Uzdevums:

1♦
Izlasi  Andas Burves-Rozītes rakstu „Ziedoņa-Kaupera programma”!
  
Mūziķis Renārs Kaupers ar domubiedriem turpina Imanta Ziedoņa leģendārās Koku grupas tradīcijas – apbraukā Latviju ar grābekli un lāpstu rokā un uz mazām, bet būtiskām iniciatīvām aicina arī citus.
Kādā Rīgas kafejnīcā 2000. gadā sarunājas Imants Ziedonis un Māra Zālīte.
Imants Ziedonis: „Kauperītis ir vienīgais, kas var iznest tautasdziesmu. Kad viņš dzied tautasdziesmu, tā pēkšņi atkal ir. Kad viņš dzied, tad uzreiz viņam tic visi un dzied līdzi to tautasdziesmu, citādi viņi nedziedātu to tautasdziesmu.”
Māras Zālītes saruna ar Imantu Ziedoni aprakstīta grāmatā „To mēs nezinām”. Imants Ziedonis un Renārs Kaupers toreiz vēl nebija iepazinušies.
Toreiz Ziedonim pat sapņos nerādījās, ka „tas feinais zēns”, „tas jefiņš”, „Kauperītis” 2009. gadā sapulcēs jaunus, iedvesmas pilnus cilvēkus un taps Mazā kavalērija – domubiedru grupa, kas apņēmusies sakopt Latvijas aizaugušos kaktus un stūrīšus un iedvesmot līdzīgiem darbiem mūs visus citus.
2009. gada 28. aprīlī kavalēristi, kuru vidū ir mūziķi, studenti, pasniedzēji, baņķieri un uzņēmēji, sakārtoja katrs savus darbus tā, lai otrdiena būtu brīva. Gumijniekiem kājās, grābekļiem, lāpstām rokās viņi sēdās busiņā un devās uz pirmo talku. Uz Bērzpili Latgalē sakopt Dziesmu svētku kalniņu. Tur viņus jau gaidīja palīgi – pagasta skolēni un skolotāji. „Tās dienas vakarā mēs skatījāmies cits uz citu mirdzošām acīm un nevarējām noticēt, ka tieši tā, kā bijām plānojuši, viss arī notika,” atceras Renārs.
Sekoja vēl viena otrdiena, un vēl. Ik pēc trim nedēļām.
Tikai trešajā reizē viņi, busiņam klusi dūcot uz lielceļa, apmulsuši saskatījās un attapās – paklau, bet tas taču ir tieši tas pats, ko septiņdesmitajos, astoņdesmitajos, vēl deviņdesmitajos gados darīja Koku grupa jeb dagisti – Dižkoku atbrīvošanas grupa (DAG),  Ziedonis teica – daģi.
No 1976. gada līdz 1997. gadam Imants Ziedonis ar domubiedriem, kuru vidū bija tautā mīlēti mākslinieki, zinātnieki, arī studenti, apbraukāja Latviju, izkopa aizaugušās birzis, uzkalniņus, ezermalas. Atbrīvoja no drazām un pinekļiem Latvijas dižkokus. Uzstādīja piemiņas zīmes, ko akmenī izkala viens no grupas, tēlnieks Vilnis Titāns.
Vasaras viducī kavalēristi un dagisti pirmo reizi satikās. Saņēma uzaicinājumu no Imanta Ziedoņa atbraukt ciemos. Tas bija emocionāls brīdis. Smaidīgi un mazliet kautrēdamies sasēdās vieni otriem pretī gar istabas malām.
Sākotnēji Imants uz mums skatījās ar aizdomām. Ar katru tikšanās reizi viņš kļuva… priecīgāks nav  tas vārds. Gandarīts par to, ka ir kādi dullie jaunie, kuri grib viņa lietu turpināt.
Agrā pavasarī dzimusī ideja – darīt kaut ko Latvijas labā – reālas aprises ieguva dažu mēnešu laikā. Nosvinot Māras dienu 2009. gada martā, Renārs Kaupers, Andris Čeksters, Māra Upmane-Holšteina un citi jauni cilvēki sanāca kopā Prāta vētras birojā Rīgas centrā, lai izrunātu, ar ko sākt.
Kavalēristi nolēma, ka sāks ar vistuvāko – pašu dzimtajām vietām. Ar viņiem kopā no pirmsākumiem bija vairāki jaunie mūziķi: Māra Upmane-Holšteina no grupas Astro’n’out, Goran Gora, Jānis Strapcāns no h2o un Kārlis Kazāks, arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende ar vīru Antu Grendi. Nedaudz vēlāk pievienojās būvuzņēmējs Māris Saukāns.
Koku grupai bijis citādi – tie allaž talkās brauca nedēļas nogalēs. Kavalēristi gan lēmuši – brīvdienas lai paliek ģimenēm, brauks talkās otrdienās!
Intervijā ieminos Renāram, ka koncertos mūziķi droši vien cilvēkus uztver drīzāk kā anonīmu masu. Individuālumu, cilvēka dvēseli jau no skatuves neredz. Renārs piekrīt. Ar kavalēriju pa Latviju braukājot, beidzot cilvēkus ieraudzījis sejā – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Katra dvēseli. Apjautu, ka Latvija ir tik skaista un sakopta. Galu galā, viss cēlies tikai no viena Ziedoņa citāta: „Latvija ir brīnumskaista zeme, tikai skaistajam jāpalīdz parādīties.”
„Tas, ko mēs padarām, ir kaut kas maziņš: sakopjam kalniņu, parkā izcērtam krūmus, salasām akmeņus no lauka. Dažreiz tie darbiņi ir utopiski. Protams, zāle atkal aizaugs, akmeņi parādīsies. To pašu darīja Imanta Koku grupa: viņi brauca nekurienes vidū, kur neviens varbūt nekad kāju nespers, un atbrīvoja ozolus, cirta alkšņus. Pēc gada tas būs aizaudzis, bet tajā brīdī tiem cilvēkiem tas bija pats svarīgākais, kas ar viņiem var notikt.”
Kad 1976. gadā Ziedonis nodibināja savu Dižkoku atbrīvošanas grupu, tā bija kā spļāviens sejā padomju nomenklatūrai. Aizliegt organizēt talkas, kopt dabu nevarēja, kaut bija skaidrs, ka Koku grupā apvienojušies radošie, brīvdomīgie prāti ne tikai raks, zāģēs un stādīs, bet arī dalīsies domās. Radīs idejas. „Ir stagnācijas laiks. Sastindzis savā bezizejā, sabiedriskajā lejupslīdē. Šeit tiek radīta alternatīva sabiedrība. Kas laižas lapās. Zūd kokos,” tā viena no dagistēm Māra Zālīte.
„Vai mūsu grupa netika arī politiski novērota?” spriež Ziedonis grāmatā „Tutepatās”. „Gan jau tika, un bez tā neizpalika. Tāpēc zēniem, kas  „mīlēja braukt ar muti”, tiku piesacījis sevišķi neaizrauties. Lai nedotu iemeslu mūsu skaisti iedibināto kopu aizliegt, izklīdināt.” Līdzīgu iniciatīvu Lietuvā likvidēja.
Koku grupa turējās kopā divdesmit vienu gadu. Sāka 1976. gadā, pabeidza 1997. Divdesmit viena gada laikā 198 talkas. Vakaros, kad darbi padarīti, viņi lasīja referātus. Diskutēja. Jokoja tā, ka vēdera muskuļi sāpēja vēl trīs dienas.
Koku grupa tiekas joprojām. Brauc ciemos cits pie cita. Daudzi kļuvuši par tuviem draugiem uz mūžu. Vieno ideāli, kāda cilvēciska tuvības sajūta. Arī humora izjūta – tā dagistiem īpaša.
Viens no grupas, dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš, atceras, kā radījuši tāpuru. Savajadzējies mīkstus sēžamos, kur vakaros pēc talkas atpūsties. Šūs spilventiņus ar ausīm! Kā tos sauks? Vai nu par tārpu, vai kāpuru, lai var salikt smukā rindā citu aiz cita. Kā tārpu. Dzejnieks Jānis Baltvilks teicis: tārps plus kāpurs – tad jau tāpurs! Seju tāpuram zīmēs mākslinieks Vitolds Kucins. Tālāk sprieduši par spilventiņu izmēru. Mērīt, cik liels katram dibens, šķitis nepieklājīgi. Nolēmuši, ka mērīs, cik liela katram demokrātija.
Ēverģēlību Koku grupai netrūka. „Kā jau radoši cilvēki, visu ko izdomāja,” atceras Eniņš. Arī piramīdu: gulšanos vairākās kārtās citam virs cita.
Tiekoties ar Koku grupu, dagisti izstāstīja par piramīdu. Arī kavalēristi nolēma to izmēģināt.
„Tas bija neapdomīgi, jo čupā gribēja piedalīties visi – kopā bijām divdesmit pieci cilvēki. Es biju čupas apakšā, arī Gorans un Kārlis Kazāks, un vēl Ants. Drosmīgi metāmies čupas apakšā. Virsū sagūlās nākamie. Tad nākamie. Kad sāka gulties ceturtā kārta, pēkšņi apjautu, ar kādu ārprātu mēs nodarbojamies. Man acu priekšā pavīdēja stadioni ar nospiestiem cilvēkiem. Un mēs to darām apzināti! Skatos, Gorans pieplacis pie zemes, sarkans, gandrīz neelpo. Saucu – varbūt pietiek? Man priekšā pielec smaidīga Astro’n’out Māra – vēl tikai divas kārtas!
Pēc atgriešanās Rīgā nākamajā dienā es sazvanījos ar Kārli Kazāku. Viņš tikko no slimnīcas. Lauztas divas ribas. Izsmējāmies. Pareizāk sakot, smējos tikai es, jo Kārlis teica, ka nevarot pasmieties – viņam sāp. Kopš tā laika čupā vairs neesam gūlušies,” stāsta Kaupers.
Šogad Mazā kavalērija plānos gājusi vēl tālāk – ar paša dzejnieka svētību, dažu kavalēristu inspirēts, ir nodibināts Imanta Ziedoņa fonds Viegli. „Tā vadlīnija ir – nest tālāk Imanta idejas, daiļradi, atbalstīt jaunos radošos un veicināt skaistā parādīšanos Latvijā,” skaidro Renārs.
Šā gada februārī kavalēristi nolēma, ka būtu vērts sarīkot koncertu cilvēkiem, kuru idejas, darbu un finanses gribētos piesaistīt fondam.
Māra Zālīte domā – Ziedoņa un Kaupera līdzība slēpjas pozitīvajā programmā, kas viņiem ir, varam tikai minēt, no kādiem avotiem. Ceļi viņu priekšā šķiras. Tā ir izredzētība.
Tagad Renārs kopā ar kavalēristiem lolo ideju par Ziedoņa muzeju. Par klasisku muzeju – „šeit viņš guļ, bet šeit ir viņa skapis” – nevarot būt ne runas. Renārs skaidro: „Imants saprot, ka neizbēgami radīsies kāds formējums – muzejs vai fonds, un labāk lai viņš piedalās tā veidošanā.” Ziedoņa paša projektētā un būvētā Murjāņu māja, kurai vigvama veidols un dvēsele, esot pilna brīnumainas radošas enerģijas. Ziedonis un Kantāne gribētu, lai tur pulcējas radoši cilvēki, brauc arī skolēni.
Būtisko par Latviju, par mājām Renārs apjautis pirms pāris nedēļām, ar Jāni Jubaltu sēžot bārā Teksasā, - uz Ameriku mūziķi bija devušies kārtot savas profesionālās lietas. „Labi vakarējām – rums, interesantas sarunas. Dega svecīte uz galda. Sagribējās paskatīties tuvāk uz liesmiņu. Paņemu to svecīti rokā un redzu, ka tā nemaz nav svecīte. Tā ir lampiņa, kas  tur mirgo. Saku Jānim, paskaties – tāda ir visa Amerika! Skaista, gaiša no attāluma. Bet tuvuma – trūkst pamata, kas mums Latvijā ir. Tās vienkāršās svecītes, kas pa īstam pil uz tavas mājas galda.”

 
Atzīmē, kas atšķirīgs „Mazajai kavalērijai” un „Dižkoku atbrīvošanas grupai”!

Atsauce:
 http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/dokumenti/uzdevumi/2012/9klase/9kl_latviesu_val.pdf
 

Lai risinātu uzdevumus, lūdzu reģistrējies!

Ātra reģistrācija: