Uzdevums:

9♦
3. uzdevums (9 punkti)
Kādi politiskie spēki darbojās Latvijas teritorijā šajā laika periodā? (3 punkti)
 
 
A. Niedras valdība.... (1 punkts)
 
 
P. Stučkas valdība... (1 punkts)
 
 
K. Ulmaņa valdība ... (1 punkts)
 
 
K. Ulmaņa sabiedrotie bija... (1 punkts)
 
 
A. Niedras sabiedrotie bija ... (1 punkts)
 
 
P. Stučkas sabiedrotie bija ... (1 punkts)
 
Vēstures avoti
Avots A
  
1. 1918. gada beigās Rīgai gandrīz netraucēti tuvojās lielinieku spēki. Latvijas Pagaidu valdība bija spiesta atkāpties uz Liepāju. Rīgā tika proklamēta Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika ar Pēteri Stučku priekšgalā. 1919. gada februārī Liepājā ieradās vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kuru Antante nozīmēja par militāro spēku komandieri cīņai pret lielinieku Sarkano armiju. R. Golca vadībā izdevās apturēt Sarkano armiju pie Ventas un uzsākt sekmīgus pretuzbrukumus.

2. Tomēr ar fon der Golca ierašanos sāka pasliktināties Pagaidu valdības un Vācijas attiecības, saasinājās attiecības ar baltvāciešiem. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā baltvāciešu landesvēra triecienvienība mēģināja gāzt K. Ulmaņa valdību. K. Ulmanim un dažiem ministriem izdevās patverties uz kuģa „Saratov”, kas atradās britu flotes aizsardzībā. Ar vāciešu atbalstu tika izveidota Andrieva Niedras Latvijas valdība. 1919. gada maijā pretpadomju spēki ieņēma Rīgu un Dienvidvidzemi. Sarkanā armija atkāpās uz Latgali.

3. Ziemeļvidzemē ienāca Igaunijas armija un tās sastāvā esošā K. Ulmaņa valdībai uzticamā Ziemeļlatvijas brigāde. 6. jūnijā fon der Golca vācu spēki devās Cēsu virzienā, lai pārņemtu Vidzemi savā kontrolē. Pie Cēsīm izraisījās konflikts starp fon der Golca komandētajām vācu vienībām un igauņu/latviešu vienībām. 22. jūnijā sākās kauja, kas iezīmēja vācu spēku sakāvi.
 
4. Saskaņā ar Strazdmuižas pamieru Rīgā varēja atgriezties K. Ulmaņa Pagaidu valdība. Latvijas armija pārņēma visu fronti pret Sarkano armiju, bet fon der Golca vācu karaspēkam visdrīzākajā laikā bija jāatstāj Latvijas teritorija. Lai varētu palikt Kurzemē, augustā un septembrī vācu karavīri pārgāja Pāvela Bermonta vadītajā Rietumkrievijas armijā. 8. oktobrī sākās bermontiešu uzbrukums Rīgai, kas tika apturēts Pārdaugavā. Izšķirošie notikumi risinājās novembrī. Latvijas armijai, kuru bija papildinājuši daudzi brīvprātīgie, izdevās gūt virsroku, un P. Bermonta armija decembra sākumā bija padzīta no Latvijas.

5. Pēc Sarkanās armijas padzīšanas no Latgales 1920. gada 11. augustā Latvija parakstīja miera līgumu ar Padomju Krieviju, kura otrajā pantā bija norādīts, ka Krievija „bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi”.

