Teorija

Pirmā pasaules kara sekas:
  1. Karš likvidēja Vīnes kongresa iedibinātās starpvalstu attiecības un robežas Eiropā.
  2. Sabruka četras impērijas: Vācijas impērija, Austroungārijas impērija, Osmaņu impērija un Krievijas impērija.
  3. Nespēja cīnīties ar kara sekām noveda pie plašas autoritārisma izplatības Eiropā - fašismam Itālijā, nacismam Vācijā.
  4. Centrālajā Eiropā izveidojās jaunas valstis – Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Austrija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Igaunija u.c. Tika atjaunota Polija.
Parīzes miera konference
Pēc pamiera noslēgšanas ar Vāciju uzvarētājvalstis nolēma sasaukt miera konferenci, lai izlemtu par pēckara Eiropu.
Parīzes miera konference bija 1919. gadā Pirmā Pasaules kara uzvarētājvalstu rīkota konference Parīzē (Versaļas pilī) ar mērķi noslēgt miera līgumus starp Sabiedrotajiem un sakautajām Centrālajām lielvalstīm.
Zaudētājvalstis un Padomju Krievija, kurā tajā laikā risinājās Pilsoņu karš, uz konferenci netika uzaicinātas.
Tieši 5 gadus pēc Sarajevas atentāta, 1919. gada 28. jūnijā, Versaļas pils spoguļzālē tika parakstīts miera līgums ar Vāciju. Vēsturē tas pazīstams kā Versaļas miera līgums.

DSC_5177.JPG
Teritoriālās izmaiņas Eiropā pēc Pirmā pasaules kara.
Versaļas līgums
Versaļas līgums ir miera līgums, kuru izveidoja 1919. gada Parīzes miera konference 1. pasaules kara noslēgumā. Tajā Vācija un tās sabiedrotie uzņēmās atbildību par kara izraisīšanu un piekrita samaksāt milzīgu kompensāciju (reparācijas).
 
Saskaņā ar Versaļas līgumu:
  1. Vācija zaudēja visas savas kolonijas (tās savā starpā sadalīja Anglija un Francija) un 13% savas teritorijas Eiropā.
  2. Vācijai bija jāatzīst Polijas neatkarība un jāatdod tai daļa poļu zemju, ko bija sagrābusi Prūsija.
  3. Vācijai nedrīkstēja būt zemūdens flote, līnijkuģi, tanku vienības un kara aviācija.
  4. Vācijas armija varēja tikt veidota tikai no brīvprātīgajiem un nedrīkstēja pārsniegt 100 000 cilvēku. Tai bija jāsaglabā iesauktos karavīrus armijā 12 gadus un virsniekus 25 gadus, tādējādi nodrošinot, ka tikai ierobežotam skaitam būtu militāra apmācība.
  5. Reinas zona - Vācijai piederoša teritorija Reinas kreisajā krastā un 50 km plata josla tās labajā krastā – tika pasludināta par demilitarizētu joslu – teritoriju, kurā aizliegts izvietot karaspēku un būvēt bāzes un nocietinājumus.
  6. Vācijai tika uzliktas nesamērīgi lielas reparācijas (karā zaudējušās valsts maksājumi naudā vai precē valstij (-īm), kas uzvarējusi karā, pamatojoties uz noslēgto miera līgumu). Līgums paredzēja, ka Vācija ir atbildīga par visiem sabiedroto kara zaudējumiem, un 1921. gada janvārī šos zaudējumus novērtēja uz 269 miljardiem zelta marku, ko vairums ekonomistu uzskatīja par astronomiski lielu.
Svarīgi!
Vācijas ekonomisko sabrukumu reparāciju rezultātā uzskata par Veimāras republikas sabrukuma, Hitlera nākšanas pie varas, un Otrā pasaules kara cēloni.
Līdzīgi miera līgumi tika noslēgti arī ar citām zaudētājvalstīm – Austroungāriju, Turciju un Bulgāriju. Tām bija jāuzņemas kara zaudējumu atlīdzība, jāierobežo bruņošanās un jāzaudē daļa savu teritoriju.
Svarīgi!
Versaļas Līgums paredzēja Nāciju Līgas radīšanu - ASV prezidenta Vudro Vilsona galveno mērķi.
Tautu Savienība
volkerenbond.jpg
Tautu Savienības pirmā sēde 1920. g.
 
Tautu Savienība jeb Nāciju Līga bija starpvaldību organizācija, kura dibināta no 1919. līdz 1920. gadam Versaļas līguma rezultātā.
No 1934. g. līdz 1935. g. tajā bija 58 dalībvalstis, kas bija lielākais skaits Savienības pastāvēšanas laikā. Tautu Savienības uzdevums bija novērst kara izcelšanos un palīdzēt atrisināt starpvalstu strīdīgos jautājumus mierīgā ceļā. Par Savienības dibinātājām kļuva  visas bijušās Antantes valstis, izņemot Krieviju. Savienībā varēja iestāties citas valstis, ja Savienības kopsapulce nobalsoja ar 2/3 balsu vairākumu.
 
Vācija pēc Pirmā pasaules kara
1918. gada novembrī sākās revolūcija Vācijā.
Novembra revolūcija Vācijā no 1918. g. novembra līdz 1919. g. martam bija revolūcija, kas pārveidoja Vāciju no konstitucionālas monarhijas uz parlamentāri demokrātisku republiku.
Revolucionāri pasludināja Vāciju par republiku, ķeizars tika gāzts no troņa. Pie varas nāca labējie sociāldemokrāti.
 
1919.g. janvārī Vācijas pilsoņi ievēlēja Nacionālo sapulci, kurai bija jāizstrādā jauna valsts konstitūcija. Nacionālā sapulce savas sēdēs noturēja Veimārā, tādēļ izstrādātā konstitūcija un uz tās pamata izveidotā Vācijas republika vēsturē ieguvušas nosaukumu Veimāras konstitūcija un Veimāras republika.
Par Veimāras republiku sauc periodu Vācijas vēsturē no 1919. līdz 1933. gadam - Veimāras pilsētas vārdā, kur sanāca Nacionālā sapulce, lai izveidotu jaunu konstitūciju pēc Novembra revolūcijas. Oficiāli valsti turpināja dēvēt par Vācijas valsti.
1919. gada 11. augustā ar prezidenta Frīdriha Eberta (pirmais reihskancelers pēc Novembra revolūcijas, pirmais Vācijas prezidents) parakstu stājās spēkā Veimāras konstitūcija.
 
Ebert-5.jpg
Frīdrihs Eberts.

Pēc jaunās Veimāras konstitūcijas:
  1. Vācija bija federatīva republika ar spēcīgu prezidenta varu.
  2. Prezidentu ievēlēja tauta tiešās prezidenta vēlēšanās.
  3. Reihstāgs bija augstākais likumdošanas orgāns. To ievēlēja tiešās un proporcionālās vēlēšanās.
  4. Valdība bija atbildīga reihstāga priekšā.

Vācijai parlamentārajā demokrātijā trūka pieredzes. Tā cieta no Lielās depresijas, no skarbajiem Versaļas miera līguma noteikumiem, kā arī no biežajām valdību maiņām.

Jau Novembra revolūcijas laikā kreisie radikāļi apvienojās “Spartaka savienībā". To vadīja Kārlis Līknehts un tā vēlējās Vācijā ieviest sociālismu.
Svarīgi!
1918. g. beigās uz „Spartaka savienības” bāzes tika nodibināta Vācijas komunistiskā partija (VKP), kura 1919. g. mēģināja sagrābt varu Berlīnē.
Sacelšanos apspieda, bet komunistu vadītājus – K. Lībknehtu un R. Luksemburgu nogalināja. Tomēr ar to komunistu ietekme nemazinājās.

1919. g. aprīlī tie sagrāba varu Minhenē un pasludināja Bavārijas padomju republiku. Tomēr drīz vien tā tika likvidēta. Laikaposmā līdz 1933. gadam vēlēšanās par VKP balsoja līdz pat 17% vēlētāju.
 
Rūras krīze
1923. gadā Vācija vairs nespēja maksāt reparācijas, kuru ievērojamu daļu sastādīja Rūras baseina akmeņogles. Francija nekavējoties okupēja Rūras baseinu, lai ar varu saņemtu savu daļu. Rezultātā Vācijā sākās ekonomiskā krīze un nepieredzēta inflācija. Markas maiņas vērtība pret 1 ASV dolāru strauji auga.

Papīra naudu iespieda lielos daudzumos un bija vajadzīgs milzīgs skaits banknošu, lai nopirktu kaut kastīti sērkociņu. Iekrājumi, vērtspapīri un pensijas zaudēja savu vērtību. Pirktspēja bija tuvu nullei.
 
Labējie spēki
Labējie spēki (monarhisti, nacionālisti un vēlāk nacisti) centās atrast Vācijā tādu politisko spēku, kas vienlaikus sekmīgi cīnītos gan pret komunistiem, gan liberālo Veimāras republiku. Par tādu spēku kļuva 1919. g. janvārī nodibinātā Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (NSVSP).
Svarīgi!
Partijas politika sākumā bija neskaidra, bet pamatā bija nacionālisma un sociālisma sajaukums. No partijas nosaukuma radies tās atbalstītāju apzīmējums – nacisti.
Ādolfs Hitlers šajā partijā iestājās 1919. gadā. Viņš, pateicoties savām oratora dotībām, 1921. g., kļuva par partijas līderi – fīreru. Izmantojot iedzīvotāju neapmierinātību, plašu propagandu un ārišķīgus atribūtus – uniformas, karogus ar kāškrustu, maršus un rituālus, partija piesaistīja arvien jaunus dalībniekus.
 
Adolf_Hitler_cph_3a48970.jpg
Ādolfs Hitlers.

1923. g. 8. novembrī Hitlers, izmantojot krīzi, mēģināja izdarīt apvērsumu Bavārijā. Hitlers tika apcietināts un notiesāts uz pieciem gadiem cietumā. Pēc 9 mēnešiem viņu atbrīvoja.
Svarīgi!
Hitlers cietumā sarakstīja grāmatu „Mein Kampf” („Mana cīņa”), kurā formulēja savas politiskās idejas un cīņas mērķus.
  
Politiskā un ekonomiskā stabilizācija Vācijā (1924. – 1929. g.)
1925. g. franči atstāja Rūras apgabalu, jo Vācijas valdība, kuru vadīja Gustavs Štrēzemans, atsāka reparāciju maksājumus. Viņa vadībā sākās Vācijas uzplaukums. To ietekmēja arī amerikāņu baņķiera Č. Dauesa izstrādātais pasākuma plāns – piešķirt Vācijai 200 milj. dolāru aizdevumu, tādējādi līdzsvarojot reparāciju nomaksu, kā arī sekmīgi īstenota naudas maiņa Vācijā. Rezultātā mazinājās arī komunistu un nacistu ietekme Vācijas politikā.
 
stresemann.jpg
Gustavs Štrēzemans
 
1924. g. maijā par nacistiem bija balsojuši 1,9 milj. vēlētāju, bet 1928. g. vairs tikai 0.8 milj.
Svarīgi!
Pēc pirmā Vācijas prezidenta – sociāldemokrāta F. Ēberta nāves 1925. g. par Vācijas prezidentu ievēlēja feldmaršalu Paulu fon Hindenburgu.
Viņš bija 77 gadus vecs un nepietiekami orientējās politikā, bet atbalstīja labējos spēkus Vācijā. Valstī iestājās zināma ekonomiskā un politiskā stabilitāte.
Svarīgi!
Pēc vairākām neveiksmīgām valdībām prezidents Pauls fon Hindenburgs veica izšķirīgu lēmumu - 1933. gada 30. janvārī Vācijas kanclera amatā iecēla Ādolfu Hitleru.
Atsauce:
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts". Zvaigzne ABC, 2001., 82. lpp.
http://www.greatwar.nl/bagdad/volkerenbond.jpg
http://fes.pcom.de/Friedrich-Ebert/Ebert-5.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/7/7d/Adolf_Hitler_cph_3a48970.jpg
http://nobelprize.org/nobel_prizes/peace/laureates/1926/stresemann.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts". Zvaigzne ABC, 2001.