Izlasi M. Runguļa garstāsta „Taksis Maksis” fragmentu!
Bet kas bija noticis šeit? Uz ledus rēgojās svaigi grauztas apses skaidas un zaru gali.
Maksis piegrūda degunu vienai vietai, piegrūda otrai un arvien vairāk pārliecinājās, ka visur smaržo pēc bebriem. Tātad pavisam tuvu vajadzēja atrasties bebru alai. Nu patiesi: pēdas veda līdz pašam ūdenim un tad pazuda kā nebijušas…
Bet šajā krastā bebru alām bija ne tikvien ieeja zem ūdens, bet arī rezerves izejas, kuras ne katru reizi aizsedza upe, – to Maksis zināja droši un tāpēc vairākās vietās izkārpīja dziļās kupenas. Tomēr ne vecas, ne jaunas pēdas atrast neizdevās. Tāpēc pa kādas iepriekšējos palos nolīkušas vīksnas atskalotajām saknēm Maksis tika augšā stāvajā krastā. Un šeit nu gan viņa deguns teica: te ir, te ir, te noteikti ir! Bet, saņēmuši šādu precīzu deguna signālu, medību suņi, ja vien kāds tos neattur, cenšas arī piekļūt tuvāk medījumam. Un Maksis bija medību suns – medību suns savā vaļā.
Makša deguns, ieelpojot alas vilinošo aromātu, vēl vēlējās ilgāk patīksmināties. Spēcīgās priekškājas ar asajiem nagiem un ādas krokām starp pirkstiem jau ķērās pie sniega un ledus atkašāšanas. Taču te nu Maksim drīz nācās vilties – krasta krantī vecās vīksnas raupjās saknes bija savijušās tā, ka ne bebram, ne viņam pašam tur neiespraukties. Bebru smaržas vilināts, viņš, izrādījās, stāvēja pie alas vēdināmās lūkas, ko nevarēja izmantot iekšā un ārā līšanai. Tomēr tas jau netraucēja Maksim starp saknēm iebāzt purnu pēc iespējas dziļāk un visiem, kas vien vēlējās dzirdēt, paziņot: at-radu, at-radu, at-radu. Pa starpām ievelkot gaisu, Maksim pat likās, ka tur dziļi, zem vīksnas saknēm, dzird arī kādu sakustamies. Tāpēc viņš atkal pieliecās tuvāk un uzsāka no jauna: at-radu, at-radu, at-radu…
Bet tad skaidri un nepārprotami zem ledus krasta tuvumā atskanēja paskaļš šļaksts, un Maksis, izvilcis purnu no alas vēdināmās atveres, vēl paspēja ar dažiem lēcieniem nokļūt no augstās krants, lai redzētu, kā no ledus apakšas iznirst viņa aprietais bebrs.
Maksis piegrūda degunu vienai vietai, piegrūda otrai un arvien vairāk pārliecinājās, ka visur smaržo pēc bebriem. Tātad pavisam tuvu vajadzēja atrasties bebru alai. Nu patiesi: pēdas veda līdz pašam ūdenim un tad pazuda kā nebijušas…
Bet šajā krastā bebru alām bija ne tikvien ieeja zem ūdens, bet arī rezerves izejas, kuras ne katru reizi aizsedza upe, – to Maksis zināja droši un tāpēc vairākās vietās izkārpīja dziļās kupenas. Tomēr ne vecas, ne jaunas pēdas atrast neizdevās. Tāpēc pa kādas iepriekšējos palos nolīkušas vīksnas atskalotajām saknēm Maksis tika augšā stāvajā krastā. Un šeit nu gan viņa deguns teica: te ir, te ir, te noteikti ir! Bet, saņēmuši šādu precīzu deguna signālu, medību suņi, ja vien kāds tos neattur, cenšas arī piekļūt tuvāk medījumam. Un Maksis bija medību suns – medību suns savā vaļā.
Makša deguns, ieelpojot alas vilinošo aromātu, vēl vēlējās ilgāk patīksmināties. Spēcīgās priekškājas ar asajiem nagiem un ādas krokām starp pirkstiem jau ķērās pie sniega un ledus atkašāšanas. Taču te nu Maksim drīz nācās vilties – krasta krantī vecās vīksnas raupjās saknes bija savijušās tā, ka ne bebram, ne viņam pašam tur neiespraukties. Bebru smaržas vilināts, viņš, izrādījās, stāvēja pie alas vēdināmās lūkas, ko nevarēja izmantot iekšā un ārā līšanai. Tomēr tas jau netraucēja Maksim starp saknēm iebāzt purnu pēc iespējas dziļāk un visiem, kas vien vēlējās dzirdēt, paziņot: at-radu, at-radu, at-radu. Pa starpām ievelkot gaisu, Maksim pat likās, ka tur dziļi, zem vīksnas saknēm, dzird arī kādu sakustamies. Tāpēc viņš atkal pieliecās tuvāk un uzsāka no jauna: at-radu, at-radu, at-radu…
Bet tad skaidri un nepārprotami zem ledus krasta tuvumā atskanēja paskaļš šļaksts, un Maksis, izvilcis purnu no alas vēdināmās atveres, vēl paspēja ar dažiem lēcieniem nokļūt no augstās krants, lai redzētu, kā no ledus apakšas iznirst viņa aprietais bebrs.
Izvēlies fragmentam atbilstošu virsrakstu!
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!