Teorija

Aizvēsture ir cilvēces vēstures periods, par kuru nav saglabājušās rakstiskas liecības. Tas ir vēstures senākais posms no cilvēka rašanās brīža līdz pirmās civilizācijas izveidošanās laikmetam.
Formāli par robežu starp aizvēsturi un vēsturi pieņemts uzskatīt rakstības rašanos. Līdz ar rakstības rašanos cilvēku rīcībā sāka nonākt rakstītie vēstures avoti, kas ļauj mums iegūt priekšstatus par visdažādākajām seno cilvēku dzīves jomām. Senākā rakstība un līdz ar to senākie rakstītie avoti parādās 4. gt. beigās p.m.ē. – 3. gt. Savukārt pirmo cilvēkveidīgo būtņu parādīšanās attiecināma apmēram uz laiku pirms 3 miljoniem gadu.
 
Prehistory.jpg
 
Līdz pat 18. gs. beigām un 19. gs. sākumam priekšstati par cilvēces pirmsākumiem bija visai aptuveni. Uzskatīja, ka cilvēces vēsture nav nemaz tik sena, un to var izpētīt pēc rakstītajiem avotiem. Par nozīmīgu senākās vēstures liecinieku tiek uzskatīti Svētie Raksti – Vecā un Jaunā derība.

18. gs. beigās valdīja uzskats, ka cilvēces vēsture ilgst aptuveni 6000 gadu. 18. – 19. gs. sākumā zinātnē tika izvirzīta ideja, ka daudzas parādības Zemes attīstībā neļauj uzskatīt, ka pasaule un cilvēks ir veidojies pirms 6000 gadu.
 
Ģeoloģija pierādīja, ka nogulumiežu kārtas nevarēja izveidoties 6000 gadu laikā. Nostiprinājās priekšstats, ka ir bijis ilgstošs cilvēces attīstības posms, ko vēstures zinātne, kas balstās uz rakstītajiem avotiem, nav pētījusi. Sanāk „vēsture aiz vēstures”. 19. gs. vidū franču un angļu valodā to sāka saukt par „aizvēsturi”.
  
Aizvēstures izpētes metodes
Vienīgie tiešie vēstures avoti, ko atstājuši aizvēsturiskie cilvēki, ir materiālās liecības (senās dzīvesvietas un apbedījuma vietas, darbarīki, sadzīves priekšmeti, rotas, ieroči u.c.). Ar šo liecību izpēti nodarbojas arheoloģija.
Arheoloģija ir vēstures zinātnes nozare, kas pēta pagātni, izmantojot senās, līdz mūsdienām saglabājušās materiālās liecības.
Tās pamatmetode ir arheoloģiskie izrakumi. Arheoloģiskos pieminekļus (apmetnes, senās pilsētas, kapulaukus u.c.) un senlietas arheologi dēvē par arheoloģiskajiem avotiem.

Arheoloģija nodarbojas ne tikai ar izrakumiem, bet mēģina arī „lasīt” arheoloģiskos avotus, bet tajos atrodamās ziņas ir grūti atšifrējamas, līdz ar to mūsdienu arheologi plaši izmanto dabaszinātnes (bioloģiju, fiziku, ķīmiju u.c.), kas palīdz datēt atradumu.
 
Priekšstatus par cilvēkiem senatnē palīdz izzināt arī etnogrāfija. Etnogrāfija (grieķu val. ethnos – tauta, grapho – rakstu) – vēstures zinātnes nozare, kas pēta pasaules tautu materiālo, sabiedrisko un garīgo kultūru, to izcelšanos un attīstību.

Cilvēka kā bioloģiskas būtnes veidošanos procesus palīdz skaidrot paleoantrapoloģijaantropoloģijas nozare, kas pēta seno cilvēkveidīgo būtņu un cilvēku fosilās kaulu paliekas.
 
Arheoloģija un aizvēsture
Arheoloģija kā vēstures un aizvēstures pētīšanas metode ir izveidojusies pēdējo 150 – 200 gadu laikā.
 
Vēl 19. gs. sākumā valdīja skepse par arheoloģijas iespējām izzināt vēsturi. Mūsdienās arheoloģiskie izrakumi ir aptvēruši visu pasauli. Arheoloģijā ir izveidojušies novirzieni – zemūdens arheoloģija, vides arheoloģija un eksperimentālā arheoloģija.

Kaut gan arheoloģija mūsdienās palīdz izpētīt gan seno laiku, gan viduslaiku, gan jauno laiku parādības, tās darbības nozīmīgākā joma ir aizvēsture.
 
cleaning.jpg
 
Aizvēstures periodizācija
Aizvēsturi iedala noteiktos posmos parasti izmantojot arheoloģisko periodizāciju. Tā atšķiras no vēstures periodizācijas. Veidojot periodizāciju, ņemti vērā nozīmīgākie materiāli – akmens, bronza un dzelzs.

