atēnu senajai aristokrātiskajai padomei areopagam (nosaukums radies no kara dievam Arejam veltītā pakalna, kurā notika padomes sēdes), tika izveidota arī 5000 vīru padome uz gadu. Tā sagatavoja lietas tautas sapulcei.
 
Atēnās pastāvēja arī zvērināto tiesa 6000 vīru sastāvā . Katras lietas komisijas sastāvu noteica lozējot. Tautas sapulcē varēja piedalīties ikviens, kas bija sasniedzis 20 gadus.
 
Atēnās bija ap 700 amatpersonu, 500 padomes locekļu, vairāki tūkstoši tiesnešu. Amatvīri tika ievēlēti tautas sapulcē uz gadu, bet, lai nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību, ieviesa lozēšanu.
 
Atēnas tirdzniecisku un kuģniecisku interešu dēļ centās veidot labas attiecības ar polisām un kolonijām, kas atradās pie jūras ceļiem vai arī nodibināt pār tām savu kontroli.
 
Grieķu – persiešu karš
6./5. gs. p.m.ē. beidzās grieķu polisu miera laikmets.
 
500. g. p.m.ē. Mazāzijas grieķi milētiešu vadībā sacēlās pret Persijas kundzību. Viņi lūdza palīgā arī Balkānu grieķus, atsaucās vienīgi Atēnas un Eretrija. Persijas valdnieks Dārijs I sacelšanos apspieda un 490. g. p.m.ē. devās uz Grieķiju. Šajā laikā grieķu polisas bija stipras, tomēr Grieķija bija saskaldīta sīkās konkurējošās valstiņās. Arī abas nozīmīgākās polisas – Atēnas un Sparta bija ar pretējām interesēm. Neskatoties uz to, abām polisām izdevās vienoties, un tās izveidoja plašu grieķu polisu militāru savienību cīņā pret Persiju.
   
480. g. p.m.ē. Vidusgrieķiju ieņēma persieši ar valdnieku Kserksu priekšgalā. Atēnas tika izpostītas. Neskatoties uz to, Atēnu stratēģa Temistokla izveidotā karaflote Salamīnas jūra šaurumā sakāva persiešu floti. Nākamajā gadā apvienotie grieķu spēki sakāva persiešu armiju sauszemē, Grieķija tika atbrīvota. Vēlāk karu vadīja Atēnas, jo:
  1. Spartai nebija flotes,
  2. karadarbība risinājās pie Mazāzijas krastiem,
  3. Sparta atteicās tālāk karot, jo draudēja helotu sacelšanās.
 
Temistocle.jpg
Temistokls.
 
Atēnas, kā arī Mazāzijas un salu grieķi vēlējās karu turpināt, jo tiem bija svarīgas tirdzniecības intereses Egejas un Melnā jūrā.
 
478. g. p.m.ē. Dēla salā notika sanāksme, kurā Atēnas apvienoja polisas, kuras vēlējās turpināt karu, Dēlas savienībā. Polisas deva kuģus, karavīrus vai naudu. 449. g. p.m.ē. tika noslēgts miers ar Persiju, kura atzina Mazāzijas grieķu neatkarību.
 
Atēnu lielvalsts
Atēnu ieguvumi no grieķu – persiešu kara:
  1. Atēnas tika ierindotas centrālajā vietā starp grieķu polisām ekonomiskās, politiskās, militārās autoritātes dēļ,
  2. tika izveidota spēcīga karaflote, airētāju un matrožu armija,
  3. izbūvētas kara ostas Pirejā,
  4. uzcelti nocietinājumi ap Atēnām un Pireju,
  5. izveidota Dēlas savienība, kura ietvēra apmēram 200 polisu.
 
Laika gaitā Atēnas ieņēma virskundzību pār pārējām polisām:
  1. Atēnas sāka lēmumus pieņemt vienpersoniski,
  2. brīvprātīgās kara iemaksas pārvērtās par obligātajām nodevām,
  3. kopīgā kase no Dēlas tika pārvesta uz Atēnām,
  4. sabiedroto teritorijās izveidoja savas kolonijas,
  5. iejaucās sabiedroto iekšējās lietās, veidojot demokrātiju.
 
athens_view1.jpg
Atēnas.
  
