Uzdevums:

1♦
Izlasi tekstu!
 
    Aleksam un Bastijam ir māsīca,kas kā uzburta uz brīvprātīgo darbu. Tas ir tāds darbs, kur tu strādā, bet par to nemaksā. Brīvprātīgais darbs šķiet viena vienīga izklaide, par ko beigās visi tevi ļoti slavē un ir ar mieru ja ne nopirkt riteni, tad vismaz izmaksāt kasti lielo saldējumu.
    Lai sāktu strādāt par brīvprātīgo, vajag tik palūkoties apkārt, kāds uzlabojums nepieciešams, un ķerties pie darba.
    Nākamajā rītā izgājām ārā palūkoties uz mūsu mājas pagalmu un novērtēt, kas tur būtu uzlabojams.
– Vai karuseļi dārza stūrī neizskatītos brīnišķīgi? – jautāja Bastijs.
– Varbūt karuseļi tajā stūrī, bet šajā – neliels akvaparks? – man arī bija ideja.
– Kāpēc starp mājām nevarētu ierīkot motokrosa trasi un katram, kas tuvojas šim rajonam, izsniegt motociklu braukšanai? – sarunā iesaistījās arī Alekss.
– Katram? Kā tu iedomājies savu vecmāmiņu uz motocikla? – smējās Anete.
– Varbūt vecmāmiņas varētu braukt ar kvadraciklu? – mazliet padomājis, jautāja Alekss.
– Varbūt sāksim ar kaut ko reālu?
    Tāda ir Anete. It kā vecmāmiņa uz kvadracikla būtu kaut kas nereāls!
– Kristap, kā būtu, ja mēs nokrāsotu soliņus? – Alekss ierosināja. – Tas būtu sabiedrībai derīgs darbs.
– Vai tu uz soliņiem bieži sēdi? – es nenocietos nepavaicājis.
– Nē, bet tur sēž mūsu vecmāmiņa.
    Lai nu tā būtu! Var izrādīties, ka soliņu krāsošana ir patīkams darbs. Janka apsolīja dabūt grīdas krāsu. Alekss sagādās krāsojamo rullīti, bet Anete devās pēc otām (uz pagrabu vai veikalu – ja nebūs vienā, būs otrā). Man jāsameklē smilšpapīrs, savukārt Bastijam tika uzticēts no tēva darbarīku kastes paņemt špakteles. Man un Bastijam vajadzēja arī kasīt no soliņa veco krāsu.
    Varētu domāt, ka tas ir tik viegli! Mēs nopūlējāmies vismaz pusstundu, un Bastijs beidzot teica, ka labāka ideja būtu bijusi uztaisīt jaunu soliņu. Man savukārt likās, ka soliņš te vispār nav vajadzīgs. Var taču sēdēt zālē, vai ne? Vai smiltīs – nu, vienalga.
    Un kā jūs domājat, vai tad, kad pārpūlējušies apsēdāmies zemē pie tīri noskrāpētā soliņa (darbmācības skolotājs neteiktu, ka tas ir tīrs, bet mums pašiem tā likās), mums bija brīdis atpūsties? Nekā! Tūlīt bija klāt arī Janka ar krāsu.
    Kur viens cilvēks var veselu pusstundu meklēt krāsas bundžu? Šo jautājumu uzdevu Jankam, un viņš paziņoja, ka esot to meklējis mājās, pieliekamajā, pagrabā, siltumnīcā un beidzot atradis garāžā. Brīnums, ka viņš nebija meklējis ledusskapī. Tūlīt ieradās arī Anete un Alekss ar darbarīkiem, un mēs ķērāmies vērsim pie ragiem.
    Soliņam bija pieci dēļi, tāpēc izlēmām katrs krāsot savu dēli. Tas negāja tik gludi, kā iecerēts, jo dažs krāsoja ātrāk, cits – lēnāk, turklāt visi mērca otu vienā krāsas bundžā un laiku pa laikam pilināja krāsu citiem uz rokām. Pēc krietniem pūliņiem, notašķītām rokām un nedaudz nosmērēta asfalta visapkārt soliņš bija nokrāsots. Arī rokas mums visiem bija nokrāsotas. Mēs devāmies tās notīrīt.
    Kļūda! Izrādās,ka svaigi padarītu darbu nedrīkst atstāt nepieskatītu. Kad mēs tīrām rokām nācām atpakaļ palūkoties uz savu darbu, soliņam bīstamā ātrumā tuvojās divas kaimiņmāju vecmāmiņas ar mazbērniem.
– Tur nedrīkst sēdēt! Tas ir mūsu soliņš! – es iesaucos.
    Anete apgalvo, ka tas esot bijis nepieklājīgi. Pareizais sauciens būtu bijis „Krāsots!” Vecmāmiņas, noturējušas mūs par nekaunīgu tīņu bariņu, nikni nošņācās un apsēdās uz svaigi krāsotā soliņa. Gods kam gods, to, ka soliņš ir krāsots, viņas pamanīja, bet bija jau par vēlu. Tagad mūsu darbu rotāja divi skaisti nospiedumi…
(Pēc Dainas Ozoliņas)
 
Atzīmē tekstam atbilstošu virsrakstu ar vismaz diviem vārdiem!
 
Atsauce:
http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/dokumenti/uzdevumi/2014/6klase/6kl_latv_val.pdf

Lai risinātu uzdevumus, lūdzu reģistrējies!

Ātra reģistrācija: