Antihitleriskā koalīcija
1942. g. beigās sāka iezīmēties lūzums kara gaitā. Sabiedrotās valstis (ASV, Lielbritānija, PSRS) bija apsteigušas „Ass” valstis (Vāciju, Itāliju, Japānu) kara materiālu ražošanā. Tās ražoja 3 reizes vairāk lidmašīnu un 10 reizes vairāk tanku. Sarkanajā armijā tika ieviests jauns bruņojums – labākais Otrā pasaules kara tanks – T-34, lidmašīnas Jak-9, IL-2, reaktīvie mīnmetēji „Katjuša”. Savukārt Vācijai armijas apgāde sagādāja problēmas.
Lūzums kara gaitā Klusajā okeānā
Vācijas kapitulācija Āfrikā
1942. g. vasaras beigās E. Rommela korpuss sāka uzbrukumu Ziemeļāfrikā ar mērķi sasniegt Kairu.
Angļi bija atklājuši vāciešu šifrējamās mašīnas „Enigma” šifru, tādēļ zināja Rommela plānu. Vācieši tika apturēti. 8. novembrī Marokā un Alžīrijā izcēlās ASV karaspēks ģenerāļa Dvaita Eizenhauera vadībā. 1943. g. 13. maijā Itālijas un Vācijas spēki padevās, gūstā nonāca 275 000 karavīru.
Angļi bija atklājuši vāciešu šifrējamās mašīnas „Enigma” šifru, tādēļ zināja Rommela plānu. Vācieši tika apturēti. 8. novembrī Marokā un Alžīrijā izcēlās ASV karaspēks ģenerāļa Dvaita Eizenhauera vadībā. 1943. g. 13. maijā Itālijas un Vācijas spēki padevās, gūstā nonāca 275 000 karavīru.
D. Eizenhauers
Vācijas sakāve Austrumu frontē
1942. g. 23. novembrī vairāk nekā 300 000 vīru lielā ģenerālfeldmaršala Frīdriha Paulusa komandētā 6. armija, kuras uzdevums bija ieņemt Staļingradu un pēc tam doties Kaukāza virzienā, nonāca aplenkumā.
1943. gada sākumā tās stāvoklis kļuva arvien bezcerīgāks, un 31. janvārī F. Pauluss izšķīrās par kapitulāciju. Ceturtdaļmiljons novārgušu vācu karavīru tika ielenkti Staļina vārdā nosauktās pilsētas drupās un saņemti gūstā.
Pēc šis kaujas situācija mainījās – nu apdraudēta bija nevis Padomju Savienība, bet gan Vācijas pastāvēšana.
1943. gada vasarā Hitlers uzsāka pēdējo lielo uzbrukumu Austrumu frontē. Pie Kurskas notika lielākā tanku kauja pasaules vēsturē. Vērmahta spēki tika sagrauti, un Sarkanā armija uzsāka strauju virzīšanos uz rietumiem.
1944. gada janvārī tika pārrauta 900 dienu ilgusī Ļeņingradas blokāde.
Itālijas izstāšanās no kara
1943. g. 10. jūlijā sabiedroto armija izsēdināja desantu Sicīlijā. Tas izraisīja Itālijā fašistiskā režīma krīzi un 25. jūlijā karalis Viktors Emanuēls atcēla Musolīni no amata.
Viņa vietu ieņēma maršals Badoljo. Musolīni arestēja un ieslodzīja kalnu kūrortā. Fašistiskā partija tika aizliegta un jaunā valdība uzsāka slepenas sarunas ar sabiedrotajiem.
P. Badoljo
1943. g. 3. septembrī Badoljo parakstīja Itālijas kapitulācijas aktu. Vienlaikus Ziemeļitālijā ienāca Vācijas armija. Speciāla SS gaisa vienība Oto Skorcēni vadībā veica Musolīni atbrīvošanas operāciju. Ziemeļitālijā tika atjaunots fašistiskais režīms, kas varēja pastāvēt tikai ar vācu armijas atbalstu, jo itāliešu tauta uzsāka pretošanās kustību. Pjetro Badoljo valdība pieteica Vācijai karu. Vācija bija zaudējusi vienu no galvenajiem sabiedrotajiem karā.
Teherānas konference
Svarīgi!
No 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim Teherānā notika pirmā triju lielvalstu (PSRS, ASV, Lielbritānijas) vadītāju tikšanās. Galvenais jautājums bija par Otrās frontes atklāšanu un pēckara kārtību Eiropā.
Sarkanā armija bija ieguvusi vēsturiskās uzvaras pie Staļingradas un Kurskas, vācu un itāliešu spēki bija sakauti arī Ziemeļāfrikā, bet ASV un britu armija jau bija izcēlusies Sicīlijā. Lai paātrinātu nacistiskās Vācijas sakāvi, konferences dalībnieki vienojās par Sabiedroto spēku uzbrukumu Normandijā (Francijā). PSRS piekrita iestāties karā ar Japānu pēc Vācijas kapitulācijas. Lielvalstu vadītāji pārrunāja arī pēckara robežu jautājumu. ASV un Lielbritānija akceptēja PSRS robežas, kas bija izveidojušās Molotova – Ribentropa pakta rezultātā. Konferencē netiešā veidā tika skarts arī Baltijas valstu jautājums. Rūzvelts paziņoja Staļinam, ka ASV nedomā karot ar PSRS Baltijas valstu dēļ, tomēr izteica vēlmi, lai 2-3 gadus pēc kara Baltijas valstīs notiktu tautas nobalsošana par piederību PSRS.