Teorija

Lauksaimniecība
No lauksaimniecības kultūrām Grieķijā dominēja „Vidusjūras triāde”:
  1. graudkopība (kvieši un mieži),
  2. vīnkopība,
  3. olīvu audzēšana.
 
weintrauben.jpg
Vīnogas.
 
Vīns un olīveļļa bija svarīgas Grieķijas eksportpreces. Galvenie grieķu zemkopības rajoni bija:
  1. Boiotija,
  2. Tesālija,
  3. Lakonija,
  4. Mesēnija,
  5. Atika,
  6. Argolīda.
 
_MG_0160_L.jpg
Olīvas.
 
Sākotnēji zeme bija kopienas īpašums. Katram kopienas loceklim pienācās gabals – klērs (grieķu val. kleros – loze; grieķi tā sauca zemes gabalu, ko izlozēja kopienas locekļi). Sākot ar 8. gs. p.m.ē. šo zemes gabalu nodeva mantojumā. Polisa noteica:
  1. zemes īpašuma maksimālo lielumu,
  2. noteica, ka zemei jābūt apstrādātai,
  3. uzraudzīja mantošanas lietas.
7.– 6. gs. p.m.ē. vergu darbs zemes apstrādāšanā vēl netika izmantots, vergi galvenokārt tika nodarbināti lopkopībā. Zemi sīkzemnieki apstrādāja paši, dižciltīgo zemes – ģimene, radinieki, parādnieki.
 
Krētas – Mikēnu laikmetā, kā arī „tumšajos gadsimtos” cilvēka bagātumu noteica pēc lopu skaita. Grieķi galvenokārt audzēja sīklopus. Liellopus audzēja vietās, kur bija zaļas ganības: Maķedonijā, Elīdā, Mesēnijā, Tesālijā. Darbam izmantoja vēršus, mūļus un ēzeļus. Karam un sportam – zirgus.
 
Amatniecība un tirdzniecība
Arhaiskajā laikmetā bez zemkopības un lopkopības liela nozīme bija arī amatniecībai un tirdzniecībai. Amatniecībai Grieķijā bija vairāki attīstības posmi:
  1. Krētas – Mikēnu laikmetā amatniecība koncentrējās pilīs, kurās atradās darbnīcas.
  2. Arhaiskajā laikmetā amatniecība koncentrējās pilsētās un amatnieki darbojās privāti. Lielākajās darbnīcās nodarbināja maksimums – 20 strādniekus.
 
Viens no prestižākajiem bija kalēja amats. Liela nozīme bija arī podniekiem. Podniecība jau Krētas – Mikēnu laikmetā sasniedza augstu līmeni. Māla trauki kalpoja dažādu produktu uzglabāšanai un transportēšanai. Māla traukus izveda arī uz citām zemēm. Arhaiskajā laikmetā izcilus māla traukus ražoja: Atēnās, Milētā un Korintā.
 
Senajā Grieķijā tirdzniecība gandrīz vienmēr bijusi attīstīta, neskaitot „tumšos gadsimtus”.
 
No 1700. g. – 15. gs. p.m.ē. Vidusjūras tirdzniecībā valdīja Krēta, kura mēdza tirdzniecību apvienot ar laupīšanu.
 
15. gs. otrā pusē p.m.ē. krētiešu vietu tirdzniecībā ieņēma mikēnieši, kuri tāpat kā krētieši tirgojās: Feniķijā, Sīrijā, Ēģiptē un Palestīnā.
 
Ar 13. gs. vidu p.m.ē. sakarā ar lielo migrāciju un doriešu ienākšanu Grieķijā tāljūras tirdzniecība pārtrūka, to pārņēma feniķieši.
 
7. gs. p.m.ē. feniķieši nonāca Seno Austrumu pakļautībā un līdz ar to Vidusjūras tirdzniecību atkal pārvaldīja grieķi. Grieķu tirdzniecības attīstību veicināja kolonizācija. Jaunās kolonijas no grieķiem vēlējās iegūt metāla un māla izstrādājumus, kā arī vīnu un olīveļļu. Grieķi saņēma būvkokus, labību, metālu, ādas. Drīz vien kolonijas kļuva par amatniecības un tirdzniecības centriem.
 
Tirdzniecības ekspedīcijas organizēja gan privātpersonas, gan polisas. 7. – 6. gs. p.m.ē. Grieķijā radās profesionāli tirgotāji.
 
Grieķijā izveidojās ekonomiski aktīvi centri:
  1. Mazāzijas piekrastes grieķu (joniešu) pilsētas (Milēta, Efesa),
  2. salas – Eiboja, Sama, Agīna, Roda, Korinta,
  3. Atēnas Grieķijā.
 
7. gs. pirmajā pusē p.m.ē. Grieķijā sākumā Mazāzijā, vēlāk arī Aigīnas salā un Atēnās sāka kalt naudu. Naudas vienības bija drahma un oboli (viena drahma bija seši oboli).
 
Saimniecības uzplaukums klasiskajā un hellēnisma periodā
5. gs. p.m.ē. notika pārmaiņas. Jau iepriekšējā laikmetā sākās saimniecības progress, ko veicināja naudas kalšana un kolonizācija. Notika intensīva vīnkopības un olīvu audzēšanas attīstība. Pieprasījums pēc traukiem radīja podniecības uzplaukumu. Tirdzniecība un sakaru paplašināšanās sekmēja kuģu būves attīstību gan priekš tirdzniecības, gan priekš kara flotes. Tā sekas bija mežu iznīcināšana Grieķijā.
 
Pireja kļuva par antīkās pasaules jūras tirdzniecības ostu, kurā ieveda preces gan no Vidusjūras, gan Melnās jūras reģioniem. Atēnas patērēja tikai daļu no ievestām precēm, tādēļ attīstījās starptirdzniecība. Atēnas centās saglabāt labības tirdzniecības monopolu Melnajā jūrā.
 
greece-ferries_port-piraeus.jpg
Pirejas osta.

5. gs. vidū p.m.ē. Atēnas centās iegūt tirdzniecības vietas rietumos, tādēļ:
  1. tika noslēgti līgumi ar Dienviditālijas un Sicīlijas pilsētām,
  2. dibināta Tūrijas kolonija Dienviditālijā.
 
Pārmaiņas grieķu saimnieciskajā dzīvē ienesa Maķedonijas Aleksandrs. Tas deva grieķiem plašas amatniecības, tirdzniecības un lauksaimniecības iespējas ārpus grieķu teritorijām – hellēniskajās valstīs.
 
Atēnas un Korinta zaudēja vadošo stāvokli tirdzniecībā. Tirdzniecības aktivitātes pārvietojās uz jaunajiem centriem – Aleksandriju, Antiohiju, Rodas salu.
 
Līdz ar naudas pieaugošo nozīmi 5.gs. p.m.ē. radās dažādi ar naudu saistīti institūti. Radās naudas mijēji, kas uzglabāja naudu un izsniedza aizdevumus uz procentiem. Tie bija banku priekšteči. Arī tempļi aizdeva naudu gan valstij, gan privātpersonām.
 
Pirmspolisas laikmeta sabiedrība
Krētas – Mikēnu sabiedrība bija hierarhiska. Augšgalā atradās dižciltīgo grupa ar valdnieku – basilieju priekšgalā. Dižciltīgo spēks bija – zeme, mājlopi un dārgumi. Valdīja uzskats, ka dižciltīgie cēlušies no dievišķiem senčiem un, ka viņi saņem dievu padomus. Tautas – amatnieku, zemkopju un lopkopju dzīves līmenis bija vienkāršāks. Par to dzīves veidu trūkst informācijas.
 
Arhaiskā laikmeta polisas sabiedrība
Pilntiesīgie iedzīvotāji bija polisas pilsoņi, kuri saucās polisas vārdā – milētieši, atēnieši utt. Pilsoņiem bija tiesības uz zemi un amatu savā polisā, kā arī tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā. To pienākums bija karaspēka rindās aizsargāt savu polisu.
 
Ar laiku parādījās protesti no zemāko slāņu pilsoņiem par tiesnešu netaisnībām.
 
Nedižciltīgie pilsoņi lielākoties bija brīvie zemnieki, kam piederēja savs klērs. 8. – 6. gs. p.m.ē. zemnieku saimniecībās sākās grūtības. Mantošanas dēļ zemes tika sadrumstalotas. Arī dažādu aizdevumu procenti bija smags slogs zemniekiem, jo, ja nespēja nomaksāt parādus, tad parādnieku ģimene apstrādāja savu zemi kā kreditora rentnieki. Sīkzemnieki nevarēja audzēt vīnogas vai olīvas, jo:
  1. pašapgādes saimniecības nevarēja atteikties no labības audzēšanas,
  2. Vīnogu un olīvu audzēšana pirmos gadus nedeva ražu.
 
wheat1.jpg
Labība.
 
Rezultātā saimniecības izputēja un veidojās bezzemnieku slānis – teti. Teti strādāja par algādžiem vai pārcēlās uz pilsētām.
 
Pārtikušie grieķu zemnieki veidoja bruņotu zemnieku kājnieku karaspēku – hoplītus, kas par saviem līdzekļiem iegādājās bruņojumu.
 
Līdz ar tirdzniecības, amatniecības centru un kuģniecības attīstību pilsētās pieauga iedzīvotāju slānis, kas nebija saistīts ar lauksaimniecību. Tie bija amatnieki un tirgotāji. Tajā ietilpa turīgi darbnīcu īpašnieki, kuģu īpašnieki, lieltirgotāji, kā arī sīki amatnieki, sīktirgotāji, jūrnieki, krāvēji, celtnieki utt.
 
Saimniecisko dzīvi pamazām sāka ietekmēt nauda. No turīgiem tirgotājiem, kuģu un darbnīcu īpašniekiem izveidojās jaunbagātnieku slānis. Viņiem nebija vara, jo tā joprojām atradās aristokrātu rokās. Tirgotāji, amatnieki (jaunbagātnieki), zemnieki, zvejnieki, teti un gani veidoja tautu – dēmosu. Starp aristokrātiju un dēmosu radās konflikti daudzās grieķu polisās.
 
Polisu pilsoņi bija organizēti kopās ar savām tiesībām un funkcijām:
  1. ciltīs – fīlās,
  2. teritoriālās kopienās atkarībā no dzīves vietas – dēmos,
  3. brālībās – fratrijās.
 
Polisas pilsoņi skaitījās tie, kas piederēja šīm kopām. Pa fīlām un fratrijām parasti sakārtojās karavīri karagājienos.
 
Polisās bija arī iedzīvotāji – brīvie nepilsoņi, kuri bija:
  1. ienācēji no citas polisas,
  2. svešzemnieki,
  3. klaidoņi,
  4. no savas polisas izraidītie,
  5. bēgļi.
  
Viņi nevarēja polisā iegūt zemi vai amatu, kā arī piedalīties tautas sapulcē. Viņi drīkstēja nodarboties ar amatniecību, tirdzniecību. Viņi maksāja īpašuma nodokli un no polisas saņēma tiesisku aizsardzību. Karaspēka viņi veidoja palīgnodaļas. Katrā polisā šos brīvos nepilsoņus dēvēja citādi, piemēram, Atēnās par metoikiem. Arī viņu vidū bija turīgi ļaudis.
 
_E06ArtistsPic.jpg
Grieķu amatnieks.
 
Bija arī nebrīvie – vergi vai vergiem tuvas iedzīvotāju grupas. Doriešu ienācēja vietējos pārvērta par nebrīviem ļaudīm, bet tie atšķīrās no klasiskiem vergiem, jo:
  1. viņi bija valsts nevis privātpersonu īpašums (valsts tos kopā ar zemi sadalīja pilntiesīgiem pilsoņiem),
  2. viņiem bija ražošanas līdzekļi, māja un ģimene,
  3. viņi strādāja individuāli.
 
Šādi nebrīvie pilsoņi bija, piemēram, Spartas heloti. Tāpat pie šīs nebrīvo pilsoņu grupas piederēja parādu kalpi, vergi (arī karagūstekņi). Vergu vīrieši parasti bija gani, bet sievietes izmantoja mājamatniecībā.
 
Agrīnajā polisā vergu stāvoklis bija pat labāks nekā sociāli neaizsargātiem brīvajiem pilsoņiem. Vergu stāvoklis pasliktinājās klasiskajā laikmetā.
 
Klasiskā laikmeta Atēnu sabiedrība
Šajā laikmetā atkarībā no mantiskā stāvokļa pilsoņus iedalīja 4 grupās, pēc tā tika noteikts to politisko tiesību apjoms un vieta karaspēkā. Šādu principu ieviesa likumdevējs – Solons.
 
Solons (640. – 560. g. p.m.ē.) bija dzejnieks un valstsvīrs. Atēnieši viņu ievēlēja par arhontu, piešķirot īpašas pilnvaras. Viņam bija jāatrisina konflikti, kas bija starp nedižciltīgajiem jaunbagātniekiem un dižciltīgajiem, kā arī konfliktu, kas radies zemnieku prasību dēļ.
 
Solon.jpg
Solons.
 
Divas augstākās – visbagātākās kategorijas veidoja vecās dzimtas aristokrātija un jaunbagātnieki. Viņiem bija visas politiskās tiesības, kā arī dažādi pienākumi:
  1. kuģu aprīkošana un uzturēšana,
  2. svētku un sacensību rīkošana,
  3. kaujas un sacīkšu zirgu uzturēšana u.c.
 
Trešo grupu veidoja pārtikuši zemnieki. Kopš 5. gs. vidus viņi varēja ieņemt arhonta amatu un kļūt par areopaga locekļiem. Turīgākie veidoja hoplītu karaspēku.
Ceturtā un vistrūcīgākā kategorija bija – teti (viņiem nebija zeme un arī ienākumi bija niecīgi). Sākotnēji viņi drīkstēja piedalīties tikai tautas sapulcē, bet ar laiku viņi ieguva lielākas tiesības.
 
Līdz 5. gs. otrai pusei p.m.ē. Atēnu pilsoņu vidū nebija izteikta mantiska atšķirība. Atikā vidēji pārtikušam zemniekam piederēja 10 ha zemes, bet 40 – 50 ha bija liela saimniecība.
 
Kopš Solona laikiem zeme bija privātīpašums. Izputējušie zemnieki papildināja tetu rindas, radot sociālas problēmas. Polisai gan bija pienākums rūpēties par pilsoņu iztiku. Problēma atrisinājās 5. gs. p.m.ē., kad tika būvētas ostas Pirejā un celti nocietinājumi. Līdz ar to bija nepieciešami daudz strādnieku, kā arī airētāji un matroži flotei. Teti tika nodrošināti ar darbu. Pateicoties to lomai kara flotē, viņi tika arī pie lielākām tiesībām un amatiem. Tā kā tetiem bija jāstrādā un jāpelna sev iztika, tad Perikls ieviesa samaksu - diētu („uzturs”)  par katru amatā pavadīto dienu. Samaksa nebija liela, bet pietika dienas uzturam ģimenei. Lai šie izdevumi nepieaugtu, tika ierobežots pilsoņu skaita pieaugums. Pilsoņi varēja būt tikai tie, kam abi vecāki ir pilsoņi.
 
Peloponēsas karš radīja izmaiņas, sabiedrība noslāņojās un radās sociāli konflikti. Sīkie un vidējie zemnieki izputēja, bet bagātie ar spekulācijām un augļošanu sarausa vēl lielākas bagātības. Grieķijā šajā laikā samazinājās iedzīvotāju skaits, jo daudzi tika nolīgti par algotņiem ārpus Grieķijas. 4. gs. p.m.ē. bija aptuveni 50 000 grieķu algotņu. Daži pat kļuva par ierēdņiem ,citi nodarbojās ar amatniecību un tirdzniecību ārpus grieķu polisām.
 
Apmēram ¼ daļa atēniešu 5. gs. p.m.ē. bija nepilsoņi – metoiki. Atēnas vilināja svešzemniekus ar savām tirdzniecības un amatniecības iespējām. Metoiki maksāja nodokļus un to vidū bija arī turīgi cilvēki – dziednieki, tirgotāji, celtnieki.
 
4.gs. p.m.ē. pieauga vergu skaits – 100 000 vergu uz 30 000 – 40 000 pilsoņu. Vergi tika nodarbināti raktuvēs, akmens lauztuvēs, kuģu būvētavās, darbnīcās, transportā, mazliet arī lauksaimniecībā. Tāpat turīgos namos vergi bija – mājskolotāji, audzinātāji, sekretāri, pārvaldnieki, apkopēji.
 
slavery.jpg
Vergi.
 
Atēnās bija gan privātie, gan valsts vergi (ielu tīrītāji, policisti, ziņneši, rakstveži u.c.). Atēnās verdzība nebija tāda kā Romā, neskaitot Laurija sudraba raktuvēs nodarbinātos vergus. Vergi netika apspiesti vai ekspluatēti. Vergi strādāja kopā ar brīvajiem, varēja precēties un audzināt bērnus, kā arī strādāt pēc izvēles, maksājot kungam noteiktu daļu. Atšķirībā no Spartas Atēnās nenotika vergu sacelšanās.
 
Lielais metoiku un vergu skaits deva iespēju Atēnām mobilizēt pilsoņus hoplītu karaspēkā, nekaitējot saimniecībai.
 
Klasiskā laikmeta Spartas sabiedrība
Spartas sabiedrība krasi atšķīrās no Atēnu sabiedrības. Spartā pilntiesīgi pilsoņi bija tikai dorieši. Vietējos zemniekus pārvērta par nebrīviem un beztiesīgiem ļaudīm – helotiem, kas kopā ar zemi tika sadalīti spartiešu ģimenēm.
 
