Izlasi teksta fragmentu!
Pēc pusdienām satikāmies pagalmā pie dārziem pārrunāt dienas plānus. Alekss uzskatīja, ka mums jāpārdomā brīvprātīgo darbs, citādi visi labie nodomi būšot vējā. Tā viņš teica tāpēc, ka dažas no mūsu brīvprātīgā darba iecerēm ļoti nepatika citiem iedzīvotājiem.
– Galu galā jāpierāda citiem, ka mēs veicam darbu sabiedrības labā! Ja mums izdosies radīt kaut ko
skaistu, citi priecāsies, – visus iedvesmot centās Alekss.
– Aleks, – Bastijs sacīja. – Tu runā kā tētis.
– Vismaz ne kā vecmāmiņa, – Alekss atcirta. – Paklausieties, kā būtu, ja mēs kaut ko apgleznotu?
– Vai šalles? – Anetei radās doma.
– Mājas sienu? – ieteica Janka.
– Asfaltu? – arī es iesaistījos.
– Nemuļķojies, Kristap! Apgleznosim akmeņus. Mākslas skolā mācīja, – Alekss izteica savu priekšlikumu.
– Un tieši kurus akmeņus? – bijām ļoti ieinteresēti.
Mēs palūkojāmies apkārt. Akmeņu ienaidnieki bija aizvākuši no tuvākās apkaimes visus akmeņus,
jo neviens no šiem derīgajiem izrakteņiem nebija redzams.
– Akmeņus mēs dabūtu no Sašonkuļa, – Janka ierosināja. Viņa apbūves gabals bija netālu no Jankas
dārza. – Es redzēju, ka viņš sakrāvis veselu kaudzi sava būvlaukuma stūrī.
– Vai domā, ka viņš gribētu, lai mēs viņa jaunbūvi izrotātu ar apgleznotiem akmeņiem?
– Nē, – Alekss iejaucās. – Mēs akmeņus atvestu un noliktu kaut kur citur. Piemēram, apkārt autostāvvietas laukumam. Tad ļaudis no rīta un vakarā varēs uz tiem lūkoties.
– Paskaidrošu. Tā kā mēs dzīvojam rajonā, kas atrodas tuvu šosejai, tad mūsu autostāvvieta ir asfaltēts laukums bez žoga. Akmeņi ap to tiešām uzlabotu izskatu. Turklāt apgleznoti akmeņi!
– Galu galā jāpierāda citiem, ka mēs veicam darbu sabiedrības labā! Ja mums izdosies radīt kaut ko
skaistu, citi priecāsies, – visus iedvesmot centās Alekss.
– Aleks, – Bastijs sacīja. – Tu runā kā tētis.
– Vismaz ne kā vecmāmiņa, – Alekss atcirta. – Paklausieties, kā būtu, ja mēs kaut ko apgleznotu?
– Vai šalles? – Anetei radās doma.
– Mājas sienu? – ieteica Janka.
– Asfaltu? – arī es iesaistījos.
– Nemuļķojies, Kristap! Apgleznosim akmeņus. Mākslas skolā mācīja, – Alekss izteica savu priekšlikumu.
– Un tieši kurus akmeņus? – bijām ļoti ieinteresēti.
Mēs palūkojāmies apkārt. Akmeņu ienaidnieki bija aizvākuši no tuvākās apkaimes visus akmeņus,
jo neviens no šiem derīgajiem izrakteņiem nebija redzams.
– Akmeņus mēs dabūtu no Sašonkuļa, – Janka ierosināja. Viņa apbūves gabals bija netālu no Jankas
dārza. – Es redzēju, ka viņš sakrāvis veselu kaudzi sava būvlaukuma stūrī.
– Vai domā, ka viņš gribētu, lai mēs viņa jaunbūvi izrotātu ar apgleznotiem akmeņiem?
– Nē, – Alekss iejaucās. – Mēs akmeņus atvestu un noliktu kaut kur citur. Piemēram, apkārt autostāvvietas laukumam. Tad ļaudis no rīta un vakarā varēs uz tiem lūkoties.
– Paskaidrošu. Tā kā mēs dzīvojam rajonā, kas atrodas tuvu šosejai, tad mūsu autostāvvieta ir asfaltēts laukums bez žoga. Akmeņi ap to tiešām uzlabotu izskatu. Turklāt apgleznoti akmeņi!
Atzīmē pareizo skaidrojumu, kāpēc bērnu sarunā izskan tik daudz jautājumu!
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!