Eksāmena uzdevums 2. daļai - Darbs ar informācijas avotiem.
Rūpīgi iepazīsties ar informācijas avotiem, izlasi jautājumus un atbildi uz tiem!
Eksāmena 1. uzdevums:
- Uzraksti trīs dažādus vēstures notikumus, kas aprakstīti informācijas avotos!
- Norādi visus informācijas avotu burtus, kuros notikums pieminēts!
- Datē notikumus!
(Uzdevums portālā ir sadalīts 3 daļās.)
1.1. Nosaki, kuros informācijas avotos stāstīts par nosaukto notikumu! Atzīmē pareizo atbildi! Atzīmē pareizo notikuma datējumu!
Vēstures notikums | Avota burts | Datējums |
| Livonijas karš | | |
Avots A
Nacistiskās okupācijas laikraksta raksta fragments
Niknās cīņas no 6. līdz 12. gs. ar krievu iebrukumiem bija ne tikai mūsu dzimtenes aizsargāšana, bet arī rietumu kultūras sargāšana no austrumu briesmām. 12. gs. beigās šai cīņā mūsu senčiem palīdzīgu roku sniedza ziemeļu rases kodols - vācieši. Hronikas daudzās vietās norāda, ka mūsu senči kopā ar vāciešiem cīnījušies pret Polockas, Pleskavas un Novgorodas krieviem. Šīs 13. gs. cīņas tātad ir atsvabināšanās cīņas no krievu varas un virskundzības. (...)
Vācu muižniecības sīkstā izturība un tālredzība radīja Vidzemes un Kurzemes autonomiju Krievijas impērijā. Ja mūsu zemē būtu nonākuši krievu muižnieki un atvesti krievu zemnieki, latviešu tautas likteņi būtu daudz ļaunāki. Raksturīgs piemērs te ir Latgale, kas 200 gadus atradās zem poļu panu jūga. Poļu pani, garīdznieki un žīdi izsūca latgaliešus, taču pilnīgi šo stipro un veselīgo latviešu tautas zaru viņiem iznīcināt neizdevās (...)
(Jaunā Latvijas vēstures izpratne.//Tēvija, 1942, 12. janv.)
Niknās cīņas no 6. līdz 12. gs. ar krievu iebrukumiem bija ne tikai mūsu dzimtenes aizsargāšana, bet arī rietumu kultūras sargāšana no austrumu briesmām. 12. gs. beigās šai cīņā mūsu senčiem palīdzīgu roku sniedza ziemeļu rases kodols - vācieši. Hronikas daudzās vietās norāda, ka mūsu senči kopā ar vāciešiem cīnījušies pret Polockas, Pleskavas un Novgorodas krieviem. Šīs 13. gs. cīņas tātad ir atsvabināšanās cīņas no krievu varas un virskundzības. (...)
Vācu muižniecības sīkstā izturība un tālredzība radīja Vidzemes un Kurzemes autonomiju Krievijas impērijā. Ja mūsu zemē būtu nonākuši krievu muižnieki un atvesti krievu zemnieki, latviešu tautas likteņi būtu daudz ļaunāki. Raksturīgs piemērs te ir Latgale, kas 200 gadus atradās zem poļu panu jūga. Poļu pani, garīdznieki un žīdi izsūca latgaliešus, taču pilnīgi šo stipro un veselīgo latviešu tautas zaru viņiem iznīcināt neizdevās (...)
(Jaunā Latvijas vēstures izpratne.//Tēvija, 1942, 12. janv.)
Avots B
Nacistiskās okupācijas pārvaldes ierēdņa memorands
(...) Ap 19. gadsimta vidu sāk rasties latviešu nacionālā kustība, kas augot pakāpeniski pievienojas līdzīgām krievu aprindām, uzskatot, ka ar slavofilu palīdzību varētu nostiprināt latvietības pozīcijas. Cariskais absolūtisms ar slavofiliem vij vienu valgu, jo abi grib zemi rusificēt. Tiekšanās pēc šī mērķa notiek aizvien asākā veidā, it īpaši Aleksandra III valdīšanas laikā. Fakts, ka to neredz "jaunlatviešu" vadoņi, vispirms K.Valdemārs, raksturojams kā kļūme. Jaunlatviešu kustība ir šaha figūra to aprindu spēlē, kas centās pēc zemes pilnīgas rusifikācijas.
(Eriha Stricka memorands, 1942.)
(...) Ap 19. gadsimta vidu sāk rasties latviešu nacionālā kustība, kas augot pakāpeniski pievienojas līdzīgām krievu aprindām, uzskatot, ka ar slavofilu palīdzību varētu nostiprināt latvietības pozīcijas. Cariskais absolūtisms ar slavofiliem vij vienu valgu, jo abi grib zemi rusificēt. Tiekšanās pēc šī mērķa notiek aizvien asākā veidā, it īpaši Aleksandra III valdīšanas laikā. Fakts, ka to neredz "jaunlatviešu" vadoņi, vispirms K.Valdemārs, raksturojams kā kļūme. Jaunlatviešu kustība ir šaha figūra to aprindu spēlē, kas centās pēc zemes pilnīgas rusifikācijas.
(Eriha Stricka memorands, 1942.)
Avots C
Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretāra
J. Kalnbērziņa svinīgā uzruna
1944. gada 13. oktobris uz mūžiem paliks latvju tautas apziņā kā lielāko notikumu diena tās vēsturē. Šai dienā uzvarošie 3. un 2. Baltijas frontes karapulki atbrīvoja no vācu iebrucēju jūga Padomju Latvijas galvaspilsētu - sirmo Rīgu.
Mūžsenie latviešu tautas ienaidnieki - vācieši - septiņos gadu simtos ne vienu reizi vien slacījuši Rīgas ielas latviešu tautas patriotu asinīm, cenzdamies iznīcināt latviešu tautu, viņas valodu un kultūru.
Bet tikai vienotība ar lielo krievu tautu, tās brālīgā palīdzība deva iespēju latviešiem uz visiem laikiem nomest nīsto jūgu, izdzīt no dzimtās zemes nolādēto ienaidnieku.
(Slava varoņiem atbrīvotājiem.//Cīņa, 1944, 14.okt.)
J. Kalnbērziņa svinīgā uzruna
1944. gada 13. oktobris uz mūžiem paliks latvju tautas apziņā kā lielāko notikumu diena tās vēsturē. Šai dienā uzvarošie 3. un 2. Baltijas frontes karapulki atbrīvoja no vācu iebrucēju jūga Padomju Latvijas galvaspilsētu - sirmo Rīgu.
Mūžsenie latviešu tautas ienaidnieki - vācieši - septiņos gadu simtos ne vienu reizi vien slacījuši Rīgas ielas latviešu tautas patriotu asinīm, cenzdamies iznīcināt latviešu tautu, viņas valodu un kultūru.
Bet tikai vienotība ar lielo krievu tautu, tās brālīgā palīdzība deva iespēju latviešiem uz visiem laikiem nomest nīsto jūgu, izdzīt no dzimtās zemes nolādēto ienaidnieku.
(Slava varoņiem atbrīvotājiem.//Cīņa, 1944, 14.okt.)
Avots D
Fragments no padomju mācību grāmatas
Baltijas tautu lielais austrumu kaimiņš un visuzticamākais sabiedrotais - Krievzeme - pārdzīvoja feodālās sadrumstalotības laikmetu. Atsevišķo kņazistu spēkus lielā mērā saistīja no austrumiem uzbrūkošie mongoļi, bet vēlāk smagais mongoļu jūgs. Tāpēc Krievzeme tajā laikā nevarēja sniegt Baltijas tautām lielāku palīdzību cīņā pret vācu iebrucējiem.
Neraugoties uz neveiksmēm, Baltijas tautu un lielās krievu tautas kopīgā cīņa nostiprināja viņu vēsturisko draudzību.
(Aņisimova V., Kanāle V., Strods H. Latvijas PSR vēsture 7. un 8. klasei. Rīga, 1986.)
Baltijas tautu lielais austrumu kaimiņš un visuzticamākais sabiedrotais - Krievzeme - pārdzīvoja feodālās sadrumstalotības laikmetu. Atsevišķo kņazistu spēkus lielā mērā saistīja no austrumiem uzbrūkošie mongoļi, bet vēlāk smagais mongoļu jūgs. Tāpēc Krievzeme tajā laikā nevarēja sniegt Baltijas tautām lielāku palīdzību cīņā pret vācu iebrucējiem.
Neraugoties uz neveiksmēm, Baltijas tautu un lielās krievu tautas kopīgā cīņa nostiprināja viņu vēsturisko draudzību.
(Aņisimova V., Kanāle V., Strods H. Latvijas PSR vēsture 7. un 8. klasei. Rīga, 1986.)
Avots E
Fragments no padomju izglītības darbinieka monogrāfijas
Daudzas kultūrvēsturiskas un tuvas etniskas radniecīgas saites vieno latviešu senciltis ar slāvu senciltīm, it sevišķi ar austrumu slāviem, ar lielo krievu tautu. Šīs radniecības saknes meklējamas ļoti tālā pagātnē.(...)
Latvieši centās visādi palīdzēt krieviem arī vēl agrāk. Tā, piemēram, XVI gadsimtā latvieši nepareizi informēja un krāpa vāciešus, sniegdami tiem viltus ziņas par Jāņa IV (Ivana IV - Bargā) karaspēku (daudzums, atrašanās vieta, bruņojums utt.). Reizē ar to latvieši krieviem arī citādi palīdzēja kā varēdami. (...) Zīmīgs arī tas fakts, ka 1560. gadā, pašās karstākajās kara dienās, Livonijā sacēlušies zemnieki pret saviem vācu apspiedējiem, bruņiniekiem. Latviešu zemnieki gaidījuši no krieviem sava likteņa atvieglošanu, ko Jānis IV arī apsolījis. Bet diemžēl bruņiniekiem izdevies sacelšanos apspiest un ar zemniekiem nežēlīgi izrēķināties. (...)
Ne vismazākajā mērā nejaušība nav tas ievērojamais fakts, ka pirmais latviešu buržuāziski nacionālās brīvības kustības vadošais centrs nebija vis Latvijas centrā Rīgā, bet krievu Pēterburgā un Maskavā. Ne Rīgā, bet Pēterburgā 1862. gadā sāka iznākt pirmais tā saukto jaunlatviešu laikraksts "Pēterburgas Avīzes".(...)
Daudzos grūtos brīžos jau mūsu tālie senči savus skatienus vērsuši pēc palīdzības tikai un vienmēr uz Austrumiem, bet nekad uz Rietumiem. Rietumi, t.i., vācu iebrucēji, mums, latviešiem, vēstures gaitās nesuši tikai ļaunu. (...)
(Pelše R. Latviešu un krievu kultūras sakari. Rīga, 1951.)
Daudzas kultūrvēsturiskas un tuvas etniskas radniecīgas saites vieno latviešu senciltis ar slāvu senciltīm, it sevišķi ar austrumu slāviem, ar lielo krievu tautu. Šīs radniecības saknes meklējamas ļoti tālā pagātnē.(...)
Latvieši centās visādi palīdzēt krieviem arī vēl agrāk. Tā, piemēram, XVI gadsimtā latvieši nepareizi informēja un krāpa vāciešus, sniegdami tiem viltus ziņas par Jāņa IV (Ivana IV - Bargā) karaspēku (daudzums, atrašanās vieta, bruņojums utt.). Reizē ar to latvieši krieviem arī citādi palīdzēja kā varēdami. (...) Zīmīgs arī tas fakts, ka 1560. gadā, pašās karstākajās kara dienās, Livonijā sacēlušies zemnieki pret saviem vācu apspiedējiem, bruņiniekiem. Latviešu zemnieki gaidījuši no krieviem sava likteņa atvieglošanu, ko Jānis IV arī apsolījis. Bet diemžēl bruņiniekiem izdevies sacelšanos apspiest un ar zemniekiem nežēlīgi izrēķināties. (...)
Ne vismazākajā mērā nejaušība nav tas ievērojamais fakts, ka pirmais latviešu buržuāziski nacionālās brīvības kustības vadošais centrs nebija vis Latvijas centrā Rīgā, bet krievu Pēterburgā un Maskavā. Ne Rīgā, bet Pēterburgā 1862. gadā sāka iznākt pirmais tā saukto jaunlatviešu laikraksts "Pēterburgas Avīzes".(...)
Daudzos grūtos brīžos jau mūsu tālie senči savus skatienus vērsuši pēc palīdzības tikai un vienmēr uz Austrumiem, bet nekad uz Rietumiem. Rietumi, t.i., vācu iebrucēji, mums, latviešiem, vēstures gaitās nesuši tikai ļaunu. (...)
(Pelše R. Latviešu un krievu kultūras sakari. Rīga, 1951.)
Avots F
Fragments no K.Valdemāra raksta
Latvija atrodas vidū starp lielo Krieviju un arī, pēc ļaužu skaita ņemot, diezgan lielo Vāciju. Tad nu tiem viegli var izdoties caur labām skolām un pie diezgan svabadiem dzīves apstākļiem iemācīties abas valodas, tādā vīzē palikt par bagātākiem un tikt par derīgiem vidutājiem starp abām šīm lielajām tautām, (...) šos uzdevumus izpildot, latviešu tauta nezaudēs savu nākamību, jo lielākā daļa tautas paliks gadu simteņiem pie savas mātes valodas, latviešu apkārtnē dzīvodama, kur svešā valoda nav vajadzīga.
(Valdemārs K. Latviešu nākotne krievu un vāciešu starpā.// Baltijas Vēstnesis, Nr.1, 1887.)
Latvija atrodas vidū starp lielo Krieviju un arī, pēc ļaužu skaita ņemot, diezgan lielo Vāciju. Tad nu tiem viegli var izdoties caur labām skolām un pie diezgan svabadiem dzīves apstākļiem iemācīties abas valodas, tādā vīzē palikt par bagātākiem un tikt par derīgiem vidutājiem starp abām šīm lielajām tautām, (...) šos uzdevumus izpildot, latviešu tauta nezaudēs savu nākamību, jo lielākā daļa tautas paliks gadu simteņiem pie savas mātes valodas, latviešu apkārtnē dzīvodama, kur svešā valoda nav vajadzīga.
(Valdemārs K. Latviešu nākotne krievu un vāciešu starpā.// Baltijas Vēstnesis, Nr.1, 1887.)
Avots G
Fragments no Baltazara Rusova Livonijas hronikas
(1560. gadā) ap Cēsīm viss bija nopostīts, krievi gāja uz Valmieru. Šeit viņi nolaupīja visus lopus. Pilsoņi un landsknechti mēģināja atņemt krieviem lopus. Bet pilsoņi bija par daudz tāļu aizsteigušies uz priekšu, tā ka viņi un 3 landsknechtu nodaļas tapa sagūstītas un aizvestas uz Maskavu cietumā. (...)
Tajā pašā laikā, kad apstākļi Livonijā tā sarežģījās un daudzas zemes, pilsētas un pilis bija atņemtas, visādi krājumi aizvesti, valdnieku un priekšnieku skaits bija pavisam niecīgs tapis, un pie mestra bija palikusi tikai neliela padome, un mestris viens pats arī bija par vāju cīnīties pret tādu tik stipru ienaidnieku, kuram kaujās laime pati nāca pretīm, - mestris ieskatīja par labāko ar visām atlikušām zemēm un pilsētām padoties Polijas ķēniņa apsardzībā, lai šīs pilsētas un zemes nenāktu Krievijas rokās.
Jāmin arī Livonijas gūstekņu stāvoklis Krievijā, cik mums par viņu zināms. (...) Sievas uz grūtām kājām un zīdaiņi tapa pamesti uz ceļa par barību plēsīgiem zvēriem. Daži tūkstoši tapa aizvesti uz Maskavas un tatāru zemēm, kur viņi smaka briesmīgos cietumos un izpildīja grūtus darbus līdz sava mūža galam. (...) Nav zināms, cik daudz tūkstošu Livonijas gūstekņu noslīcināts, cik daudzi šauti un sadedzināti, cik nomiruši badā cietumos un kā suņi aizvesti aprakšanai.
(Baltasars Rusovs. Livonijas hronika. Rīga. 1926.)
(1560. gadā) ap Cēsīm viss bija nopostīts, krievi gāja uz Valmieru. Šeit viņi nolaupīja visus lopus. Pilsoņi un landsknechti mēģināja atņemt krieviem lopus. Bet pilsoņi bija par daudz tāļu aizsteigušies uz priekšu, tā ka viņi un 3 landsknechtu nodaļas tapa sagūstītas un aizvestas uz Maskavu cietumā. (...)
Tajā pašā laikā, kad apstākļi Livonijā tā sarežģījās un daudzas zemes, pilsētas un pilis bija atņemtas, visādi krājumi aizvesti, valdnieku un priekšnieku skaits bija pavisam niecīgs tapis, un pie mestra bija palikusi tikai neliela padome, un mestris viens pats arī bija par vāju cīnīties pret tādu tik stipru ienaidnieku, kuram kaujās laime pati nāca pretīm, - mestris ieskatīja par labāko ar visām atlikušām zemēm un pilsētām padoties Polijas ķēniņa apsardzībā, lai šīs pilsētas un zemes nenāktu Krievijas rokās.
Jāmin arī Livonijas gūstekņu stāvoklis Krievijā, cik mums par viņu zināms. (...) Sievas uz grūtām kājām un zīdaiņi tapa pamesti uz ceļa par barību plēsīgiem zvēriem. Daži tūkstoši tapa aizvesti uz Maskavas un tatāru zemēm, kur viņi smaka briesmīgos cietumos un izpildīja grūtus darbus līdz sava mūža galam. (...) Nav zināms, cik daudz tūkstošu Livonijas gūstekņu noslīcināts, cik daudzi šauti un sadedzināti, cik nomiruši badā cietumos un kā suņi aizvesti aprakšanai.
(Baltasars Rusovs. Livonijas hronika. Rīga. 1926.)
Avots H
Nacistiskās okupācijas laika karikatūra
Latvija visu laiku "apdraudēja" Padomju Savienību, un 1940. gada 17. junijā "aizskāra PSRS svētās robežas".// Tēvija, 1941.
Avots I
Padomju propagandas zīmējums
"Glāb mani!", 1943.
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!