Teorija

„Neolītiskā revolūcija” un agro metālu laikmets
Hronoloģija
  • Ap 9000. – 8000.g. p.m.ē.: „neolītiskās revolūcijas” sākums Tuvajos Austrumos.
  • Ap 7000. – 6500.g. p.m.ē.: senākie zināmie vara priekšmeti.
  • Ap 7000. – 5000.g. p.m.ē.: senākie lielie zemkopju un lopkopju ciemi Tuvajos Austrumos (Jērika, Jarmo, Čatalhjujuka u.c.).
  • Ap 7000. – 6000.g. p.m.ē.: pirmās ražotājsaimniecības iezīmes Eiropas kontinentā.
  • Ap 4500.g. p.m.ē.: pirmsākumi vara kausēšanai no rūdām, pirmās liecības par vara metalurģiju Eiropā, Balkānu reģionā.
  • 5. – 4. gt. p.m.ē.: semītu – hamītu valodu izplatīšanās Tuvajos Austrumos, Āfrikas ziemeļdaļā un Arābijas pussalā.
  • Ap 4. – 2. gt. p.m.ē.: indoeiropiešu valodu izplatība Eiropā un Āzijā.
  • 3500. – 3200. g. p.m.ē.: vidējais neolīts un ražotājsaimniecības pirmsākumi Latvijas teritorijā.
  • Ap 3000. g. p.m.ē.: klejotājlopkopības un nomadisma pirmsākumi Austrumeiropas un Āzijas stepēs.
  • Ap 2300. – 2000. g. p.m.ē.: bronzas laikmeta sākums Eiropā.
  • 3. gt. p.m.ē.: senākie zināmie dzelzs izstrādājumi.
  • 1500. g. p.m.ē.: – mūsu ēras sākums agro metālu (bronzas un senākais dzelzs) laikmets Latvijas teritorijā.
  • 1. gt. p.m.ē.: dzelzs laikmeta sākums Āzijā, Eiropā, Āfrikā.
 
„Neolītiskā revolūcija”
Akmens laikmeta beigās jeb neolītā cilvēces aizvēsturē sāka risināties nozīmīgas pārmaiņas. Mūsu gadsimta 20. gados angļu arheologs Gordons Čailds nosauca šīs izmaiņas par „neolītisko revolūciju”, kas sākās aptuveni 9000. – 8000.g. p.m.ē. Šajā laikā cilvēki no medībām, zveju un barības augu vākšanu sāka pāriet zemkopību un lopkopību.
  
lepenski_vir.jpg
 
Uzturlīdzekļus tie ieguva nevis vācot, bet ražojot. Notika pāreja no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību. Cilvēks, kas bija pilnīgi atkarīgs no dabas, kļuva par būtni, kas spēja ietekmēt dabas procesus. Augu un dzīvnieku domestikācija (savvaļas dzīvnieku pieradināšana un savvaļas augu kultivēšana) ļāva cilvēkam tos pārveidot, nodrošinot savu eksistenci. No pirmo dzīvnieku pieradināšanu un augu domestikācijas, lai nodrošinātu pārtikas rezerves, līdz sabiedrībai, kuras dzīve pilnībā balstījās uz lopkopību un zemkopību, pagāja vairāki tūkstoši gadi.
 
Mobilo dzīvesveidu nomainīja vietsēdība. Īslaicīgās vai sezonālās apmetnes nomainīja ciemi. Pieauga iedzīvotāju skaits. Daudzi lauksaimniecības ciemi sāka veidoties par pilsētām līdzīgām dzīvesvietām. Attīstījās māla trauku izgatavošanas prasme – podniecība. Tika izgatavotas stelles auduma aušanai, arkls, iejūgs u.c. darbarīki. Cilvēki sāka apstrādāt metālu. Attīstījās maiņas sakari, kas pārtapa tirdzniecībā. Sadursmes starp sabiedrībām, kas pieaugošā cilvēka skaita dēļ centās iegūt jaunu zemi, iezīmēja pirmos karus. Tika uzsākta ieroču izgatavošana.
 
Cēloņi pārejai uz ražotājsaimniecību
Hipotēzes par lauksaimniecības pirmsākumiem var iedalīt 2 daļās.
  1. Vieni pētnieki uzsver vides izmaiņas lomu pirmajos domestikācijas eksperimentos. Pēc ledus laikmeta beigām, klimatam kļūstot sausākam un dažviet samazinoties augu un dzīvnieku valsts daudzveidībai, cilvēki pārcēlās uz dzīvi auglīgākajās vietās, ilgstoši apgūstot tur augu un dzīvnieku izmantošanas iespējas.
  2. Citi pētnieki par galveno cēloni pārejai uz ražotājsaimniecību uzskata iedzīvotāja skaita pieaugumu. Kad mednieku un augu vācēju kopienas pārgāja uz dzīvi patstāvīgās apmetnēs, kur labvēlīgos apstākļos bija iespēja nodrošināt eksistenci, apmetnēs pieauga iedzīvotāju skaits. Drīz apmetnēs cilvēku skaits pārsniedza vides resursus. Rezultātā tika stimulēta savvaļas augu augšana, dzīvniekus sāka turēt kā „rezervi”. Pakāpeniski šie eksperimenti noveda pie zemkopības un lopkopības.
    Tomēr viennozīmīgu cēloņu, kas noveda pie „neolītiskās revolūcijas” nav. Neapstrīdams ir fakts, ka tikai krīzes situācijas un ārējo apstākļu ietekmēti, cilvēki bija spiesti mainīt tradicionālo saimniekošanas veidu.
 
Zemkopības, lopkopības pirmsākumi
Pāreja uz zemkopību un lopkopību norisinājās pakāpeniski. Visi domesticētie augi vispirms tika vākti savvaļā. Bijuši gan savvaļas kvieši, gan mieži. Intensīvi vācot noteiktus augus, to izplatība savvaļā varēja samazināties. Pakāpeniski veidojās atziņa, ka to augšanu var ietekmēt – sējot, stādot, ravējot un irdinot augsni. Nākamais solis bija apzināta audzēšana tīrumos, kā arī selekcija – augu atlase un vairošana.
 
Lai gan jau 15 000 – 12 000.g. p.m.ē. tika pieradināts pirmais mājdzīvnieks suns, dzīvnieku domestikācija un lopkopības sākumi konstatējami tajā pašā laikā, kad notika pirmie mēģinājumi augu domestikācijā.
Acīmredzot atsevišķi medībās sagūstīti dzīvnieki tika turēti ilgstoši, lai nodrošinātu pārtikas uzkrājumus. Ar laiku tos sāka audzēt un pavairot. Vieni no pirmajiem mājdzīvniekiem bija aitas. Tā kā savvaļas aitām nebija bieza vilna un govis deva pienu ierobežoti, pakāpeniski tika izveidotas mājdzīvnieku šķirnes, kas nodrošināja cilvēkus ne tikai ar gaļu, bet arī pienu, vilnu un ādu. Vēlākajos gadu tūkstošos dzīvniekus audzēja arī transportam, zemes aršanai.
 
mendel5.jpg
 
Pāreja uz ražotājsaimniecību notikusi vairākos centros dažādā laikā neatkarīgi citā no citas.
 
Nozīmīgākie atradās Tuvajos Austrumos, Āzijas dienvidrietumos un Amerikā. Zemkopības un lopkopības pirmsākumi attīstījušies aptuveni vienlaikus – 8000 – 6000 gadus p.m.ē. No Tuvajiem Austrumiem lopkopības un zemkopības iemaņas izplatījās Eiropā un citur.
 
„Auglīgais pusmēness” un domestikācija Tuvajos Austrumos
Viens no senākajiem centriem, kurā notika pāreja uz jauno saimniecības veidu, aptver plašas teritorijas Tuvajos Austrumos – mūsdienu Turciju, Izraēlu, Irāku, Irānu, Sīriju un daļēji Ēģipti. Šīs teritorijas ir izvietotās it kā puslokā, tāpēc to dēvē par „auglīgo pusmēnesi”. Pāreja uz jauno saimniecības veidu notika pakāpeniski ilgā laika posmā un dažādās vietās.
 
fertile_crescent20071.jpg
"Auglīgais pusmēness".
  
Zinātnieki mēdz izdalīt 3 reģionus:
  1. „auglīgā pusmēness” rietumdaļa (Vidusjūras piekraste);
  2. Zāgrosa kalnu apkārtne un Mezopotāmija (mūsdienu Irāka un Irāna);
  3. Anatolija (atrodas nedaudz ārpus „auglīgā pusmēness”).
 
Aptuveni 8000 – 7000.g. p.m.ē. Tuvo Austrumu rietumu daļā veidojās apmetnes, kas aizņēma pat vairākus hektārus. Viena no zināmākajām šādām apmetnēm bija senā Jērikatagadējās Izraēlas teritorijā.
 
Otrs reģions, kurā veidojās ražotājsaimniecības sabiedrība bija Zāgrosa kalnu apkārtne un Mezopotāmija. Pirmie mēģinājumi domesticēt aitas un kazas tur attiecas uz 10 000 – 9 000 g. p.m.ē. Arī šeit izveidojās pilsētām līdzīgas apmetnes. 5000.g. p.m.ē. šeit uzplauka tāds ciems kā Jarmo, kur 80% pārtikas ieguva no zemkopības un lopkopības.
 
Trešais reģions – Anatolija (tagadējās Turcijas dienviddaļa), kur attīstījās agrīnās ražotājsaimniecības. Arī šeit veidojās ciemi. Pazīstamākais ir Čatalhjujuka, kurš 6000.g. p.m.ē. aizņēma aptuveni 13 hektārus. Iedzīvotāji nodarbojās ar graudaugu audzēšanu un maiņas tirdzniecību. Tur tika jau audzēti lini un aitas vilna izmantota audumu aušanai.

Ražotājsaimniecības attīstībā katrā no minētajiem reģioniem sākās neatkarīgi.
 
Aptuveni pirms 8000 gadu jau bija domisticēti kvieši, mieži, lēcas, pupas, kā arī dzīvnieki – kazas un aitas.
 
Agrīnā zemkopība un lopkopība Ķīnā
Tiek uzskatīts, ka Ķīnā pirmie augu domestikācijas mēģinājumi notika tad pat, kad Tuvajos Austrumos – aptuveni pirms 10 000 gadu. Tomēr pilnīgi drošas liecības attiecināmas uz maliet agrāku laiku – 7000. – 6000.g. p.m.ē.
 
Svarīgākā lauksaimniecības kultūra bija rīss. Visagrāk rīsu kā kultūraugu sāka audzēt Ķīnas austrumos – Jandzi un Huanhe upes ielejā. Savukārt Ķīnas ziemeļos sāka audzēt prosu un kaņepes.
 
95M20FFN6.jpg
Rīsi
 
Ķīnā tika audzētas gan aitas, gan kazas, gan dažādi liellopi, gan cūkas. Pārtikā galvenokārt lietoja cūkgaļu.
 
Ražotājsaimniecības sākumi Amerikā
Amerikā līdz Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem lopkopība bija samērā neattīstīta. Valdošā bija zemkopība. Ap 8000. – 6000.g. p.m.ē. notika pirmie domestikācijas mēģinājumi. Pāris gadu tūkstošus vēlāk bija attīstījusies sabiedrība, kas balstījās uz ražotājsaimniecību.
 
Svarīgākie domestikācijas procesi Amerikā norisinājās Centrālamerikā un Dienvidamerikā Andu kalnu vidienes rajonos.
 
Nozīmīgākā Amerikas graudaugu kultūra bija kukurūza. Tā ir uzskatāma par vienīgo pilnībā domesticēto augu, kurš Amerikā selekcijas rezultātā ieguvis pilnīgi atšķirīgu veidolu.
 
sweet-corn.jpg
 
Mūsdienās tiek izmantotas vairāk nekā 150 dažādas kukurūzas šķirnes. Kukurūzas izcelsme joprojām nav īsti noskaidrota, bet pastāv viedoklis, ka tā saistīta ar savvaļas graudzāli teosinti, kas aug Centrālamerikā. Centrālamerikas reģionā līdztekus augu domestikācijai nenorisinājās dzīvnieku pieradināšana. Pirmais pārtikā izmantojamais mājdzīvnieks bija tītars, kas tika domesticēts 1. gt. vidū p.m.ē.
 
Dienvidamerikas rietumdaļa Andu kalnu un Klusā okeāna piekrastes zona bija otrais reģions Amerikas kontinentā, kur norisinājās agrīni domestikācijas procesi. Tur konstatēts plašs augu klāsts, piemēram, kartupeļi (domesticēts ap 8000. g. p.m.ē.), dažādas pupas, saldie pipari, zemesrieksti, ķirbjaugi, tējas kultūras.
 
Ap 4000. g. p.m.ē. Peru piekrastē kā mājdzīvniekus sāka audzēt jūrascūciņas, kā arī lamas un alpakas.
 
Zemkopības un lopkopības attīstība Eiropā
Eiropā nenotika neatkarīga dzīvnieku un augu domestikācija. Ražotājsaimniecības pirmsākumos nozīmīgi bija kontakti ar Tuvajiem Austrumiem. Zemkopības un lopkopības izplatības sākumi tur attiecināmi uz 7000. – 6000.g. p.m.ē., kad tur ieradās pirmie pārceļotāji no Tuvajiem Austrumiem.
 
„Neolītiskā revolūcija” Eiropā norisinājās 2 posmos.
  1. No 7000./6000.g. p.m.ē. līdz 4500.g. p.m.ē. konstatējami jaunā saimniekošanas veida pirmsākumi, attīstība un izplatība virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem. Senākās liecības par zemkopību un lopkopību konstatētas Grieķijas dienvidos.
    Liela nozīme saimniekošanas veida izplatībā bija zemkopju un lopkopju ciltīm, kuras arheologi nodēvējuši par līniju keramikas kultūru (nosaukums pēc šai sabiedrībai raksturīgā māla trauku rotāšanas veida). Iedzīvotāju skaita pieaugums un lauksaimniecības zemes noplicinājums sekmēja to virzīšanos tālāk pa upju auglīgajiem krastiem. Ap 4500.g. p.m.ē. jaunais ražošanas veids bija sasniedzis Eiropas ziemeļrietumus.
     
  2. Nākamajā „Neolītiskās revolūcijas” posmā no 4500. – 2500.g. p.m.ē. notika jaunā saimniekošanas veida tālāka izplatība. Parādījās jauns izgudrojums – arkls. Senākie arkla atlieku atradumi konstatēti Dānijā un attiecas uz 3500.g. p.m.ē.
    Eiropas iedzīvotāji ap 3000.g. p.m.ē. dārzos sāka audzēt vīnogas un olīves. Nedaudz agrāk Austrumeiropas stepēs tika pieradināti zirgi. Tas ļāva attīstīt klejotājlopkopību.
 
Neolīta beigas un bronzas laikmeta sākums Eiropā iezīmējas ar saimnieciskās attīstības nevienmērīgumu. Kamēr dienvidos lopkopību un zemkopību sekmēja jaunu augu un dzīvnieku domestikācija, ziemeļos daudzviet jaunais saimniekošanas veids pamazām nostiprinājās.
  
Dzīvesveids un materiālā kultūra neolītā
Jaunais iztikas sagādes veids  ietekmēja cilvēka ķermeņa uzbūvi, mūža ilgumu un līdz ar to cilvēku skaitu pasaulē. Cilvēka skeleta kaulu lielums samazinājās. Ķermenis kļuva slaidāks. Ilgstoši izmantojot mīkstu, vārītu pārtiku, samazinājās zobu lielums un apakšžokļa izmēri. Mūsdienu pētījumi rāda, ka vismazākie zobi ir sabiedrības pārstāvjiem, kas vēsturiski ilgstoši nodarbojušies ar lauksaimniecību (Eiropas, Tuvo Austrumu, Ķīnas iedzīvotāju), bet lielākie zobi ir Austrālijas aborigēniem, kas arī mūsdienās turpina mednieku un augu vācēju dzīvesveidu.
 
„Neolītiskā revolūcija” radīja cilvēku skaita palielināšanos. Daži zinātnieki to nodēvējuši par pirmo demogrāfisko sprādzienu. Iedzīvotāju skaits pieauga, jo zemkopība un lopkopība nodrošināja pastāvīgu, stabilu pārtikas daudzumu. Nozīme bija arī pārejai uz vietsēdību, tas palielināja dzimstību. Mobilajiem medniekiem un augu vācējiem bija grūti pārvietoties ar mazgadīgiem bērniem. Bieži vien sieviešu grūtniecība beidzās neveiksmīgi. Iedzīvotāju skaitu agrīnajās zemkopju apmetnēs labi atspoguļo tādi piemēri kā Jērika un Čatalhjujuka Tuvajos Austrumos, kur jau 7000. – 6000.g. p.m.ē. dzīvoja vairāk kā 1000 iedzīvotāju vienā ciemā.
 
DSCF2963.JPG
Neolīta ciema svētnīcas telpa Čatalhjujukā.
 
Mainījās arī attieksme pret cilvēkiem. Vecākie cilvēki vairs nebija slogs sabiedrībai.

Ražotājsaimniecības sabiedrībās viena cilvēka eksistencei bija nepieciešamas ievērojami mazāk teritorijas nekā savācējsaimniecības apstākļos (šādos apstākļos vienam cilvēkam vajadzēja aptuveni 10 kvadrātkilometru platību). Zemkopība deva iespēju vienam cilvēkam nepieciešamo izaudzēt 0,5 kvadrātkilometros, bet ieviešot mākslīgo apūdeņošanu – pat 0,1 kvadrātkilometru.
 
Lai gan pētījumi par zemeslodes iedzīvotāju skaitu ir aptuveni, saskaņā ar aprēķiniem pirms 500 000 gadu pasaulē dzīvoja mazāk kā 2 000 000 cilvēkveidīgo būtņu. Sākoties pārejai uz ražotājsaimniecību un vietsētību Homo sapiens skaits sasniedza 10 000 000 robežu. 5000 gadu vēlāk – ap 5000 g. p.m.ē. „neolītiskās revolūcijas” rezultātā skaits sasniedza 70 000 000, bet ēras mijā pasaulē dzīvoja 130 – 140 milj. iedzīvotāju.
 
Ciemu un pilsētu pirmsākumi
Pirmās nelielās pastāvīgās apdzīvotās apmetnes parādījās jau mezolītā, tomēr pāreja uz vietsēdību kā dzīvesveidu sākās tikai neolītā. Līdz ar ražotājsaimniecības nostiprināšanos sākās pāreja uz vietsēdību un veidojās pirmie zemkopju un lopkopju ciemi. Atšķirībā no mednieku un augu vācēju apmetnēm, tās bija plašākas ar vairāk iedzīvotājiem. Dažos šādos ciemos dzīvoja pat vairāki tūkstoši iedzīvotāju.
 
Dzīvesvietu lielums un ēku skaits bija dažāds, sākot no dažiem desmitiem līdz pat tūkstotim.
 
Šādas apmetnes, kas pēc izmēriem sāka līdzināties pilsētām, sāka veidoties Tuvajos Austrumos. Piemēram, Jerikā ap 7000./6000.g. p.m.ē. zemkopju mājas aizņēma 4 hektārus lielu platību un tās apjoza akmens mūris ar apaļu torni un aizsardzības grāvi.
 
ag-pg1.jpg
 
Daudzviet bija arī ievērojami mazāki ciemi, kuros bija tikai daži desmiti ēkas. Šādi ciemi bija raksturīgi pirmajām līniju keramikas kultūras apmetnēm Viduseiropā.

Līdzīgas nelielas neolīta apmetnes konstatētas arī Šveicē, kuru iedzīvotāji nodarbojās gan ar lauksaimniecību, gan zveju. Apmetnes tie cēla ezeru krastu tuvumā, kur varēja audzēt kviešus un miežus, ganīt aitas un nodarboties ar zvejniecību un ūdensputnu medībām. Šādus ciemus parasti veidoja uz pāļiem celtas aptuveni 25 ēkas.
 
Daudzveidīgas bija ēku konstrukcijas un izmantotie materiāli. Tuvajos Austrumos un Eiropas dienvidos karstajā un sausajā klimatā kā vispiemērotākais būvmateriāls tika izmantots māls. Jerikā, Čatalhjujukā, Abū Hureirā un Karanovā ēkas parasti būvēja no saulē izkaltētiem māla blokiem – ķieģeļiem. Lai palielinātu izturību mālam nereti piejauca sienu vai zāli. Dažkārt aizsardzības mūru celtniecībai izmantoja arī akmeni. Neapdedzinātā māla veidotās būves kalpoja divām vai trim paaudzēm. Jaunās būves cēla, nolīdzinot veco būvju paliekas, tādēļ ciemi pamazām veidoja savdabīgus pakalnus, kuru kultūras slānis sastāvēja no seno ēku drupām un sadzīves atkritumiem.
 
DSCF2964.JPG
Saulē kaltēts māla ķieģelis (Jērikā).
 
Māju formas bija dažādas. Jerikā senākās mājas veidoja apaļas. Tās atgādināja ieapaļi nosmailinātus, nedaudz saplacinātus cilindrus. Vēlāk cēla četrstūrainas būves. Tajās bija vairākas dzīvojamās telpas un priekštelpas, kā arī no māla veidots pavards. Tika būvētas zemē iedziļinātas pārtikas krājumu glabātuves. Māju sienas reizēm klāja zīmējumi. Apstrādātas un nogludinātas bija arī māla klona grīdas, kuras klāja arī pīti paklāji.
 
Citādas ēkas neolītā un bronzas laikmetā bija sastopamas Eiropas centrālajā daļā un ziemeļos. Tur auksto ziemu dēļ iecienīts bija koks. Ēkas parasti bija taisnstūrveidā celtas vienstāvu būves. Ēkas sedza augsti divslīpju jumti, kuru klāja niedru, koku mizu vai velēnu segums. Jumti, kas nereti sniedzās tālu pāri sienām un kuru malas atradās tuvu zemei, ne tikai aizsargāja no ūdens iekļūšanas iekštelpās, bet aizturēja siltuma aizplūšanu aukstā laikā. Sienas darināja vienkāršāk – atstarpes starp masīvajiem, jumtu balstošajiem stāvbaļķiem aizpina ar zariem un apmeta ar plānu māla kārtu vai dzīvnieku mēslu kārtu. Ēkas dažkārt bija ļoti garas un tajās mitinājās vairākas vienas dzimtas ģimenes.
 
Garās stāvkoku konstrukcijā veidotās mājas bija raksturīgas Eiropas ziemeļiem un saglabājās tur līdz pat viduslaikiem.
 
Salīdzinot ar mednieku un barības augu vācēju apmetnēm, zemkopju un lopkopju ciemos ēkas cēla tādas, kas kalpoja ilgstoši, to plānojums bija sarežģītāks un zem viena jumta atradās vairākas telpas.

Jau neolīta beigās un bronzas laikmeta sākumā dzīvesvietas tika nocietinātas. Tās ietvēra zemes vai akmens vaļņi, koka palisādes un grāvji. Sākotnēji palisādes būvēja, lai novērstu meža dzīvnieku iekļūšanu ciemos un mājlopu aizklīšanu, bet vēlāk nocietinājumi nodrošināja pret kaimiņu iebrukumiem.
 
Labiekārtotas tika arī teritorijas ap ciema ēkām. Tika veidoti mazi pagalmi, nožogojumi lopiem un pat nelielas ielas. Rūpīgi sakoptu ieliņu tīkls konstatējams Tuvo Austrumu agrīno zemkopju ciemos kā Jarmo un Jērika. Satiksmei domātas izbūves sastopamas arī Eiropas ziemeļdaļā, piemēram, Anglijas dienvidrietumos ap 4000.g. p.m.ē. bijusi 1800 m garš koku laipu ceļš pāri purvainai zemienei, kas vedis uz kādu ciemu.
 
Eiropas lielākajā daļā lielāki vai mazāki ciemi kā galvenais dzīvesvietu veids saglabājās līdz viduslaikiem. Savukārt Tuvajos Austrumos bronzas laikmetā notika ciemu pāraugšana pirmajās pilsētās (3500. – 3200. g. p.m.ē.). Pirmās pilsētas veidojās Mezopotāmijā, starp Tigras un Eifratas upēm. Nedaudz vēlāk arī Nīlas upes lejtecē un Tuvo Austrumu rietumu daļā. No zemkopju apmetnēm senākās pilsētas radās Arī Huanhe upes krastos Ķīnā, kā arī Indijā pie Indas upes un Dienvidamerikā mūsdienu Meksikas un Peru teritorijās.
 
Pirmās pilsētas
Lai gan Tuvajos Austrumos zemkopju un lopkopju ciemos dzīvoja vairāki tūkstoši cilvēki, tās vēl nav uzlūkojamas par pilsētām. Vēsturnieki lieto apzīmējumu – protopilsētas jeb pirmpilsētas.
  
Pilsētu noteikšanas kritēriji:
  1. administratīvā un topogrāfiskā noslēgtība;
  2. iedzīvotāju skaits;
  3. specializēta ražošana (amatniecības izteikta atdalīšanās no lauksaimniecības), sarežģītas sabiedrības struktūras, kurām raksturīga nodalīšanās pēc mantiskiem un sociāliem rādītājiem, cilvēki, kas specializējušies pārvaldē,
kulta un kara lietās;
  • daudzveidīga būvstruktūra;
  • Daži no šiem kritērijiem konstatējami senākajos Tuvo Austrumu ciemos – pirmpilsētās. Tomēr kopumā šī kritēriji ir raksturīgi pirmo civilizāciju pilsētām.
  •  
    Daži no šiem kritērijiem konstatējami senākajos Tuvo Austrumu ciemos – pirmpilsētās. Tomēr kopumā šī kritēriji ir raksturīgi pirmo civilizāciju pilsētām.
     
    Nomadisms
    Neolīta beigās jaunievedumi lopkopībā Eiropas dienvidos un Tuvajos Austrumos sekmēja jauna dzīvesveida attīstību. Vēršu kā jūga dzīvnieka izmantošana, zirga pieradināšana un riteņa izgudrošana ļāva radīt jaunu ražotājsaimniecības veidu – klejotājlopkopību, kuras pirmsākumi saistās ar 3000.g. p.m.ē. Vērša vai zirga pajūgs deva iespēju pārvietot savu iedzīvi. Zirga pieradināšana daudzviet mainīja lopkopības raksturu. Radās ražotājsaimniecībā izplatītajai vietsēdībai pretējs dzīves modelis – nomadisms (grieķu val. nomas – klejotāji). Atkarībā no gadalaika, zālāja daudzuma un ūdens klejotāji - lopkopji pārvietojās līdzi saviem ganāmpulkiem. Nomadisms kā dzīvesveids ir saglabājies vietām arī mūsdienās.
     
    Par senāko klejotāju dzīvesveidu ir maz informācijas. Par īslaicīgām mītnēm kalpoja ādas vai audekla teltis.
     
    Liecības par klejotājsaimniecībām konstatējamas jau neolīta beigās, bronzas laikmeta sākumā. To ganāmpulki sastāvēja no aitām, zirgiem un liellopiem.
     
    Darbarīki neolītā
    Līdz pirmo metālu izmantošanas sākumam neolītā vēl joprojām kā nozīmīgākais materiāls tika izmantots akmens, no kura turpināja izgatavot lielāko daļu darbarīku. Nedaudz izmainījās vidējā akmens laikmetā radušās rīku formas – akmens kasīkļi, naži, cirvji, bultu un šķēpu gali u.c. Darināšanā saglabājās ierastie apstrādes paņēmieni – apskaldīšana, krama šķilu atšķelšana un retuša (arheoloģijā smalku plāksnīšu atskaldīšana vai atspiešana, lai krama izstrādājumam piešķirtu vēlamo formu). Apstrāde kļuva rūpīgāka.
    • Īpašu vietu neolīta darbarīku klāstā ieņēma akmens cirvis, kas kalpoja gan mežu izciršanai un platību attīrīšanai tīrumiem, gan arī būvmateriālu sagādei un celtniecībai. Cirvis bija būtisks darbarīks tieši Eiropas zemkopjiem cīņā ar mežaino vidi. To izgatavošanā tika izmantots jaunievedums akmens apstrādē – slīpēšana un urbšana. Neolīta beigās parādījās cirvji ar izurbtiem kātcaurumiem. Kāds dāņu arheologs veica eksperimentu, kurā pierādījās,  ka 3 cilvēki ar akmens cirvjiem spēj izcirst vairāk nekā 500 kvadrātmetrus meža aptuveni 4 stundās, nocērtot vairāk kā 100 nelielus lapu kokus.
    • Nozīmīgs neolīta darbarīks bija akmens kalts, kas bija līdzīgs cirvim.  Cirvju asmeņus koka kātā iestiprināja paralēli, bet kaltus perpendikulāri kātam. Kaltu izmantoja gan kokapstrādē, gan būvniecībā.
    • Par nozīmīgu darbarīku savvaļas graudaugu un vēlāk ražas novākšanā kļuva sirpis. To formas bija daudzveidīgas, bet parasti veidoja krama asmens koka vai raga kātā.
    • Zemes uzirdināšanai nepieciešams darbarīks bija kaplis. Tiem bija daudzveidīga forma un tos izgatavoja no akmens. Reizēm tos darināja kā viengabalainus rīkus, atcērtot koka zaru ar nelielu daļu no stumbra.
    • Uzskata, ka vienkāršākās arkla formas ir parādījušās jau neolīta beigās Tuvo Austrumu ražotājsaimniecības rašanās centrā. Līdz ar lopkopības attīstību un vēršu izmantošanu arkls strauji izplatījās Eiropā.
    Visām zemkopju sabiedrībām, sākot ar neolītu, bija raksturīgs darbarīks – akmens graudberzis. Tas sastāvēja no lielākas apakšējās akmens plātnes ar viegli ieliektu noslīpētu virsmu, uz kura uzbēra graudus, un beržamā akmens, ar kuru graudus smalcināja. Līdz pat pirmo rokas dzirnavu ieviešanas brīdim senajās civilizācijās, tas nodrošināja graudaugu sagatavošanu pārtikai.
     
    DSCF2967.JPG
    Graudberzis.
     
    Rezultātā ar akmens slīpēšanu, urbšanu un zāģēšanu bija sasniegts augstākais akmens apstrādes līmenis. Jaunas iespējas varēja pavērt tikai jaunu materiālu izmantošana.
     
    Māla trauki un audumi
    Neolītā sāka plaši izmantot māla traukus. Zemniekiem un lopkopjiem bija nepieciešams savus krājumus uzglabāt ilgāku laiku periodu. Māla trauki pasargāja no mitruma un grauzējiem. Pāreja uz vietsēdību padarīja māla trauku izmantošanu lietderīgu. Mobilajā sabiedrībā šādu trauku pārvietošana bija neērta. Senākie atrastie māla trauki attiecas uz 7. – 6. gt. p.m.ē. To izgatavošanas prasme veidojās vairākās neatkarīgās vietās vienlaikus.
     
    Jarmo un Jērikā  - senākajos Tuvo Austrumu zemkopju ciemos sākotnēji izmantoja akmens traukus. Šeit pirmie izstrādājumi no apdedzinātiem māliem konstatēti 5500.g. p.m.ē. Savukārt Latvijas teritorijā senākie māla trauki – tā sauktā Osas tipa keramika – parādījušies jau ap 4500.g. p.m.ē. To darinātāji un lietotāji bija agrā neolīta mednieki, zvejnieki un augu vācēji.

    Atsevišķu sabiedrību darināto māla trauku formas un ornamenti ilgstoši saglabājās nemainīgā veidā. Tiek uzskatīts, ka keramikas ornamentika atspoguļo estētiskos priekšstatus un zīmju simboliku, kas raksturīga noteiktām ciltīm. Tādēļ nereti arheologi izmantoja keramiku, lai nošķirtu noteiktas arheoloģiskās kultūras. Daudzu kultūru nosaukumi tika veidoti pēc raksturīgām pazīmēm keramikā, piemēram, līniju keramikas kultūra.
     
    Senākajiem māla traukiem bija raksturīga nosmailināta vai ieapaļa lejasdaļa. Traukus novietoja nedaudz iedziļinot zemē vai atbalstot pret akmeņiem. Tos darināja ar rokām. Akmens laikmeta beigās darināšanā izmantoja tā saucamo lentveida tehnoloģiju, kad trauka sienas tika veidotas pakāpeniski pielipinot un nogludinot māla lentveida sloksnes. Trauku darināšana sākumā bija sieviešu nodarbe. Tikai bronzas laikmetā to izgatavošana pārvērtās par amatniecības nozari un ar to sāka nodarboties podnieki. Ap 3000.g. p.m.ē. parādījās podnieka ripa un podnieku krāsnis.
     
    Līdzās keramikai neolītā parādījās audumi un aušana. Aušana iespējams attīstījusies no zaru pīšanas prasmes. Neolītā vilnas pavedienu sāka savienot audumā. Iespējams, sākumā audumus veidoja, sapinot pavedienus ar rokām. Bija pavisam vienkāršas vērpjamās vārpstas. Līdz ko tika apgūta aušana, uzlabojās apģērbi. Neolīta beigās parādījās stelles audumu aušanai. Ar tām sākotnēji varēja darināt vienkāršus, raupjus audumus.
     
    DSCF2969.JPG
    Bronzas laikmeta apbedījums.
     
    Eiropas centrālajā daļā un ziemeļdaļā aitu audzēšana vilnas ieguvei radīja „revolūciju” arī apģērbā. Piemēram, Dānijā izpētītajos bronzas laikmeta apbedījumos 2.gt. beigās p.m.ē. mirušie apbedīti daudzveidīgos vilnas apģērbos. Savukārt dienvidos aušanas un apģērba attīstību sekmēja linu domestikācija. Vissenākās liecības par plašu linu audzēšanu un izmantošanu ir iegūtas Ēģiptē ap 3000.g. p.m.ē. Nedaudz vēlāk lins kā kultūraugs izplatījās citās Tuvo Austrumu teritorijās un arī Eiropā.
     
    Metāla apstrādes pirmsākumi (vara, bronza)
    Lauksaimniecība un vietsēdība radīja labvēlīgus apstākļus eksperimentiem, līdz ar to drīz pēc ražotājsaimniecības nostiprināšanos Tuvajos Austrumos radās vēl viens jaunatklājums – metāls un tā apstrāde. Metāla kā materiāla atklāšana notika pašā akmens laikmeta beigās. Neolīta beigās un bronzas laikmeta sākumā vairāku gadu tūkstošu laikā iesākumā tika atklāts varš, tad izgudroja bronzu un visbeidzot ieguva dzelzi.

    Senākā zināmā metāla izmantošana attiecināma uz 7000. – 6500.g. p.m.ē., kad konstatēti pirmie no vara tīrradņiem kaltie izstrādājumi Tuvo Austrumu zemkopju teritorijās. Sākotnēji to lietoja rotu (kreļļu un rotadatu), kā arī īlenu darināšanai. Drīz vien varu sāka kausēt un varēja darināt priekšmetus, tos atlejot. Parādījās jaunas formas darbarīki – cirvji, dunči utt.

    Ap 4500. g. p.m.ē. neatkarīgi no Tuvajiem Austrumiem metālapstrāde sāka attīstīties arī Balkānu kalnu rajonā Eiropā. Sākotnēji varam nebija liela nozīme, jo nozīmīgākos darbarīkus turpināja gatavot no akmens. Vara priekšmeti bija sastopami netālu no tā atradnēm un nelielā daudzumā. Sākotnēji metāla priekšmetu formas bija tādās pašas kā akmens priekšmetiem. Metāla izstrādājumi kalpoja tā īpašnieka stāvokļa apliecināšanai sabiedrībā. Ne velti no metāla darināja galvenokārt rotas un ieročus. Vienlaikus ar varu cilvēki iepazina arī zeltu un nedaudz vēlāk sudrabu.
     
    Daudzviet Tuvajos Austrumos un Eiropā zemkopju sabiedrības 5. – 4. gt. p.m.ē. sasniedza attīstības pakāpi, ko arheologi dēvē par eneolītu – vara – akmens laikmetu, kad vara metalurģija tikko sāka attīstīties, tomēr tam vēl nebija saimniecībā būtiska nozīme.
     
    023b.jpg
    Bronzas darbarīki.
     
    Varam bija trūkumi, jo tas bija mīksts, un no tā darinātie rīki bija regulāri jāasina. Tam bija augsta kušanas temperatūra, kas paildzināja apstrādi. Sacietējot tas varēja radīt gaisa burbuļus, kas padarīja rīkus trauslus. Lai uzlabotu tā kvalitāti ap 3500. – 3000. g. p.m.ē. Tuvajos Austrumos tam sāka pievienot piedevas, kas palielinātu cietību un samazinātu kušanas temperatūru. Parādījās bronza – cilvēka mākslīgi veidots metāla sakausējums. Sākotnēji izplatīta bija arsēna bronza, līdz atklāja tā kaitīgo ietekmi uz cilvēku.
     
    DSCF2970.JPG
    Vara - akmens laikmeta apbedījums.
     
    Tad savienoja varu ar alvu. Alvas bronza radīja apvērsumu. Parādījās bronzas sirpji, īleni, naži, cirvji. Plaši bronzu izmantoja bruņojuma darināšanai – dunči, bruņucepures, šķēpu gali un zobeni.
     
    Bronzas laikmetā, kas Eiropā sākās 2300. – 2000.g. p.m.ē., maiņas rezultātā nodibinājās sakari starp bronzas ieguves centriem un citām teritorijām. Jaunā metāla izmantošanu kavēja tā ierobežotā pieejamība. Bronzu tāpat kā varu galvenokārt izmantoja citās jomās, nevis saimniecībā. Saimniecībā nozīmīgas pārmaiņas sākās līdz ar dzelzs iegūšanu.
     
    Dzelzs apstrādes pirmsākumi
    Dzelzs atšķirībā no vara un bronzas radīja apvērsumu darbarīkos: masveidā sāka izgatavot dzelzs kapļus, cirvjus, nažus, sirpjus u.c. Viens no straujās izplatības cēloņiem bija dzelzs plašā pieejamība dabā. Līdz ar dzelzs metalurģiju tika novērsta nevienlīdzība starp dažādām teritorijām pasaulē, kas līdz tam bija pastāvējusi metāla ieguvē. Dzelzs kušanai nepieciešamo temperatūru – virs 1500 grādiem senajiem metalurgiem bija gandrīz neiespējami sasniegt. Senie metalurgi cēla dzelzs ieguves krāsnis no māla vai akmens. Krāsnis piepildīja ar sasmalcinātu dzelzs rūdu un kokoglēm, aizdedzināja un aizmūrēja. Pievadot maisījumam gaisu tika sasniegta nepieciešamā temperatūra. Rezultātā tika iegūts neliels daudzums tīras dzelzs. Lielāko daļu veidoja ražošanas pārpalikumi. Sakarā ar metāla ieguves grūtībām, dzelzs metalurģijas attīstība ritēja lēni. Pirmie dzelzs priekšmeti pazīstami no 3. gt. p.m.ē., kad sākās plaša bronzas izmantošana, līdz dzelzs plašākai pielietošanai pagāja vēl pāris gadu tūkstoši. Senākie dzelzs priekšmeti tika darināti no meteorītu dzelzs. Ilgi dzelzs tika uzskatīts par ļoti vērtīgu materiālu un tika iestrādāts zelta, sudraba un bronzas rotās. 2. gt. beigās p.m.ē. Tuvajos Austrumos un Mezopotāmijā dzelzi sāka pielietot plašāk.
     
    Eiropā dzelzs laikmets sākās ap 8. – 7. gs. p.m.ē.
    1. gt. p.m.ē. dzelzs laikmeta attīstības pakāpē atradās daudzas sabiedrības Āzijā, Eiropā un Āfrikā. Savukārt Amerikā, Klusā okeāna salās un Austrālijā dzelzs kā materiāls bija nepazīstams līdz pat pirmajiem plašajiem kontaktiem ar eiropiešiem.
     
    Dzelzs rīki sekmēja amatniecības kā patstāvīgas nozares atdalīšanos no lauksaimniecības.
      
    Maiņa, tirdzniecības rašanās
    Kopš neolīta maiņa sāka pāraugt par tirdzniecību. Līdz ar vietsēdību un pirmajiem ciemiem maiņas loma strauji auga, jo tikai tā varēja pārvarēt vietējo resursu ierobežotību. Par maiņas līdzekļiem kalpoja tuvumā iegūstamās izejvielas, piemēram, labas kvalitātes krams, vulkāniskais stikls – obsidiāns (stiklveidīgs vulkāniskais iezis, izmantots darbarīku darināšanai) u.c. akmens veidi, kā arī, iespējams, zemkopības un lopkopības produkcija.
     
    obsidian.jpg
    Obsidiāns.
     
    Tuvajos Austrumos 6000. g. p.m.ē. maiņas sakari aptvēra plašus apgabalus. Maiņas apjomiem augot parādījās cilvēki, kas ar to nodarbojās regulāri. Līdz ar to maiņa sāka pāraugt tirdzniecībā. Tirdzniecība vārda pilnā nozīmē attīstījās tikai bronzas laikmetā.
     
    Eiropā maiņas sakaros nozīmīgs daudzviet bija krams, jo tas nebija atrodams visur un tā piemērotība darbarīku izgatavošanai atšķīrās, atkarībā no kvalitātes. Piemēram, Volgas baseinā iegūtais krams maiņas ceļā nonāca līdz pat Somijai un Igaunijai.
     
    Maiņa pārauga regulāros tirdznieciskos sakaros metālu laikmeta sākumā, īpaši bronzas laikmetā. Senatnē Eiropā un Āzijā varš un alva  zemes virspusē  viegli iegūstams bija tikai atsevišķās vietās, tas nevarēja plaši izplatīties, nepastāvot ciešiem un regulāriem maiņas sakariem
     
    Karadarbība
    Pāreja uz ražotājsaimniecību un ar zemkopību un lopkopību saistītu uzkrājumu veidošana pamazām mainīja kaimiņattiecības. Sākot ar neolīta beigām, īpaši bronzas laikmetā, nozīmīga bija karadarbība. Likumsakarīgi, ka attīstījās arī aizsardzības līdzekļi. Šķiet, ka sadursmes sākušās līdz ar pāreju uz vietsēdību, kad pirmie zemkopji un lopkopji nesapratās ar mobilajiem kaimiņiem – medniekiem un augu vācējiem. Kā piemēru var minēt līniju keramikas kultūru Rietumeiropā, kurai bija pastāvīgs sadursmes ar savācējsaimniecības ciltīm.
     
    Mednieku un barības augu vācēju savstarpējās kaimiņattiecības galvenokārt bija miermīlīgas, arī pirmo zemkopju savstarpējās attiecības tādas bija. Par to liecina apbedījumi – mirušajiem līdzi doto lietu klāstā tikpat kā nav ieroču. Turpretī agrā neolīta beigās un īpaši bronzas laikmetā  kaujas cirvji un dunči, kā arī citi ieroči Eiropas lielākajā daļā bija ierasta vīriešu apbedījumu sastāvdaļa. Tuvajos Austrumos šajā laikā parādījās linga, kurai ir tikai militāra funkcija.
     
    Pāreja uz ražotājsaimniecību pakāpeniski veicināja speciālu ieroču izgatavošanu un karus. Parasti uzbruka ciemiem, kuros bija pamatīgi lauksaimniecības produktu uzkrājumi un maiņas ceļā iegūti „dārgumi”. Daļu sadursmes varēja izskaidrot ar iedzīvotāju skaita strauju pieaugumu, kā rezultātā sāka trūkt lauksaimniecības zemes.
        
    Izmaiņas sabiedrībā
    Vietsēdības un pirmo zemkopju un lopkopju ciemu izveidošanās rezultātā  vienuviet koncentrējās daudz cilvēku, kuru kopīgās dzīves organizēšana bija sarežģītāka nekā nelielajās mednieku un augu vācēju kopienās. Zemkopju un lopkopju sabiedrības pakāpeniski noslāņojās bagātajos un nabagajos, dižciltīgajos un vienkāršajos. Mainījās arī sieviešu un vīriešu vieta sabiedrībā, attīstījās dažādi amati. 
    Līdz ar vīrieša lomas pieaugumu saimniecībā izzuda iepriekš raksturīgā dzimumu vienlīdzība. Sievietei gan ģimenē, gan sabiedrībā tika ierādīta otršķirīga vieta.
      
    neolithicscene3.jpg
     
    Ražotājsaimniecības pašos pirmsākumos sievietes lomai vajadzēja būt nozīmīgākai, jo tieši sievietes nodarbojās vairāk ar barības augu vākšanu un iespējams sāka pirmos eksperimentus augu selekcijā, piedalījās lauku darbos, izgatavoja māla traukus, nodarbojās ar aušanu. Tomēr ar ražotājsaimniecības attīstību vīriešu nozīme ganīšanā, zemes apstrādē un līduma līšanā pieauga. Sievietes pamazām sāka tikai apkopt māju. Vīrieši izlēma arī kopīgus sabiedrības jautājumus. Arī radniecību sāka noteikt pēc tēva. Šajā laikā sāka attīstīties īpašuma tiesības un sadzīves lietām. Zeme līdz pat civilizāciju pirmsākumiem piederēja visai sabiedrībai, privātā īpašumā nonāca raža, mājlopi, mājas, rotas, ieroči utt. To pārmantošanu no paaudzes paaudzē vīriešu kārtas pēcnācējiem noteica pēc radniecības pa tēva līniju. Šādu sabiedrības uzbūvi, kurā dominēja vīrieša loma, sauc par patriarhātu, kas parādījās jau neolītā.
     
    Tāpat nelīdztiesība izpaudās starp bagātajiem un nabagajiem. Viens no noslāņošanās iemesliem varētu būt fakts, ka zemkopība un lopkopība ļāva saražot zināmu daudzumu iztikas līdzekļus, kas pārsniedza kādas dzimtas vajadzības. Tas sekmēja dzimtas nodalīšanos pēc mantiskā stāvokļa. Veiksmīgākie lauksaimnieki un karagājienu dalībnieki sāka iegūt arvien lielāku nozīmi sabiedrībā. Pakāpeniski veidojās dižciltīgie – cilvēki ar īpašu stāvokli un priekšrocībām.

    Nevienlīdzību sekmēja arī fakts, ka daudzu cilvēku kopīgai dzīvei bija nepieciešama regulēšana un loģiski, ka vara sakoncentrējās nedaudzu cilvēku rokās, kuri varēja ātri izlemt dažādus jautājumus. Sabiedrība pati bija ieinteresēta , lai pastāvētu šādi centralizēti varas orgāni. Vecāko padome pieņēma galīgo lēmumu visai kopienai svarīgos jautājumos. Šādās padomēs ar laiku iekļuva galvenokārt dižciltīgie. Līdzās tautas sapulceikādas kopienas visu pilntiesīgo locekļu savdabīgam „parlamentam”, šādas padomes būtiski ietekmēja sabiedrības dzīvi.
     
    h-and-g-lg.jpg
     
    Zemkopju un lopkopju sabiedrībās šī nevienlīdzība radās pakāpeniski. Neolīta sākumā vēl pastāvēja locekļu vienlīdzība. Tas atspoguļojās apbedījumos, kuros nav atrastas atšķirības līdzi dotajās lietās. Tikai vēlāk – neolīta beigās apbedījumi atšķiras gan ar līdzi doto lietu skaitu, gan kvalitāti, gan īpašiem varas simboliem.
     
    Jauna parādība ražotājsaimniecības sabiedrībā bija amatniecības nodalīšanās no lauksaimniecības.
      
    Produkcijas pārpalikumi ļāva sabiedrībai „izbrīvēt” no tiešas pārtikas līdzekļu ražošanas daļu cilvēku, kuru darbs bija saistīts tikai ar kādu specifisku ārpus zemkopības un lopkopības pastāvošu jomu. Pakāpeniski šādi ciemu iedzīvotāji savu iztiku ieguva darinot noteiktas ikdienai nepieciešamas lietas. Savukārt pārējie ciema iedzīvotāji apmaiņai pret šīm lietām atdeva daļu no saražotās produkcijas pārpalikuma. Pilnīga amatniecības nodalīšanās no lauksaimniecības notika bronzas laikmetā.
     
    Atsauce:
    http://shikamaru526.files.wordpress.com/2009/02/lepenski_vir.jpg
    http://mendel0910.files.wordpress.com/2009/10/mendel5.jpg
    http://irrationalgeographic.files.wordpress.com/2009/06/fertile_crescent20071.jpg
    http://www.ros.lv/foto/foto_tehnologij/95M20FFN6.jpg
    http://haysvillelibrary.files.wordpress.com/2008/07/sweet-corn.jpg
    Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 44. lpp.
    http://woodly11.files.wordpress.com/2009/01/ag-pg1.jpeg
    Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 45. lpp.
    Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 46. lpp.
    Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 49. lpp.
    Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 50. lpp.
    http://home.comcast.net/~rlaurio/Bri/023b.JPG
    Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 51. lpp.
    http://rockhoundblog.com/wp-content/uploads/2006/11/obsidian.jpg
    http://www.worcestershire.gov.uk/cms/images/neolithicscene3.jpg
    http://lucasgalo.files.wordpress.com/2009/01/h-and-g-lg.jpg
    Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000.