Teorija

Nomierināšanas politika
Uz Hitlera un Musolīni agresīvo ārpolitiku Rietumu demokrātijas atbildēja ar tā saucamo nomierināšanas politiku (piekāpšanās politika Vācijas, Itālijas un Japānas prasībām, lai mēģinātu novērst iespējamos militāros konfliktus). Tās uzskatīja, ka piekāpjoties dažām Vācijas prasībām, var novērst lielākus starptautiskus konfliktus. Tāpēc Londona un Parīze neapturēja Hitleru, kad viņš sāka pārkāpt Versaļas līgumu – ieviesa vispārēju karaklausību un ieveda armiju Reinas demilitarizētajā zonā.
 
Arthur-Neville-Chamberlain.jpg
Aktīvākais nomierināšanas politikas īstenotājs Nevils Čemberlens - britu politiķis.
 
Svarīgi!
Nomierināšanas politikas kulminācija bija Minhenes vienošanās 1938. gada 30. septembrī. Četru lielvalstu – Vācijas, Francijas, Itālijas un Lielbritānijas – vadītāji parakstīja vienošanos par Čehoslovākijai piederošā Sudetu apgabala atdošanu Vācijai.
Jautājums tika izlemts bez Čehoslovākijas prezidenta Edvarda Beneša klātbūtnes.
 
Čehoslovākijā no 15 miljoniem iedzīvotāju 3,5 milj. bija vācieši. 30. gadu otrajā pusē pierobežas Sudetu apgabalā strauji pieauga Konrada Henleina vadītās nacistiskās kustības ietekme.
 
1939. gada martā nacistiskā Vācija okupēja visu Čehoslovākiju, pievienoja Klaipēdu, sāka izvirzīt pretenzijas Polijai.
 
Rietumu valstis beidzot saprata, ka Vācijai vairāk piekāpties nedrīkst, un paziņoja par gatavību uzbrukuma gadījumā palīdzēt Polijai. Šādas drošības garantijas saņēma arī Rumānija un Grieķija. Lai novērstu iespējamo Vācijas agresiju, Lielbritānija un Francija 1939. gada  pavasarī aicināja arī Padomju Savienību iekļauties kolektīvās drošības sistēmā un sniegt garantijas Polijai un Rumānijai. Maskava piedāvāja savu garantiju variantu, kas paredzēja sniegt palīdzību agresijas upurim bez tā piekrišanas. PSRS izvirzīja arī netiešās agresijas jēdzienu, kas deva tiesības iejaukties garantijas saņēmušo valstu (Somijas, Baltijas valstu, Polijas, Rumānijas, Turcijas, Grieķijas) iekšējās lietās, pat nepastāvot tūlītējas agresijas draudiem. Lai novērstu iespējamo Vācijas agresiju, Maskava pieprasīja tiesības ievest savu karaspēku Polijā un Rumānijā.
 
Valstu savienības
30. gadu otrajā pusē totalitāro valstu vadītāji arvien biežāk atrada kopīgu valodu.
 
1936. gada oktobrī tika noslēgta Vācijas un Itālijas savienība. Itālijas diktators Benito Musolīni šo vienošanos nosauca par Berlīnes – Romas asi, ap kuru varēs sapulcēties vēl citas valstis.
 
1936. gadā Vācija parakstīja vienošanos ar Japānu par kopīgu cīņu pret komunismu – tā saukto Antikominternes paktu. Gadu vēlāk tam pievienojās Itālija.
 
Maskava 1939. gadā veda sarunas gan ar Lielbritāniju un Franciju, gan arī Vāciju. Hitlers centās nepieļaut PSRS un Rietumu valstu tuvināšanos, savukārt Staļins vēlējās paplašināt PSRS ietekmi Austrumeiropā.
 
Molotova – Rībentropa pakts
Gan PSRS, gan Vācija bija ieinteresētas panākt savstarpēju vienošanos. Staļins cerēja, ka vienošanās gadījumā varētu izcelties karš starp Vāciju un Rietumvalstīm. Tādā gadījumā viņš iegūtu izdevīgas pozīcijas, novājinātas pretinieku valstis un papildus laiku. Savukārt Vācija gatavojās uzbrukt Polijai un bija ieinteresēta sadarboties ar PSRS, lai nebūtu jākaro uzreiz divās frontēs. 
Svarīgi!
1939. gadā 23. augustā Maskavā tika parakstīts Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgums uz 10 gadiem. To dēvē par Molotova – Rībentropa paktu, pēc tā parakstītāju PSRS un Vācijas ārlietu ministru uzvārdos.
225px-Molotov_bra.jpg
Vjačeslavs Molotovs
 
JoachimVonRibbentrop.jpg
Joahims von Rībentrops
 
Oficiālajam līgumam, kuru publicēja presē, bija pievienots slepens papildprotokols par Vācijas un PSRS ietekmes sfērām Austrumeiropā. Maskava šī dokumenta esamību oficiāli atzina tikai 1989. gada decembrī, kad bija sākusies atklātuma (glasnostj) politika. Šī slepenā vienošanās izmainīja Austrumeiropas valstu likteņus.
 
Vācijas ietekmes zonā tika iekļauta Rietumpolija un Lietuva, bet PSRS - Austrumpolija, Somija, Igaunija, Latvija un Besarābija (Rumānijas austrumu daļa).
 
Svarīgi!
Līgums deva iespēju Hitleram jau 1. septembrī iebrukt Polijā. Lielbritānija un Francija pieteica karu agresoram. Otrais pasaules karš bija sācies.
PSRS, kas faktiski bija Vācijas sabiedrotā, 1939. g. 17. septembrī iebruka Polijā. 28. septembrī, kad Polija kā neatkarīga valsts bija likvidēta, Maskavā tika parakstīts PSRS un Vācijas līgums „Par draudzību un robežu”. Saskaņā ar tam pievienoto slepeno papildprotokolu Vācija un PSRS samainīja Lietuvu pret daļu no Austrumpolijas.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/c/c8/Molotov.bra.jpg/225px-Molotov.bra.jpg
http://www.law.umkc.edu/faculty/projects/ftrials/nuremberg/Images/JoachimVonRibbentrop.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/4/4b/Arthur-Neville-Chamberlain.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.