Saskaņa ar arheoloģisko periodizāciju cilvēces vēsture tiek iedalīta 3 lielos laikmetosakmens, bronzas un dzelzs laikmetā.
 
Visilgākais ir akmens laikmets, kas aptver cilvēces pagātnes senāko daļu. To iedala 3 posmos:
  1. senākajā akmens laikmetā jeb paleolītā (grieķu val. palaios – sens + lithos – akmens);
  2. vidējā akmens laikmetā jeb mezolītā (grieķu val. mesos – vidējais + lithos – akmens);
  3. jaunajā jeb vēlajā akmens laikmetā – neolītā (grieķu val. neos – jauns + lithos – akmens).
 
Arheoloģisko laikmetu un to posmu laiks ir atšķirīgs dažādās teritorijās. Piemēram, paleolīts:
  1. Āfrikā sākās pirms 3 miljoniem gadu;
  2. Eiropā aptuveni pirms 850 000 gadu;
  3. Latvijā pirms 10 000 gadu, kad šeit ienāca ziemeļbriežu mednieki.
 
Hronoloģija:
  • Aptuveni pirms 2,5 milj. g.: pirmie arheologu konstatētie darbarīki.
  • Aptuveni pirms 3 milj. – 12 000.g.: akmens laikmeta paleolīta posms.
  • Aptuveni pirms 1,5 milj. g. uguns sistemātiskas izmantošanas sākums.
  • Aptuveni pirms 32 000 g. – 11 000 g. paleolīta mākslas parādīšanās un uzplaukums.
  • Aptuveni pirms 32 000 g.: senākie alu gleznojumi Eiropā (Šovē alā).
  • Aptuveni pirms 12 000 – 6000 g. akmens laikmeta mezolīta posms Eiropā.
  
Akmens laikmets
Aizvēsturi ievada akmens laikmets un 2 tā senākie posmi: paleolīts un mezolīts. Laika ziņā šie laikmeti aizņem 99% no cilvēces kopējās vēstures. Paleolīts un mezolīts dažādās zemeslodes malās noritēja atšķirīgi.
 
1) Paleolīts ir senākais akmens laikmets. Tas visā pasaulē sākas ar pirmo pie Homo ģints piederošo cilvēkveidīgo būtņu parādīšanos aptuveni pirms 3 milj. gadu. Paleolīts ilga līdz plašām klimatiskajām pārmaiņām pirms 14 000 – 12 000 gadu.

Pirms 2 milj. gadu sākās ledus laikmets. Kopumā līdz pat paleolīta beigām ievērojamu daļu no Eiropas, Āzijas un Amerikas sedza ledāji. Gada vidējā temperatūra bija 10 – 12 grādus zemāka nekā mūsdienās.
 
Paleolītu iedala:
  1. Agrais paleolīts, ko raksturo antropoģenēzes procesi. Šajā laikā veidojās un pastāvēja pirmās cilvēkveidīgās būtnes. Konstatēti pirmie akmens darbarīki. No Āfrikas cilvēkveidīgās būtnes izplatījās citās zemeslodes teritorijās. Tika izmantota uguns un veidotas mākslīgas mītnes. Agrais paleolīts noslēdzās ar mūsdienu cilvēka kā vienīgās Homo ģints sugas nostiprināšanos un izplatību pirms 40 000 – 35 000 gadu.
  2. Vēlais paleolīts. Tajā turpinājās akmens apstrādes pilnveidošanās, vērojami mākslas un reliģisko priekšstatu pirmsākumi.
 
afarensis.jpg
Australopiteks.
  
  
2) Mezolīts sākās aptuveni pirms 12 000 – 11 000 gadu. Ledus laikmets bija beidzies un ledāji atkāpušies. Paleolīta beigās – mezolīta sākumā Amerikas kontinentā nonāca pirmie cilvēki. Tāpat tika apgūtas līdz šim ar ledājiem klātās Ziemeļeiropas teritorijas. Arī Austrumbaltijā ieradās pirmie cilvēki. Latvijas teritorijā senākās apdzīvotības pēdas ir konstatētas ap 8500. g. p.m.ē.

Ledus laikmeta nabadzīgo augu valsti nomainīja skujkoku un lapkoku meži. Cilvēki šīm izmaiņām pielāgojās. Mezolīts uzlūkojams par mednieku, barības augu vācēju un zvejnieku sabiedrības uzplaukuma laiku.
 
Pirmie darbarīki paleolītā
Lai sekmīgāk aizsargātos un nodrošinātu iztiku senajiem hominīdiem nācās izmantot darbarīkus. Senākie darbarīki bija kaula šķembas un koka nūjas, bet par tiem arheoloģiskas liecības nav saglabājušās. Nozīmīgākais darbarīku materiāls bija akmens. Pirmā cilvēkveidīgā būtne, kas darināja akmens darbarīkus, bija Homo habilis aptuveni pirms 2,5 – 2,3 milj. gadu. Šos darbarīkus attiecina uz Oldovajas akmens apstrādes industriju. Nosaukums saistīts ar Oldovajas aizu Tanzānijā, kur 20. gs. 60. gados tika atklātas Homo habilis fosilās atliekas un senākie akmens darbarīki. Izplatīts akmens darbarīks bija no neliela oļa darināts dūres cirvis. Viens tā gals tika apstrādāts, lai izveidotu asu šķautni.
 
DSCF2937.JPG
Oldovajas akmens apstrādes industrijas dūres cirvis.
 
Nākamā pakāpe akmens darbarīku attīstībā saistās ar Homo erectus un tā dēvēto Ašelas akmens apstrādes industriju aptuveni pirms 400 000 – 100 000 gadu. Nosaukums saistīts ar atrastajiem darbarīkiem Sentašelas apmetnē mūsdienu Francijas teritorijā. Arī tai raksturīgi akmens dūres cirvji, bet tie bija izteikti simetriski ar rūpīgi apstrādātu virsmu.
 
DSCF2938.JPG
Ašelas akmens apstrādes industrijas dūres cirvis.

Ar laiku parādījās jaunas akmens darbarīku formas – nažveida šķilas, kasīkļi dzīvnieku ādu tīrīšanai, akmens griežņi utt.
 
Neandertālieši un kromaņonieši pilnveidoja akmens apstrādi. Tie atskaldīja dažādas šķilas no lielāka akmens un rūpīgi tās apstrādāja.
 
Paleolīta beigās akmens apstrāde bija sasniegusi augstu līmeni. Viens no šī laika darbarīkiem bija „laurulapas” smaile – plāns, rūpīgi apdarināts, simetrisks krama rīks, par kura pielietojamību nav īsti skaidrība.
 
Paleolīta beigās darbarīkiem izmantoja arī ragu un kaulu. Darināja šķēpus, harpūnu galus, adatas, īlenus, rotas.
 
 
Darbarīki mezolītā
Mezolītā bija notikušas klimatiskas pārmaiņas, kas sekmēja darbarīku attīstību. Jauninājumi visspilgtāk izpaudās medību un zvejas rīkos – lokos un bultās. Bija daudzveidīgi bultu gali gan no koka, gan kaula, gan raga, gan akmens.

Piemēram, Kundas kultūras (Austrumbaltijas mezolīta kultūra tagadējās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijā ap 7700. – 4500. g. p.m.ē. Nosaukums saistīts ar pirmajiem atradumiem pie Kundas upītes Igaunijā.) mednieki lietoja iegarenus izstieptus kaula bultu galus, bultas ar atkarpēm, koniskiem, kā arī adatveida galiem.
 
Medībās izmantoja arī šķēpus un harpūnas. Raga vai kaula harpūnas tika piestiprinātas pie kāta. Pēc dzīvnieka ievainošanas atskabargainais harpūnas gals atdalījās no kāta un palika ar to saistīts ar ādas siksnu. Tas traucēja ievainotajam dzīvniekam pārvietoties, sekmēja tā nomedīšanu. Šajā laikmetā tika gatavoti arī kaula āķi un zivju šķēpi, kuriem bija liela nozīme zvejniecībā.

Mezolītā pirmo reizi parādās labi veidota akmens cirvja forma. Cirvja asmens tika piestiprināts pie koka kāta (paleolītā asmeni turēja rokās). Ar to varēja nocirst nelielus kokus.
 
Homo erectus pirms 1,5 – 1 milj. gadu pirmie sāka sistemātiski izmantot uguni ēdiena gatavošanai, mītņu apsildīšanai, kā arī aizsardzībai no plēsīgiem zvēriem. Tomēr atradums kādā no apmetnēm Kenijā (Āfrikā) – intensīvi izdedzis zemes laukums, kurā uguns degusi pirms 2,5 milj. gadu, ļauj izvirzīt hipotēzi, ka jau pirmie Homo ģints pārstāvji izmantojuši uguni.
 
33_15_57---Fire-Flame-Textures_web.jpg
 
Pārtikas ieguve paleolītā un mezolītā
Pirmās Homo ģints cilvēkveidīgās būtnes bija barības augu vācēji. Iztikā izmantoja arī plēsīgo dzīvnieku atstāto medījumu, tomēr savāktie augi, augļi un saknes bija galvenā iztika. Pārtikā izmantoja putnu olas, savvaļas bišu medu, riekstus utt.

Pirmās arheoloģiskās liecības par kolektīvajām medībāmgalveno medību formu paleolītā – saista ar „stāvstaigājošo cilvēku”.
 
Atradumi kādā Spānijas apmetnē liecina, ka senie mednieki aizdedzinājuši sauso zāli un virzījuši bēgošos dzīvnieku barus uz purvainām vietām, kur tos iestigušus varēja nogalināt ar primitīviem šķēpiem. Arī pirms 17 000 gadu kromaņonieši sekmīgi izmantoja vides īpatnības, lai medītu savvaļas zirgus. Kādā klints pakājē Francijas vidienē atrasti ap 10 000 savvaļas zirgu kaulu. Mednieki bija virzījuši dzīvniekus uz krauju, no kuras tie nogāzušies.
 
arts_tenthousandbc_392.jpg
 
Kolektīvo medību mērķis parasti bija lielie bara dzīvnieki, piemēram, ziemeļbrieži, meža vērši, mamuti un savvaļas zirgi. Medīja, protams, arī vilkus, lapsas, zaķus, lāčus.

Cilvēki apmetās dzīvnieku baru migrāciju ceļu tuvumā. Tie bija atkarīgi no gadalaiku ritma un dzīvnieku pārvietošanās.
 
Pārtikas ieguve mezolītā
Klimata izmaiņas radīja izmaiņas iztikas sagādes veidā. Stepju vietā parādījās meži, izzuda lielie dzīvnieku bari. Rezultātā kolektīvās medības nomainīja individuālās medības vai medības nelielās grupās.

Aptuveni pirms 15 000 – 12 000 gadu cilvēki pieradināja pirmo dzīvnieku – suni, kas kļuva par palīgu medībās.

Mežos dzīvojošie dzīvnieki bija mazāki kā paleolīta medību objekti. Tie dzīvoja nelielās grupās vai vieni. Līdz ar to veiksmīgas medības nenodrošināja daudz pārtikas. Tādēļ nozīmīgāku vietu ieņēma vākšana. Tika vākti dažādi ēdami augi, saknes, ogas, sēnes, rieksti. Nozīmīgu vietu sāka ieņemt arī zveja. Tika izgatavoti jauni zvejas rīki – makšķerāķi, tīkli, murdi, zivju žebērkļi. Atsevišķas cilvēku grupas vāca arī austeres. Ziemeļos dzīvojošie medīja arī jūras dzīvniekus, īpaši roņus.

Mezolīta laikmeta cilvēki bija mobili (tāds, kas saistīts ar kustību, pārvietošanos). Tie pieskaņoja savu darbību gadalaikiem. Tiek uzskatīts, ka katrs cilvēks iztikas sagādei nedēļā veltīja ne vairāk kā 15 – 20 stundas.
   
Paleolītā un mezolītā valdošo saimniecības veidu, kas ļāva nodrošināt iztiku, sauc par savācējsaimniecību. Tā bija pirmais un laika ziņā ilgstošākais cilvēces izmantotais saimniekošanas veids.
 
Dzīvesvietas
Pirmās cilvēkveidīgo būtņu dzīvesvietas ir konstatētas Āfrikā, Oldovajas aizā, un attiecināmas uz paleolīta sākumu. Ir zināmas aptuveni 20 šādas agrīnas apmešanās vietas. Tās parasti bija izvietotas tur, kur upes ietecēja ezeros, vietas, kur mitinājās ūdensputni vai koncentrējās dzīvnieku bari.

Senās apmetnes nebija patstāvīgas dzīvesvietas, tajās uzturējās neilgi, pēc tam pārcēlās uz citu vietu. Ziņas par senajām mītnēm ir maz, jo Āfrikas klimatiskie apstākļi neprasīja īpašu aizsargkonstrukciju būvju. Tomēr divās Oldovajas aizas apmetnēs atklāti atradumi, kas liecina, ka pirmajiem hominīdiem – Homo habilis, jau bijušas primitīvas mītnes. Vienā atklāta akmeņu un kaulu koncentrācija, kas liecina, ka senie iedzīvotāji novietojušies aiz vēja aizturoša aizslietņa, kas visticamāk darināts no kokiem un krūmiem. Otrā apmetnē tika atklāts riņķis 4 m diametrā no akmeņiem, kas kādreiz balstījis no zariem veidotu slietni. Šī konstrukcija uzskatāma par pirmo mums zināmo cilvēkveidīgo būtņu mākslīgi veidotu mītni.
 
DSCF2939.JPG
 
Līdzīgi veidotas mītnes bija raksturīgas arī „stāvstaigājošiem cilvēkiem”. Homo erectus mītnes visbiežāk veidoja ovāli vai apaļi akmens riņķveida krāvumi, kuru iekšienē nereti atradās pavarda vieta, ap kuru tika novietoti akmeņi. Mītnes iespējams tika pārklātas ar ādām. Šo ādas pārklāju balstīja centrā novietota kārts, bet apakšējās malas noslogoja ar akmeņiem.

Vēsākos rajonos par patvērumu izmantoja arī alas un grotas.
 
Paleolīta sākumā izveidojušās mītnes un apmetnes ierīkošanas vietas maz mainītā veidā saglabājās arī vēlāk. Tāpat kā Homo erectus, arī neandertālieši un pirmie Homo sapiens turpināja apmesties alās. Vietās, kur nebija alas, mītnes darināja no ādām, karkasam izmantojot koku vai dzīvnieku kaulus. Ādas pārklāja nostiprināšanai, dažkārt pat mītnes karkasam izmantoja mamutu kaulus.
  
Līdz pat vēlajam akmens laikmetam – neolītam cilvēki dzīvoja vieglas konstrukcijas slieteņos, kas bija pārklāti ar ādām vai zariem.
 
Sabiedrība paleolītā
Jau no pašiem pirmsākumiem cilvēkveidīgās būtnes veidojās un attīstījās kā sabiedriskas būtnes. Dzīvei sabiedrībā bija milzīga nozīme, jo nodrošināja gan bioloģisko, gan sociālo attīstību.

Salīdzinājumā ar citiem primātiem hominīdiem bija raksturīgs neparasti ilgs bērnības un jaunības periods. Tikai dzīve kolektīvā varēja nodrošināt pārtiku un aizsardzību. Tikai dzīvojot kolektīvā indivīdi varēja nodot viens otram pieredzi, kā darināt darbarīkus un mītnes.

Senākā sabiedrības organizācijas forma bija barības augu vācēju un mednieku grupa. Šādās grupās visi locekļi bija vienlīdzīgi un vēl neeksistēja darba dalīšana. Medībās piedalījās gan sievietes, gan vīrieši. Vienīgi jaunākie sabiedrības locekļi tikai vāca pārtiku.

Paleolīta beigās un mezolītā medības kļuva par vīriešu nodarbi, bet sievietes rūpējās par barības augu vākšanu un ikdienas darbiem apmetnē. Tā kā mednieki ievērojamu laiku uzturējās ārpus nometnes, sieviešu loma iztikas nodrošināšanā bija ievērojami lielāka kā vēlākajos vēstures periodos, tomēr uzskati par matriarhātu kā sievietes viennozīmīgas varas laikmetu sabiedrībā ir pārspīlēti.

Ar laiku sabiedrībā izvirzījās vadonis – līderis, kurš bija atbildīgs par kolektīvo medību sagatavošanu, pārtikas sadali, drošību un konfliktu risināšanu. Vadoņa vieta nebija patstāvīga – regulāru neveiksmju vai novecošanas dēļ viņu varēja mainīt. Vadoni izvirzīja ņemot vērā viņa pieredzi un autoritāti.
Grupās kopā dzīvoja parasti vairākas ģimenes. Sabiedrības locekļu skaits bija no 25 līdz 100 cilvēkiem. Mazāks cilvēku skaits nozīmētu sabiedrības bojāeju, jo nebūtu iespējams sekmīgi noorganizēt kolektīvās medības. Savukārt lielāku skaitu ar šādu saimniecības veidu nespētu nodrošināt ar iztiku apkārtējā vide. Pieaugot cilvēku skaitam, daļa no kolektīva izveidoja jaunu grupu.
 
Sabiedrība mezolītā
stone_age_1355342c.jpg
 
Mezolītā, kad vide kļuva cilvēkam labvēlīgāka, tika izveidota stabilāka un ciešāka sabiedrības forma – dzimtas kopiena. Kopienas locekļus vienoja radniecība. Kopienu veidoja gan asinsradinieki, gan ienācēji, kas ieprecējās. Vairākas kopienas ar vienu izcelšanos veidoja cilti. Tos vienoja apdzīvotā teritorija, tradīcijas un kultūra, kā arī valoda un apziņa par kopēju izcelsmi. Arheologi uzskata, ka jau paleolīta beigās veidojušās šādas ciltis.
 
Kopienās bijuši arī šamaņi – dziednieki. Iespējams, ka dažkārt samaņa un dziednieka funkcijas pildījis viens cilvēks.

Cilvēku dzīves ilgums nebija liels. Vidēji paleolītā un mezolītā lielākais mūža ilgums bija ap 40 gadi. Vēlāk, uzlabojoties dzīves apstākļiem, cilvēku mūža ilgums palielinājās. Vairāk nekā puse neandertāliešu esot miruši nesasniedzot 20 gadus, bet Homo sapiens līdz 20 gadiem nenodzīvoja vairs tikai 37%.

Estētiskie priekšstati un reliģiskie ticējumi
Pirmo mākslas darbu parādīšanās datējama ar laiku pirms 32 000 gadu, kad mūsdienu cilvēki izplatījās Eiropā.

Arheologi un mākslas vēsturnieki paleolīta cilvēku mākslinieciskās izpausmes iedala 2 grupās: mobilitārā māksla un alu gleznojumi. Pie mobilitārajiem mākslas priekšmetiem pieder no akmens, raga, kaula un māla darinātas cilvēku un dzīvnieku figūriņas, kā arī ar dzīvnieku tēliem un ornamentiem rotāti priekšmeti. Alu gleznojumus veido melnbalti un krāsaini zīmējumi uz alu sienām.

Paleolīta mākslas pārsteidzošā attīstība un mākslinieciskā kvalitāte ilgi neļāva atzīt to agrīno izcelsmi. Šķita neiespējami, ka akmens laikmeta sākuma cilvēki, kas ikdienā izmantoja akmens darba rīkus, spētu darināt šādus priekšmetus. Kad 1800.g. spāņu arheologs Marselino de Sautvola paziņoja par pirmo alu gleznojumu atrašanu Pireneju kalnu alā Altamirā, sekoja noraidoša attieksme un apvainojumi viltojumā. Tikai pēc 20 gadiem arheologi atzina senās alu glezniecības pastāvēšanas faktu.
 
Alu gleznojumi
Šobrīd zināmas ap 150 alu ar paleolīta laika gleznojumiem. Lielākā daļa no tām atrodas Francijas dienvidrietumos un Spānijas ziemeļos. Gleznojumi atrodas alu tālākajās ejās, grūti pieejamās vietās. Zīmējumi klāj alu sienas, nereti grieztus.
 
Tos var iedalīt 2 grupās: dzīvnieku attēli un simboliskas zīmes.
 
Reālistiski attēlotie dzīvnieki bija galvenokārt medību objekti – mamuti, meža vērši, bizoni, savvaļas zirgi utt. Gandrīz nekur nav attēloti plēsīgie dzīvnieki vai cilvēki (primitīvi cilvēku tēli). Objekti gandrīz vienmēr redzami sānskatā, bieži atveidoti kustībā. Ir gan vienkārši ar melnu līniju ieskicēti zīmējumi, gan daudzkrāsainas gleznas ar melniem, sarkaniem un dzelteniem toņiem, kā arī ēnojumu.
 
DSCF2942.JPG
Vēlā paleolīta alu gleznojumi.
 
Gleznojumu izmēri ir iespaidīgi, nereti atsevišķa zīmējuma garums sasniedz 5 m. Reti tie veido sižetu. Tas iespējams tādēļ, ka noteiktas alas sienas gleznošanai izmantoja pat vairākus tūkstošus gadu un daži zīmējumi pat aizsedza citus – senākus.
 
Tika izmantotas dabiskās krāsvielas – ogle, okers (dabiska minerālviela, kas piešķir dzeltenu vai sarkanu nokrāsu) u.c. Krāsas tika gatavots par saistvielu izmantojot dzīvnieku taukus. Iespējams krāsu klāšana izmantoja ne tikai pirkstus, bet arī no dzīvnieku spalvas darinātas otas.
 
Simboliskas zīmes gleznojumos sastopamas biežāk kā dzīvnieku attēli. Attēloti gan apļi, gan apļu rindas, gan trīsstūri, gan dažādas līnijas. Daudzviet attēlota plauksta ar izplestiem pirkstiem.
 
Gleznojumu skaits alās svārstās no pāris zīmējumiem līdz vairākiem simtiem. Piemēram, Lasko alā Francijā ir aptuveni 600 dažādi attēli. Tie ir aptuveni 17 000 gadu veci.
 
Mobilitārā māksla
Alu gleznojumi konstatēti galvenokārt Eiropas rietumu daļā, bet cilvēku un dzīvnieku atveidojumi – figūriņas, atrastas gandrīz visās vēlā paleolīta teritorijās.
 
Dzīvnieku attēlojumi šajā mākslas veidā ir daudzveidīgāki nekā gleznojumos. Attēloti ir savvaļas zirgi, ziemeļbrieži, mamuti, vērši, putni, roņi, zivis. Dzīvnieku attēli ir gan iegriezti kaula, raga vai akmens plāksnēs, kā arī veidoti trijās dimensijās kā apaļskulptūras.
 
Bieži sastopami cilvēku atveidojumi. Nelielās sieviešu figūriņās, kas iesauktas par paleolīta Venērām (nosaukums saistīts ar pirmajiem figūriņu atradumiem 19. gs. otrajā pusē; lai uzsvērtu to māksliniecisko līmeni, tās salīdzināja ar antīkās Grieķijas dievietes Veneras skulptūrām), attēlotas kailas sievietes ar uzsvērti veidotiem gurniem un lielām krūtīm. Viena no pazīstamākajām ir „Villendorfas Venera”, kas darināta no kaļķakmens un ir 30 000 – 25 000 gadus veca.
 
DSCF2944.JPG
Paleolīta sievietes figūriņa no kaļķakmens - "Villendorfas Venera".
 
Sieviešu figūriņas veidoja gan no akmens, kaula un raga, kā arī reizēm no māla. Paleolīta cilvēki vēl nebija apguvuši māla apdedzināšanas tehniku, tāpēc māla figūriņas saglabājušās maz.
 
Paleolīta mākslas pastāvēšanas laiks un attīstība
Paleolīta māksla pastāvēja apmēram 20 000 gadu. Arheologi agrā akmens laikmeta beigu posma mākslas attīstību parasti dala 4 periodos:
  1. pirms 32 000 – 25 000 gadu; mākslas pirmsākumi; nelieli un vienkārši veidoti dzīvnieku attēli uz akmens un kaula plāksnēm; pirmo cilvēku figūriņu darināšana;
  2. pirms 25 000 – 19 000 gadu; attīstās agrīnā alu glezniecība ar neapstrādātiem dzīvnieku siluetzīmējumiem, kā arī plaukstu kontūras uz alu sienām;
  3. pirms 19 000 – 15 000 gadu; alu glezniecības uzplaukums ar daudzkrāsainiem un dinamiskiem dzīvnieku attēliem;
  4. pirms 15 000 – 11 0000 gadu; izplatītas dažādu dzīvnieku reālistiskas figūriņas, kā arī to attēlojumi uz medību rīkiem un sadzīves priekšmetiem; daudzkrāsaini alu gleznojumi; simboliski zīmējumi.
 
prehistoricart2hands.jpg
 
Alu glezniecības attīstība un reālistiski veidotu dzīvnieku atveidošana beidzās aptuveni pirms 11 000 gadu. Mezolīta posmam raksturīgas citas mākslas izpausmes. Šajā laikā attīstās daudzveidīgs ģeometriskais ornaments, ar kuru rotā sadzīves priekšmetus. Dzīvnieku, putnu un zivju figūriņas tiek veidotas vienkāršākas un stilizētākas.
 
Rotaslietas
Vēlā paleolīta rotaslietas darinātas no kaula, mamuta ilkņiem, akmens un gliemežvākiem. Visbiežāk darināja krelles un piekariņus. No dažādu dzīvnieku zobiem darināti piekariņi izmantoti kā rotas arī mezolītā.
 
Akmens laikmeta mākslas saistība ar reliģiskiem priekšstatiem
Alu gleznojumi un figūriņas nav tikai mednieku vēlme attēlot pasauli un sajūsmināties par tās skaistumu. Cilvēki ticēja, ka zīmējot uz alu sienām vai griežot atveidojumus mamuta ilknī, viņi ietekmē attēlotos objektus, to „dvēseles”. Līdz ar to mākslas pirmsākumi atspoguļo senāko reliģisko priekšstatu veidošanos. Tomēr par šiem priekšstatiem arheologu vidū pastāv atšķirīgi viedokļi.

Pastāv hipotēze, ka alu gleznojumi ir saistīti ar medību maģiju (maģija – ticība cilvēka spējām ar noteiktu rīcību pārdabiskā veidā ietekmēt pasauli). Dzīvnieki tikuši zīmēti pirms medībām, lai nodrošinātu veiksmīgas medības.

Cita hipotēze vēsta par alu glezniecību saistību ar auglības maģiju. Attēlojot iztikai nozīmīgos dzīvniekus, cilvēki cerēja nodrošināt dzīvnieku skaita pieaugumu.
 
image011.jpg
 
Daži pētnieki uzskata, ka alas ar gleznojumiem ir paleolīta „svētnīcas”. Viņuprāt, alu gleznojumos ir iespējams saskatīt noteiktu kārtību. Iespējams alas tika izmantotas par svētnīcu, jo tajās ir laba akustika, kas ļauj noturēt ceremonijas, piemēram, iniciācijas – jauniešu uzņemšanu mednieku kārtā.

Ar seniem reliģiskiem priekšstatiem saistītas arī sieviešu figūriņas. Visizplatītākais ir uzskats, ka tās saistītas ar auglības kultu. Ne velti figūriņās pārspīlēti uzsvērti sievišķības simboli – gurni un krūtis. Ir hipotēze, ka šajās figūriņās izpaužas paleolīta cilvēka reliģiskie priekšstati par Lielo Māti – pasaules sievišķā pirmsākuma iemiesotāju, visa pasaulē pastāvošā radītāju un sargātāju.

Citi šīs nelielās skulptūras uzlūko par mirušo kopienas locekļu„dvēseļu mājokļiem”.
 
Dažās figūriņās konstatēti izurbti caurumi, kur acīmredzot tika ievērta siksniņa. Figūriņa iespējams tika izmantota par amuletu, kas pasargā no nelaimēm. Šādu amuletu valkāšana liecina par fetišisma (pārdabisku spēku piedēvēšana nedzīvām lietām) attīstību.
 
Apbedījumi
Pirmajām cilvēkveidīgām būtnēm nebija raksturīgas rūpes par mirušajiem. Pirmās liecības par sistemātisku mirušo apbedīšanu iegūtas par neandertāliešiem. Apbedījumi atrasti alās – šo cilvēkveidīgo būtņu dzīvesvietās. Mirušie kapa bedrēs parasti guldīti uz sāniem, aizmiguša cilvēka pozā. To tuvumā atrasti akmens rīki, kas iespējams doti līdzi mirušajam.
 
skeletonmed.jpg
 
Daudzi arheologi gan apšauba attīstītu apbedīšanas rituālu un priekšstatu par aizkapa dzīves pastāvēšanu neandertāliešu vidū.
 
Apbedīšanas tradīcijas, kas saistās ar priekšstatiem par dvēseli un aizkapa dzīvi konstatējamas ar vēlo paleolītu. Tie turpināja apglabāt mirušos dzīvesvietās, bet lielais apbedījumu skaits parāda, ka rūpes par aizgājējiem bija ierastas. Kapu bedres bija īpaši gatavotas, reizēm pat izklātas ar akmens plāksnēm. Līdzi tika doti medību rīki, kā arī rotaslietas. Lielu lomu apbedīšanas rituālā ieņēma okers. Ar pulverī saberztu okeru izklāja kapa bedri un apbēra mirušo. Sarkanais okers saistījās ar asinīm un dzīvību, iespējams kalpoja kā simbols „atdzimšanai”.
 
Līdzīgas tradīcijas bija izplatītas arī mezolītā. Šajā laikā paralēli apbedījumiem dzīvesvietās parādījās kapulauki ārpus dzīvesvietas.
 
Animisms un totēmisms
Apbedīšanas rituāli, kas saistās ar rūpēm par mirušā dvēseli un tās nodrošināšanu aizkapa dzīvē, saistās ar animismu(ticība, ka nemateriālām lietām ir dvēsele) kā agrīnas reliģisko ticējumu formas attīstību. Animisms senajiem cilvēkiem ļāva izskaidrot nāvi un atšķirību starp dzīvu un mirušu būtni. Animisma attīstība saistās ar agro un vidējo akmens laikmetu, kad cilvēks sevi izjuta kā vienu no dabas sastāvdaļām. Visam tika piedēvētas cilvēciskas, seno cilvēku paša izjūtās pieredzētas īpašības. Mirušie tika godināti, ticot, ka pēc nāves to dvēseles piedalās kopienas dzīvē. Uzskatīja, ka senči var ietekmēt palicēju dzīvi.
 
Iespējams, ka paleolītā un mezolītā attīstījās arī tāda reliģisko priekšstatu forma kā totēmisms. Tā ir ticība, ka pastāv radniecība starp noteiktu cilvēku grupu un kādu augu – totēmu. Totēmu – visbiežāk dzīvnieku, uzlūkoja par šīs grupas senci. Totēms tika godināts. To dažkārt aizliedza medīt. Totēmu nepielūdza kā dievību, bet tam par godu rīkoja ceremonijas, kurās cilvēki nereti ietērpās totēma dzīvnieka ādās. Totēmiskie priekšstati izriet no seno cilvēku ciešo saistību ar dabu, netiešā veidā atspoguļojot cilvēka rašanos no dzīvnieku pasaules.
 
Atsauce:
http://www.worldgracefoundation.org/Images/Photos/France/Prehistory.jpg
http://www.st-andrews.ac.uk/classics/archaeology/under.shtml
http://vladlacisco.files.wordpress.com/2010/01/afarensis.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 18.lpp.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 19.lpp.
http://www.freefoto.com/images/33/15/33_15_57---Fire-Flame-Textures_web.jpg
http://www.cbc.ca/arts/images/arts_tenthousandbc_392.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 21.lpp.
http://i.telegraph.co.uk/telegraph/multimedia/archive/01355/stone_age_1355342c.jpg
http://thailandsworld.com/img/art_architecture/prehistoricart2hands.jpg
http://www.students.sbc.edu/ogborn03/PrehistoricArt_files/image011.jpg
http://www.abdn.ac.uk/mediareleases/uploadedimages/images/skeletonmed.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000