Avots B
  
Pēteris Stučka, Andrievs Niedra, Kārlis Ulmanis – trīs alternatīvas Latvijai 1919. gadā.
Toreiz Latvijā dažus mēnešus vienlaikus pastāvēja trīs valdības. Visu šo valdību priekšgalā bija izcilas personības – katra ar savu redzējumu par Latvijas tālāko likteni [..]. K. Ulmanim un viņa dibinātajai 18. novembra republikai asā un nesamierināmā opozīcijā katrs no savām pozīcijām tolaik nostājās [..] Pēteris Stučka un Andrievs Niedra. Ja [..] P. Stučkas dzīves dominante bija komunisms, tad [..] A. Niedras – antikomunisms. Abi viņi pakļāva savu dzīvi šai „augstākajai idejai” un visus notikumus uzlūkoja caur šīs idejas prizmu. [..] Taču viņus vieno kāda fundamentāla atziņa: abi (gan katrs no pretējām pozīcijām) atzīst šķiru cīņas objektīvo neizbēgamību, abi uzstājas nevis tautas, bet šķiras vārdā, abi (bet Niedra it īpaši) ir pārliecināti, ka saviem spēkiem vien, bez ietekmīgu sabiedroto atbalsta šajā cīņā uzvarēt nav iespējams. Andrievs Niedra nebija pārvācojies latvietis, nebija vācu šovinists, un Pēteris Stučka nebija pārkrievojies latvietis, nebija krievu šovinists. Taču A. Niedra saskatīja vāciešos dabiskus un nepieciešamus sabiedrotos pretkomunistiskajā cīņā – un šādus sabiedrotos viņš saskatīja arī krievu baltās armijas melnā pulkveža Bermonta-Avalova karapulkos. Un Pēteris Stučka Padomju Krievijā saskatīja tik ilgotās komunistiskās pasaules revolūcijas īstenotāju, un šīs revolūcijas stratēģisko rezervi viņš saskatīja vācu proletāriešos. Pēteris Stučka 1919. gadā iestājās par Krievijas un Vācijas komunistisko spēku vienotību, kas garantētu komunistiskās revolūcijas uzvaru Eiropā. Andrievs Niedra 1919. gadā iestājās par Vācijas un Krievijas antikomunistisko spēku vienotību, kas garantētu komunisma satriekšanu.

(Elmārs Pelkauss. Pēteris Stučka, Andrievs Niedra, Kārlis Ulmanis – trīs alternatīvas Latvijai 1919. gadā. Kārlim Ulmanim 125. Rīga, LVIA, 2003. 142.–143. lpp.)

Avots C
Andrieva Niedras iesniegums Latvijas Tieslietu ministrijai 1924. gada 8. februārī
Tās bija trīs faktiskas valstis Latvijā, kas tur cīnījās, – ne pret Latvijas demokrātisko republiku, tās toreiz vēl nebija, bet cita pret citu. [..] Cīņas starp šām trim faktiskām valstīm Latvijā bija asiņainas. [..] Pa cīņas laiku viņas bija karu vedējas puses, kas varēja ar katru pretinieku rīkoties pēc kara likumiem un paražām. Tagad visas šās trīs faktiskās valstis līdz ar savām savstarpējām cīņām ir izbeigušās. Viņu faktiskie pilsoņi tagad ir apvienojušies Latvijas demokrātiskā republikā. Caur to ir radusies vēsturiski politiska situācija, līdzīga tai, kādā tagad atrodas Polijas republika, kura arī izcēlās no trejādu, senāk naidīgu, pilsoņu apvienošanās. Polijas republikā nevienam cilvēkam neienāk prātā, ka tagadējai Polijai būtu tiesības vai pienākums tiesāt kā valsts nodevējus [..] bijušās Krievijas, Austrijas vai Prūsijas poļus, kas senāk [..] cīnījās pret citiem poļiem.

(Latvijas Arhīvs, 1996. 1/2)
Avots D
1918. gada decembra K. Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības un Vācijas pārstāvja vienošanās
1. Latvijas Pagaidu valdība ir ar mieru pēc pieprasījuma piešķirt pilnīgas Latvijas pilsoņu tiesības visiem ārzemju karavīriem, kas ne mazāk kā četras nedēļas piedalījušies brīvprātīgo korpusu cīņās par Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem.
2. Latvijas pavalstnieki Baltijas vācieši iegūst tiesības iestāties Vācijas impērijas brīvprātīgo korpusos.Bez tam nav iebildumu, ka virsnieki un apakšvirsnieki tiek izmantoti kā instruktori Baltijas landesvēra rotās kampaņas laikā. [..]
 
(Dokuments: Vācijas valdības ģenerālpilnvarotā A. Vinniga un Latvijas Pagaidu valdības līgums 1918. g. 29. dec.)

 
Avots E
 
Latvijas Pagaidu valdības kara atašeja Igaunijā J. Zemitāna ziņojums apsardzības ministram J. Zālītim par karaspēka formēšanu Igaunijā un Ziemeļlatvijā (1919. g. 12. marts)
Mobilizācija Igaunijā, kā arī Ziemeļlatvijā norisinājās gludi. Pašā mobilizācijas sākumā tika nošauts kāds pretmobilizācijas aģitators [..] un nevienam nenāca prātā neierasties uz mobilizāciju. [..] Līdz šai dienai ir pieņemti Latvijas karadienestā 1600–2000 cilvēku. Visu iesaukto skaitu nevaru uzrādīt, jo mobilizācija turpinās, t.i., katrā vismazākā zemes stūrītī, kurš tiek ieņemts no igauņiem, kad vai tikai uz pāris dienām, tūlīt tiek mobilizēts; bez tam iesauc visus tos, kuri slimības vai svarīgu darīšanu dēļ nebij varējuši ierasties. [..]
 
Avots F
 
Virspavēlnieka P. Bermonta–Avalova pavēle krievu Rietumu armijai (1919. g. 23. sept.)
Igauņi un latvieši, kuri līdz šim cīnījās vienotā frontē pret boļševikiem, tagad ar tiem uzsākuši un turpina vest miera sarunas. Dotajā laikā ir pamats domāt, ka igauņi un latvieši, samierinoties ar boļševikiem, varētu savus ieročus vērst pret mums un mūsu uzticamajiem sabiedrotajiem vāciešiem, mums negaidīti uzbrūkot. Par to liecina fakti par karaspēka atvilkšanu no boļševiku frontes un to koncentrēšana Rīgas rajonā karagājienam uz Jelgavu.
Vēloties nodrošināt visu armijas pakāpju drošību un nodrošināt to tālāko mierīgo formēšanos Jelgavas rajonā, es, nedomājot iejaukties Latvijas iekšējās lietās, tomēr esmu spiests izsludināt aizsardzības [kara] stāvokli. [..]
 
Avots G
a.png
Brāļu kapi Rīgā (fragments).
Tēlnieks K. Zāle. Atklāts 1936. gadā.
Pēc Otrā pasaules kara no daudzām kapu plāksnēm nodzēsa vārdus, iznīcināja visus Latvijas brīvvalsts simbolus un kapos apbedīja kritušos Padomju armijas karavīrus.
1996. gadā pie galvenajiem ieejas vārtiem atjaunoja Latvijas valsts ģerboni, krustu, vēsturiskos gadskaitļus un lielo krustu zem Mātes Latvijas tēla.
 
 
 

 
 
Avots H
b.png

Latvijas Brīvības cīņu piemineklis Cēsīs.
„1919. gada 16. jūnijā pa šo ielu Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota aizgāja cīņā par dzimto Latviju.”
Autors E. Āboltiņš. Atklāts 1938. gadā.
Pēc Otrā pasaules kara pieminekli nojauca. Atjaunots un atklāts no jauna 1992. gadā.

 

 


 

 
Avots I
d.png
Brīvības piemineklis Rīgā (fragments).
Autors K. Zāle. Atklāts 1935. gadā.
Pēc Otrā pasaules kara bija diskusijas par pieminekļa nojaukšanu.
 
 
 

 
 
Avots J
f.png
Jelgavas atbrīvošanas piemineklis.
Atklāts 1932.gadā. Tēlnieks K. Jansons.
1942. gada oktobrī pēc vācu okupācijas varas iestāžu rīkojuma liek nokalt vācu bruņinieka tēlu.
1950. gadā pieminekli iznīcina. 1992. gadā pieminekli atjauno.
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Atsauce:
http://www.e-vpd.lv/darbi/vidusskola/12_vest_term.pdf

Lai risinātu uzdevumus, lūdzu reģistrējies!

Ātra reģistrācija: