Teorija

Grieķu kultūra sāka veidoties jau Krētas – Mikēnu laikmetā, bet tās īstais izveidošanās laiks bija arhaiskais laikmets. Jūras braucieni un kolonizācijas bagātināja grieķu pasaules redzējumu. Tieši arhaiskajā laikmetā tika izveidota ātri apgūstama rakstība. Šajā laikā tika likti pamati grieķu dzejai un prozai, dzima grieķu teātris, noformējās reliģijas sistēma, radās filozofija un citas zinātnes, attīstījās arhitektūra, pilsētceltniecība, tēlniecība un glezniecība.

Kultūras aktivitātes visās grieķu apdzīvotajās zemēs nebija vienādas. Arhaiskajā laikmetā Mazāzijas joniešu pilsētas uz dažas salas bija kultūras ziņā attīstītākas par kontinentālo Grieķiju. Tas izskaidrojams ar to, ka šīs pilsētas mazāk skāra „tumšo gadsimtu” ietekme. Tām bija lielāka saskarsme ar Austrumu kultūrām, kuras tolaik pārspēja grieķu kultūru.
 
Grieķu dievi
Polisas bija gan politiskas, gan reliģiskas kopienas. Katrai polisai bija savs dievs – aizgādnis, kuram tika celti tempļi, rīkoti svētki. Dažas pilsētas bija apvienojušās reliģiskā kopienā un pielūdza vienu kopīgu dievu.
Grieķu privāto un sabiedrisko dzīvi caurvija reliģija. Dievus pielūdza un tiem upurēja, uzsākot nozīmīgus pasākumus. Dokumenti un polisas kase glabājās tempļos.

Grieķu reliģijā izdala pirmsolimpisko un pēcolimpisko reliģiju. Olimpiskā reliģija formējās, pārveidojot pirmsolimpisko haotisko dabas dievību un dēmonu (neizveidots dievišķs spēks, drīzāk ļauns nekā labs) pasauli.
 
Mītos sastopamos dievus pēc cilvēku sabiedrības parauga sakārtoja grieķu dzejnieki, piemēram, Homērs, Hēsiods. Gan Homēram, gan Hēsiodam grieķu dievi veidoja 12 personu ģimeni. Augstākais dievs bija Zevs, kurš mita augstākajā Grieķijas kalnā – Olimpā Tesālijā (2900 m virs jūras līmeņa). Olimpa dievi bija antropomorfi. Viņiem piemita cilvēku rakstura īpašības un tie uzvedās kā cilvēki. Atšķirība bija tā, ka dievi nenovecoja, tie bija skaisti un nemirstīgi.
 
 
250px-Statue_of_Zeus.jpg
Zeva statuja Olimpijā.
 
Starp olimpa dieviem bija sadalītas valdīšanas sfēras.
  • Zevs – augstākais dievs, debess valdnieks, pērkona un zibens pavēlnieks.
  • Poseidons – Zeva brālis, ūdens un jūras valdnieks, vētru un zemestrīču pavēlnieks.
  • Aīds – Zeva brālis, pazemes un veļu valstības valdnieks.
  • Hēra – Zeva sieva, ģimenes laimes un laulību aizgādne.
  • Apollons – Zeva dēls, gaismas dievs, pareģotājs, kā arī mākslas aizgādnis, kuru pavadīja viņa 9 mūzas – vēstures, dzejas ,drāmas, dejas u.c. mākslu dievības.
  • Atēna – Zeva meita, kara dieve un amatnieku aizgādne.
  • Poseidons – jūras valdnieks, arī zemestrīču un zirgu dievs.

Pie dieviem piederēja arī Artemīda, Hermejs, Dēmetra, Arejs, Hēfaists u.c.
 
250px-AGMA_Apollon_Lykeios.jpg
Apollons.
 
180px-Poseidon_sculpture_Copenhagen_2005.jpg
Poseidons.
 
ancient-greek-gods-4.jpg
Atēna.
 
hera.jpg
Hēra.
  
7. gs. p.m.ē. Grieķija no Trāķijas pārņēma dieva Dionīsa kultu. Dionīss bija zemes auglības, augu valsts, vīnkopības dievs. Dionīsam par godu tika rīkoti lieli svētki. Populāri svētki bija arī dionīsiji – Dionīsa atdzimšanas svētki. Tos svinēja pavasarī un tie simbolizēja dabas auglības spēku. Tika uzskatīts, ka dionīsija kulta dalībnieki pārvar nāvi un to dvēseles atgriežas dzīvē citā formā. Svētku dalībnieki vilka maskas, to gājienu pavadīja mūzika un dziesmas. Vēlāk no šiem svētkiem radās grieķu teātris. Svētku laikā notika komēdiju un traģēdiju autoru sacensības, kā arī koru sacensības.
 
Līdzās dieviem pastāvēja nimfas un dievības (upju, avotu,, auglības utt.).

Grieķu priesteri bija tautas sapulcē ievēlētas parastas amatpersonas. Viņi atbildēja par svētku ceremoniālo norisi.

Grieķu reliģija bija vienkārša un saprotama. Tajā nebija nekādu dogmu (tēze, kas pieņemta par absolūtu patiesību) vai Svēto rakstu. Grieķiem mazāk svarīga bija mācība, svarīgāks bija rituāls un kulta ārējā izpausme. Grieķu lūgsnas bija saruna ar dievu balsī, viņi nekad nemetās ceļos, lūdzot dievu. Pielūgšana un upurēšana notika zem klajas debess pie altāra. Dievu mājoklis bija templis, kurā glabājās dievu statujas.
 
Grieķi uzskatīja, ka pēc nāves cilvēka dvēsele kā ēna nonāk pazemes valstībā, kur valda dievs Aīds. Pazemes pasaule nebija gaiša, tai nebija jēgas un mērķu. Pēcnāves liktenis visiem bija vienāds, neatkarīgi no tā, kāda bijusi viņa dzīve.

Arhaiskajā laikmetā parādījās priekšstats par morālo atbildību pret nāvi. Homērs savos darbos minējis Elisija laukus, kur nonāk izcili varoņi un mirušo valstību – Tartars, kur mocības izcieta grēcinieki. Tiem, kas bija īpaši noziegušies, bija jācieš kā Tantalam (Līdijas valdnieks Tantals esot nolaupījis dieviem ambroziju un nektāru, lai iedotu cilvēkiem. Dievs Zevs viņu sodījis – mirušo valstībā stāv ūdens, no kura viņš nespēj padzerties) vai Sīzifam (Sīzifs esot mēģinājis gūt virsroku pār dieviem, tādēļ mirušo valstībā viņš veļot kalnā akmeni, kas vienmēr noripo atpakaļ).
 
sisyphus1420e.jpg
Sīzifs.
 
Olimpa dievu kults bija obligāts visiem pilsoņiem. Katrā polisā bija savs dievs – aizgādnis:
  1. Atēnās – Atēna,
  2. Delfos un Dēlas salā – Apollons,
  3. Efesā – Artemīda,
  4. Olimpijā – Zevs.
 
Atšķirībā no Seno Austrumu reliģijām, grieķi tik ļoti nezemojās dievu priekšā, tiem nebija tik varenu priesteru (kas ietekmētu politiku), tempļiem nepiederēja milzīgi īpašumi. Grieķiem templis nekad nebija kultūras un pārvaldes centrs.
 
Grieķijā bija svētnīcas, kuras godināja visi grieķi, piemēram, Apollona templis Delfos, Zeva templis Olimpijā un Samas salā.
 
Delfos dievs Apollons esot dibinājis pareģošanas vietu – orākulu. Kopš 8. gs. p.m.ē. tas kļuva par vispāratzītu padomdevēju grieķiem dažādos politiskos un citos jautājumos. To apmeklēja parasti bagātas amatpersonas, atvedot līdzi dāvanas un upurus. Arī svešzemju sūtņi šeit brauca pēc padoma. Pareģojumus nesakarīgi izkliedza transā nonākusi priesteriene (pītija).
 
2234880461_51a4119e50.jpg
Apollona templis.
 
Priesteri šos vārdus pārveidoja atbildē, kas arī nebija īsti saprotama. Un varēja izskaidrot dažādi, lai nepiepildīšanās gadījumā nenestu atbildību.
 
Svētki
Valsts nozīmes kulti bija saistīti ar svētkiem, kas ilga vairākas dienas un kuru laikā notika sporta spēles, sacensības, teātra izrādes. Svētku laikā pasludināja mieru visās grieķu zemēs. Sašķeltie grieķi svētkos izjuta kopību.
 
Vēsturiski nozīmīgākās bija olimpiskās spēles, kas tika organizētas par godu Zevam Olimpijā Peloponēsas pussalā. Pirmās oficiālās olimpiskās spēles notika 776. g. p.m.ē. 394. g. p.m.ē. tās aizliedza Romas lielvalsts kristīgais valdnieks, jo uzskatīja par pagāniskām. 1896. g. tās atjaunoja. Tieši olimpisko spēļu uzvarētāju saraksti pieder pie pirmajām rakstītajām liecībām Grieķijā. Spēles notika ik pa 4 gadiem. Tikai 3. gs. p.m.ē. tika ieviests kopīgs vēstures laika aprēķins.
 
Grieķijā pastāvēja arī slepenie kulti – mistērijas. Šo kultu dalībniekus saistīja klusēšanas likums.
 
Mīti
Sengrieķiem tāpat kā citām senajām tautām bija raksturīgs mīts (grieķu val. mythos – vārds, runa, stāsts). Mīts radies ļoti sen līdz ar vajadzību izskaidrot pasauli. Mīts ir pirmais cilvēku un dievu pasaules sakārtojums. Mītos atspoguļojas grieķu agrīnais pasaules redzējums. Mīti izskaidroja:
  1. pasaules rašanos un uzbūvi,
  2. dievu, cilvēku, pilsētu un profesiju izcelšanos,
  3. svētvietu, svētku un rituālu izveidošanos,
  4. izskaidroja dabas parādības un gada ciklu,
  5. ļaunuma cēloni,
  6. valdniecības un citu institūtu rašanos.
  
Dižciltīgie savu dzimtu izcelšanos saistīja ar dieviem vai mītiskiem varoņiem. Piemēram, grieķu – persiešu kara varonis Leonīds uzskatīja sevi par Hērakla pēcteci divdesmitajā paaudzē.
 
Grieķu mītos īpaša vieta tika atvēlēta varoņiem, kas atbrīvoja cilvēci no haosa, nelaimēm un ļaunām būtnēm. Iemīļots grieķu varonis bija Hērakls (Zeva un mirstīgas sievietes Alkmēnes dēls), kuram bija jāveic 12 varoņdarbi cilvēku labā.
 
No mītiem sižetus smēlās dramaturgi, dzejnieki, tēlnieki un gleznotāji. Homēram un viņa klausītājiem mīts bija realitāte, par kuru neviens nešaubījās. Tikai 5. – 6. gs. p.m.ē. filozofi un vēsturnieki sāka apšaubīt mītiskos nostāstus.
 
homer.jpg
Homērs.
  
Zinātne/filozofija arhaiskajā laikmetā
Neskatoties uz to, ka filozofiskā doma pastāvēja gan Senajā Indijā, gan Senajā Ķīnā, par filozofijas zinātnes izveidotājiem uzskata sengrieķus. Tāpat kā mīts, arī filozofija izauga no vēlēšanās izprast apkārtējo pasauli. Grieķu filozofijas un zinātnes sākumi radās Mazāzijā joniešu pilsētās un grieķu kolonijās Dienviditālijā un Sicīlijā 7. gs. otrā pusē p.m.ē. Grieķu domātājus neapmierināja mītiskais pasaules skaidrojums, jo viņi uzskatīja, ka viss radies no pirmvielas. Agrīnie filozofi centās pasaules rašanos izskaidrot racionāli, balstoties uz novērojumiem. Izpētes objekts bija daba. Šos filozofus sauca par natūrfilozofiem (natūrfilozofija – dabas filozofija). Natūrfilozofu idejas valdīja no 7. gs. beigām – 5. gs. vidum p.m.ē. Neskatoties uz to, ka arī viņu skaidrojumi bija kombinēti ar mītiem, attīstījās jauns un racionālāks domāšanas veids blakus vecajiem mītiem. Cilvēks sāka ticēt savām prāta spējām.
 
Par grieķu filozofijas un zinātnes pamatlicēju tiek uzskatīts Taless no Milētas (ap 625. – 547. g. p.m.ē.). Par pirmvielu viņš uzskatīja ūdeni, kas atrodas nepārtrauktā kustībā, radot visu, kas pasaulē eksistē. Citi natūrfilozofi par pirmsākumu uzskatīja uguni vai gaisu, bet Anaksimandrs no Milētas - Apeironu – nenoteikts, bezgalīgs elements, kas atrodas mūžīgā kustībā. Savukārt Heraklīts no Efesas par pirmsākumu uzskatīja uguni. Viņš par pasaules attīstības pamatu uzskatīja kustību, pārvērtību un pretmetu savstarpēju iedarbību, piemēram, diena un nakts, aukstums un siltums nomaina viens otru.
 
thales_s.jpg
Taless no Milētas.
 
Natūrfilozofija ietvēra dabaszinātņu un citu zinātņu aizsākumus.

Grieķiem bija sasniegumi arī matemātikā, ģeometrijā, astronomijā un kosmoloģijā (mācība par Visumu, grieķiem par dabu). Viņu priekšstati par Visumu bija primitīvi. Valdīja uzskats, ka pastāv Pasaules okeāns, kas aptver zemi. Zemi grieķi uzskatīja gan par plakanu disku, gan kā cilindru. Daži filozofi par Visuma centru uzskatīja Zemi, bet, piemēram, matemātiķis un filozofs Pitagors – uguni, ap kuru rotē Zeme un Saule.
 
Kapitolinischer_Pythagoras_adjusted.jpg
Pitagors.

Taless bija pirmais, kurš debess spīdekļus neuzskatīja par dieviem, bet par dabiskiem materiāliem ķermeņiem.585. g. p.m.ē. Taless noteica Saules aptumsumu un izskaidroja to ar to, ka Mēness aizsedz sauli.
  
Anaksminadrs uzskatīja, ka pirmās dzīvības formas radušās jūrā Saules siltuma iedarbībā. Viņu uzskata arī par pirmo kartogrāfu pasaulē, jo viņš pirmais uzzīmēja Zemes un jūras kontūras.
  
180px-Heraclitus,_Johannes_Moreelse.jpg
Anaksimandrs no Milētas.
 
Arhaiskajā laikmetā grieķi sāka rakstīt vēsturi no tādiem avotiem kā: episka rakstura sacerējumi, annāļu (vēstures notikumu apraksti pa gadiem) tipa pieraksti, amatpersonu un olimpisko spēļu uzvarētāju saraksti, likumi, līgumi utt.
 
Filozofija klasiskajā laikmetā
Klasiskajā laikmetā Grieķijā radās jauni filozofijas virzieni un skolas. Par izpētes objektu kļuva ne tikai daba un kosmoss, bet arī cilvēks kā personība.

5. gs. p.m.ē. radās mācība par atomiem. Pazīstamākais no šīs mācības pārstāvjiem bija Dēmokrīts.
 
Demokrit.jpg
Dēmokrīts.
 
Atomisti savu teoriju balstīja uz 3 lietām: atomiem, telpu (tukšumu) un kustību. Viņi uzskatīja, ka viss sastāv no bezgalīgi daudzuma daudzveidīgām, nedalāmām, sīkām daļiņām – atomiem. Atomi nekur nerodas un nepazūd, tikai kustas tukšumā. Savstarpēji savienojoties rada lietas.
 
5. gs. p.m.ē. radās sofistika – filozofijas virziens Grieķijā, kā arī māka asprātīgi vadīt diskusijas. Sofisti bija ceļojoši skolotāji, kas par samaksu mācīja retoriku – runas sastādīšanu, diskutēšanas mākslu, kā arī dažādas zinības, īpaši politikā. Sofisti pārzināja gan filozofiju, gan medicīnu, gan mūziku, gan literatūru.

Sofistikas rašanās ir saistīta ar demokrātiju. Politiķiem vajadzēja prast pārliecināt publiku ar savu runu. Lai piedalītos politiskajā dzīvē, tautas sapulcē, tiesas sēdēs, vajadzēja pārzināt tiesības, valsti, cilvēku utt. Tikpat svarīga bija arī daiļrunas māksla – retorika – oratora māksla.
 
Sofists Protagors pasludināja cilvēku par visu lietu mēru.

Kopš Sokrata (470./469. – 399. p.m.ē.) par galveno izpētes objektu stabili kļuva cilvēks. Atēnieti Sokratu interesēja cilvēks kā morāla būtne. Viņa vadmotīvs bija: „Izzini pats sevi!”. Sokrats bija ētikas zinātnes pamatlicējs. Neskatoties uz to, ka Delfu orākuls bija atzinis viņu par gudrāko vīru, Sokratam pieder teiciens: „Es zinu, ka neko nezinu.” Sokrats mēdza ar gudriem jautājumiem iedzīt strupceļā pat visgudrākos vīrus, tādējādi liekot atzīt, ka patiesībā viņi daudz ko nezina. Sokrats tika apsūdzēts bezdievībā un jaunatnes samaitāšanā, viņam tika piespriests nāves sods.
 
Socrates_Louvre.jpg
Sokrats.

Izcili vēlā klasiskā laikmeta filozofi bija arī Platons un Aristotelis.
 
Platon.jpg
Platons.

Atēnietis Platons (428./427. – 348./347. g. p.m.ē.) izstrādāja mācību par divām pasaulēm: lietu un ideju pasauli. Īstā pasaule ir nemainīgā ideju pasaule, bet lietu pasaule ir tikai konkrētu lietu vispārīgās idejas atspulgs, ēna, kopija.

Platons izstrādāja ideālas valsts teorētisko modeli – vienkārša agrāra aristokrātiska polisa ar ierobežotu skaitu iedzīvotāju, kuras varētu iedalīt 3 grupās:
  1. valsts vadītāji – filozofi, kas ar gudrību pārvalda valsti,
  2. valsts sargi – karavīri ar augstu morāli un drosmi,
  3. tauta – amatnieki un zemkopji, kam ar savu darbu jāapgādā valsts.
 
Platons bija pirmais, kas nodibināja filozofu skolu Atēnās – varoņa Akadēma birzī ārpus pilsētas. No šī vārda radusies „akadēmija”. Skola pastāvēja apmēram 900 gadus. To 529. g. p.m.ē. slēdza kristīgās Bizantijas imperators Justiniāns I.
 
Platona skolnieks Aristotelis (384. – 322. g. p.m.ē.) no Stagīras Halkidikes pussalā atteicās no Platona mācības par esamību kā ideju pasaules atspulgu.
 
BBBBBBBBBBB.jpg
Aristotelis.

Aristotelis bija saistīts ar Maķedonijas galmu. Viņa tēvs bija Filipa II galma ārsts, bet Aristotelis bija Filipa II dēla Aleksandra skolotājs. Aristotelis bija vispusīgi izglītots. Viņa ideāls bija vidusceļš starp divām galējībām. Drosme ir vidus starp gļēvulību un pārgalvību, devīgums – starp izšķērdību un skopumu, lepnums – starp lielību un pazemošanos. Aristotelis uzskatīja, ka valsts iekārtai jābūt vidū starp tirāna vienpersonisku varu un pūļa patvaļu. Šis vidusceļš bija jaukta valsts forma, kaut kas no monarhijas, kaut kas no demokrātijas un aristokrātijas. Aristotelis nodibināja savu skolu Likejas Apollona birzī netālu no Atēnām. No tā cēlies vārds Likejs (licejs).Aristotelis tiek uzskatīts par pēdējo lielāko Senās Grieķijas filozofu.
 
Filozofija hellēnisma laikmetā
Šajā laikmetā grieķi iepazina pasauli ārpus Grieķijas. Filozofijas centrs joprojām bija Atēnas, bet citas mākslas un zinātnes nozares pārvietojās uz hellēnisko valstu centriem, piemēram, Aleksandriju, Rodas salu, Pergamu.
 
Grieķu filozofija nodalījās no speciālajām zinātnēm. Cilvēks sāka sevi arvien vairāk izjust kā indivīdu nevis kopienas locekli. Filozofijā radās jauni virzieni: stoicismsun epikūrisms.
 
Epikūrisma dibinātājs bija Epikūrs. Viņš mācīja nenodarboties ar politiku. Viņaprāt, cilvēka dzīves mērķis ir laime. Īstā laime esot jutekliska bauda, kas nozīmē atbrīvošanos no sāpēm un rūpēm.
 
aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa.jpg
Epikūrs.
  
Stoicisma pamatlicējs bija Zēnons. Nosaukums radies no Stojas, kur pirmie stoiķi skaidroja savu mācību, ka cilvēkam jādzīvo saskaņā ar sevi un dabu.
 
Zenon.jpg
Zēnons.
 
Zinātne hellēnisma laikmetā
Par zinātnes centru hellēnisma laikmetā kļuva Aleksandrija, kur valdnieks Ptolemajs I nodibināja pirmo zinātniskās pētniecības centru pasaulē – muzejonu ar lielāko bibliotēku senajā pasaulē (700 000 tīstokļu). Šeit uzturējās zinātnieki no visas pasaules.
  1. Aristarhs gandrīz 2000 gadus pirms Kopernika vēstīja, ka lodveida zeme griežas ap savu asi un riņķo ap sauli. Viņa uzskatu gan neviens neatzina.
  2. Eratostens aprēķināja Zemes lodes apkārtmēru, kļūdoties tikai par 1%.
  3. Arhimēds no Sirakūzām – mehānikas zinātnes pamatlicējs (atklāja sviras likumu utt),
  4. matemātiķis Eiklīds uzrakstīja savu slaveno darbu „Elementi”.
  
arhimed.jpg
Arhimēds.
 
Arhitektūra arhaiskajā laikmetā
Arhaiskajā laikmetā grieķu arhitektūras galvenais objekts bija templis, kas bija arī sabiedriska celtne. Pēc Krētas – Mikēnu civilizācijas bojāejas zuda vajadzība pēc valdnieka pils. Templis tika novietots pilsētas centrā. Tā skaistums simbolizēja polisas varenību. Tas bija dievu mājoklis, kur mirstīgajiem bija liegta ieeja. Šajā laikmetā izveidojās grieķu tempļu veids – četrstūra akmens celtne ar divslīpju jumtu, ko ieskāva kolonnu rinda. 
 
Arhaiskajā laikmetā bija 2 veidu kolonnas:
  1. doriskās kolonnas jeb orderi (resnas, smagnējas ar vienkāršu kapiteli; izplatītas Dienviditālijā, Sicīlijā Balkānu pussalā),
  2. joniskās kolonnas jeb orderi (slaidākas un vieglākas ar greznāku kapiteli, izplatītas Mazāzijā joniešu tempļos un Egejas jūras salās).
 
Vēlāk klasiskajā laikmetā 5 gs. beigās p.m.ē. parādījās trešais kolonnu veids – korintiskais orderis. Tam bija grezns kapitels ar sarežģītu augu dekoru.
 
aaaa.jpg
Grieķu orderi.
  
Tempļu frīzes (josla ēkas augšējā horizontālā daļā virs kolonnām) un frontonus (ēkas fasādes trijstūrveida augšdaļa, ko norobežo jumta slīpnis) rotāja ar dziļiem reljefiem un pat izkrāsoja.

Tempļos atradās dievu statujas.
 
Arhitektūra klasiskajā periodā
Klasiskajā laikmetā uzplauka arhitektūra visā Grieķijā, bet jo īpaši Atēnās. 5. – 4. gs. p.m.ē. galvenais sabiedrisko celtņu veids joprojām bija templis. Paralēli tam pieauga laicīgo celtņu būvniecība.
Atēnu Akropolē tika radīts arhitektūras ansamblis, ko veidoja daudzi arhitekti. Darbus vadīja un lielu daļu statuju veidoja Perikla draugs Feidijs. Akropoles ansambļa ievērojamākās celtnes:
  1. templis – Partenons, kas veltīts Atēnai Jaunavai,
  2. ieejas vārti ar kolonnām,
  3. templis Atēnu valdniekam Erehtejam,
  4. templis uzvaras dievei Nīkei,
  5. Atēnas Juanavas statuja Partenonā,
  6. Atēnas Karotājas statuja.
  
Akropole bija pilsētas centrs, kurā glabājās Pirmās Atēnu jūras savienības kase.
 
aa.jpg
Atēnu Akropole.
 
4. gs. p.m.ē. pilnveidojās laicīgā arhitektūra. Izplatītas bija stojas – kolonāde ar slēgtu aizmugurējo sienu un pārjumi. Stojas jaunieši izmantoja, lai trenētos sportā, bet filozofi šeit skaidroja savu mācību.
 
Tāpat attīstījās teātru celtniecība. Katrā pilsēta atradās vismaz viens teātris. Senākais un slavenākais ir Dionīsa teātris Atēnās.
 
aaaaa.jpg
Dionīsa teātra drupas.
   
Arhitektūra hellēnisma laikmetā
Šajā laikmetā radās arvien jaunas un neredzētas būves: valdnieku un privātpersonu pilis, kapenes – mauzoleji (nosaukums no satrapa Mausola kapenēm Halikarnāsā 3. gs. p.m.ē.), arsenāli, viesnīcas utt.

Hellēnisma arhitektūrai raksturīga tieksme uz monumentalitāti, greznu iekšējo un ārējo apdari. Šajā laikā valdnieka vara bija paplašinājusies salīdzinot ar mazajām grieķu polisām, kā arī māksliniekiem bija jāizdabā pasūtītāju vēlmēm.
  
Tēlniecība arhaiskajā laikmetā
7. gs. p.m.ē. attīstījās grieķu tēlniecība, jo radās vajadzība veidot dievu tēlus. Sabiedriskās vietās mēdza uzstādīt sportisku, jaunu vīriešu kailfigūras pilnā augumā. Šīs figūras sauca par kūriem jeb Apolloniem. Domājams, ka tie bija olimpisko spēļu uzvarētāju tēli. Tie bija vispārināti tēli bez individualitātes. Gan dievi, gan cilvēki tika atveidoti vienādi, tos varēja atšķirt pēc atribūtiem (Zevs ar ērgli, Apollons ar liru) vai arī pēc uzraksta. Sākotnēji figūras bija stingri simetriskas – frontālas (ar viduslīniju sadalāmas 2 vienādās daļās). Sejas rotāja vienāds smaids. Figūras bija bieži vien lielākas par cilvēka augumu.
 
6. gs. p.m.ē. parādījās jaunu sieviešu figūras – koras (arī frontālas).
 
Ar laiku tēlnieki pārkāpa stingro simetriju un uz priekšu izvirzīja vienu kāju. Paši grieķi tās sauca par „prom bēgošiem tēliem”. Ķermeņi kļuva proporcionālāki un pareizāk veidoti. Cilvēka ķermeni darbībā varēja iepazīt sporta spēlēs, kurās no 8. gs. p.m.ē. atlēti piedalījās kaili.
 
Tempļu frīzēs un frontonos tika attēlotas figūru grupas, kur sižeti parasti tika ņemti no mītiem.
 
7. – 6. gs. p.m.ē. tēlniecībā sāka izmantot akmeni, marmoru, bronzu. Statujas arī krāsoja.
  
Tēlniecība klasiskā periodā
Klasiskais laikmets ir arī tēlniecības uzplaukums. Tempļos tika veidoti dievu tēli un tempļu frīzes. Tematika: dievi, varoņi, cildeni pilsoņi, atlēti – uzvarētāji, kā arī sižeti no mītiem un eposiem. Tēli vairs nebija sastinguši kā arhaiskajā laikmetā. Tagad tēli tika veidoti izteiksmīgi gan darbībā, gan miera stāvoklī. Mirona diska metējs – „Diskobols” pārliecina par grieķu tēlnieku prasmi atveidot sarežģītas kustības.
 
diskob5.jpg
"Diskobols".
 
Feidijs – slavenākais dievu tēlnieks. Figūras tika veidotas no koka un pārklātas ar zeltu un ziloņkaulu. Šādā tehnikā bija veidota sēdošā Zeva statuja Olimpijā. Kopā ar pjedestālu tā sasniedza 14 m augstumu.
 
Polikleits – ievērojams atlētu tēlnieks. Slavens viņa darbs ir šķēpnesis (Dorifors). Polikleits bija peloponēsietis un viņa māksla iemiesoja spēku.

Viņš bija arī teorētiķis, kurš izstrādāja cilvēku ķermeņu daļu pareizas proporcijas un izklāstīja tās traktātā „Kanons”.
 
4. gs. p.m.ē. māksliniekus interesēja cilvēka jūtas un pārdzīvojumi. Tēlnieks Prāksitels pretēji Feidijam dievu figūras veidoja brīvās un atslābinātās pozās ar maigu sejas izteiksmi. Pirmā sievietes kailfigūra ir viņa veidotā „Knidas Afrodīte”.
 
Savukārt tēlnieks Skops atveidoja dramatiskus dvēseles pārdzīvojumus.
 
Klasiskajā periodā radās arī interese par cilvēka individualitāti, radās portreti. Tika atveidoti slaveni valsts vīri, oratori, dramaturgi, filozofi un citi slaveni cilvēki gan pilnā augumā, gan krūšutēlos.
 
Tēlniecība hellēnisma laikmetā
Tēlnieki darināja valdnieku tēlus. Tēlniecībai raksturīga monumentalitāte. Izcils šī laika tēlniecības darbs ir Rodas koloss (ierindots 7 pasaules brīnumu sarakstā). Koloss atveido Saules dievu Hēliju ar lāpu rokās pie ieejas Rodas ostā. Statuja bijusi 31 m augsta un veidota no bronzas.

Hellēnisma laikmets izceļas arī ar to, ka tēlnieki veidoja vienkāršās tautas pārstāvju figūras (zvejnieki, bērni, veci cilvēki utt.).
 
Glezniecība arhaiskajā laikmetā
Krētas – Mikēnu laikmetā pastāvēja sienu gleznojumi – freskas. Par „tumšo gadsimtu” un arhaiskā laikmeta gleznojumiem zināms ļoti maz. Pēc Mikēnu civilizācijas bojāejas vairāku gadsimtu garumā trauki tika apgleznoti ar ģeometriskām figūrām un līnijām, izmantojot melnu laku. Vēlāk parādījās shematizētas cilvēku un dzīvnieku figūras.

6. gs. p.m.ē. sākumā radās melnfigūru vāzes, kas dominēja līdz pat gadsimta beigām. Uz māla dabiskās krāsas fona uzlakoja figūras ar neproporcionālu ķermeni. Figūras bija tikai tēlu silueti. Sižeti tika ņemti no mītiem un Homēra eposiem.
 
6. gs. pēdējā trešdaļā p.m.ē. Atēnās parādījās sarkanfigūru vāzes: figūras atstāja māla krāsā, bet pārējo noklāja ar melnu laku.
 
aaab.jpg
Sarkanfigūru vāze.
 
Glezniecība klasiskajā periodā
Nav daudz ziņu par gleznojumiem klasiskajā laikmetā. 5. - 4. gs. p.m.ē. darināja sarkanfigūru vāzes. Gleznotājs Polignots bija pirmais, kurš attēloja uz vāzēm vairākas figūras, mēģinot radīt telpisku iespaidu.

5. gs. beigās p.m.ē.  Apollodors radīja dažādu toņu nokrāsas (agrāk krāsoja tīros toņos). Laikabiedri viņu nodēvēja par „ēnu gleznotāju”.

Pamazām parādījās gan perspektīva, gan gaismēnas, gan dažādi krāsu toņi.

4. gs. p.m.ē. parādījās gleznojumi uz koka dēlīšiem ar vaska krāsām.
  
Literatūra arhaiskajā laikmetā
Grieķu literatūra aizsākās ar eposiem – dziesminieku skandētu lielformas dzeju, kurā darbojās varoņi un Olimpa dievi. Homērs tiek uzskatīts par pirmo eposu – „Odisejas” un „Iliādas” autoru. Tie bija domāti priekš klausīšanos.
  
Otrs slavens dzejnieks bija Hēsiods. Hēsioda eposs „Teogonija” stāsta par pasaules un dievu izcelšanos, bet poēma „Darbi un dienas” par zemkopju dzīvi. Šī poēma bija kas neredzēts, jo tajā darbojās nevis dievi un dižciltīgie, bet gan zemkopji. Poēmā attēlots zemkopju ikdienas darbs, sociālās netaisnības, bagāto patvaļa pret zemniekiem.
 
aaac.jpg
Hēsiods.
  
7.– 6. gs. p.m.ē. bija attīstījusies lirika (viens no daiļliteratūras veidiem, ko parasti izpildīja liras vai flautas pavadījumā). Lirikas varonis bija polisas pilsonis. Lirikā tika attēloti gan personīgi pārdzīvojumi, gan arī politiski un sabiedriski notikumi. Slaveni grieķu lirikas autori:
  1. Pindars,
  2. dzejniece Sapfo no Lesbas salas,
  3. Anakreonts,
  4. Alkajs,
  5. Tirtajs,
  6. Arhilohs u.c.
 
Sapfo ieviesa dzejā jaunu tēmu – sievietes jūtas.
 
Arhaiskajā laikmetā radās arī dramaturģija un teātris. Dzejnieks Tespīds tiek uzskatīts par traģēdijas dibinātāju. 534. g. p.m.ē. atēnieši uzaicināja Tespīdu piedalīties Dionīsa svētkos ar savu sacerējumu. Priekšnesumā piedalījās maskās tērpti 15 vīru koris ar priekšdziedātāju – korifeju (vadītājs).

Arhaiskā laikmeta beigās dzima grieķu proza, kas radās no mutiskiem stāstiem par ceļojumiem. Prozā tika attēloti reāli notikumi ar ģeogrāfisku, etnogrāfisku un vēsturisku saturu, ko papildināja izdomājumi. Šos stāstus sauca par logosiem un tos pierakstīja prozas veidā.
 
Grieķu kultūra klasiskajā laikmetā
Klasiskais laikmets bija spožākais grieķu kultūras laikmets. Šajā laikā Atēnas bija grieķu, kā arī visa Vidusjūras reģiona kultūras centrs. Sakarā ar uzvaru pār persiešiem Atēnās valdīja garīgs pacēlums. Viņuprāt, uzvara tika gūta ar dievu palīdzību.

Grieķu sabiedrība bija izglītota, liela daļa prata gan lasīt, gan rakstīt. Talants, nauda, brīvība un publikas ieinteresētība bija kā pamats, lai gūtu sasniegumus dažādās kultūras un zinātnes jomās.
 
Nozīmīgs Atēnu valsts vīrs bija Perikls un viņa dzīves biedre Aspazija, kuri sekmēja kultūras dzīves attīstību. Viņu namu apmeklēja:
  1. tēlnieks Feidijs,
  2. arhitekts Hipodams (popularizēja ideju par moderniem pilsētas kvartāliem ar taisnām ielām),
  3. vēsturnieks Hērodots,
  4. filozofi Protagors un Anaksagors,
  5. mūzikas teorētiķis Dāmons,
  6. dzejnieks un dramaturgs Sofokls u.c.
 
aad.jpg
Aspazija.

 
Vēstures rakstīšana klasiskajā laikmetā

Izcilākie klasiskā laikmeta vēsturnieki bija Hērodots un Tukidīds.

Hērodots dzimis Halikarnāsas pilsētā Mazāzijā, bet vēlāk pārcēlies uz Atēnām. Hērodots uzrakstījis grieķu – persiešu kara vēsturi. Viņš vēlējās pasargāt šos notikumus no aizmirstības un noskaidrot cēloņus. Viņš aprakstījis karā iesaistīto zemju dabu, tautu, paražas, vēsturi un dzīves veidu. Pats viņš daudz ceļoja, lai iepazītu zemes, par kurām rakstīja. Hērodots bija ne tikai stāstnieks, bet arī zinātnieks. Viņa „Vēsture” ir viens no nozīmīgākajiem antīko vēsturnieku darbiem.
 
Tukidīds (ap 460. – 399. g. p.m.ē.) bija dižciltīgas izcelsmes atēnietis, kurš kā flotes stratēgs piedalījās Peloponēsas karā, kā arī uzrakstīja šī kara vēsturi. Tukidīds pievērsās tieši kara un ar to saistīto sfēru aprakstīšanai. Par pamatu viņš ņēma paša pieredzēto, kā arī aculiecinieku stāstīto. Viņš izmantoja arī dažādus rakstītus avotus un dokumentus.
 
Literatūra klasiskajā laikmetā
„Tumšajos gadsimtos” nozīmīga bija episkā dzeja, bet arhaiskajā laikmetā liriskā dzeja, savukārt klasiskajā laikmetā priekšplānā izvirzījās dramaturģija – komēdija un traģēdija.
 
Traģēdijās pārsvarā tika attēloti mitoloģiski sižeti, bet bija arī vēsturiskas tēmas. Komēdijās tēloja sadzīves ainas, bieži izsmēja cilvēku netikumus. Bija arī politiska rakstura komēdijas.
 
Izcilākie grieķu dramaturgi:
  1. traģēdiju autors Aishils (13 reizes uzvarējis Dionīsa svētkos),
  2. Sofokls (18 reizes uzvarējis Dionīsa svētkos),
  3. Eiripīds,
  4. komēdiju autors Aristofans.
  
aaav.jpg
Sofokls.
  
Klasiskajā laikmetā eposs bija tikpat kā izzudis.

3. gs. p.m.ē. radās dzeja, ko sauca par idillēm. Tajās tika apdzejota mierīga lauku dzīve, mīlestība un draudzība.

Klasiskajā laikmetā attīstījās proza: vēsturnieku, filozofu, oratoru sacerējumi. Tie bija zinātniski darbi vai publicistika.
 
Literatūra hellēnisma laikmetā
Dzeja šajā laikmetā bija kļuvusi izsmalcinātāka un romantiskāka. Formai tika pievērsta lielāka uzmanība kā saturam. Iemīļotas bija idilles.

Prozā galvenokārt tika rakstīti vēstures sacerējumi, oratoru un filozofu darbi. Radās romāns, vēstuļu žanrs un ceļojumu apraksti.
  
Grieķu teātris klasiskajā laikmetā
Klasiskajā laikmetā pilnībā izveidojās grieķu teātris. Teātra izrādes vienlaikus bija sacensības par labāko traģēdiju un komēdiju. Dionīsija sacensībās parasti izvirzīja aptuveni 12 traģēdijas un 3 – 5 komēdijas. Katru izrādi izrādīja tikai vienu reizi. Teātra izrādes ilga 4 dienas. Atēnās valsts maksāja teātra naudu, lai arī mazturīgie varētu noskatīties izrādes. Teātrim bija ne tikai izklaidējošs, bet arī audzinošs uzdevums.

Teātri tika būvēti ietilpīgi. Dionīsa teātrī Atēnās bija 15 000 – 17 000 skatītājiem paredzētu vietu. Epidauras teātrī 12 000 – 14 000.
 
aax.jpg
Epidauras teātris.
  
Grieķu sadzīve
Grieķu polisu pilsoņu dzīve bija skaidra un noteikta. Ikviens zināja, kā izturēties mājās un ārpus tās. Pilsoņi savā polisā viens otru pazina, jo polisas bija nelielas. Tajās notika aktīva politiskā dzīve, tautas sapulces, karadienests, kopīgi svētki.

Grieķu dienas kārtība sastāvēja no 2 daļām:
  1. iztikas nodrošināšanas,
  2. sabiedriski politiskās dzīves.
 
Līdz 5. gs. p.m.ē. grieķu dzīvesveids bija pieticīgs gan apģērba, gan mājokļa, gan pārtikas ziņā. Situācija mainījās 4. gs. p.m.ē.

Grieķi, lai nopelnītu iztikai, strādāja vidēji 6 stundas dienā (kaut cik pārtikuša atēnieša darba diena). Tādēļ tiem palika daudz laika, ko veltīt sabiedriski politiskai dzīvei.

Grieķu ideāls bija gan ārēji, gan iekšēji skaists pilsonis – cilvēks ar fiziski izkoptu ķermeni un augstu tikumību. Grieķi ticēja, kas tas viss nāk mantojumā no senčiem, bet vēlāk uzskats mainījās – to varēja panākt arī sevi pilnveidojot. Grieķi daudz laika veltīja sportam, sacensībām un militārām apmācībām. Liela vērība tika pievērsta arī izglītībai. Bērni skolā tika apmācīti spēkā un veiklībā, kā arī mūzikā, literatūrā un citās zinātnēs. Augstākās pakāpes izglītību varēja apgūt filozofu un oratoru skolās.

5.-4. gs. p.m.ē. grieķu vidū praktiski nebija analfabētu.
 
Grieķi maz laika pavadīja mājās. Viņi bieži devās ārpus mājas ne tikai, lai kārtotu svarīgas lietas, bet arī lai izrādītu sevi, uzzinātu jaunumus. Iecienīta satikšanās vieta bija pilsētas centrālais laukums – agora. Atēniešu iecienīta satikšanās vieta bija arī ostmala Pirejā. Tur varēja uzzināt jaunumus no jūrniekiem un tirgotājiem un paklausīties brīnumainus piedzīvojumu stāstus.
 
Turīgo pilsoņi nami kļuva par sabiedriskās dzīves centriem. Bieži tika rīkoti mielasti – simpoziji (dzīres ar vīna baudīšanu).
 
Atēnās tika atzīmēti aptuveni 50 svētki, kas kopā aizņēma ap 100 dienām. Nedēļas nogales grieķiem nebija brīvdienas. Šāda aktīva svētku kultūra, kāda bija Grieķijā, nekur citur senajā pasaulē nebija.
 
z.jpg
Simpozijs.
 
Ģimene
Zēni Spartā no 7 gadu vecuma atstāja ģimenes un tika audzināti kopā. Citās polisās zēni lielāko dienas daļu pavadīja skolā. Neskatoties uz to, ka vīrieši daudz laika pavadīja ārpus mājām, ģimenei bija svarīga nozīme. Nosodoša attieksme pret vīriešiem, kuri neprecējās. Polisai vajadzēja likumīgi dzimušus pilsoņus – karavīrus, tādēļ nestāšanos laulībā uztvēra kā pārkāpumu pret sabiedrību. Svarīgs bija ģimenes kults – senču godināšana.

Vairāk uzticības izpelnījās vīrieši, kam bija daudz bērnu, īpaši dēli.. Ģimenē valdīja tēvs vai vīrs. Mantojumu parasti sadalīja dēliem, ja bija tikai meitas ,tad meitām. 6.gs. p.m.ē. parādījās testamenti, bet neskatoties uz to tēvs nedrīkstēja atstāt meitu bez pūra vai dēlu bez īpašuma.

Sievietēm nebija politisku tiesību. Viņas tika uzskatītas par patstāvīgai dzīvei nespējīgām.
 
Grieķu zinātnieks Taless esot katru dienu pateicies dieviem, ka tie radījuši viņu par cilvēku, nevis dzīvnieku, par hellēni, nevis barbaru, par vīrieti, nevis sievieti.
 
Meitām vīru izraudzījās tēvi. Laulības bija kā darījums, kurā tika slēgts līgums. Starp sievu un vīru bija vecuma atšķirība. Meitas tika izprecinātas 13 - 15 gadu vecumā, bet vīrieši precējās aptuveni 30 gados. Sieva vadīja mājsaimniecību un audzināja bērnus. Viņai bija jābūt strādīgai un paklausīgai. Līdz pat klasiskajam laikmetam laulību šķiršanas nebija. Sievai bija sarežģīti ierosināt šķiršanos. Tādā gadījumā bija jāgriežas pie amatpersonas un jāpierāda pamats laulības šķiršanai. Bet vīrs varēja sievu vienkārši aizraidīt. Viņas pūrs bija jāatdod tam, kura aizbildniecībā viņa turpmāk atrastos.
 
a.jpg
Grieķu sievietes.
  
Sievas piedalījās dažādos ģimenes svētkos, izņemot simpozijus. Bija pat īpaši sieviešu svētki, piemēram, dieves Dēmetras svētki. Sabiedrībā tika cienītas priesterienes. Dažas grieķu sievietes, kurām bija nozīmīga loma, piemēram, dzejniece Sapfo no Lesbas salas izveidoja meiteņu skola, kurā varēja apgūt izglītību. Atēnu valstsvīra Perikla sieva Aspazija bija izglītota un gudra sieviete, kuru uzklausīja pat filozofi.
 
Trūcīgās sievietes sabiedrībā apgrozījās biežāk kā bagātās, jo tām bija jāiet iepirkties un jāpalīdz vīram dažādos darbos.
 
Savukārt Spartā ar sievietēm sabiedrība rēķinājās. Par spartietēm teikts: „Vienīgi Spartā vīri ieklausās sievās.” Kāda spartiete atbildējusi: „Vienīgi Spartā sievas dzemdē īstus vīrus.” Tā kā Spartā vīrieši uzturējās ārpus mājas ilgstošāk nekā citu polisu vīrieši, tad uz sievas pleciem gūlās lielāka atbildība.

Grieķu sabiedrībā bija tādas sievietes kā hetēras (neprecētas sievietes, kas dzīvoja neatkarīgi un uzturējās bagātu vīriešu tuvumā) – bagātu vīriešu draudzenes, simpoziju biedrenes. Viņas bija izglītotas sievietes. Par hetērām parasti kļuva verdzenes vai brīvas sievietes, kuras kļuva turīgas.
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Zevs
http://lv.wikipedia.org/wiki/Apollons
http://lv.wikipedia.org/wiki/Poseidons
http://karenswhimsy.com/public-domain-images/ancient-greek-gods/images/ancient-greek-gods-4.jpg
http://orias.berkeley.edu/visuals/polytheism/hera.jpg
http://www.znanje.org/i/i23/03iv08/03iv08051221/sisyphus1420e.jpg
http://www.flickr.com/photos/saromarina/2234880461/
http://www.malaspina.com/jpg/homer.jpg
http://www.livius.org/a/2/greeks/thales_s.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/f/fa/Heraclitus,_Johannes_Moreelse.jpg/180px-Heraclitus,_Johannes_Moreelse.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/1/1a/Kapitolinischer_Pythagoras_adjusted.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/7/70/Demokrit.jpeg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/a/a4/Socrates_Louvre.jpg
http://3.bp.blogspot.com/_GhXVMedPAYg/SPyWjjbSONI/AAAAAAAAAAM/5fvU_9z1EIQ/s1600-h/Platon
http://westernparadigm.files.wordpress.com/2008/10/aristotle.jpg
http://www.aeria.phil.uni-erlangen.de/photo_html/portrait/griechisch/denker/epikur/epikur4.jpg
http://www.mlahanas.de/Greeks/Portraits/Zenon.jpg
http://www.teachersparadise.com/ency/sl/media/2/29/arhimed.jpg
http://www.liis.lv/kultvest_att/griekija.htm
http://www.liis.lv/kultvest_att/griekija.htm
http://www.simonho.org/images/photographs_greece/Athens_Theatre.jpg
http://www.aeria.phil.uni-erlangen.de/photo_html/plastik/maennlich/bewegt/diskobol/diskob5.jpg
http://www.nndb.com/people/837/000087576/hesiod-sm.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/5/50/Aspasie_Pio-Clementino_Inv272.jpg/175px-Aspasie_Pio-Clementino_Inv272.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/9/92/Sophocles.jpg/150px-Sophocles.jpg
http://farm1.static.flickr.com/93/392155433_a27e322cc1.jpg
http://farm4.static.flickr.com/3164/3087390597_b77f593677.jpg
http://cd7.e2bn.net/e2bn/leas/c99/schools/cd7/website/images/greek-ancient-greek-women-5.jpg
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.