Rezultātā bija izveidojusies Atēnu lielvara, ko dēvē par Pirmo Atēnu jūras savienību jeb Atēnu lielvalsti. Atēnu flotes kundzība aizsargāja polisas pret jūras laupītājiem, kā arī veicināja tirdzniecības un saimniecības uzplaukumu.
 
Tiekšanās pēc brīvības Atēnu polisu vidū aktualizējās, kad Atēnas sāka izturēties kundziski un kad spartieši sāka propagandēt brīvību un autonomiju.
 
Pēc kara Sparta neuzticīgi raudzījās uz Atēnām. Šajā laikā Grieķijā pastāvēja 2 stipras savienības:
  1. Peloponēsas savienība ar Spartu priekšgalā,
  2. Pirmā Atēnu jūras savienība ar Atēnām priekšgalā.
 
Peloponēsas karš
Starp Atēnām un Spartu joprojām notika sadursmes. Atēnas centās sev pakļaut arvien jaunas grieķu polisas. Atēnas pārvaldīja Melnās jūras labības tirdzniecību un vēlējās savu interešu sfēru paplašināt uz rietumiem, bet tas satrauca Spartas sabiedroto Korintu, jo tieši Korinta līdz šim bija noteicošā tirdzniecībā Sicīlijā un Dienviditālijā.
 
Peloponēsas karš ilga 27 gadus (431. – 404. g. p.m.ē.), bet ar pārtraukumiem, aptverot teritorijas no Mazāzijas piekrastes līdz Sicīlijai.
 
Karš norisinājās ar mainīgām sekmēm. Spartai finansiāli palīdzēja Persija, un 404. g. p.m.ē. Atēnas bija spiestas noslēgt mieru. Pirmā Atēnu jūras savienība (pastāvēja apmēram 70 gadus) izjuka. Atēnas pievienojās Peloponēsas savienībai.
 
Sparta nespēja nodrošināt mieru Grieķijā un cīņa par hegemoniju (kundzību) turpinājās.
 
3. gs. vidū p.m.ē. Ziemeļgrieķijā izveidojās monarhija – Maķedonijas valsts. Maķedonieši piederēja pie grieķu ciltīm. Neskatoties uz to, ka viņi bija apguvuši grieķu izglītību, piedalījās olimpiskajās spēlēs un pieņēma viņu dzīvesveidu, grieķi tos joprojām uzskatīja par pusbarbariem.
 
philip_ivory.jpg
Filips II.

359. g. p.m.ē. Maķedonijā par valdnieku kļuva Filips II. Viņš bija enerģisks un tālredzīgs politiķis, diplomāts, izcils karavadonis. Viņš atzina polisu grieķu kultūras pārākumu  un savam dēlam Aleksandram deva grieķisku izglītību.
 
Filips II modernizēja karaspēku un ieņēma zelta atradņu rajonus, un sāka kalt zelta monētas.
 
Šajā laikā grieķi nebija spējīgi aizstāvēties, jo tie nebija vienoti. Tiem trūka arī karaspēks, jo lielus karavīru zaudējumus radīja savstarpējie kari grieķu vidū.
 
Atēnu orators Dēmostens (384. – 322. g. p.m.ē.) aicināja grieķus apvienoties cīņā pret Filipu II, bet neveiksmīgi. Atēnās pastāvēja cilvēku grupas, kas uzskatīja ka Filips II atnesīs kārtību un mieru. 338. g. p.m.ē. kaujā pie Hēronejas grieķi tika sakauti un Grieķija atzina Filipu II par grieķu virspavēlnieku.
 
Tūlīt pēc tam tika pasludināts karš pret Persiju, jo vajadzēja atriebt pirms 150 gadiem Kserksa nopostītos tempļus, patiesais iemesls bija Maķedonijas ārpolitiskās intereses.
 
Maķedonijas Aleksandrs
Karagājienus aizkavēja Filipa II negaidītā nāve. Filips II tika nogalināts un par valdnieku 20 gadu vecumā kļuva Aleksandrs, kurš kļuva par izcilu karavadoni. Viņš bija ieguvis grieķisku izglītību. Viens no viņa skolotājiem bija grieķu filozofs un zinātnieks Aristotelis. Aleksandrs esot bijis arī despotisks un mīlējis uzdzīvi.
 
334. g. p.m.ē. notika karagājiens uz Persiju. Viņš iekaroja teritorijas līdz Ēģiptei dienvidos un austrumos līdz Indijai. Rezultātā Persijas pasaules valsts gāja bojā un tapa Aleksandra lielvalsts. Cilvēces vēsturē līdz tam neviens nebija spējis tik īsā laikā pārveidot pasauli.
 
323. g. p.m.ē. viņš mira mīklainos apstākļos nesasniedzis 33 gadus. Vēsturē viņš tiek dēvēts par Aleksandru Lielo.
 
112-alexander-the-great.jpg
Aleksandrs Lielais.
 
Aleksandra lielvalsts sastāvēja no atšķirīgām zemēm un tautām. Tā ietvēra:
  1. Maķedoniju,
  2. Persiju,
  3. grieķu polisas,
  4. u.c. teritorijām, kas agrāk piederēja Persijai (Ēģipte, Babilonija, Jaunasīrija).
 
Par galvaspilsētu tika izvēlēta Babilona.
 
Pēc Aleksandra nāves lielvalsts sašķēlās 2 daļās, jo Aleksandram nebija līdzvērtīgu pēcteču. Viņa brālis Filips bija vājprātīgs, bet Aleksandra un sogdiešu princeses dēls vēl nebija piedzimis. Pēc Aleksandra karavadoņu cīņas par varu, izveidojās vairākas pastāvīgas valstis, nozīmīgākās:
  1. Ēģipte (dibināja karavadonis Ptolemajs I),
  2. Seleikīda (dibināja Seleiks I),
  3. Maķedonija ar valdnieku Antigonu Gonatu (Maķedonijā ietilpa arī grieķu polisas).
 
Visas šīs valstis bija monarhijas, kur pie varas nāca cilvēki, kas sadalīja Aleksandra mantojumu. Tās tiek dēvētas par hellēniskajām valstīm.
 
Ar 2. gs. vidu p.m.ē. tās pakāpeniski pakļāva Romas lielvalsts.
 
empire-of-alexander-the-great-map.jpg
Aleksandra lielvalsts.
    
Atsauce:
http://www.wwnorton.com/college/history/ralph/ralimage/map4gree.jpg
http://karenswhimsy.com/ancient-greece-maps.shtm
http://www.peoples.ru/science/linguist/john_chedvik/photo.html
http://strangehorizons.com/2005/20050124/arthur_evans_sm.jpg
http://www.greece-athens.com/places_images/1.jpg
http://www.uoregon.edu/~klio/im/gr/br-age/tiryns2.jpg
http://z.about.com/d/ancienthistory/1/0/B/9/2/The-Beginnings-of-Historic-Greece-700-BC-600-BC-.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/f/f4/AntikeGriechen1.jpg/400px-AntikeGriechen1.jpg
http://www.theodora.com/wfb/photos/greece/acropolis_athens_greece_ert.jpg
http://www.world-guides.com/images/greece/greece_map.jpg
http://www.in2greece.com/english/maps/map_of_Ancient_Greece.jpg
http://72.232.229.42/thumb/1/10/Thucydides-bust-cutout_ROM.jpg/180px-Thucydides-bust-cutout_ROM.jpg
http://it.wikipedia.org/wiki/Temistocle
http://www.sikyon.com/Athens/Monuments/athens_view1.jpg
https://www.lssu.edu/faculty/jswedene/FLEM_CH_3_HELLENISM_LECTURE_TOTAL.html
https://www.lssu.edu/faculty/jswedene/FLEM_CH_3_HELLENISM_LECTURE_TOTAL.html
http://www.thejournal.org/studylibrary/maps/empire-of-alexander-the-great-map.jpg
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.