Nosaki, cik rindkopu ir tekstā!
| Teksts | Mākonītis turpretī jau labu laiku bija Gliemezi novērojis. Lai arī viņš izlikās Gliemezi nemanām, Mākonītis gribēja atstāt labu iespaidu. Tādēļ viņš nolaidās vēl zemāk un piepūtās, un aveņu smarža strāvoja uz visām pusēm. Pēc tam Mākonītim apnika izrādīties, un viņš nolēma doties tālāk. Viņš pacēlās mazliet augstāk un tad sāka griezties ap kādas priedes stumbru. Tas bija diezgan apjomīgs, un saules gaisma to apņēma ciešā lokā. Labu laiku virpuļodams, Mākonītis mazliet nogura un nolēma atpūsties. Viņš iekārtojās starp priežu skujām un palūkojās, vai tuvumā nav kāds sarunu biedrs. Tā kā pa priedes stumbru rāpoja Skudra, viņš vērsās pie tās. „Vai zināt,” viņš teica. „Gliemežiem tomēr trūkst humora izjūtas.” Skudra uz brīdi apstājās, it kā pārdomājot tikko dzirdēto, un tad atbildēja: „Jā, gliemeži turklāt ir arī lieli lēnprāši.” Tad viņa aizrāpoja tālāk un pazuda no Mākonīša redzesloka. Gliemezis pa to laiku jau bija sasniedzis meža pļavu, tur auga dažādas puķes un klājās mīksts sūnu paklājs, kas Gliemezim ļoti patika. Mazliet aizelsies un nosvīdis, Gliemezis nolēma nosnausties kāda pudura paēnā, kamēr pļavā ieradīsies pārējie Gliemeža biedri. Pirms laišanās miegā viņš pārdomāja rīta cēlienu un atcerējās Mākonīti, kas izskatījās pēc plānas pankūkas un smaržoja pēc avenēm. „Varbūt tas bija mans iztēles auglis. Vienalga, tas izskatījās visai iespaidīgi,” Gliemezis nodomāja. „Žēl, ka nesanāca iepazīties tuvāk, bet mākoņi, kā zināms, ir lieli vienpaši, it īpaši tie, kas smaržo pēc avenēm.” |
| Rindkopu skaits |
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!