Teorija

Karadarbība Austrumu frontē
Sākot ar 1944. g., visās frontēs sākās Vācijas armijas un tās sabiedroto atkāpšanās. 1944. g. 27. janvārī tika likvidēta 900 dienu ilgā Ļeņingradas blokāde. Līdz 1944. g. rudenim padomju karaspēks bija pilnībā sasniedzis PSRS pirmskara robežu (izņemot Kurzemi, kas palika neieņemta līdz kara beigām). Sarkanā armija iegāja Rumānijas, Bulgārijas, Dienvidslāvijas, Ungārijas un Polijas teritorijā.
 
Otrās frontes atklāšana Eiropā
1944. gada 6. jūnijā, šķērsojot Lamanša šaurumu, Normandijas piekrastei tuvojās ap 30 000 lidmašīnu un 5000 kuģu ar vairāk nekā 15 000 amerikāņu, britu un kanādiešu karavīriem. Sabiedroto spēki, kurus komandēja ASV ģenerālis Dvaits Eizenhauers, īstenoja sekmīgu desanta operāciju un ātri virzījās Francijas iekšienē. Otrā fronte bija atklāta. Augustā tika atbrīvota Parīze, bet septembrī – Brisele.
 
„Ass” valstu bloka sairums
Neveiksmes karā izraisīja krīzi Vācijā, kā arī tās attiecībās ar sabiedrotajiem. 1944. g. 20. jūlijā ģenerālis grāfs Klauss fon Štaufenbergs novietoja bumbu Hitlera apspriežu zālē, bet nejaušības dēļ Hitlers necieta.
 
1944. g. no kara izstājās 3 Vācijas sabiedrotās – Rumānija, Bulgārija un Somija, vēlāk – Ungārija. Vācija bija palikusi viena pret antihitleriskajām valstīm.
 
Krimas konference
Svarīgi!
1945. g. 4. – 11. februārī Krimā (Jaltā) notika lielvalstu vadītāju tikšanās, kuras galvenais jautājums bija Vācijas nākotne. Tika nolemts panākt Vācijas bezierunu kapitulāciju un tās teritorijas sadalīšanu 4 okupācijas zonās (PSRS, ASV, Lielbritānijas, Francijas).
Šajā konferencē Lielbritānija un ASV atzina PSRS rietumu robežas. Tas nozīmēja, ka Baltijas valstis palika PSRS sastāvā.
 
PSRS deva solījumu, ka 3 mēnešus pēc Vācijas sakāves iesaistīsies karā pret Japānu. Par atlīdzību tā prasīja Kuriļu salas, Dienvidsahalīnu, Portarturu un Ķīnas austrumu dzelzceļu Mandžūrijā.
 
Tika pieņemts lēmums par ANO dibināšanu. Staļins panāca, ka PSRS ieguva 3 balsis ANO (Krievijai, Ukrainai, Baltkrievijai), bet pārējām valstīm katrai bija tikai 1 balss.
 
Vācijas kapitulācija
1945. g. februārī sākās sabiedroto kopējs uzbrukums Vācijai. No rietumiem Vācijā ielauzās Sabiedroto spēki, bet no austrumiem – Sarkanā armija. Vācijas pilsētas bija pārvērstas drupās. Sabiedroto īstenotais totālais gaisa karš bija jauns cilvēku un pilsētu iznīcināšanas veids.
 
Sistemātiskajos amerikāņu un britu aviācijas uzlidojumos Vācijā dzīvību zaudēja apmēram 635 000 civiliedzīvotāju, tika radīti milzīgi ekonomiskie zaudējumi. Par „bumbu kara” barbarisma simbolu kļuva Drēzdene, kuru britu un amerikāņu gaisa flote 1945. gada 14. un 15. februārī gandrīz pilnīgi noslaucīja no zemes, iznīcinot visā pasaulē pazīstamus arhitektūras pieminekļus un nogalinot vismaz 35 000 cilvēku.
 
DSC_5712.JPG
Drēzdene pēc bombardēšanas
 
Staļins baidījās, ka sabiedroto karaspēks varētu viņu apsteigt, jo viņš pirmais gribēja sasniegt Berlīni. Frontēs no Baltijas jūras līdz Adrijas jūrai cīnījās 6,7 milj. sarkanarmieši – divreiz vairāk nekā Vācijas un tās sabiedroto karaspēkā, kas 1941. gadā iebruka Padomju Savienībā.
 
Kauja pie Berlīnes sākās aprīļa vidū. 1945. g. 30. aprīlī Ā. Hitlers izdarīja pašnāvību.
 
Pēc Hitlera pašnāvības varu Vācijā pārņēma lieladmirāļa Karla Dēnica valdība. Tās pilnvarots, ģenerālpulkvedis Alfrēds Jodls 7. maijā Reimsā parakstīja kapitulācijas aktu sabiedrotajiem (ASV un Lielbritānijai).
Svarīgi!
Pēc maršala G. Žukova prasības naktī no 9. uz 10. maiju Karlhorstē  ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels vēlreiz parakstīja kapitulācijas aktu, šoreiz ar padomju pārstāvju līdzdalību. Karš Eiropā bija beidzies.
Potsdamas konference
Lai precizētu Vācijas okupācijas nosacījumus un lemtu par Vācijas sabiedroto likteni Eiropā, no 1945. gada 17. jūlija līdz 2. augustam sanāca lielvalstu vadītāju konference Vācijā. Tā kā Berlīne bija drupās, par konferences norises vietu izraudzījās Cecilienhofas pili Potsdamā.
 
Lielvalstis konferencē pārstāvēja:
  1. jaunais ASV prezidents Harijs Trumens (1945. gada 12. aprīlī F. Rūzvelts mira un saskaņā ar ASV Konstitūciju varu līdz vēlēšanām pārņēma viceprezidents.),
  2. Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils (jūlija beigās viņu nomainīja Parlamenta vēlēšanās uzvarējušo leiboristu līderis Klements Etlijs),
  3. PSRS vadītājs J. Staļins.
 
Konferencē tika panākta vienošanās par Vācijas denacifikāciju, demilitarizāciju un demokratizāciju. Tas nozīmēja nacistu partijas un iestāžu likvidāciju, nacistu ideju propagandas aizliegšanu, nacistu arestēšanu vai viņu darbības ierobežošanu.
 
Vācija un arī Berlīne tika sadalīta 4 okupācijas zonās. Asākas diskusijas notika par Vācijas noteikto reparāciju apjomu no katras okupācijas zonas.
 
Ar bijušajiem Vācijas sabiedrotajiem Eiropā – Itāliju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Somiju – tika nolemts noslēgt miera līgumus.
 
Potsdamas konferencē lielvalstu līderi vienojās par Eiropas pēckara robežām. PSRS panāca, ka Polijas robežu pārceļ tālāk uz rietumiem un poļi ieguva jaunas vēsturiskās vācu teritorijas. Tika pieņemta arī Staļina prasība atdot PSRS daļu Austrumprūsijas ar Kēnigsbergu (vēlāk pārdēvēja par Kaļiņingradu). Kopumā Vācijas teritorija samazinājās par vienu ceturto daļu salīdzinājumā ar 1938. gadu. Francija atguva Elzasu un Lotringu, bet Čehoslovākija – Sudetu apgabalu.
 
Šī tikšanās notika jaunos vēsturiskos apstākļos. Otrais pasaules karš gan vēl turpinājās (Japāna vēl nebija kapitulējusi), bet nacistiskā Vācijas bija sagrauta.
 
Karš Klusajā okeānā un Tālajos Austrumos
1945. g. 1. aprīlī ASV izsēdināja desantu Okinavas salā – 500 km no Japānas. Līdz vasarai Japāna zaudēja Filipīnas, Indonēziju, daļu Indoķīnas, bet nekapitulēja. Tādēļ ASV centās iesaistīt karā PSRS un izlēma arī pielietot nesen izgudroto atombumbu.
 
Jau 1938. g. vācu zinātnieki bija atklājuši, ka neitronu dalīšanās rezultātā notiek atoma kodola dalīšanās, kas izdala enerģiju. 1942. g. ASV piešķīra 2 milj. dolāru projektam „Manhatana”, kas paredzēja radīt atombumbu. Projektu vadīja amerikāņu fiziķis Roberts Openhaimers. Jau 1945. g. augustā tika radītas pirmās atombumbas.
 
Japānas kapitulācija
1945. g. 6. augustā tika nomesta atombumba uz Hirosimu. Pilsēta tika pilnīgi sagrauta un iznīcināti 92 000 iedzīvotāju. 1945. g. 8. augustā ASV pieteica Japānai karu. 9. augustā tā nometa otru atombumbu uz Nagasaki.
  
hiroshima_wideweb__430x323.jpg
Hirosima pēc atombumbas sprādziena

Tika nogalināti vairāk kā 120 000 iedzīvotāju.
Svarīgi!
1945. gada 2. septembrī Tokijas līcī uz amerikāņu līnijkuģa „Misūri” Japānas pārstāvji parakstīja oficiālu kapitulācijas  aktu.
 
ANO
66666.jpg
 
1945. gada 24. oktobrī 51 valsts parakstīja jaunas starptautiskas organizācijas statūtus, tā noslēdzot ceļu no Atlantijas hartas parakstīšanas līdz ANO Statūtu izstrādei un organizācijas izveidei. Organizācijas nosaukumu ieteica tā laika ASV prezidents F. Rūzvelts. Pirmo reizi to lietoja 1942. gadā, kad 26 valstu pārstāvji parakstīja Apvienoto Nāciju deklarāciju. Kā cieņas apliecinājumu F. Rūzveltam visas 50 nācijas, kuras piedalījās Sanfrancisko konferencē, piekrita pieņemt nosaukumu „Apvienotās Nācijas”.
 
Eiropa 1945. gadā
gggg.jpg
 
DSC_5894.JPG
 
DSC_5895.JPG
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001., 77.lpp.http://newsjunkiepost.com/wp-content/uploads/2009/08/hiroshima_wideweb__430x323.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Flag_of_the_United_Nations.svg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.