Teorija

Lielbritānija
Svarīgi!
Pasaules ekonomiskā krīze Lielbritāniju skāra mazāk kā ASV, jo divdesmitajos gados tā nebija piedzīvojusi tik strauju ekonomisko uzplaukumu.
Krīzes pirmajos 2 gados eksports samazinājās 2 reizes. Nācās sašaurināt rūpniecisko ražošanu. Īpaši cieta vecās rūpniecības nozares – kuģubūve, metalurģija, ogļu ieguve.
 
Pieauga bezdarbs. 1930. g. bez darba bija 2 milj. cilvēku, bet 1932. g. jau 3.75 milj.
 
17548_001.jpg
Lielbritānija
 
Starp vadošajiem politiķiem sākās strīdi par to, kā iziet no krīzes. Visu triju partiju (konservatīvās, leiboristu, liberālās) līderi 1931. gada augustā pieņēma lēmumu izveidot Nacionālo valdību, kuras sastāvā būtu galveno partiju pārstāvji.
1931. gada rudenī parlamenta vēlēšanās Nacionālā valdība ieguva arī tautas atbalstu.
Svarīgi!
Nacionālā valdība darbojās līdz 1939. gadam un reformu ceļā izveda valsti no krīzes.

Lielbritānijas reformas krīzes pārvarēšanai:
  1. Ārzemju preces tika apliktas ar augstu muitas nodevu. Tikai Sadraudzības valstu preces varēja ievest bez muitas.
  2. Tika pieņemts likums par palīdzību rajoniem ar īpaši augstu bezdarba līmeni. Valdība atbalstīja firmas, kuras izrādīja iniciatīvu darboties šajos rajonos.
  3. Lauksaimniecības produktu cenas stabilizēja valdības subsīdijas un ražošanas ierobežošana.
  4. Tika reorganizētas vecās rūpniecības nozares, jo īpaši tērauda un dzelzs ražošana.
Svarīgi!
Lielbritānija parādīja, ka krīzes laikā svarīga ir dažādu politisko spēku sadarbība, apliecinot, ka valsts intereses ir svarīgākas par atsevišķu partiju interesēm.
Francija
carte-france-map.jpg
Francija
Svarīgi!
Pirmajos gados Franciju krīze skāra mazāk kā citas valstis.
Bet jau 1932. g. rūpnieciskā ražošana samazinājās par 31% un bezdarbnieku skaits sasniedza 1,5 milj.
 
Parlamentā daudzās partijas nespēja vienoties par kopēju politiku. Tika veidota viena valdība pret otru. 1933.g. atklājās, ka vairāki valdības locekļi iejaukti finanšu afērās. Francijā sākās nopietna iekšpolitiskā krīze. To centās izmantot galēji labējie spēki, lai izdarītu valsts apvērsumu.
Svarīgi!
1934. g. 6. februārī bruņotas labējo radikāļu vienības mēģināja ieņemt valdības iestādes un padzīt parlamentu.
Parīzē sākās ielu cīņas. Valsts apvērsuma mēģinājums tika likvidēts, taču fašisma draudi joprojām pastāvēja, jo labējie grupējumi pieņēmās spēkā un esošā politiskā vara Francijā bija nestabila.
 
Lai pretotos fašismam, valstī sākās kreiso antifašistisko spēku apvienošanās.
Svarīgi!
1934. g. oktobrī Francijas komunistiskā partija (FKP) izvirzīja ideju izveidot Tautas fronti.
1936. g. janvārī 3 partijas – Francijas komunistiskā partija, Sociālistiskā partija un Radikāļu un radikālsociālistu partija – parakstīja vienošanos par Tautas frontes izveidošanu un izstrādāja kopēju programmu.
 
1936. g.  parlamenta vēlēšanās Tautas fronte ieguva 330 vietas no 612 un sastādīja valdību ar sociālistu līderi Leonu Blūmu priekšgalā.
 
Tautas fronte darbojās līdz 1938. g., bet tās darbība nebija viennozīmīga.
  • No vienas puses Francijā tika saglabāta demokrātija un netika pieļauta fašistu nākšana pie varas. Valstī tika realizēta plaša sociālo reformu programma – paaugstinātas darba algas, ieviesta 40 stundu darba nedēļa, 2 nedēļu atmaksāts atvaļinājums un realizēti pasākumi bezdarba samazināšanai.
  • No otras puses, Tautas frontes valdība bieži mainījās. Francijas ekonomiskais stāvoklis neuzlabojās, pieauga inflācija. Turīgie iedzīvotāji dzīvoja pastāvīgās bailēs no lielākiem nodokļiem un vēl radikālākām sociālām reformām.
Atsauce:
http://www.studentsoftheworld.info/sites/country/christopher.php
http://www.voyagevirtuel.co.uk/imga/carte-france-map.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.