Teorija

Vēstures avotu liecības par kuršiem
Pēc Hamburgas – Brēmenes arhibīskapa Rimberta ziņām, kurši bija pazīstami skandināvu un ziemeļvācu tirgotājiem un misionāriem. Rimberts rakstījis, ka 9. gs. kuršiem bijušas vismaz 5 politiski administratīvas teritorijas. Savukārt 12. gs. jau 9 zemes ar lieliem administratīviem centriem. Nav precīzi zināms, vai arhibīskaps Rimberts stāsta par piecām senpilsētām vai piecām zemēm.

Kuršiem esot bijusi spēcīga militārā organizācija. 853. gadā tie ne tikai atvairījuši dāņu uzbrukumu, bet atņēmuši arī pusi no to kuģiem, kā arī daudz sudraba.
854. g. kuršiem uzbruka konungs (skandināvu cilšu vadonis) Birkas Olafs, kurš ieņēma kuršu cietoksni Jūrpilī.
 
Par kuršiem 11. gs. rakstījis arī Brēmenes Ādams, Dānijas baznīcas vēstures autors. Viņa priekšstati par kuršiem bija nepilnīgi un pārspīlēti.

Pēc Indriķa hronikas ziņām kuršiem bijušas 9 politiski administratīvas teritorijas. Dažas no tām dalījās pilsētnovados. 1210. g. kurši esot mēģinājuši ieņemt Rīgu. Kuršu pilis esot bijušas labi nostiprinātas un grūti ieņemamas. Uzbērumi veidoti no zemes, pamati no akmeņiem.
 
Kuršu rotaslietas
Visbiežāk sastopamās kuršu rotaslietas bija kaklariņķi. Visvienkāršākie bija no trīs masīvām bronzas stieplēm vīti kaklariņķi, kas divām kārtām apņēma kaklu. Vīriešiem raksturīgi divkārši kaklariņķi, kas vīti no trim savītām stieplēm.

Kurši - kā vīrieši, tā sievietes nēsāja arī kreļļu kaklarotas. Sastopamas gan stikla, gan uz stieples uzvērtas bronzas krelles, kā arī dzintara krelles.

Tika nēsātas arī rotadatas, kas bija veidotas krustadatu veidā ar plakanām, apaļām ripām.

Aproces izpildījuma ziņā ir krāšņākā un visbiežāk atrastā kuršu rotaslieta. Tās bija veidotas gan kā lentveida, gan spirālveida aproces, gan rotātas ar zvērgalvu galiem. Lentveida aproces sievietes nēsāja pat pa 6 - 10 uz vienas rokas.

Gredzeni bijuši ļoti dažādi: spirālgredzeni, gredzeni ar vidusplāksnīti, gredzeni ar paplašinātu priekšpusi, vairoggredzeni un gredzeni ar paresninātu, vītu priekšpusi.

Kurši darināja arī daudzveidīgas saktas.
 
Ruckursis.jpg

Kuršu apbedījumi
No visiem Latvijas novadiem kuršiem vērojama vislielākā dažādība apbedījumu veidos. Te sastopami gan līdzenie skeletskapi un ugunskapi (ugunskapi veidoti gan sārta paliekas ierokot zemē, gan nogremdējot ūdenī), gan uzkalniņi ar individuālajiem skeletkapiem un ugunskapiem, kā arī apbedījumi akmeņu krāvumu kapos.
 
Kurzemē visbiežāk sastopamie ir ugunskapi. Parasti tās ir 2 - 3 kvadrātmetrus lielas un  50 - 70 cm dziļas kapu bedres. Mirušie parasti sadedzināti ārpus kapa bedres. Vīriešu kapos līdzi likti zobeni, āvasveida cirvji, uzmavas un iedzītņa šķēpi, laužņi, seglu kāpšļi, izkaptis, dažkārt svariņi un atsvariņi, bet no rotaslietām saktas, aproces, kaklariņķi un gredzeni. Sieviešu kapos bez jau vīriešu kapos sastopamajām rotaslietām vēl atrodamas krelles un važiņas.
 
Vēstures avotu liecības par zemgaļiem
Pirmās ziņas par zemgaļiem atrodamas Kijevas Krievzemes Pečoru klostera mūka Nestora hronikā "Pagājušo gadu stāsti", sastādīta 12. gs.
 
Zemgaļi Eiropā bija mazāk pazīstami kā kurši. Tas saistīts ar to dzīvesvietas ģeogrāfisko stāvokli. Zemgaļu teritorijas pirmo reizi lokalizētas (identificēta atrašanās vieta) Livonijas Atskaņu hronikā un Indriķa hronikā.

Zemgalē apdzīvotības pēdas konstatētas vismaz 9 tā laika pilskalnos. To pilskalniem bija raksturīgi spēcīgi un plaši nocietinājumi, kā arī lielas senpilsētas. Tērvetes pilskalnam bija 1000 kvadrātmetru plaša pils un 3000 kvadrātmetrus plaša priekšpils teritorija. Tās pakājē bijusi 10 ha plaša senpilsēta. Zemgalē pavisam apzināti 25 pilskalni, kuri tikuši apdzīvoti dažādos laikos.
 
untitled.bmp
Tērvetes pilskalns.

Pēc 13. gs. vēstures avotiem var konstatēt Zemgalē 7 zemes jeb politiskos veidojumus.

Pastāv uzskats, ka 13. gs. sākumā zemgaļu apdzīvoto teritoriju kontrolēja 2 politiskie centri: Austrumzemgali (Upmales zeme) – Mežotne, bet Rietumzemgali – Tērvete.

Indriķa hronikā Tērvetes Viestards nosaukts gan par zemgaļu hercogu, gan visu zemgaļu vecāko. No Indriķa hronikas var secināt, ka starp Viestardu un Mežotnes vecākajiem notikusi cīņu par varu Zemgalē.
 
Atskaņu hronikā aprakstīts Zemgales iekarošanas process, kas ilga līdz 13. gs. beigām. Šajā hronikā pēdējās minētās ziņas par zemgaļiem ir tādas, ka tie pametuši un nodedzinājuši savu pēdējo pili un aizgājuši pie lietuviešiem.

Zemgaļu osta esot bijusi nopietna konkurente Rīgai 13. gs. Bīskaps Alberts ar cisterciešu ordeņa mūka Teodoriha starpniecību izlūdzies no Romas pāvesta Innocenta III aizliegumu kristīgajiem tirgotājiem apmeklēt šo ostu.
 
Zemgaļu rotaslietas
Zemgaļu auglīgā zeme un tirdzniecība vairoja zemgaļu bagātību. Viss šajā novadā bija varenāks un greznāks nekā citur. Zobeni un dunči garāki, kaujas cirvji smagāki, rotaslietas lielākas un krāšņākas. Kaklariņķiem bija pieci dažādi veidi, tāpat arī rotadatām. Arī saktas bija diezgan plaši izplatītas, sastopamas gan plāksnessaktas, gan stopasaktas, gan pakavsaktas. No gredzeniem iecienītākie bija bronzas spirālgredzeni un gredzeni ar pamīšus saejošiem galiem.
 
Zemgaļu apbedījumi
Kapulaukiem parasti izraudzījās grantainas vai smilšainas augsnes. Atšķirībā no citiem novadiem Zemgalē ugunskapi ir sastopami ļoti reti. Zemgaļu apbedījumi parasti ierakti 25 - 130 cm dziļi pamatzemē. Mirušie tika guldīti ovālās vai taisnstūrveida bedrēs ar noapaļotiem stūriem. Sieviešu apbedījumiem raksturīga ZZR - DDA vai Z - D orientācija, vīriešiem pretēja. Vīriešu kapavietās sastopami šķēpi, naži, cirvji, izkaptis, uzmavas kalti, iemauktu dzelži, pieši, dzeramie ragi. Sieviešu apbedījumos raksturīga piedeva ir kaplis, ko novieto pie kājām, sirpjveida nazis, īlens un parastais nazis. Bieži sastop bronzas krustadatas, važiņu rotas ar piekariņiem un zvārguļiem, kaklariņķus, saktas, spirālaproces, gredzenus.
 
Vēstures avotu liecības par sēļiem
Sēļi nebija minēti līdzās pārējām baltu ciltīm hronista Nestora „Pagājušo gadu stāstā”. Pirmo reizi sēļi ir identificēti Indriķa hronikā, kur aprakstīta Sēlpils ieņemšana 1208. gadā.

Sēļu lielākie pilskalni atradās pie Daugavas. Zināmi ap 30 pilskalni.
  
Sēļu apbedījumi
Sēļiem raksturīgi 2 apbedīšanas veidi - līdzenajos un uzkalniņu kapulaukos. Līdzenajos kapulaukos mirušie guldīti A - R (vīrieši) un R - A (sievietes) virzienā. Sievietēm līdzi dotas rotaslietas. Vīriešu apbedījumiem raksturīga piedeva ir iedzītņa šķēpi un dzelzs bulta. Uzkalniņkapos mirušie guldīti četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs, lielākoties vienkoča šķirstos. Pāri apbedījumam uzbērts smilšu kalniņš.
 
Raksturīga piedeva sēļu kapulauku sieviešu apbedījumiem ir darba rīki. Sastopami sirpji, īleni, dzirkles, naži, kas novietoti kaudzītē kapa kājgalī.
 
Vēstures avotu liecības par latgaļiem
kokneses.jpg
Koknese pilsdrupas.
 
Plašu informāciju par latgaļiem var atrast Indriķa hronikā. Hronika stāsta par laiku, kad notika latgaļu un lībiešu zemju pakļaušana Zobenbrāļu ordenim un Livonijas bīskapam.

Latgaļiem bija aktīvi politiskie kontakti ar Krievzemes kņazistēm. Arī latgaļi, kā vēsta mūka Nestora hronika, maksājuši Kijevas lielkņazam nodevas.

Savdabīga bija pareizticības loma latgaļu aristokrātijas vidū. Krustiņi kreļļu virtenēs iespējams kalpoja ne tik daudz par kristīgās ticības simbolu, kā par rotājuma elementu. Tomēr avotos ir sastopama informācija, ka Jersikas un Kokneses aristokrātija bijusi pareizticīgi.
 
Latgaļu politiskais iedalījums 12./13. gs. ļauj runāt par četrām lielām zemēm: Tālavu, Jersiku, Koknesi, Atzeli.
 
Koknesē 13. gs. sākumā valdīja Vetseke, kurš pēc militāra konflikta ar bīskapa Alberta vasali nodedzinājis savu pili un devies ar ļaudīm uz Novgorodu vai Pleskavu.
 
Savukārt Jersikas valdnieks Visvaldis bija pieņēmis pareizticību un pārvaldīja lielāko tā laika Latgales zemi. Indriķa hronikā Visvaldis dēvēts par Polockas kņaza draugu, kā arī valdnieku (rex). 12. gs. beigās Jersikas zeme bija iedalīta 9 pilsnovados. Pazīstamākie: Asote, Alene, Cesvaine, Mārciena.
 
Tālava bija otra lielākā latgaļu zeme. Tās valdnieka Tālivalda (Tālivalža) administratīvais centrs bijaBeverīnas pils. Nav īsti zināms, kur šī pils atradās, iespējams Trikātā. Pēdējo reizi Beverīna pieminēta 1216. g., kad Novgorodas karaspēks pili nodedzināja. Tālivalds maksājis Novgorodas – Maskavas kņazistei nodevas. To sauca par „meslu atkarību”, kad reizi gadā tika maksātas nodevas, lai atpirktos no iebrukumiem.
 
Latgaļu apbedījumi
Latgaļiem raksturīgi līdzenie un uzkalniņu kapulauki. Līdzenajos kapulaukos mirušie glabāti zemē ieraktās četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs. Mirušie reti tika sadedzināti. Tos guldīja izstieptā stāvoklī uz muguras, rokas visbiežāk noliktas uz krūtīm. Mirušie guldīti kapā svētku tērpos un rotās, vīrieši ar ieročiem un darbarīkiem uz dēļu paklāja vai vienkoča (dobtos) šķirstos. Latgaļu mirušajiem kapā māla podiņš ar ēdienu nav likts. Latgaļu vīrieši tika apbedīti ar galvu A, sievietes - ar galvu R virzienā.
 
Latgaļu uzkalniņu kapos katrā uzkalniņā guldīts viens, reti divi mirušie. Ārējā uzkalniņa forma ir vienīgā iezīme, kas atšķir līdzenos kapulaukus no uzkalniņu kapulaukiem.
 
Latgaļu un sēļu rotaslietas
Praktiskām vajadzībām (tērpa saspraušanai) un rotājumiem daudz izmantotas pakavsaktas. Tās bijušas daudzveidīgas gan gala, gan loka izveidojuma ziņā. Latgaļu un sēļu sievietēm raksturīga rota ir spirāļu lentveida vainags. Pazīstams ir arī grīstes vainags, kuru veido vai nu vienkārtīgs, vai vairākkārtīgs uz vilnas dzīpariem uzvērtu bronzas rievota skārda caurulīšu vērums. Kā īpatnēja latgaļu un sēļu sieviešu tērpa sastāvdaļa ir ar bronzas gredzentiņiem un spirālītēm rotāta villaine. Pie parastajām sieviešu rotām Austrumlatvijā pieder kaklariņķis. Izteikti latgaliska un sēliska ir kaklariņķu forma ar noplacinātiem galiem un rombveida ornamentu, kā arī ar piekārtām mēlītēm vai zvārgulīšiem.
 
image.jpg
Pakavsakta.
 
imagedd.jpg
Kaklariņķis.
 
Mazāk iecienītas ir kreļļu kaklarotas. Daudz plašāk par stikla krellēm kaklarotām izmantoti kauri gliemežvāki.
 
No gredzeniem visizplatītākie ir bronzas spirālgredzeni.
 
Austrumlatvijai raksturīgs gredzens ir ar vidusplāksnīti, ko rotā saulītes, trīsstūra vai lāsītes ornaments. Tāpat raksturīgas bagāti ornamentētas jostas, kas sastopamas tikai vīriešu kapos. Ādas jostas, kas parasti darinātas no ādas sloksnes, aplokot to ap lūkiem, savienojuma vietās, kas atradās jostas ārpusē, viscaur apkaltas ar bronzas plāksnītēm.
 
Pilskalni
Latvijā ir apzināti aptuveni 460 pirmskrustnešu laika pilskalni. Nocietinātās apmetnes bija nepieciešamas, kad saimniecībā galveno nozīmi ieguva zemkopība. Zemkopju dzīves veids nepieļāva klejošanu. Zemkopība radīja uzkrājumus, kurus vilināja kaimiņu ciltis. Līdz ar to radās nepieciešamība apmetnes nocietināt. Nocietinājumi kalpoja par patvērumu iebrukuma gadījumā. Pastiprinoties sabiedrības diferenciācijai , nocietinājumi kļuva par aristokrātijas rezidencēm.

Latvijas teritorijā nocietinātas apmetnes izplatījās sākot no 1. g. t. p.m.ē. Pirmās nocietinātās apmetnes bija pilskalni. Apmetnes būvēja uz atsevišķiem pauguriem ar stāvām nogāzēm. Nocietinājuma joslu veidoja grāvis ar ieraktām stāvkoku sienām pat vairākās paralēlās rindās.
 
DSCF2288.JPG
Ķentes pilskalns.
 
Vēlāk ap pakalniem veidoja valni ar akmeņu krāvuma pamatiem un zemes uzbērumu, uz kura cēla sienas. Senākie nocietinātie pilskalni atrasti Mūkukalnā, Ķivutkalnā, Asotē, Tērvetē u.c.

2. – 4. gs. Latvijas teritorijā pilskalnu būve apsīka. Šajā laikā cilvēki apmetās nenocietinātās apmetnēs, jo iedzīvotāji, kuru skaits bija strauji pieaudzis, izkliedējās lauksaimniecībai piemērotākajos apvidos.
 
5. gs. atsākās pilskalnu apbūve. Bija 2 galvenie nocietināto apmetņu veidi: pilskalni un ezerpilis. No 10. – 12. gs. pilskalnu apbūve piedzīvoja uzplaukumu. Kurzemē apzināti vairāk kā 70 tā laika pilskalni, Zemgalē – 25, Latgalē un Sēlijā ap 90.
 
Araisi.jpg
Āraišu ezerpils.
 
Parasti nocietinājumiem izvēlējās dabiskus pilskalnus. To centās uzbērt augstāku, vidu nolīdzināja un pa perimetru izveidoja smilšu valni. Uz vaļņa akmens pamatiem guļbūves tehnikā cēla baļķu sienas. Tika iebūvēti arī sargtorņi, kuru jumtus klāja māla kārta. Pakalna pakājē izraka grāvi. Pilskalnos briesmu brīdī patvērumu varēja rast visi apkaimes iedzīvotāji, arī to būvē un uzturēšanā piedalījās visi.
Pilis kļuva par novadu vecāko rezidencēm, pie lielākajām veidojās senpilsētas. Lielākās senpilsētas bija Zemgalē: Mežotnē un Tērvetē.
 
Pilskalni bieži cīņu laikā tika nodedzināti un atjaunoti arvien iespaidīgāki. Daudzas pilis kontrolēja svarīgus tirdzniecības ceļus.
 
Saimniecība
Baltu galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecība, tomēr nozīmīga loma bija arī tirdzniecībai. Baltiem bija attīstīta metālapstrāde. Kuršu gatavotie zobeni bija iecienīti Austrumbaltijā.
 
Viens no svarīgākajiem zemgaļu tirdzniecības centriem bija Daugmales pilskalns, kas kontrolēja Daugavas lejteci.

Latgaļi nodarbojās gan ar zemkopību, gan ar lopkopību, visciešākie kontakti latgaļiem bija ar Krievzemi.
 
Lībieši
Saksis Gramatiķis savā darbā „Dānijas vēsture” stāsta par Brovalas kauju starp dāņiem un zviedriem ap 750.g., kurā dāņu pusē karojuši lībieši.

Sākot ar 11. gs. lībieši daudz tiek pieminēti rūnu rakstos.

Zināmas aptuveni 30 Daugavas un Gaujas lībiešu nocietinātas apmetnes un pilis. Lībiešu zemes pēc Indriķa hronikas ziņām iedalīja četros novados: Daugavas, Turaidas, Idumejas, Metsepoles. Daugavas lībiešu lielākās pilis bija Lielvārdē un Aizkrauklē. Īpaši liels tirdzniecības centrs līdz pat 13. gs. bija Daugmale. Lībieši kontrolēja Daugavas un Gaujas tirdzniecības ceļus. Daugavai kā tranzīta ceļam no Rietumeiropas uz Krievzemi un Bizantiju bija liela nozīme.
 
Meinhards_Broce.jpg
Meinarda kapa piemineklis Rīgā.
 
Aptuveni 1180. g. pie Gaujas lībiešiem ieradās mūks Meinards (Meinhards), kurš apmetās Ikšķilē un apguva vietējo valodu. Ap 1185. g. uzcēla baznīcu, kas kalpoja arī par nocietinājumu. Vēlāk tika uzbūvēts arī mūra cietoksnis, kas pasargāja no svešu cilšu iebrukumiem. Par to Meinards prasīja no lībiešiem kristietības pieņemšanu.

1187. g. par otru kristīgo centru kļuva Turaida. Tur darbojas cisterciešu ordeņa mūks Teodorihs.

1186. g. Romas pāvests Meinardu iecēla par Ikšķiles bīskapu, kurš bija pakļauts Brēmenes bīskapam. Tā kā kristīgās ticības ieviešana nenesa cerētos rezultātus, Meinards ar Teodoriha starpniecību lūdza Romas pāvesta atļauju krusta kara sākumam.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/2/25/Ruckursis.jpg
http://i.vietas.lv/userfiles/image_gal/big/43/image-2543.jpg
http://www.latviatourism.lv/img/objekti/kokneses.jpg
http://www.nmkk.lv/PubliskaPrieksmetuInformacijasApskate.aspx?ID=343186#
http://www.nmkk.lv/PubliskaPrieksmetuInformacijasApskate.aspx?ID=358716#
http://www.lv90.lv/files/sadalas/images/Araisi.JPG
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/2/2a/Meinhards_Broce.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēstures vidusskolai I", ZVAIGZNE ABC, 1999.g.
http://www.liis.lv/kultvest/kultura/latvija/kullat1/teksts1.htm