Heloti bija savdabīga verdzības forma, bet tie atšķīrās no vergiem. Heloti 4 reizes pārsniedza spartiešu skaitu. Viņi dzīvoja ciemos un to stāvoklis bija līdzīgs, tāpēc tie bija diezgan vienoti arī 3 zināmajos sacelšanās gadījumos 660., 464., 369. g. p.m.ē.
 
Visiem spartiešiem (doriešiem) bija vienlīdzīgas tiesības gan hoplītu ierindā, gan tautas sapulcē. Tiem tika ierādīti arī vienādas zemes gabali (helotu zeme). Lai radītu vēl lielāku saliedētību, vīri veidoja telts kopienas. Katrā bija apmēram 15 vīri, kas kopā dzīvoja, trenējās sportā, karamākslā un ēda. Katrs ieguldīja vienādu daļu naudas un produktu.
Spartiešiem nepatika ārzemnieki, jo tie centās norobežoties no ārpasaules ietekmes. Spartiešiem bez atļaujas atstāt polisu bija aizliegts, un par to varēja sodīt. Spartas sabiedrība bija konservatīva.
  
Spartā dzīvoja arī tāda iedzīvotāju kategorija kā perioiki. Tie bija brīvi iedzīvotāji, kas dzīvoja nomaļos ciemos, kur bija pašpārvalde. Perioikiem nebija politisku tiesību. Tie nodarbojās ar zemkopību, tirdzniecību un amatniecību. Karaspēkā viņi bija viegli bruņoti kājnieki.
 
Peloponēsas karš ieviesa pārmaiņas sabiedrībā, tika izjaukta pašizolācija. Vienlīdzīgo spartiešu vidū sākās cīņa par varu un bagātībām. Ap 400. g. p.m.ē. tika ieviests likums, ka zemi varēja dāvināt vai atstāt mantojumā.
 
Pieauga to spartiešu skaits, kas nespēja segt kopējās izmaksas un līdz ar to tie zaudēja politiskās tiesības. Daudzi gāja bojā karā, bet daudzi tika kā algotņi nolīgti citās zemēs.
 
Pēc Peloponēsas kara spartieši bija palikuši tikai puse no sākotnējā skaita. 3. gs. p.m.ē. to bija vairs tikai 700, tādēļ notika reforma un par spartiešiem padarīja perioikus un daļu no helotiem.
 
soldier2.jpg
9. att. Grieķu karavīrs.

Sengrieķu karaspēks agrīnajā periodā
Par aristokrātiskas dzimtas varenību sprieda arī pēc tās militārās nozīmes. Līdz 7. gs. p.m.ē. karošana bija dižciltīgo lieta, jo tikai tie varēja iegādāties vara un bronza apbruņojumu, kaujas ratus un zirgus. Tāpat bija nepieciešama speciāla fiziska sagatavotība.
 
Arī dižciltīgo dzimtu piederīgie, kā arī brīvo kopienu ļaužu karavīri, kas bija tērpti vienkāršās voiloka bruņās un apbruņoti ar viegliem ieročiem, piedalījās karā.
 
Arhaiskajā laikmetā karamākslā notika pārmaiņas – tika ieviesti dzelzs ieroči. Pirms arhaiskā laikmeta kara iemesli parasti bija:
  1. dižciltības, drosmes un karošanas prasmes pierādīšana,
  2. laupīšana.
 
Arhaiskajā laikmetā kara iemesls bieži bija zemes trūkums. Zemniekiem bija iespēja pašiem apbruņoties, jo dzelzs ieroči bija krietni lētāki. 7. gs. p.m.ē. sāka veidoties jauna tipa karaspēks – hoplīti.
 
Viņi no rindām veidoja četrstūri, kur vīri stāvēja plecu pie pleca. Šādu ierindu sauca par falangu. Tā tika panākta solidaritāte, jo kaujas iznākums nebija vairs atkarīgs no indivīda kaujas prasmes, bet no visu kopīgas izturības. Līdz ar to tika celta zemnieku pašapziņa, jo arī no viņiem bija atkarīga polisa. Viņi sāka pieprasīt arī lielākas līdzdalības tiesības polisas pārvaldē.
 
 
greek-ancient-greek-soldiers-4.jpg
Grieķu karavīri.
 
7.– 6. gs. raksturīgi ir konflikti starp:
  1. dižciltīgajiem zemes īpašniekiem un zemniekiem,
  2. veco aristokrātiju – jaunbagātniekiem.
 
Konfliktus risināja ne tikai ar kara palīdzību, bija arī šķīrējtiesneši, leģendārākie bija:
  1. Likurgs Spartā,
  2. Drakonts Atēnās,
  3. Solons Atēnās,
  4. Kleistens Atēnās.
 
Lycurgus.jpg
Likurgs.
 
Bija gadījumi, kad konflikta situācijās varu nelikumīgi sagrāba kāda dižciltīga autoritāte, radot tirāniju (nelikumīgā ceļā iegūta vienpersoniska vara).
 
Šāda pārvaldes forma bija sastopama vairākās grieķu polisās. Tirāni parasti valdīja 2-3 paaudzes. Juku un nesaskaņu laikā piespiedu kārtībai un likumiem piemita pozitīva loma.
 
Sengrieķu karaspēks klasiskajā un hellēnisma periodā
Klasiskajā laikmetā grieķu – persiešu karā, kā arī Peloponēsas karā cīnījās grieķu hoplītu falanga, bet Maķedonijas Aleksandra karā maķedoniešu falanga (tā bija dziļāka – ar 16 un vairāk rindām). Maķedonieši izmantoja arī līdz 5 m garus šķēpus.
 
4. gs. p.m.ē. polisas bruņoto pilsoņu zemessardzes karaspēka vietā nāca profesionāli algotņi, jo:
  1. liela daļa zemnieku kļuva nabadzīgu un nespēja nodrošināt ekipējumu.
  2. pieauga kara apjomi un to ilgums,
  3. attīstījās karamāksla.
 
Par profesionālajiem algotņiem nolīga dažādu slānu ļaudis (arī bezzemniekus, klaidoņus). Algotņi bija gan paēduši, gan apģērbušies, gan saņēma algu un prestižu. Vēlāk daudzi grieķu algotņi kalpoja hellēnistisko valstu valdniekiem.
 
4. gs. p.m.ē. tapa sacerējumi par kara teoriju, tika izveidots profesionāls karaspēks, karamāksla kļuva sarežģītāka. Tika izgudroti jauni mehānismi, piemēram, mūru graujamie tarāni, mūriem piebīdāmi koka aplenkšanas torņi, smagas bultas (ballistas, katapultas).
 
Ar 5. gs. p.m.ē. lielas kaujas notika jūrās un tika izveidotas karaflotes. Ievērojama bija Atēnas ar 200 – 300 karakuģu – triēru.
 
normal_triera.jpg
Triēra.
 
Triēras bija slaidi ātrgaitas kuģi, uz kuriem bija vismaz 150 airētāju, kā arī stūrmani, matroži un ap 20 jūras karavīru. Kuģa priekšgalā atradās tarāns, ar kuru centās ielauzt pretinieka kuģa sānus. Sākumā airētāji bija teti, bet vēlāk vergi.
 
Ievērojama bija grieķu inženiera Sostrata būvētā bāka Ēģiptes galvaspilsētā Aleksandrijā. To uzcēla 3. gs. p.m.ē. Feras salā pretī Aleksandrijai. 110 – 130 m augsta ar trim posmiem. Gaismu rādīja sveķotas malkas uguns un to atstaroja pulēti metāla spoguļi. Šo gaismu varēja redzēt vismaz 60 km attālumā. Šī bāka sabruka 1326.g. Tā kalpoja par vēlāko bāku paraugu.
 
Atsauce:
http://www.stuttgart-tourist.de/media/weintrauben.jpg
http://ec.europa.eu/agriculture/organic/images/StandardImage/_MG_0160_L.jpg
http://www.aldokkan.com/government/greek_trade.jpg
http://www.greece-ferries.com/images/ports/greece-ferries_port-piraeus.jpg
http://www.uark.edu/misc/wheat/Images/wheat1.jpg
http://www.elithic.com/images/_E06ArtistsPic.jpg
http://www.memo.fr/Media/Solon.jpg
http://stoa.files.wordpress.com/2008/08/slavery.jpg
http://library.thinkquest.org/CR0210200/ancient_greece/soldier2.jpg
http://cd7.e2bn.net/e2bn/leas/c99/schools/cd7/website/images/greek-ancient-greek-soldiers-4.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/5/57/Lycurgus.jpg
http://shipmodeling.info/photo/albums/uploads/vessels_of_antiquty/normal_triera.jpg
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.