Izlasi Sandras Landorfas intervijas ar Māru Zālīti „Sit pieci!” fragmentu!
 
– Cilvēki, lasot, atļaušos teikt, līdzīgas atmiņas – Tūves Jānsones "Tēlnieka meitu" vai Vizmas Belševicas "Billi"-, ir pateicīgi nevis par dokumentāru precizitāti, bet godīgām bērna sajūtām. Tieši šīs godīgās atmiņas noloba dvēseli un liek cilvēkam atcerēties notikumus pašam no savām mazajām dienām.

– Jā, vienīgi šī grāmata nav tik harmoniska kā "Tēlnieka meitas atmiņas". Es pat teiktu, ka apakšstrāva ir diezgan dramatiska, traģiska... Redziet, saturs mani ir pavadījis visu dzīvi. Es tiešām neesmu par to stāstījusi, jo negribēju sīknaudā izdāļāt fondu, kas manī. Tam bērnam patiesībā ir laimīga bērnība. Vismaz viņš to izjūt kā laimīgu. Viņam ir tāda vitalitāte, vēlēšanās dzīvot, prieks par visu pasauli... Un tomēr – briesmīgie piedzīvojumi gan ar krustmāti, gan citiem cilvēkiem no Sibīrijas barakas... Ir vienkārša patiesība, ka uz melna nedrīkst rakstīt ar melnu. Un es atradu variantu, lai cilvēkam nebūtu smagi lasīt. Arī par šausmīgo centos rakstīt viegli, un vienīgā iespēja, kā to izdarīt, ir izteikties ar bērna muti.
 
Izlasi jautājumu par lasīto tekstu!
Kāpēc M. Zālīte izsūtījumā piedzīvoto izvēlas stāstīt no bērna viedokļa?
  
Izvēlies precīzāko atbildi!
 
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!